Ieskats Saeimas darbā. “Grozījumi likumā “Par politiski represētās personas statusa noteikšanu komunistiskajā un nacistiskajā režīmā cietušajiem".  Likumprojekta apspriešana. Latvijas Republikas 7.Saeimas ziemas sesijas devītā sēde 1999.gada 11.martā. Sēdi vada Latvijas Republikas 7.Saeimas priekšsēdētājs Jānis Straume.

.........  Nākamais likumprojekts - “Grozījumi likumā “Par politiski represētās personas statusa noteikšanu komunistiskajā un nacistiskajā režīmā cietušajiem””. Trešais lasījums. Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas vārdā - deputāts Antons Seiksts, frakcija “Latvijas ceļš”.

 A.Seiksts (frakcija “Latvijas ceļš”).

Godātais Saeimas priekšsēdētāj! Godātie kolēģi deputāti! Darba dokuments nr.454. Trešais, galīgais, lasījums. Komisija ir saņēmusi četrus priekšlikumus.

Pirmais ir deputāta Jura Vidiņa priekšlikums, kas redzams tekstā. Vēršu deputātu uzmanību uz to, ka šis priekšlikums komisijā noraidīts triju apstākļu dēļ.

Pirmkārt. Priekšlikums pieļauj, teiksim, diferencētu pieeju Latvijas Republikas pilsoņiem (es negribu lietot vārdu “diskriminācija”), vadoties pēc pilsonības iegūšanas veida. Proti, tie pilsoņi, kas ieguvuši pilsonību naturalizācijas ceļā, nevar pretendēt uz politiski represētā statusu. Tā tas ir pēc šīs redakcijas.

Otrkārt. Komisija to noraidīja arī tāpēc, ka tas nezin kādēļ nozīmētu daļai represēto atņemt šo statusu.

Un treškārt. Neviena izpildinstitūcija nevar ieteikt mehānismu, veidu, kādā tas varētu notikt.

Tādēļ komisija ir to noraidījusi un lūdz Saeimu apstiprināt komisijas priekšlikumu.

 Sēdes vadītājs. Atklājam debates. Juris Vidiņš.

 J.G.Vidiņš (apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK frakcija).

Cienījamie kolēģi! Šis jautājums, protams, nav viennozīmīgs, un varbūt Antonam Seikstam varētu daļēji piekrist. Es atļaušos mazliet paraudzīties uz šo lietu no vēsturiskā aspekta. Ir kardināls jautājums - vai Latvijas valsts ir atbildīga par tā pilsoņa pagātni, kuru mēs uzņemam pilsonībā, atbildīga par to, ko viņš ir pārdzīvojis iepriekšējā laikā, būdams citas valsts pilsonis? Vai Latvijas valstij ir kaut kāda atbildība par to? Ja mēs šo jautājumu varētu izšķirt, tad, es domāju, mēs varētu arī vienoties.

Es gribētu norādīt jums uz tādu vēsturisku aspektu, ka represijas 1940.-1941. gadā tika vērstas pret okupētas un anektētas valsts pilsoņiem par to, ka tie ar savu intelektu un darbu veidoja un stiprināja Latvijas valsti. Represēts tika, ja tā varētu teikt, nācijas ģenētiskais “zelta fonds”. 1949. gadā lielākoties tika deportēti turīgākie lauku iedzīvotāji, kas savu labklājību bija guvuši ar neatlaidīgu darbu un atbalstīja nacionālos partizānus, kas ar ieročiem rokās cīnījās pret okupantiem un par Latvijas valsts neatkarību. Okupētās Latvijas valsts pilsoņi līdz pat 1953. gadam masveidā tika ieslodzīti lēģeros, nogalināti un izsūtīti ārpus Latvijas robežām. Stolipina vagoni bija bāztin piebāzti ar Latvijas pilsoņiem, kuri bija sodīti pēc 58. panta 1. vai 10. punkta, tas ir, par dzimtenes nodevību vai pretpadomju aģitāciju, uz 25 plus 5 gadiem. 1952. gada augustā arī man bija tas gods būt šādā pasažieru vagonā, un pēc pārbaudes, pēc uzvārda nosaukšanas... tur sauca: Krasts, Liepiņš, Ozoliņš... No tiem būriem skanēja: 58.10.a , 58.10.b... Pārsvarā tika nosaukti skaitļi “25 + 5”, retāk - “10 + 5”. Ko nozīmēja “25 + 5”? Tie bija 25 gadi ieslodzījuma un 5 gadi nometinājumā.

