Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas| | Prese |

 Sākumlapa Home

 

Kāpēc Lietuvā nebija leģiona?
Uldis Neiburgs

Lietuviešu ģenerālpadomes vadītājs ģenerālis Petrs Kubiļūns 1942. gadā.

Lai labāk izprastu atšķirīgo Lietuvas pieredzi leģiona veidošanā, ir jāanalizē gan dažādi vācu okupācijas varas politiski, rasistiski, militāri, saimnieciski apsvērumi, gan arī atšķirības Baltijas tautu mentalitātes, reliģijas un valstiskuma attīstības gaitā. Atbilde uz jautājumu, kāpēc Lietuvā nebija leģiona, nebūt nav viennozīmīga.

1941. gada 22. jūnijā, sākoties Vācijas uzbrukumam PSRS, lietuvieši ieņēma Kauņas radio un paziņoja par neatkarības atjaunošanu un pagaidu valdības izveidošanu. Par tās vadītāju bija paredzēts iecelt pēdējo Lietuvas sūtni Berlīnē pulkvedi Kazi Škirpu. Tomēr viņam neizdevās saņemt atļauju atgriezties Lietuvā, tāpēc viņa pienākumus uzņēmās literāts Jozs Ambrazevičus.

1941. gada 25. jūnijā vācu armijas vienības ienāca Kauņā bez pretdarbības un konstatēja, ka lietuviešu pagaidu valdība kontrolē situāciju. Cerot, ka vācieši oficiāli atzīs tās pastāvēšanu, lietuviešu pagaidu valdība sadarbojās ar vācu armijas militāro pārvaldi. Vācu plāni neparedzēja Lietuvas neatkarības atjaunošanu. Tomēr viņi neizšķīrās arī par pagaidu valdības likvidāciju spēka ceļā, jo tas rastu negatīvu atbalsi sabiedrībā. Vācieši paredzēja tās pašlikvidāciju vai arī tās pārveidošanu par vācu civilpārvaldei pakļautu institūciju. Pagaidu valdība atteicās iet uz kompromisu jautājumā par Lietuvas neatkarības atjaunošanu. Taču tai nebija ne spēka, ne līdzekļu konfrontēt ar vāciešiem. 1941. gada augustā pagaidu valdība publiski deklarēja nespēju veikt savas funkcijas un atkāpās. Tomēr tās sešu nedēļu pastāvēšana bija pierādījums Lietuvas neatkarības atjaunošanas centieniem, iedvesmojot lietuviešu turpmāko pretestības kustību. Vācu okupācijas varai neizdevās panākt lietuviešu pagaidu valdības pašpārveidošanos par paklausīgu padomnieku institūciju. No vienpadsmit jaunizveidotās lietuviešu pašpārvaldes ģenerāldirektoriem tikai trīs bija darbojušies pagaidu valdībā. Lietuviešu ģenerālpadomes priekšgalā izvirzīja 1934. gada nesekmīgā valsts apvērsuma organizētāju Lietuvā (starp citu, arī Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri), pret vāciešiem lojāli noskaņoto ģenerāli Petru Kubiļūnu. Otrā pasaules kara laikā Vācijas bruņoto spēku sastāvā izveidoja divdesmit lietuviešu policijas bataljonus, kuros iesaistīja ap 20 000 karavīru. Vienību daudzumam un to personālsastāvam nepārtraukti mainoties, to rindās 1941. gada augustā atradās 8388 virsnieki un karavīri, bet 1944. gada martā — ap 8000 vīru. 1942. — 1943. gadā Vācijas valsts darba dienestā (RAD) iesauca 1645 lietuviešus, apmēram 75 000 Lietuvas iedzīvotāju aizveda darbos uz Vāciju.

