Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 
Bez pagātnes nav nākotnes
Liene Liepiņa, Saeimas frakcijas JL deputāte, novērotāja Eiropas Parlamentā

Divdesmitā gadsimta vērtību pasaules un jo īpaši Latvijas vēsturē aizēno komunistiskā režīma diktatūra — tās sekas mērāmas neskaitāmās traģēdijās, galvenokārt milzīgajā cilvēku upuru skaitā.

25.martā Latvijai ir sēras — 1949.gadā lielo deportāciju vilnī šis bija viens no pēdējiem šausmīgajiem datumiem. Lai iebiedētu Latvijas tautu un nostiprinātu komunisma režīmu, vardarbīgi un bez brīdinājuma vilcienu ešelonos uz Amūras, Omskas un Tomskas apgabaliem tika izsūtīti trīspadsmit ar pusi tūkstoši ģimeņu, vairāk nekā četrdesmit viens tūkstotis nevainīgu civiliedzīvotāju, to skaitā mazi bērni, zīdaiņi un jaunieši, veci un slimi cilvēki. Necilvēcīga apiešanās un spīdzināšana koncentrācijas nometnēs, vajāšanas un brīvību ierobežojumi, kolhozi un īpašumu atsavināšanas kļuva par piespiedu ikdienu.

Komunistiskais genocīds ir noziegums bez attaisnojuma, tā ir netaisnība, ko nav iespējams un nevajag aizmirst. Notikušo nevar padarīt par nebijušu, tāpēc tieši tāds — kā noziegums ar visām no tā izrietošajām sekām tas jāsaglabā gan mūsu pašu atmiņā, gan jāskaidro nākamajām paaudzēm un visai pārējai pasaulei. Mūsu valsts karogu šodien rotā sēru lenta, un, pieminot necilvēcīgā režīma upurus, mēs cieņā noliecam galvas. Tikai — pārējo pasauli tas it kā neskar. Rietumos ir maza izpratne par to, kas notika aiz dzelzs priekškara. Diemžēl līdz pat šodienai komunistiskā iekārta nav guvusi starptautisku nosodījumu, tā nav pat pienācīgi izvērtēta.

Beidzot ir sperts pirmais solis — šā gada 5.februārī Eiropas Tautas partija (ETP) XVI kongresā pieņēma rezolūciju Par komunistiskā režīma nosodīšanu. Tās galvenā būtība ir jautājums par sabiedrības vērtībām un no visām vērtībām par, manuprāt, galveno — cieņu pret cilvēku.

ETP kopā ar partiju Jaunais laiks ir apņēmusies turpināt sākto un panākt komunistiskā režīma publisku nosodījumu, kam nākotnē sekotu tā juridisks izvērtējums arī pašā augstākajā politiskajā līmenī — Eiropas Savienībā (ES). Lai to sasniegtu un nodrošinātu rezolūcijas pieņemšanu Eiropas Parlamentā (EP) un no tās izrietošu darbību sākšanu, būs nepieciešama aktīva un neatlaidīga nākamo Latvijas Briseles deputātu darbība.

Otrajā pasaules karā komunisms triumfēja pār nacismu, un pasaule nosodīja zaudētāju, tā pastrādātos noziegumus un tiesāja vainīgos. Lai gan totalitārais komunisms un nacisms ir vienlīdz necilvēcīgi režīmi, ar uzvarētāju samierinājās. Tas nekas, ka gan Rietumeiropas politiķi, gan sabiedrība nepārprotami zināja par komunistiskā terora noziegumiem. Iespējams, neapjauta apmērus, upuru skaitu, bet par režīma totalitārisma šausmām zināja. Tomēr diskusijas nenotika. Tagad komunistiskā sistēma ir sagruvusi, taču nacismam līdzvērtīgs starptautiskais nosodījums nav sekojis. Tieši tādēļ vēl tagad un ne tikai nacionālajos jautājumos starptautiskajai sabiedrībai reizēm mūsu nostāja šķiet neizprotama. Savukārt paši brīžiem nespējam būt objektīvi, jo ir neizrunāta, apslāpēta sāpe. Rezolūcija Par komunistiskā režīma nosodīšanu ir nākotnes savstarpējas izpratnes garants.

Pieņemtais dokuments paredz, ka "ikvienam jelkāda totalitāra režīma upurim izrāda vienādu cieņu un tas pelna taisnīgumu". Tas pauž aicinājumu ES dalībvalstīm un kandidātvalstīm izveidot nacionālās komisijas totalitāro režīmu cilvēktiesību pārkāpumu izmeklēšanai, kā arī rosina personas, kas ieņēma atbildīgus amatus komunistiskā režīma represīvajās struktūrās, nekandidēt uz vadošiem amatiem Eiropas Savienības institūcijās. Rezolūcijā skaidri pausts nodoms nodrošināt, lai ES, pieņemot oficiālu deklarāciju, starptautiski nosodītu totalitāro režīmu, noteiktu oficiālu piemiņas dienu komunistiskā režīma upuriem un izveidotu tiem veltītu memoriālo muzeju.