Sešdesmitajos, septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados Cālīti, Ziemeli, Viktoru Kalniņu, Knutu Skujenieku, Brūverus, Zariņu, Freimani, Viņķeli, Doroņinu un daudzus citus represēja kā latviešu nacionālistus, piederīgus Latvijas valstij. 1974. gada 1. jūlijā deputātes Seiles vīratēvam kratīšanā tika atņemti visi Latvijas brīvvalsts laikā iepirktie izdevumi, lai nekas neliecinātu, ka kādreiz bijusi tāda Latvijas valsts. Deportēto, lēģeros nogalināto, ieslodzīto vietā valstī tika ieplūdinātas cilvēku masas, galvenokārt no PSRS slāvu republikām. Kādēļ tas tika darīts? Ir skaidri pateikts 4. maija deklarācijā un Saeimas pieņemtajā Deklarācijā par okupāciju: lai kolonizētu un rusificētu valsti.

Starp kolonizatoriem ne jau visi bija apdullināti ar komunisma murgiem. Tas ir jāatzīst. Pa retam atradās tādi, kas nostājās pret komunistisko režīmu, bet ne jau par Latviju. Un arī viņus represēja. Bet visā Krievijā vismaz 1952. gadā (atrodoties tanī Stolipina vagonā mums bija tāda informācija) lēģeros sēdošo bija 25 miljoni. No juridiskā viedokļa, visi Latvijā ieplūdinātie ir uzskatāmi par koloniālisma ieročiem. Un ne jau katrs to apzinājās, bet kaut kur zemapziņā viņiem tas tomēr ir palicis.

Domāju, ka Latvijas valstij nevajadzētu kļūt par vispasaules komunisma terora upuru žēlošanas vietu. Tas prasa finansiālus resursus un būtu amorāli attiecībā pret represētajiem tā laika Latvijas pilsoņiem. Komunisma represiju upuri bija arī tādi cilvēki, kuri gan nomodā, gan sapņos redzēja “vienoto un nedalāmo” Krieviju un, protams, tajā kā guberņu ietilpstošo Latviju. Domāju, ka nebūtu korekti dot represēto personu priekšrocības personām, kuras, piemēram, piecdesmitajos gados tika represētas Krievijā, astoņdesmitajos gados ieradās Latvijā un šogad ieguvušas Latvijas pilsonību. Jo tās tika represētas ne jau Latvijas dēļ. Šīm personām, ja viņas šajā brīdī ir pat Latvijas Republikas pilsoņi, ir tiesības saņemt no Krievijas (pamatojoties uz Krievijas Federācijas 1991. gada 18. oktobra likumu par politisko represiju upuru reabilitāciju) kompensāciju un dažādus atvieglojumus.

 Sēdes vadītājs. Piecas minūtes ir pagājušas.

 J.G.Vidiņš. Un tādēļ es lūgtu atbalstīt manu priekšlikumu.

 Sēdes vadītājs. Juris Dobelis - apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK frakcija.

 J.Dobelis (apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK frakcija).

Cienītie kolēģi! Kas tad ir bijuši īstie represiju upuri visā Baltijā? Tie ir šo triju neatkarīgo Baltijas valstu pilsoņi, ne jau kādi citi. Un tagad mēs esam tik bagāti, ka esam spējīgi no sava ne sevišķi dāsnā budžeta piešķirt vēl līdzekļus citiem represētajiem. Uz kāda pamata? Kā ir pamatojams šis finansiālais atbalsts? Kur mēs varam redzēt budžetā to naudu, kaut arī nelielu? Mēs šeit strīdējāmies par dažiem tūkstošiem latu, bet šoreiz acīmredzot būs vajadzīgas lielākas summas. Kur ir šī nauda? Kur ir finansiālais pamatojums, lai šādā veidā mēs tagad visiem ļoti labprātīgi dotu kaut nelielas, tomēr priekšrocības?

