Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas | Prese |

 Sākumlapa Home

 
"Liktenis mani pažēloja"
Līvija Leine

Viņu Liepājā noteikti daudzi ievērojuši. Neliela auguma vīrs mūža izskaņas gados, kura apģērbs par īpašu turību neliecina, pārdod laikrakstus. Runā lielākoties latviski. Bet ar krietnu krievisku akcentu.

Tie, kuriem pirms gadiem desmit vai divpadsmit nav bijušas vienaldzīgas pilsētas politiskās norises, viņu būs redzējuši sanāksmēs, sapulcēs, mītiņos, kurās viņš piedalījās, klaji pauzdams, ka viņa vieta ir latviešu tautas un Latvijas dabas aizstāvju pirmajās rindās. Un ir tur arī tagad. Traģiskā 1941.gada 14.jūnija 60.gadskārtu pieminot, viņš viens pats uzņēmās un veica piemiņas braucienu ar velosipēdu gar Latvijas robežu un stacijām, no kurām tika deportēti Latvijas iedzīvotāji.

Viņu sauc ANATOLIJS FJODOROVS. Pasē ierakstītā tautība ­ krievs.

Kas veidojis viņa pasaules uzskatu, kas šodien vēl nemaz nav tik ikdienišķs to cittautiešu vidū, kuri līdz Latvijas okupācijai nav dzīvojuši šajā valstī?

­ No kurienes jūs esat?

­ Mana dzimtā puse ir Ļeņingradas apgabals. Esmu dzimis 1936.gadā. Tēvs Vasilijs Fjodorovs bija krievs. Bija strādnieks. Nomira, man mazam esot, 1937.gadā. Arī māte bija krieviete, pirms kāzām viņu sauca Akuļina Ņikitina. Māte dzīvoja ciemā pie Ņizovskas smilšu karjera. Tas atradās 97 kilometrus no Ļeņingradas. Viņa tur strādāja par kurjeri. Kad kantorim bija kaut kur jānogādā dokumenti, viņa tos nesa. Bet, kā tas notika, neatceros, biju vēl mazs.

­ Kas ar jūsu tēvu notika?

­ Man tika stāstīts, ka viņš nomiris uz operācijas galda. Vēl no tiem laikiem atceros arī mātes vecākus. Kādu laiku pie viņiem dzīvoju. Ir palikušas tādas dīvainas, satraukuma pilnas atmiņas. Vecvecāku māja atradās netālu no dzelzceļa. Man varēja būt pāris gadu, kad, laikam jau, ziņkārības dzīts, biju aizklunkurējis līdz sliedēm un spēlējos ar akmentiņiem, kas gulēja starp gulšņiem. Tajā mirklī strauji tuvojās vilciens. Tikai laimīgas sagadīšanās dēļ mani ieraudzīja pārmijniece, un paspēja nocelt no sliedēm. Pēc gada mani piemeklēja dīvaina slimība. Biju kā miris, bez mazākajām dzīvības pazīmēm. Māte nolika mani uz galda, kā jau mirušu bērnu, līdzās aizdedzināja svecīti. Tā Krievijā laukos vēl tagad mēdz darīt. Taču es no rīta pamodos, it kā nekas nebūtu noticis. Tā tas atkārtojās vēl divas reizes. Pēdējā bezsamaņa jau bija krietni ilgāka. Māte pat paguva pašūt mirstamo kreklu. Taču es atkal pamodos, bet jauno kreklu kā naktskreklu valkāju līdz pat piecu gadu vecumam. Nezinu, kas ar mani notika, kāpēc biju prom nebūtībā, kāpēc atgriezos dzīvē. Tas bija kāds Dieva rokas vadīts notikums.

Mans vectēvs bija ļoti ticīgs. Katru vakaru lūdzās ikonu priekšā. Toreiz tās svētbildes bija katrā mājā.

­ Kā jūs nokļuvāt Latvijā?

