Likteņbiedru vidū
Līvija LeineŠ
odien savas pastāvēšanas desmito gadadienu atzīmē Liepājas Politisko represēto klubs, kas apvieno tos cilvēkus, kuri izbaudījuši komunistiskā genocīda smagos cirtienus, tos cilvēkus kurus, sākot no 1940.gada, ar varu izveda uz Sibīriju, apcietināja, ievietoja padomju koncentrācijas nometnēs.Visu šo laiku kluba priekšgalā ir Arnolds Treide, kuru uz Sibīriju izveda 1941.gadā pusaudža vecumā.
Mūsu klubs radās Atmodas gados, atceras Arnolds Treide, kad atkal uzdrošinājāmies skaļi runāt par to, ko padomju vara nodarījusi latviešu tautai. Paldies par to jāsaka cilvēktiesību aizstāvēšanas grupai "Helsinki 86", kas 1987.gada 14.jūnijā atļāvās tautu aicināt pie Brīvības pieminekļa. Tas bija pats sākums. Bet tāda īsta Liepājas represēto cilvēku kopāsanākšana pirmo reizi bija 1989.gada 2.jūnijā. Tautas frontes aktīvists Antons Anspaks toreiz bija ievietojis laikrakstā sludinājumu un aicināja represētos sanākt Metalurgu kultūras pilī.
Daudzi atsaucās?
Bijām kādi 50 cilvēki. Cits citu pat nepazinām. Kad pārbraucu mājās, šķita, ka esmu gandrīz vai vienīgais, kas bijis izsūtīts. Neviens par to pat nerunāja. Neuzdrošinājās.
Toreiz pasēdējām pie kafijas tases, parunājām, tad Anspaka kungs lika priekšā klubu nodibināt. Mēs piekritām. Gribējās, lai vismaz būtu vieta, kur sanākt kopā un savā starpā parunāties. Vajadzēja ievēlēt valdi, bet, tā kā mēs cits citu nepazinām, tad drošsirdīgākās dāmas pieteicās pašas. Tā dibināšana bija pavisam vienkārša.
Jūs jau pirmajā sanāksmē ievēlēja par priekšsēdētāju?
Mazliet vēlāk. Pēc kādiem pāris mēnešiem. Mani tā lieta interesēja. Gribēju vairāk uzzināt par tiem, ar kuriem biju kopā izsūtījumā. Toreiz ļoti maz zināju par 1949.gadu, par leģionāriem gandrīz neko. Kāpēc mani ievēlēja par priekšsēdētāju, nezinu, atceros tikai, ka toreiz turējos pretī, jo nekad neko tādu nebija darījis. 1989.gada 14.oktobrī tika nodibināta Latvijas Represēto apvienība. Tad sākām nopietnāk strādāt: apzināt represētos, vecos cilvēkus, kam vajadzīga palīdzība, biedrus anketēt, vākt atmiņu pierakstus. Daudz mums palīdzēja Tautas fronte, kas toreiz bija diezgan bagāta. Tā mums deva pajumti, Ziemassvētkos vecajiem cilvēkiem paciņas...
Cilvēkiem, kas izgājuši Sibīrijas ceļus, ir daudz vajadzību. Kā jūsu klubs viņiem var palīdzēt?
No sākuma, kad Tautas frontē bija juristi, tie palīdzēja ar padomiem, kā veicams denacionalizācijas process. 1989.un 1990. gada ziemā apvienojāmies ar rajona politiski represēto organizāciju. Tiem cilvēkiem tas bija galvenais atgūt savu zemi. Cik zinājām, tik palīdzējām. Sacījām priekšā, uz kurieni, kas un kā ir jāraksta, lai tiktu pie reabilitācijas papīriem un tiem, kas bija vajadzīgi denacionalizācijai. Tagad gan vairāk tas ir tikai morāls atbalsts. Naudas vai citu līdzekļu klubam nav.
Liela nozīme bija tam, ka klubs palīdzēja līdz tam atstumtajiem aktīvi iesaistīties sabiedrības dzīvē. Esam piedalījušies vēlēšanu kampaņās, iesaistījušies vēlēšanu komisijās, dežurējuši kā novērotāji. To darījām kopā ar Tautas fronti. Tagad gan Tautas fronte ir pačibējusi.
Kas jūs vēl tur kopā?
Kopējā pagātne. Pārdzīvotais. Pirmajā pārskata sapulcē, 1990.gadā mums bija 73 biedri, tagad, pēc desmit gadiem, 241. Daudzu no tiem, kuru bija toreiz, vairs nav starp mums, bet ir arī jauni klāt nākuši. Tiem, kuri izgājuši izsūtījuma ceļus, ir nepieciešamība būt likteņbiedru vidū. Pāris reizes gadā sanākt uz kafijas vakariem, kopā padziedāt, paskatīties citam uz citu, atcerēties vecos laikus.
