Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 
Tuvu patiesībai, bet ne klāt
Anda Līce

Reizēm gadās, tēmējot no šķūņa pļavā, trāpīt gandrīz desmitniekā. Kaut kas līdzīgs (pašai to negribot) bija atgadījies ar to krievvalodīgo presi, kura apgalvoja – Okupācijas muzejā tiekot veidota mūsu valsts iekš- un ārpolitika.

Tā tiešām vajadzētu būt, ka valsts politiku lielā mērā nosaka tieši pagātnes pieredze. Tas pasargātu no atkārtotas uzkāpšanas uz grābekļa. Mēs taču nevaram mācīties no nākotnes, jo tā vēl nav piedzīvota. Savukārt tagadne mēdz būt ļoti tuvredzīga – orientēta tikai uz kādas vienas ļaužu grupas šābrīža labumu un izdevīgumu. Diemžēl līdz šim Latvijas politiķi ar retiem izņēmumiem, ja arī reizēm ir atskatījušies uz pagātni, tad tā, lai neviens nepamana un viņus nenorāj.

Okupācijas muzejs ir vieta, kur pagātnes liecību un vēstures faktu ir pārpārēm. Te patiešām var pienākt patiesībai pavisam klāt. Pagātnes liecībās – reiz notikušajā īstenībā – atrodams viss cilvēcisko īpašību kopums, rīcības modeļi un tās sekas. Pagātni ar šodienu savieno punktēta līnija. Var, protams, izlikties neredzam šo marķējumu un dzīvot ar klapēm uz acīm un ausīm, kā to daudzi arī dara. Arī tā ir rīcība, kurai agri vai vēlu būs savas sekas. Nav labākas un, jāatzīst, arī grūtāk lasāmas mācību grāmatas par vēsturi. Apsveicami, ka ir politiķi, pašreizējo ārlietu ministru Pabrika kungu ieskaitot, kuri nevairās runāt par savas tautas un valsts pagātni. Okupācijas muzeja durvis ir atvērtas visiem, bet daudzi tā arī nespēj sadūšoties pa tām ienākt. Neļauj zemapziņā mītošās bailes no patiesības. Izcilais Indijas politiķis un domātājs Mahātma Gandijs ir teicis: "Kas redz patiesību, ir realizējis sevi."

Krievvalodīgās preses, ja tā patiešām būtu lojāla pret Latvijas valsti, žurnālistiem vajadzētu paust izbrīnu par to, ka cilvēki, kuri šim muzejam un vēsturei vispār iet ar līkumu, sevi uzskata par politiķiem. Tas, ka neviens no līdz šim Latvijā akreditētajiem Krievijas vēstniekiem nav apmeklējis okupāciju upuru pieminekli, kāds savā būtībā ir šis muzejs, liecina par ārkārtīgi zemu politiskās kultūras līmeni. Krievija acīmredzot visvairāk baidās tieši no dialoga. Vai gan citādi pēdējo gadu diskusijās, intervijās un mītiņos būtu tik daudz agresijas, pret kuru dialoga centieni atsitas kā zirņi pret sienu. Var tikai pabrīnīties par to, kāds ļaunums dveš no Ždanokas, Plinera, Petropavlovska runām. Patiesas terora šausmas Maskavā pieredzējušajam Zeļcermanam nebija kauna teikt, ka viņš Latvijā jūtoties tāpat kā toreiz. Vai nav savādi, ka tie, kuri Latvijā jūtas slikti, nedodas vis projām, uz turieni, kur piena upes un ķīseļa krasti, bet turpina šeit gandēt savu dzīvi? Man nav gadījies lasīt vai dzirdēt, ka "cīnītāji" par savām tiesībām, kaut ar pušplēstu vārdu būtu pieminējuši arī pienākumus. Mahātma Gandijs pienākumu un tiesību sakarā ir teicis viedus vārdus: "Īstais tiesību avots ir pienākumos. Ja mēs katrs izpildīsim savus pienākumus, tiesības būs acīm redzamas. Taču, ja pievērsīsim uzmanību tikai savām tiesībām, pametot novārtā pienākumus, tās pagaisīs kā maldugunis – jo neatlaidīgāk pēc tām dzenamies, jo vairāk tās attālinās." Tiesa gan, kaut ko tādu var teikt tikai cilvēks, kuram vardarbīga politika ir sveša.

Tas, ka pastāv divas pilnīgi nošķirtas informācijas telpas, starp kurām nav tilta, tikai šauras laipas, ir Latvijas politiķu vienas daļas neiedomājama tuvredzība, otras – tālredzība. Tas neskaitāmiem cittautiešiem liedz pieeju patiesībai. Gadiem ilgi viņi staigā tai pavisam tuvu un tomēr nepienāk klāt. Var, protams, sacīt – paši vainīgi. Bet, pirms viņiem ko pārmetam, ir jājautā: "Vai valsts ir darījusi visu iespējamo, lai šo ainu mainītu uz labu?"

Latvijas Avīze 2004. gada 17. septembris

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home