1943. gada 26. februārī Lietuvas ģenerālkomisārs Adrians Teodors fon Rentelns publicēja uzsaukumu par lietuviešu stāšanos leģionā. Lietuviešu ģenerālpadomes vairākums to atteicās parakstīt un paziņoja, ka šī mobilizācija ir pretrunā ar starptautiskajām tiesībām, kā arī pieprasīja Lietuvas neatkarības atjaunošanu. Savukārt Lietuvas ģenerālkomisārs fon Rentelns nepakļaušanās gadījumā piedraudēja ar represijām. 1943. gada 3. martā P. Kubiļūns viens pats bija spiests parakstīt uzsaukumu Lietuvas iedzīvotājiem, aicinot atbalstīt Vāciju cīņā pret boļševismu un stāties leģionā. 1943. gada 16. martā sekoja 48 lietuviešu inteliģences pārstāvju, to skaitā daudzu 1941. gada 22. jūnija sacelšanās dalībnieku, kā arī trīs pašpārvaldes locekļu aresti, tos nosūtot uz Štuthofas koncentrācijas nometni. Nacistu okupācijas vara slēdza universitātes Viļņā un Kauņā. Nacisti oficiāli atteicās no lietuviešu leģiona dibināšanas, dodot tiesības "veidot vācu vērmahta un kara rūpniecības darbaspēku". Pēc divām dienām oficiālā prese rakstīja, ka "laikā, kad igauņi un latvieši, pildot savu pienākumu, ir iesaistījušies cīņā pret boļševismu, atsevišķi lietuviešu inteliģences slāņi ir negatīvi ietekmējuši mobilizācijas gaitu". Laikraksts paziņoja, ka saskaņā ar Ostlandes reihskomisāra Hinriha Lozes rīkojumu īpašumu reprivatizācijā varēs piedalīties tikai tās personas, kuras pašas un viņu tuvinieki piedalās cīņā pret boļševismu. Personas, kuras izvairās vai arī palīdz citiem izvairīties no darba pienākumu pildīšanas, stingri sodīs. Lietuvas ģenerālkomisārs fon Rentelns, uzskatot lietuviešus par "nekareivīgu tautu", savā 1943. gada 31. marta vēstulē H. Lozem raksturoja viņus, lietojot apzīmējumus "nedisciplinētība, vienaldzība, gļēvums un gausums". Savukārt okupēto Austrumu apgabalu ministrijas pārstāvis fon Kleists uzskatīja, ka "okupācijas varas veiktie pasākumi, kā arī Rentelna "stiprās rokas politika" novedusi pie apburtā loka. Tas tikai pastiprinājis lietuviešu pretestību, novedot pie jaunas varas eskalācijas". 1943. gada 5. maijā pēc vāciešu iniciatīvas sanāca "Lietuviešu konference", kas bija saistīta ar ģenerāli Kubiļūnu, un atbalstīja lietuviešu stāšanos vācu dienestā. Tomēr mobilizācijai pakļāvušos skaits bija niecīgs. Iedzīvotāju negatīvo nostāju pastiprināja tas, ka vairākumu nosūtīja uz Vāciju darbā bruņojuma rūpniecībā. Mobilizācijai pakļautie lietuvieši aizvien vairāk sāka slēpties mežos.

Informācija par neveiksmīgo lietuviešu leģiona formēšanu ātri vien nonāca arī Rietumos. ASV vēstnieks Stokholmā Heršels V. Džonsons 1943. gada 11. maija ziņojumā Valsts departamentam uzsvēra, ka, neraugoties uz vācu piesolīto labo apgādi, SS uniformām, vienādām tiesībām ar vāciešiem un privātīpašuma atgūšanu, lietuvieši ir ieņēmuši stingru opozīciju pret iesaistīšanu vācu organizētajā SS leģionā. Vervētāji veltīgi gaidījuši mobilizācijas punktos. Arī tie nedaudzie, kuri bijuši gatavi atsaukties vācu aicinājumiem ierasties uz reģistrāciju, ar lietuviešu pretošanās kustības dalībnieku starpniecību tomēr atrunāti. Lietuviešu SS leģiona organizēšana zem vācu virsvadības ir cietusi pilnīgu fiasko.

Vācu drošības policijas un SD 1943. gada 23. augusta pārskats par 1912. — 1925. gadā dzimušo vīriešu mobilizāciju Lietuvā rāda, ka uz reģistrāciju ir bijis jāierodas 234 547 personām, bet ieradušies tikai 132 429, turklāt dienestā vērmahtā un darbos Vācijā izdevies iesaistīt tikai 29 901 personu.