Dokumenta nozīmi visspilgtāk raksturo tā saturs, taču ne mazāk svarīga ir lēmuma politiskā nozīme.

Būt godīgiem pret vēsturi nekad nav par vēlu. Komunistiskā režīma nosodīšanas rezolūcija ir, pirmkārt, mēģinājums izrādīt minimālu cieņu visiem šā režīma neskaitāmajiem upuriem. Zaudējumi nav atlīdzināmi, tomēr starptautiski pieņemts dokuments sniegtu kaut morālu gandarījumu. Otrkārt, tās pieņemšana ir nosacījums savstarpējai izpratnei nākotnes Eiropā. Komunistiskā pagātne ir smags posms mūsu tautas vēsturē. Lai mēs varētu cerēt uz izpratni, uz to, ka prasība par latviešu valodu, pilsonības jautājums u.c. līdzīgas problēmas tiek diskutētas attiecīgajā gaismā, Eiropas Savienībai komunistiskā iekārta ir jāatzīst tāda, kāda tā bija — noziegums pret cilvēci. Tikai tad, ja varam vienoties par zināmas parādības definīciju, mēs spējam kopīgi lemt, kā rīkoties.

Starptautiskas rezolūcijas par totalitārā komunisma režīma nosodīšanu pieņemšana nav vienas dienas jautājums, tam būs vajadzīgs laiks. Tomēr jau tagad mēs varam veicināt starptautiskās sabiedrības izpratni par komunistiskā režīma noziegumiem. Politiski neatkarīga starptautiska tribunāla izveide, Eiropas valstīs atzīmējamas Komunisma upuru piemiņas dienas noteikšana un komunisma upuru memoriālā muzeja izveidošana Latvijā ir tikai dažas no iespējām.

Lai Eiropas Savienības pamatvērtības — cieņa pret cilvēku, vienlīdzība, tiesiskums, demokrātija — būtu ticamas un nepaliktu vien deklaratīvas frāzes, Eiropas Savienībai ir jāapliecina, ka šādi un līdzīgi noziegumi nevar palikt bez soda neatkarīgi no tā, cik ietekmīga valsts tos ir pastrādājusi. Šī vienlaikus ir diskusija par to, cik patiesi esam, cik konsekventi savā rīcībā. Vai mūsu drosmes pietiek tikai to cilvēktiesību pārkāpumu nosodīšanai, kas notiek, piemēram, kādā Āfrikas valstī?

Kad demokrātiskai, uz cilvēktiesībām balstītai Eiropas Savienībai pievienojas astoņas bijušās komunistiskās republikas, iedzīvotāji šajās Austrumeiropas valstīs gaida, ka netaisnības un noziegumi beidzot tiks nosaukti īstajā vārdā. Bez pagātnes nav nākotnes. Tikai atklāti izvērtējot komunistisko režīmu, iespējams aizkavēt līdzīgas ekstrēmas iekārtas atdzimšanu. Arī cīņa pret fašismu ir parādījusi, ka režīma sabrukums neiznīcina ideoloģiju un ka nedrīkst aizmirst pastrādātos noziegumus, lai nepieļautu totalitārisma ideju un prakses atdzimšanu. Tieši tāpēc Vācijā pēc Otrā pasaules kara tika un joprojām tiek runāts par nacionālsociālismu, un, pateicoties tam, veidojas atbilstoša sabiedrības attieksme.

Nobeigumā vēlos uzsvērt vēl vienu, manuprāt, būtisku lietu. Vienas nelielas valsts politiskās partijas pārstāvjiem — partijai Jaunais laiks — ir izdevies realizēt savu iniciatīvu. Tas parāda, cik lielas iespējas paver aktīva līdzdalība Eiropas integrācijas procesos, pamanot un izmantojot dotās izdevības un sadarbojoties ar līdzīgi domājošajiem politiskajiem spēkiem plašākas Eiropas ietvaros. Rezolūcijas tapšanas gaitā daudzu valstu pārstāvji iesniedza savus priekšlikumus, un rezultātā tapa kopīgs darbs, kas tikai vēlreiz pierāda, ka Eiropas Parlamentā mums ir domubiedri. Ar tiem ir jāsadarbojas, un tas ir Latvijas deputātu pienākums — nodrošināt sekmīgu savas tautas nacionālo interešu starptautisku izpratni un aizstāvību.

Diena, 2004. gada 25. marts

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home