Nevaru piekrist tam, ka nav skaidri formulēts jēdziens “pilsoņi”. Tas ir pārāk skaidri formulēts. Lūdzu uzmanīgāk lasīt! Šeit tiešām ir runa tikai par tiem mūsu brīvvalsts pilsoņiem un viņu pēcnācējiem. Un pat esam izdarījuši pieļāvumu attiecībā uz legāli Latvijā iebraukušajiem iedzīvotājiem. Un tagad mēs nonāksim līdz paradoksam, ja netiks atbalstīts deputāta Vidiņa priekšlikums. Tātad tur būs iekļauti arī tādi, kas savulaik paši ir piedalījušies represijās pret Latvijas Republikas pilsoņiem, un viņus būtu, piemēram, represējuši 1940.-1941. gadā. Tādi, kas paši tur piedalījušies, pēc tam savā starpā salamājušies... Staļinam bija lieliski paņēmieni, kā likvidēt vienu pēc otra arī tos, kas paši piedalījās represijās, mēs to no vēstures labi zinām. Un tagad pēc dažiem gadiem tie paši kļūst par represiju upuriem! Kaut kādā veidā vēlāk kļuvuši par Latvijas Republikas pilsoņiem, viņi tagad saņems arī attiecīgās represēto priekšrocības. Vai jūs tiešām šos murgus nesaprotat, kolēģi? Ko tad mēs tagad piedāvājam?! Es atgādināšu piemērus no vēstures - PSRS vēsturē bēdīgi slavenos Ježovu un Beriju, kurus pēc tam arī represēja un likvidēja kā dzimtenes ienaidniekus. Un tā tālāk. Un ja tāda tipa cilvēki, tiesa, mazāka “kalibra”, pēc tam kļūst par pilsoņiem... un tādas iespējas ir, diemžēl mums ir tā nožēlojamā pilsonības došana “par īpašiem nopelniem” un arī tā viens otrs ir ieslīdējis iekšā, un tagad vispār vārti ir vaļā - iemācies tikai latviešu valodu, patēlo, ka tu esi lojāls, un pilsonis ir gatavs! Un pēc tam viņš saņems, lūk, šīs pašas priekšrocības.

Es ļoti lūdzu, cienītie kolēģi, - izmantosim vismaz savas likumīgās iespējas, nosargāsim savus pilsoņus, nosargāsim savus latviešus! Nevajag katram blandonim dot tādas pašas priekšrocības! Es nevaru piekrist, ka pilsoņi nav jāšķiro. Pilsoņi ir jāšķiro. Arī starp pilsoņiem ir tādi, kas ir lojāli pret Latvijas valsti, un tādi, kas ir nelojāli.

Tā ka es ļoti aicinu atbalstīt deputāta Vidiņa priekšlikumu!

 Sēdes vadītājs. Antons Seiksts - frakcijas “Latvijas ceļš” deputāts.

 A.Seiksts (frakcija “Latvijas ceļš”).

Godātais priekšsēdētāj! Godātie kolēģi deputāti! It kā nav pārāk vēsturisks šis jautājums, bet mēs tomēr esam tā sliekšņa priekšā, ka varam šeit ieskicēt tādas juridiskas normas, kurām rezultāts nav paredzams. Jā, es piekrītu, Latvijas valsts kā tāda nav nevienu politiski represējusi. Latvijas valstī varētu arī nepieņemt likumu par politiski represēto personu statusu, un mums neviens neko nevarētu pārmest. Bet, ja šis likums ir tapis, mums noliecot galvas komunisma un nacisma upuru priekšā, tad šeit ieskicēt pilsoņu diskrimināciju ir, atkārtoju, solis neparedzamām sekām. Pēc tam varēs atrast desmitiem priekšnoteikumu, pēc kuriem vieni pilsoņi būs labāki, bet otri - sliktāki. Kurp ved šis ceļš? Es domāju, ka kolēģiem deputātiem šajā it kā vienkāršajā jautājumā jāapzinās, kādas var būt sekas, ja mēs pieņemtu šo priekšlikumu. Un nevajag, kolēģi, runāt par finansēm. Šeit runa ir par status quo saglabāšanu, turpretī, ja mēs pieņemam šo priekšlikumu, tad kādam ir jāatņem šis statuss. Pirmkārt, tam solim nav likumīga pamata; otrkārt, atņemšana ir psiholoģisks trieciens - mēs vēlreiz represēsim šos cilvēkus, turklāt tādus, kuri ir absolūti bez vainas, kuri ir likumīgi ieguvuši šo statusu. Ja tas skartu tikai šo likumu, ja valstī šādam solim nebūtu neparedzamu juridisku seku un arī politisku un sociālu seku, tad vēl varētu pateikt - jā, bija vēsturē tā un šitā... Bet šis solis ir pārāk atbildīgs. Es aicinu deputātus noraidīt šo priekšlikumu kā tādu priekšlikumu, kurš var zināmos apstākļos satricināt sabiedrību. Vēl vairāk -satracināt un, piedodiet, arī satricināt, jo vienmēr var atrasties politiķi, kuri var precedentu izmantot pavisam citiem mērķiem. Es lūdzu noraidīt šo priekšlikumu.