­ Kad man bija četri gadi, bet brālim Ivanam ­ desmit, sākās karš. Māte tajā laikā bija aizbraukusi ciemos pie savas māsīcas Annas, kas dzīvoja Latvijā, Gauros. Tā vieta atradās Latgalē, netālu no Latvijas un Krievijas robežas, tagad šis ciems iekļauts Krievijā. Mātei Latvijā bija arī citi radi. No bērnības zināju, ka to pulkā bija arī kādreizējais padomju laika Latvijas lauksaimniecības ministrs Ņikonovs. Uzvārds gan šķiet atšķirīgs, bet kas to zina, kā kādreiz tie mūsu senčiem pierakstīti.

Kad Latviju un Ļeņingradas apgabalu vācieši jau bija ieņēmuši, māte kājām aizgāja uz Ņizovsku, kur mēs bijām palikuši, paņēma mūs, un mēs trijatā kājām atkal atnācām uz Latviju. Tur dzīvojām vairākus gadus. Gauros sāku iet arī pirmajā klasē. Atceros, kara laikā katru dienu mācības sākās ar rīta lūgšanu. Bija jāmācās arī Dieva likumi.

­ Kopš tā laika dzīvojat Latvijā?

­ Ja neskaita to laiku, ko kopā ar māti pavadīju Dahavas koncentrācijas nometnē.

­ Kā tur nokļuvāt?

­ Kādu nakti 1944.gadā atskanēja klauvējiens. Ienāca vācu karavīri. Atceros uzsaucienus: "Shnel! Shnel!". Atļāva laikam mātei kaut kādas mantas arī līdzpaņemt. Tad mūs veda uz Rīgu. Atceros, kā braucām caur Rēzekni. Tad iebraucām Rīgā. Tikai neatceros, kā tas gadījās, ka Rīgā dzīvojām kaut kur pie Matīsa tirgus, kas tā bija par vietu, no prāta izgaisis. Māte katru dienu brauca uz Mežaparku strādāt. Stāstīja, ka tīrot patronas, sagatavojot munīciju. Bet Rīgas ostā jau bija sagatavots kuģis, ar kuru bija paredzēts mūs vest uz Vāciju. Bet tajā laikā jau sākās uzlidojumi Rīgai. Un kuģi, kas mums bija paredzēts, kādā reizē nogremdēja. Pēc tam sagādāja citu kuģi.

­ Un tūlīt aizveda uz koncentrācijas nometni?

­ Kā aizbraucām līdz Dahavai, neatceros. Nākamā atmiņa ir no skata nometnes priekšā. Milzīgi daudz cilvēku stāv ierindā. Visi nobijušies. Vācu virsnieks šķiro: "Tas pa labi, tas pa kreisi! Tas pa labi, tas pa kreisi!"

Mūsu ģimeni nostādīja kreisajā pusē. Te viena laba mammas paziņa, kura stāvēja labajā pusē, viņai uzsauca: "Ko jūs tur stāvat, tante Kuša? Nāciet pie mums!" Nedomādama, kāpēc tā jādara un kādas pēc tam būs sekas, mamma viņai paklausīja. Tikai vēlāk aptvērām, ka tā mums tika izglābta dzīvība. Tos, kas bija nolikti stāvēt pa kreisi, visus aizveda uz Osvencimas nometni un nobeidza.