Kā represētie vērtē tagadējo Latviju?
Dikti pozitīvi jau nevērtē. Bet mēs necenšamies arī kritizēt šodienas valdību. Paši taču esam to vēlējuši. Ir tāds sakāmvārds, ka pēc kautiņa jau dūres nav ko vicināt. Esam taču piedzīvojuši daudz grūtākus laikus. Šie, kas ir tagad, vienkārši ir jāpārdzīvo. Cerēsim, ja ne mums, tad mūsu bērniem kādreiz būs labāk. Galvenais, ka Latvija ir brīva. Ka esam atguvuši brīvību. Tas bija mūsu sapnis. Ar to mēs Krievijas sniegos un visus piecdesmit gadus pēc tam vakarā gājām gulēt un ar to cēlāmies. Tā bija gandrīz vai vienīgā tēma, par ko tajos grūtajos gados runājām.
Tos brīžus, kad Latvijā atgriezās sarkanbaltsarkanais karogs, neaizmirsīšu mūžam. Tas saviļņojošais brīdis, kad tas pacēlās virs Pedagoģiskā institūta, nav aizmirstams, kaut arī mēs piecas dzīves dzīvotu.
Tagad daudzi runā par sabiedrības integrāciju. Jūs varat pārkāpt pāri pagātnei un integrēties ar tiem, kuri te apmetušies uz dzīvi padomju varas gados?
Tie, kuriem vajadzētu te integrēties, ļoti uztraucas, ka tik viņus neasimilē pavisam. Ka varot pazaudēt savu nacionālo identitāti. Es piecdesmit gadus esmu bijis vidē, kur man neļāva runāt latviski. Piecdesmit gadus mums potēja vienu un to pašu: ka esam uz mūžiem padomju sastāvā. Tā tas bija Sibīrijā, tā pēc atgriešanās Latvijā. Bet mēs taču neesam ne integrējušies, ne asimilējušies tajā vidē. Viss nacionālais mūsos ir palicis. Šiem cilvēkiem varu teikt vienīgi to, ka nav ko uztraukties. Ja kāds nav dzimis latvietis, tad par tādu arī nekļūs. Mēs to esam izbaudījuši, piedzīvojuši. Mūs neviens nevarēja pārtaisīt.
Kāds ir politiski represēto materiālais stāvoklis?
Pensija par tiem moku gadiem mums tikusi mazliet lielāka nekā citiem. Toties atņemti gandrīz visi atvieglojumi, kas bija pirmajos pēcatmodas gados. Tie, kas vēl nav atguvuši savu zemi, jūtas apbēdināti. Taču liela daļa no tiem, kuri to atguvuši, sāk savu mantojumu izjust kā slogu: nav naudas, par ko to apart. Arī pilsētniekiem, kas mājas atguvuši, gandrīz ar plecu tās sienas jāstutē, jo nav par ko remontēt. Par pensiju nekas neiznāk. Biznesam liela daļa jau par vecu. Bet mūsu biedru skaits tāpēc nerūk. Materiālās grūtības mūsu vēlmi būt kopā neietekmē. Mums galvenais: būt savā represēto vidē. Tiem, kuri nav bijuši izsūtījumā, cietumos, to neizprast.
Vienmēr mūs ir atbalstījusi Pilsētas dome gan materiāli, gan morāli. Pēdējos divus gadus visiem represētajiem, neskatoties uz viņu vecumu vai turību, uz Ziemassvētkiem ir apsveikums desmit latu vērtībā. Seska kungs pat solīja, ka tad, kad pilsēta būs bagātāka, šīs dāvanas arī būšot bagātākas.
Kā jūs, represētie, izjūtat sabiedrības attieksmi pret sevi?
Nekad neesmu izjutis naidu. Pat no sveštautiešiem ne. Pat padomju laikos ne. Padomju laikos, kad pēc atgriešanās Latvijā citur darbu nedeva, strādāju armijas daļā. Uzmanīt mani gan uzmanīja. Tajā laikā, atceros, saņēmu vēstuli no tēva māsas, kura dzīvoja Brazīlijā. Mani uzreiz otrā rītā aizsauca pie priekšnieka: vai man neesot radu ārzemēs? Saku: nav. Bet man jautā: Brazīlijā, kas tad tur ir?
Ko jūs gribētu novēlēt saviem kluba biedriem?
Veselību, izturību, nejusties vientuļiem, vienmēr zināt, ka esam gatavi palīdzēt. Lai arī mums nav nekādas lielas materiālas bagātības, mēs dvēselēs esam bagāti. Lai arī nedzīvojam spoži, būt optimistiem!
Kurzemes Vārds