 Sēdes vadītājs. Modris Lujāns - politisko organizāciju apvienības “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” frakcijas deputāts.

 M.Lujāns (politisko organizāciju apvienības “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” frakcija).

Cienījamie kolēģi! Klausoties cienījamo Dobeļa kungu, es saprotu, ka drīzumā Latvijā... un varbūt arī Antons Seiksta kungs pastrādās ar jauno darba grupu un sagatavos likumprojektu, kurā būs iekļautas vairākas grupas pilsoņu. Viena grupa jau ir nodēvēta, un tā sauksies “pilsoņi blandoņas”. Varbūt būs jānodala otra grupa, kurā būs “pilsoņi ārieši”, un varbūt vēl kādu trešo grupu varēs nodalīt, un tad tas būs oriģināls likumprojekts. Un, tiklīdz šādas grupas būs, mēs varēsim arī, tā teikt, kadastrāli sadalīt visus Latvijas pilsoņus... Jo savulaik, vismaz sākotnējā periodā, mums bija nepilsoņi, bija lojāli Latvijas nepilsoņi, pēc tam nelojāli... un vēl dažādas citas grupas... bezpilsoņi... Tagad jau ir jauna interesanta doma, kā es jau norādīju - pilsoņu sadale... Un, protams, es varu saprast arī uztraukumu par to, ka, lūk, patiešām nāk Latvijā... cilvēki kļūst par Latvijas pilsoņiem... Bet es saprotu arī to otru momentu - viņiem ir pilns tiesību komplekss. Jo tad jau var paiet arī tālāk - kādēļ šie cilvēki var tikt ievēlēti, kāpēc viņiem ir dotas vēlēšanu tiesības, ja jau viņi ir blandoņas, pilsoņi - blandoņas?

Un tādēļ es diemžēl nevaru atbalstīt šodien Vidiņa kunga iniciatīvu. Bet, ja parlaments šādu iniciatīvu atbalstīs, tad es patiešām lūgtu Seiksta kungu, lai viņš kopā ar Vidiņa kungu un Dobeļa kungu radītu jaunu likumu par pilsoņu kadastrālo - vai kā citādi to tur varētu nosaukt - grupu sadali. Tad man gribētos arī zināt, kāds tad būs pasē zīmogs. Kāds zīmogs ir jāieliek pasē blandonim, kāds ir ārietim... vai arī pēc politiskās piederības... Jāsaprot ir šī konkrētā sistēma. Paldies par uzmanību.

 Sēdes vadītājs. Dzintars Rasnačs - apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK frakcija.

Dz.Rasnačs (apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK frakcija).

Godātie deputāti! Mūsu likumdošanas darba praksē diemžēl bieži vien sanāk tā, ka likumu mēs atveram kaut kāda cēla mērķa vadīti, taču tad, kad šis likums ir atvērts, tūdaļ parādās vesela virkne priekšlikumu, kas šo sākotnējo ideju pilnībā izkropļo. Diemžēl jāsaka, ka Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija ir rīkojusies līdzīgi. Mēģināšu pamatot - kāpēc.