Mamma saprata, ka esam blēdījušies, un, lai izbēgtu no nepatikšanām, lika mums abiem ar brāli visu laiku tupēt zem guļamlāvām. Bet mēs jau bijām tikai bērni, nesapratām, par ko tāda sodība. Pēc laika izlīdām un sākām skraidīt pa baraku. Un sargi sāka prasīt, kas tie par bērniem. Mūs noķēra un kā nevienam nepiederīgus gribēja likvidēt. Laikam jau būtu nokļuvuši kādā no nometnes krematorija krāsnīm, ja māte nebūtu virsniekiem un nometnes priekšniekam tik ļoti lūgusies, pat ceļos viņu priekšā mezdamās. Nezinu kā, bet viņai izdevās pierunāt virsniekus mūs pasaudzēt. Pēc tās reizes mūs neviens vairs neaiztika. Mātes mīlestība mūs izglāba. Bet māti kopā ar citiem barakas iemītniekiem sāka dzīt darbā uz Minheni. Ko viņa tur darīja, nezinu. Zinu tikai, ka reiz viņa bija pārnesusi maisu kartupeļu. Bet es tos biju pa vienam vien pārmetis pār dzeloņdrāšu žogu, jo zināju, ka aiz tā ir karagūstekņi. Par to sievas bieži runāja un viņus apraudāja.

Jāpiebilst, ka tā, kur mēs mitām, bija savāda baraka. Tā atradās ārpus koncentrācijas nometnes lielā žoga. Taču cilvēkiem no turienes nebija ļauts aiziet.

­ Ko vēl jūs atceraties no tiem laikiem?

­ Maz. Laikam pārdzīvojumi bija tik spēcīgi, ka atmiņa pieredzēto it kā izdzēsa. Es pat visus šos gadus neatcerējos, kā to nometni sauca. Zināju tikai, ka tas bija Vācijā, netālu Minhenes. Atklāsme nāca pavisam nejauši. Esmu iesaistījies evaņģēliski luteriskajā Krusta draudzē. Tur mācītājs ir Mārtiņš Urdze, latvietis, kas dzimis un audzis Vācijā. Un reiz viņam jautāju: "Kas tā bija par koncentrācijas nometni, kas atradās 17 kilometru no Minhenes?" Viņš sacīja Dahava un iedeva man grāmatiņu par šo koncentrācijas nometni.

Tā mani satrieca. Grāmatā ievietotajos attēlos, nometnes plānos es atpazinu vietu, kur esmu bijis bērna gados. Tas manī visu dvēseli savandīja. Tagad nāk atmiņā viens redzējums pēc cita. Vārti ar bruņotu sargu tornī. Māja, kurā mita vācietes. Vai tās bija sardzes vai sargu sievas, nezinu teikt. Dušas telpas. Dezinfekcijas krāsnis. Tās arī šajā grāmatā ir vienā no attēliem. Tikko mūs aizveda, tā lika iet mazgāties. Telpā bija nolikta liela bļoda, kurā lika apmazgāt rokas. Noģērbāmies. Iegājām tajā telpā. Bet ūdens ilgi, ilgi nenāca. Vismaz piecpadsmit minūtes. Nosalām. Bailēs visi trīs piespiedušies cits pie cita. Māte droši vien domāja, ka tās ir mūsu beigas. Ka pa dušas caurumiņiem nāks nevis ūdens, bet gāze. Bet tad palaida ūdeni.

Atceros ceļu, pa kuru māte gāja uz darbu.

Tajā grāmatā ir arī attēls, kurā redzami vairāki vācu virsnieki. Kad uzlūkoju to, nevilšus sāku trīcēt no aizmirstām bailēm. Viena seja no tām man šķiet tik ļoti pazīstama. Iespējams, ka tas bija virsnieks, kas mūs šķiroja. Man tā bilde atmiņā burtiski atdzīvojās. Tās virsnieka rokas: pa labi, pa kreisi.

Vēl atceros, kā ar puikām skraidījām, plēsāmies, blēņojāmies. Mēs jau daudz nesapratām no tā, kas notika apkārt. Tās līķu kaudzes mēs neredzējām. Bija tikai kaut kādas baigas nojausmas. Vairāk gan pēc nostāstiem, nevis pēc paša atmiņas, zinu, ka kādu brīdi pirms atbrīvošanas nometnē notika sacelšanās. Ka arī mūs, bērnus, gribēja nogalināt, bet citi cilvēki mūs aizstāvējuši.