Lietuvas neatkarības pasludināšanas gadadienā 1944. gada 16. februārī izdevās panākt zināmu vienošanos starp vācu okupācijas varas pārstāvjiem un bijušo Lietuvas armijas ģenerāli Povilu Plechaviču. Tā paredzēja formēt vienības, kuru personāls un komandējošais sastāvs veidosies no lietuviešiem, bet to izmantošana paredzēta tikai Baltijas telpā — no Narvas līdz Viļņai. Šie mēģinājumi atšķirībā no iepriekšējiem guva daudzu pazīstamu lietuviešu atbalstu. Situācijā, kad sarkanās armijas straujā tuvošanās draudēja ar padomju okupācijas atgriešanos, viņi šādā veidā saskatīja Lietuvas armijas atjaunošanas iespēju. Pieteicās ap 30 000 lietuviešu. Šis skaitlis pat pārsniedza sākotnēji plānoto, tāpēc pavēlēja formēt vēl papildu lietuviešu bataljonus. Liela nozīme te bija arī ģenerāļa Plechavičus personībai. Tomēr reāli tā bija lietuviešu virsnieku naiva paļaušanās uz vācu solījumiem, kas vismaz attiecībā uz Lietuvas neatkarības atjaunošanas mēģinājumiem nekad neīstenojās. Vācu interesēs bija tikai militāro spēku stiprināšana Austrumu frontē. 1944. gada aprīlī augstākais SS un policijas vadītājs Ostlandē SS obergrupenfīrers Fridrihs Jekelns secināja, ka P. Plechavičus cenšas panākt "sava karaspēka izveidošanu, lai varētu vest savu politiku". Tāpat pastāvēja arī aizdomas, ka lietuvieši kādu dienu varētu pavērst savus ieročus pret vāciešiem. Piedraudot ar "Vācijas sagrautās varas dusmām", 1944. gada 28. aprīlī okupācijas varas iestādes panāca, ka ģenerālis P. Plechavičus parakstīja uzsaukumu par 1915. — 1924. g. dzimušo vīriešu mobilizāciju. Vienlaikus paziņoja, ka tos, kuri 24 stundu laikā neieradīsies iesaukšanas punktos, sodīs pēc lietuviešu karaklausības likumiem. Nākamajās dienās lietuviešu nelegālā pagrīdes prese rakstīja: "Katram, uz ko attiecas mobilizācija, un katram, kam jāpiedalās tās organizēšanā, ir tiesības, pamatojoties uz starptautiskajām tiesībām, atteikties no tās." Arī pats Plechavičus ar lietuviešu pretošanās kustības starpniecību bija devis norādījumus ignorēt šos vācu mobilizācijas mēģinājumus.

Lietuviešu bataljonus nosūtīja uz Viļņas apkārtni, kur tie "militāri un morāli" atteicās paklausīt vācu pavēlēm. 1944. gada maijā sākās jaunformēto lietuviešu vienību pāreja vācu SS un policijas palīgdienesta pakļautībā. Tas izraisīja lielas lietuviešu karavīru daļas pašdemobilizāciju, no kuriem vairākums vienkārši iebēga mežos. 15. maijā ģenerāli Plechaviču arestēja, ap 100 lietuviešu nošāva, bet ap 3500 nosūtīja vācu aviācijas palīgdienestā Vācijā un Norvēģijā. Visi pārējie mobilizācijas mēģinājumi Lietuvā cieta neveiksmi. Ģenerālis Plechavičus ar štābu nonāca nekur citur kā Salaspils koncentrācijas nometnē, kuras apsardzē turklāt bija nodarbināta arī lietuviešu SD sardze. Savukārt lietuviešu policijas vienību karavīri 1944. — 1945. gadā bija iesaistīti arī Baltijas jūras krasta apsardzē Kurzemē un bieži vien pieļāva latviešu bēgļu laivu pārcelšanos pāri jūrai uz Zviedriju. Saskaņā ar nesen klajā nākušās Dr. hist. Ērika Jēkabsona monogrāfijas "Lietuvieši Latvijā" datiem, vienīgie lietuvieši, kas Otrā pasaules kara laikā dienēja vācu SS karaspēka sastāvā, bija tie samērā daudzie lietuviešu tautības Latvijas pilsoņi vai Latvijā esošie Lietuvas pilsoņi, kurus pat vēl pašā kara noslēgumā iesauca latviešu "SS brīvprātīgo" leģionā.

Latvijas Avīze 2004. gada 12. marts

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home