Likums tika atvērts tāpēc, ka jau vairāk nekā 3 gadus Lietuvas un Igaunijas pilsoņi un arī šo valstu pārstāvniecības Latvijā cīnās par to, lai arī Lietuvas un Igaunijas pilsoņiem šeit piešķirtu politiski represētās personas statusu. Mūsu trīs Baltijas valstu savstarpējās draudzīgās attiecības, protams, vedināja uz to, un nu šodien mēs pie tā esam nonākuši.

Taču ko ir izdarījusi Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija? Tā šo ideju ir paplašinājusi un iekļāvusi te gluži jaunu personu loku, kurš ievērojami palielina politiski represēto personu skaitu.

Kāpēc Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija ir saņēmusi negatīvu atzinumu no Labklājības ministrijas un kāpēc tā ir saņēmusi negatīvu atzinumu no Finansu ministrijas? - tāds ir jautājums. Tāpēc, ka nav šā finansējuma. Tad rodas jautājums: kur jūs dabūsiet šos līdzekļus? Varbūt uzņemsim šajā lokā arī visu citu valstu represētos? Varbūt ņemsim šos citu valstu bijušos represētos pilsoņus mūsu apgādībā? Ja mēs esam tik bagāta valsts, mēs to varam darīt, un tad mēs iekļūsim Ginesa rekordu grāmatā. Tā ka es aicinu atbalstīt deputāta Vidiņa priekšlikumu. Paldies. 

Sēdes vadītājs. Juris Vidiņš, otro reizi.

 J.G. Vidiņš (apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK frakcija).

Cienījamie kolēģi un cienījamais Lujāna kungs! Es tiešām jūs ļoti cienu. Nepārvērtiet Saeimas sēdi par farsu! Šis jautājums ir ļoti nopietns. Iedomāsimies, ka kāda Latvijas zeltene aizbrauc uz Vāciju un apprecas ar vācieti, kas cietis hitleriskā režīma laikā. Viņi atbrauc uz šejieni, un šeit viņam ir pilnas tiesības atrasties, tā kā viņam “otrā puse” ir Latvijas pilsone. Pēc kāda laika viņš varēs naturalizēties un iegūt Latvijas pilsonību. Vai viņš skaitīsies politiski represētais, ja iesniegs iesniegumu, vai ne? Vai Latvijas valsts atbild par to pilsoņu pagātni, kurus mēs šodien uzņemam pilsonībā? Es domāju, ka no šā aspekta vajadzētu runāt un beigt šeit, Seiksta kungs, liet krokodila asaras, ka mēs esam antihumāni un tamlīdzīgi. Es esmu tikpat humāns kā visi pārējie. Paldies.

 Sēdes vadītājs. Pēteris Tabūns - apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK frakcija).

 P.Tabūns (apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK frakcija).

Cienījamie kolēģi! Ir pamats šodien runāt no Saeimas tribīnes vēl un vēlreiz par šīm lietām, jo šeit Lujāna kungs stāsta tādas lietas, kas ir pašas par sevi saprotamas. Lujāna kungs, ja jūs esat tik tālu nonācis, ka neredzat starpību starp to pilsoni, kurš ir ieguvis vakar pilsonību, un to pilsoni, kurš ir bijis pilsonis līdz okupācijai, un viņa pēcnācējiem, tad es domāju, ka jums šeit, Saeimā, nav ko darīt vispār.

Redziet, tas, ko teica Vidiņa kungs - un šeit ir viņa priekšlikums - un arī Dobeļa kungs, ir jāņem vērā ļoti, ļoti nopietni, cienījamie kolēģi! 300 000 no 700 000, kā to skaidri un gaiši ir pateikusi Naturalizācijas pārvaldes priekšniece Aldermanes kundze, naturalizēsies. Tātad starp šiem cilvēkiem gan jau atradīsies kādi 100 000, kuri pierādīs - un droši vien tā bija -, ka viņi ir represēti dažādā veidā Krievijā, Baltkrievijā, Ukrainā šajos drausmīgajos komunistiskā terora gados. Un mēs būsim atbildīgi, materiāli atbildīgi, par to, ko ir pastrādājis šis režīms. Apdomāsimies, cilvēki!