Vēl atceros, ka pa svētdienām mums vajadzēja iet pie batjuškas ­ pareizticīgo mācītāja. Kad mūs atbrīvoja, viņš kļuva par turienes kultūras nama direktoru.

­ Cik ilgi jūs tur bijāt?

­ Apmēram divus gadus.

­ Kas jūs atbrīvoja?

­ Amerikāņi. Lielie cilvēki tik ļoti priecājās! Tajā grāmatā pat ir viena bilde, kur redzamas tās sejas. Tik lielu prieku cilvēku sejās es pēc tam dzīvē nekad neesmu sastapis. Māte vēlāk stāstīja, ka tas tāpēc, ka visi zinājuši: vācieši taisās mūs visus nogalināt. Ka tas prieks bijis tāpēc, ka amerikāņi paspējuši laikā.

Amerikāņi visiem, kas tur bija, arī manai mātei prasīja, vai viņa grib palikt amerikāņu zonā, vai braukt uz mājām. Māte teica: "Uz mājām!" Citi teica, ka paliks. Kādu laiku, kamēr tika sakomplektēta grupa, kas gribēja aizbraukt uz PSRS, dzīvojām Vācijā.

Kamēr bijām amerikāņu zonā, mūs visur vadāja ar mašīnām, deva kārtīgi ēst. Kad nokļuvām padomju zonā, viss bija citādi. Visur bija jāiet kājām. Attieksme arī cita. Uz Ņizovsku aizbraucām tikai 1946.gadā. Taču tur dzīve bija vēl smagāka, nekā Dahavā. Es nezinu, kā koncentrācijas nometnē ēdināja pieaugušos, bet es īpašu badu neatceros. Iespējams, māte mūs baroja vairāk nekā ēda pati. Iespējams, palīdzēja tas, ka viņa strādāja ārpus nometnes un šo to ēdamu dabūja, kā tos kartupeļus toreiz, ko es atdevu karagūstekņiem. Vēl es atceros, ka skraidīju pie frau vācietēm, kas tur dzīvoja, jo viņas mani šad tad pabaroja. Bet 1946.gadā Ņizovskā absolūti nebija ko ēst. Lai kaut kā iztiktu, mēs ar brāli purvā lasījām dzērvenes, māte tās veda pārdot uz Ļeņingradu un Latviju.

Māte bija ļoti slima. Nervus viņa bija sabeigusi jau tad, kad kara sākumā bija nākusi no Latvijas pēc mums uz Ņizovsku: viņa netālu no Ļeņingradas bija pārdzīvojusi šausmīgu bombardēšanu. Tad vēl ­ koncentrācijas nometne. Viņai ik pa brīdim uznāca briesmīgas lēkmes. Bet tad viņa ievēroja, ka lēkmes viņai uznāk tikai tad, kad ar ogām brauc uz Ļeņingradu, kad uz Latviju ­ to nav. Un ārsti ieteica, ja jums ir radi, tad jums jāmaina klimats. Un tā mēs 1947.gada 1.janvārī atbraucām uz Latviju un sākām dzīvot Baltinavā. Tā atrodas ap 20 kilometru no Kārsavas.

­ Ko jūs tur darījāt?

­ Pa vasarām mēs ar māti ganījām sādžinieku govis. Mums maksāja par katru govi 25 rubļus, par aitiņu 15. Kolhozu tad vēl nebija. Reizēm strādājām pie saimniekiem. Atceros, ka toreiz staigāju pastalās, un pašam vajadzēja tās uzvilkt un sašņorēt. Tā man bija diezgan liela problēma.