Drīzāk ir jādara pavisam kas cits. Starpvalstu sarunās ar Krieviju, Baltkrieviju, Ukrainu un daudzām citām valstīm, kas tagad attiecīgi ir neatkarīgas valstis, ir jārunā par to, lai tās uzņemtos atbildību par šiem cilvēkiem, kuri ir represēti šajās valstīs vai bijušās Padomju Savienības teritorijā. Lūk, kas ir jādara, nevis mums jāuzņemas šī materiālā nasta! Mēs morāli it kā varētu uzņemties, lai gan mums faktiski nav nekādu tiesību, mums nav arī morālu tiesību uzņemties šo atbildību. Mēs neesam atbildīgi par šo teroru, kas tika lietots pret cilvēkiem dažādās Padomju Savienības malās! Es aicinu pieņemt šo priekšlikumu. Paldies.

 Sēdes vadītājs. Antons Seiksts, otro reizi.

 A.Seiksts (frakcija “Latvijas ceļš”).

Godātais priekšsēdētāj! Godātie kolēģi! Mani pārsteidza bijušā tieslietu ministra absolūtā neizpratne likumdošanas procesā. Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija bija tā, kas šajā likumā gribēja sakārtot lietuviešu un latviešu... piedodiet, Igaunijas pilsoņu likteni.

Otrkārt, Rasnača kungs, komisija strādā ar deputātu priekšlikumiem, nevis fabricē savus.

Treškārt. Jums jau nu gan bija jāzina, ka šī redakcija sašaurina, bet Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas lēmums atstāj status quo. Neviens santīms budžetā nav paredzēts un nevienu santīmu arī neprasa šī redakcija, tāpēc, lūdzu, esiet korekts, ja jūs saprotat, par ko ir runa. Nemēģiniet, lūdzu, bijušais tieslietu ministra kungs, pārkāpt Satversmes astoto sadaļu, kur noliegta jebkāda diskriminācija pēc jebkādām pazīmēm. Paldies.

 Sēdes vadītājs. Inese Birzniece - frakcijas “Latvijas ceļš” deputāte.

I.Birzniece (frakcija “Latvijas ceļš”).

Godātie kolēģi! Es gribu turpināt Seiksta kunga izbrīnu par bijušā tieslietu ministra teikto, ka Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas koncepcija, viņa izpratnē, ir atkarīga no finansēm: ir nauda - ir cilvēktiesības, bet, ja nav naudas, tad nav arī cilvēktiesību. Arī par Dobeļa kunga ļoti interesanto teoriju, ka vajag šķirot pilsonību “īstajos” un “neīstajos” pilsoņos. Viņš laikam Satversmē nav izlasījis 91.pantu: “Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas.”

Par ko ir runa šeit? Šeit nav runas par to, kurā redakcijā pieņemt jauno likumu. Šā panta redakcija ir spēkā kopš 1995.gada - kopš 5.Saeimas laika. Tātad es tiešām varu izteikt tikai izbrīnu par apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK pozīciju un aicinu noraidīt šo priekšlikumu. Paldies.

 Sēdes vadītājs. Aleksandrs Kiršteins - Tautas partijas frakcija.

 A.Kiršteins (Tautas partijas frakcija).

Godājamais Prezidij! Godājamie deputāti! Es saprotu, ka strīds ir par to, ka kādam vienam pilsonim var tikt kaut kas drusciņ vairāk nekā otram un ka tam labākajam pilsonim pietrūks tā, kas viņam būtu, ja to otro tik daudz nedabūtu. Faktiski šī problēma ir daudz nopietnāka. Te tika pieminēta Labklājības ministrija un Finansu ministrija. Es gribu pirmām kārtām pateikt, ka šis jautājums ir daudz plašāks un tas ir starptautiski jāizskata. Jo Polijā, Izraēlā un virknē citu valstu ir izveidotas politiski represēto organizācijas, kuras starptautiskajās organizācijās pieprasa kompensācijas maksāt no to attiecīgo uzņēmumu fondiem, kuros ir izmantots ieslodzīto vai represēto darbs.