Baltinavā arī gāju skolā. Pabeidzu tur piecas klases. Taču dzīve bija grūta, mātei taču vienai bija jāēdina divi puikas. Lai mātei būtu vieglāk, viņa sarunāja, ka Baltinavas Mašīnu un traktoru stacija mani sūta uz Aglonas Lauksaimniecības skolu. Tur pa sešiem mēnešiem varēja tikt pie traktorista tiesībām. Kad pabeidzu to skolu, atgriezos Baltinavas Mašīnu un traktoru stacijā. Tad man jau bija 17 gadu, bet augumā biju pamazs. Vietējie smējās: "Traktors iet, bet traktoristu neredz." 1955.gadā mani paņēma armijā, vēlāk atlaida slimības dēļ.

­ Ko brālis darīja?

­ Iestājās celtniecības bataljonā, un visu mūžu tur nostrādāja.

­ Ko jūs darījāt pēc armijas?

­ Māte tajā laikā bija pārcēlusies dzīvot uz Rīgu, braucu pie viņas. Sāku strādāt uz dzelzceļa. Dzīvokļa nebija, dzīvoju stacijā. Tad mani pārcēla uz Lašupi, vēl vēlāk uz Priekuli. Par pārbrauktuves dežurantu. Vienu dienu sēdu tajā pārbrauktuves būdiņā un domāju: "Tā man visa dzīve paies, vilcienus pavadot." Tad bija moments, kad visus mudināja iet strādāt uz laukiem. Dabūju ceļazīmi, atnācu uz Liepājas pusi, uz bijušo Imanta Sudmaļa kolhozu, atkal par traktoristu.

­ Tur viss mūžs pagāja?

­ Nē. Pēc gada saslimu ar tuberkulozi, un ārsti vairs neļāva uz traktora strādāt. Izmācījos par kinomehāniķi. Rādīju kino līdz pat aiziešanai pensijā.

­ Liepājā?

­ Braukāju arī pa rajonu. Esmu strādājis Kalnišķos, Cīravā un citur.

­ Kā veidojusies jūsu ģimenes dzīve?

­ Man bijušas divas sievas, tagad ir trešā. Pirmā ­ Gaida, bija slimīga. Viņa man ik pēc gada dāvāja trīs meitas ­ 1966.gadā piedzima Larisa, 1967. ­ Inta, 1968. ­ Gaida. Gaidiņa piedzima 13.novembrī, bet 21.datumā jau nomira viņas mamma. Man uz rokām. Larisai tad bija divi gadi, Intai ­ gadiņš, Gaidai ­ astoņas dienas. Es nezināju, kā tikt ar viņām galā. Varbūt, ka tas nebija pareizi, bet aiz izmisuma uz trim gadiem nodevu viņas bērnu namā. No tēva tiesībām gan neatteicos, visu laiku braucu ciemos.

Pēc kāda laika satiku kādu meiteni Valentīnu. Iepatikāmies viens otram. Sarakstījāmies. Izņēmām arī manas meitenes no bērnu nama. Bet pagāja septiņi gadi, un vienu dienu Valentīna sāka briesmīgi raudāt. Prasu: "Kāpēc?" Saka: "Es nevaru izturēt, ka tavas meitas mani sauc par mammu. Es taču neesmu viņas dzemdējusi. Es nevaru tā dzīvot." Izšķīrāmies. Lai arī ar Valentīnu mums bija divi bērni ­ Svetlana un Sergejs. Sergejs gan jau ir miris. Kopā ar Valentīnu aizbrauca uz Krieviju, aizdevās uz Habarovskas apgabalu, Portvaņinas pilsētu. Strādāja par taksistu. Tur viņu kaut kādi nelieši nosita. Nebija puisim pat vēl divdesmit četru gadu. Vienu vakaru aizgāja uz veikalu un neatgriezās. Svetlana apprecējusies, audzina dēlu un meitu.

­ Ko Gaidas meitas dara?

­ Dzīvo Liepājā. Larisa ir bezdarbniece, viņas vīrs strādā "Laumā". Turpat arī Intas vīrs, viņa pati ir medicīnas māsa. Gaida ilgstoši slimo. Jāatzīstas, ka savulaik nebiju viņām visai labs tēvs. Valentīnas aiziešana mani bija satriekusi. Bet tagad ar viņām saprotos labi.