Es gribu teikt, ka Latvijā šo nosaukto ministriju dēļ praktiski nekas nav darīts. Situācija ir tāda: tā vietā, lai Latvija iedotu kaut kādu sarakstu par tiem cilvēkiem, kas, piemēram, ir Krievijā strādājuši, ceļot Vorkutas vai Noriļskas metalurģisko kombinātu vai Krasnojarskas alumīnija rūpnīcu vai ierīkojot dažādus kanālus, mēs nepārtraukti attaisnojamies Krievijas priekšā par to, ka pie mums nenotiek cilvēktiesību pārkāpumi.

Es domāju, ka šajā gadījumā mums šeit nevajadzētu diezgan nehumāni apspriest to, ka bērns, kurš ir represēts, latvietis, kurš ir represēts, būdams maziņš, Krievijā līdz 1940.gadam... Tas pats attiecas arī uz 4.pantu, uz tiem bērniem, kuri ir kara laikā ievesti Latvijā. Būtu nehumāni un apkaunojoši šeit spriest, ka viņiem nekas nepienākas un ka viņi nevar būt politiski represētie.

Tā vietā mums ir jāizveido ļoti spēcīgas represēto organizācijas, kādas tās ir Polijā, tās ir jāreģistrē un starptautiski ir jāpieprasa, lai Krievija izveido tādus pašus fondus, kādus izveido pašreiz Vācija. Tur 1500 uzņēmumi, kuri ir bijuši kara laikā, to skaitā tādas lielas organizācijas kā “Deutsche Bank”, “Volkswagen” un ķīmiskie koncerni, izveido fondus un no šo uzņēmumu līdzekļiem tiek maksātas kompensācijas<> represētajiem. Krievija pagaidām stūrgalvīgi atsakās veidot šādas organizācijas. Es domāju: jo spēcīgāka ir organizācija, jo tā ir lielāka, jo tas ir labāk visiem Latvijas pilsoņiem.

Un pēdējais, ko gribu teikt. Var izveidoties ļoti kurioza situācija. Ja agri vai vēlu Krievija izveidos tādu fondu - es ticu, ka Krievijai nāksies izveidot šādu fondu, no kura kompensēt, - un ja Latvijas pilsonis, kurš ir cēlis kaut ko, teiksim, Magņitogorskā, ieradīsies un teiks, ka viņam vajag kompensāciju, Krievija varēs pateikt: “Bet, mīļais Latvijas pilsoni, Latvijas Saeima taču tevi neuzskata par politiski represēto! Tas nekas, ka tu esi 15 gadus būvējis koncentrācijas nometnē. Jo tu jau neesi līdz 1940.gadam iebraucis Latvijā!” Es domāju, ka Vidiņa kunga priekšlikums ir politiski tuvredzīgs, tas ir ne tikai aprobežots un ļauns, bet arī politiski tuvredzīgs un kaitē Latvijas starptautiskajam prestižam un arī tam darbam, kas ir nākotnē jādara. Labklājības ministrijai, Ārlietu ministrijai un Finansu ministrijai vajadzētu valdības sēdē, kurā ir arī no apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK nākušie ministri, panākt lēmumu un oficiāli pieprasīt Krievijai... starptautiskajās organizācijās pieprasīt izveidot šos fondus. Tas taču nav jāmaksā no Latvijas budžeta, tas ir jāpieprasa no Krievijas budžeta! 

Sēdes vadītājs. Vladimirs Makarovs - apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK frakcija.

 V.Makarovs (apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK frakcija).

Cienījamais priekšsēdētāj! Deputāti! Dāmas un kungi! Kiršteina kungs! Es klausos jūsos un brīnos. Vai jūs kādreiz zināt, kas notiek uz grēcīgās zemes, jeb vai jūs skaisti virknējat frāzes, ceļot savu popularitāti? Mums bija kādreiz tāds īpašo uzdevumu ministrs Kiršteins. Kāds ir viņa darba rezultāts? Nekāds. Vienkārši Šķēles kungs viņu “ievilka” atkal Saeimā.