­ Kā Anatolijs Fjodorovs izskaidro, kāpēc ir nostājies latviešu tautas pusē?

­ Es savulaik ļoti ticēju padomju varai. Kad braukāju pa rajonu un rādīju kino, biju pat kinonomas komjaunatnes sekretārs. Toreiz komjaunatnes rajona komitejas sekretārs bija Fricis Plostnieks, vēlāk arī Aivars Žvagulis. Tajā laikā bija modē runāt par patriotismu. Es lāga nesapratu, kā tos saukļus var savienot ar dzīvi. Kā to var savienot ar PSRS konstitūciju, kurā bija teikts, ka PSRS ir brīvprātīgi apvienojušās 15 republikas un ka jebkurā laikā tās var no PSRS izstāties. Brīnījos, kāpēc televīzijā rāda, ka visādi piketi un demonstrācijas notiek tikai ārzemēs, bet pie mums klusums. Visu laiku bija tāda sajūta, ka kaut kas nav kārtībā. Un to vēlāk lieliski parādīja notikumi Gruzijā, kad tās cilvēki sāka runāt un prasīt atvienošanos un kad mierīgos demonstrantus noslepkavoja ar sapieru lāpstiņām. Tas bija drausmīgi. Tas bija pēdējais piliens manos svaru kausos. Man kļuva skaidrs, kas ir kas. Un nostājos latviešu tautas pusē. Iespējams, arī tāpēc, ka man bija tāda bērnība. Ka ietekmēja tas, ka manas saknes nemaz tik tālu no Latvijas nav bijušas. Tēva dzimtais ciems Muldova bija tikai dažus kilometrus no Latvijas robežas, netālu bija arī mātes dzimtā vieta. Radi bija robežas abās pusēs. Iespējams, tāpēc, ka visu mūžu strādāju latviskā vidē. Man vienkārši sāpēja tas, kas tiek nodarīts latviešu tautai.

­ Daudz cittautiešu tā nedomāja.

­ Es citādi nevarēju. Tā man bija iekšēja nepieciešamība. Un, ja vajadzētu, es atkal ietu uz barikādēm, kā to darīju 1991.gada janvārī, un stāvētu par latviešiem. Mana lūgšana skan: "Dievs, sargi Latviju!" Man ir arī barikāžu dalībnieka piemiņas zīme, dabūju viens no pirmajiem.

­ Jūs esat arī viens no pirmajiem Zaļās partijas biedriem.

­ Jā, bet nu mūsu organizācijā Liepājā esam palikuši tikai divi ­ Kukuks un es. Nezinu, kāpēc latviešiem, arī liepājniekiem, nerūp, kas notiek ar dabu. Parunāt parunā, pabļauj, ja kaut kas nav pareizi, bet paši strādāt, cīnīties, darīt, lai tā tiktu saudzēta, izvairās. Cilvēki nestājas Zaļā partijā. Varbūt pats nosaukums partija atbaida. Varbūt tas, ka Rīgas līderiem nemaz tā province tā neinteresē. Par mums viņi daudz zinis neliekas. Bet biedrakartes mēs vēl neesam aizmetuši.

­ Ko jūs vēl gribētu dzīvē izdarīt?

­ Aizbraukt kādreiz uz Dahavu. Es nezinu, kāpēc, bet kaut kas mani turp velk. Varbūt saņemšos, uzsēdīšos uz riteņa un došos ceļā.

­ Jūs jau daudz esat ar riteni braucis.

­ Jā, es ar šiem braucieniem gribēju dot savu artavu latviešu tautai svarīgu piemiņas dienu godināšanā. Es domāju, ka katram jādara šīs zemes labā tik, cik viņš var un kā saprot. Tad mums visiem dzīve kļūs labāka. Es daru to, ko es atzīstu par labu.

Kurzemes Vārds

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home