Kiršteina kungs! Latvija ir demokrātiska valsts, un ar varu izveidot “nevaldības” organizācijas var atļauties tikai diktators. Kiršteina kungs! Latvijā ir politiski represēto organizācijas. Tikai ir jautājums: vai jūs par tām interesējaties jeb vai jūs skaisti runājat, zinot, ka ne visa sabiedrība, kas jūs klausās, to zina? Kiršteina kungs! Šīs organizācijas cīnās par to, lai iegūtu līdzekļus no starptautiskajiem fondiem, un tās bauda Latvijas valdības atbalstu. Bet vai tās bauda jūsu atbalstu? Ko jūs darījāt kā Eiropas integrācijas lietu ministrs? Es gan šaubos, vai jūs kaut ko darījāt, jo tad jums vienkārši neatlika laika. Jūs labāk izskatāties šeit uz tribīnes nekā savā reālajā darbībā.

Jā, naudu tas prasa, Kiršteina kungs. Es jums atgādināšu dažas Pensiju likuma rindiņas: politiski represētajiem pensija tiek palielināta par koeficientu “1,1” un attiecīgais gadu skaits tiek trīskāršots vai pieckāršots. Tas kaut ko maksā. Ir tikai viena neliela problēma - sociālās apdrošināšanas budžetā šobrīd ir 38 miljonus latu liels deficīts. Tādēļ, Kiršteina kungs, varbūt jūs kā deputāts to visu sekmēsiet un šīs “nevaldības” organizācijas, kas apvieno dažādus politiski represētos, gan tos, kas bijuši ieslodzīti Salaspils nāves nometnē, gan bērnus, gan ebreju organizāciju, vienkārši atbalstīsiet ar savu darbību, nevis ar skaļiem vārdiem no Saeimas tribīnes.

Es aicinu šobrīd nepaplašināt politiski represēto personu loku. Tāda paplašināšana tomēr kaut ko maksā, prasa arī līdzekļus no Latvijas valsts budžeta. (Starpsauciens: “Pareizi!”)

 Sēdes vadītājs. Dzintars Rasnačs - otro reizi.

 Dz.Rasnačs (apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK frakcija).

Es pateicos Seiksta kungam un Birznieces kundzei par labajiem vārdiem un gribu vēlreiz atgādināt, kas ir rakstīts Latvijas Satversmes 66.pantā: ja Saeima pieņem kādu lēmumu vai likumu, kura izpildei ir nepieciešams budžetā neparedzēts finansējums, tad ir jāparedz konkrēti avoti, no kuriem tiek ņemts šis finansējums.

Mēs ļoti labi atceramies to precedentu - Satversmes tiesā tika apstrīdētas konkrētas normas, kuras Saeima bija pieņēmusi. Prasītājs bija valdība. Toreiz Satversmes tiesa, pamatojoties uz 66.panta 2.punktu, atcēla pieņemto normu. Arī šajā gadījumā, cienījamais Seiksta kungs un cienījamā Birznieces kundze, lai cik liela jums būtu taisnība (un es jums pilnīgi piekrītu jautājumā par cilvēktiesībām), tomēr neskatīsimies uz šiem jautājumiem atrauti no realitātes!

 Sēdes vadītājs. Debates beidzam. Komisijas vārdā - deputāts Antons Seiksts.

 A.Seiksts. Godātais priekšsēdētāj! Godātie kolēģi! Nevajag maldināt auditoriju - nedz to, kas ir zālē, nedz to, kas ir pie radioaparātiem! Vidiņa kunga ieteiktā redakcija sašaurina to Latvijas pilsoņu loku, kuri bauda politiski represētā statusu. Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas ieteiktā redakcija: noraidot Vidiņa kunga priekšlikumu, komisija atstāj spēkā status quo, un klāt nāk tikai tas, par ko iestājas arī Rasnača kungs, - Lietuvas un Igaunijas pilsoņi... Nekāda paplašinājuma nav. Lūdzu, nevajag maldināt! Komisija lūdz balsot, atbalstīt komisijas viedokli, bet noraidīt Vidiņa kunga priekšlikumu.

Sēdes vadītājs. Lūdzu balsošanas režīmu! Balsosim par 1. - deputāta Jura Vidiņa priekšlikumu. Lūdzu rezultātu! Par - 15, pret - 64, atturas - 6. Priekšlikums noraidīts.