Lipke Latvijā atkārtojis Šindlera varoņdarbu
RODRIGO RIKARDS

Žani Lipki - latvieti, kurš kara laikā izglāba vairāk nekā 50 ebreju dzīvību, - tagad zina tikai retais.

   Satiekot izglābto Izaku Drīzinu un ebreju glābēju nacisma okupācijas laikā Bruno Rozentālu, I. Drīzins pirms sarunas lūdz piecelties un ar klusumu godināt Žani Lipki. Ko vajadzētu cilvēkiem pastāstīt par Balasta dambja iedzīvotāju Žani, īstajā vārdā Jāni Lipki, kurš nodzīvoja garu mūžu - dzimis 1900. gada 2. februārī, miris 1987. gada 14. maijā - un kurš nacisma okupācijas laikā izglāba vairāk nekā 50 ebreju? Šodien viņam apritētu 100 gadu.

   I. Drīzins atceras: «Tas bija cilvēks leģenda. Viņš veica neiedomājamo. Es nevaru saprast: visa pasaule zina, ka Latvijā bija tā saucamā Arāja komanda, kas šāva cilvēkus, bet par tādiem, kas glāba cilvēkus, ir ļoti maz zināms. Lipke ir pelnījis varoņa nosaukumu, bet ir tikai bijušajā geto uzstādīta maza plāksnīte. Man liekas - tā ir politiska Latvijas valdības kļūda, ka tāds varonis netiek daudzināts žurnālos, pa radio, TV.
   Es Žanim biju pilnīgi svešs cilvēks un nevarēju saprast, kāpēc viņš to dara, kad apkārt notiek slepkavošana. Parādās cilvēks kā brīnums - ar mieru glābt nāvei nolemtos. Naudu viņš neņēma, komunists viņš nebija, un nevarēju saprast, kāpēc viņš uzņēmās tādu nastu un katru dienu sevi pakļāva nāves briesmām.
   Es viņa rīcību sapratu tikai tad, kad viņš mūs izveda no Rīgas uz Dobeles pagastu pie Rozentāliem, kur jau priekšā bija četri ebreji, mēs klātpienācēji bijām trīs, kopā septiņi. Žanis apgūlās siena pantā blakus atvestajiem ebrejiem un teica: «Tagad esmu priecīgs, esmu atvedis septiņus cilvēkus. Bet kas ir septiņi? Būtu septiņdesmit vai septiņi simti cilvēku! Ziniet, puiši, es tūlīt braukšu atpakaļ, vedīšu atkal cilvēkus.» Tad es sapratu, kāpēc Žanis glābj cilvēkus.»
   Bruno Rozentāls ir no Žaņa glābēju grupas. «Varu tikai pateikties liktenim, ka sastapu Žani. Viņš bija ievērojams cilvēks - ar labu sirdi, ar mīlestību pret apkārtējiem. Žanis mani iedvesmoja, deva ticību un spēku glābt cilvēkus, kas bija nonākuši nelaimē. Kad ieradās Žanis, sēdējām Bērzes krastā, runājamies un viņš vienmēr jautāja: «Vai var vest vēl?» Uz ko atbildēju: «Ved! Kaut kā galā tiksim.» Tā uz Dobeles pagastu tika aizvesti 36 cilvēki.
   Miltiņos taisījām večerinkas, kur uz ballēm sanāca vietējie fašistu līdzskrējēji, kā arī paši vācieši. Tā novērsām uzmanību. Nevienam nevarēja ienākt prātā, ka mājā slēpjas ebreji. Mums no slēptuves vēl bija rezerves izeja uz Bērzupes krastu. Mūsu attiecības bija ļoti sirsnīgas. Braucām ar velosipēdiem uz Mežmakiem - otru slēptuvi. Trešā vieta bija Rešņi.»
   I. Drīzins atceras: «Kara laikā Žanim bija vecākais dēls Alfreds, un viņš bija iesaukts SS dienestā. Bet Alfreds ļoti labi zināja, kas notiek mājās Rīgā, Balasta dambī, kur pagrabā tika slēpti septiņi vai astoņi ebreji. Alfreds palīdzēja, neskatoties uz to, ka dienēja SS. Pēc kara viņš nonāca Austrālijā. Žanis gribēja apciemot dēlu Sidnejā, bet PSRS ierēdņi vienmēr atteica izbraukšanas atļauju. Tomēr beidzot neatlaidība panāca savu.
   Tai laikā Žanim jau bija piešķirta Izraēlas medaļa par ebreju glābšanu. Latvijā medaļu pasniegt nevarēja, jo nebija diplomātisko attiecību. Austrālijā uzzināja, ka atbraucis Lipke, kas glābis tik daudz cilvēku. Žanis bija ielūgts pie Sidnejas pilsētas galvas, tur bija arī Izraēlas sūtnis, un Sidnejā viņš svinīgi Žanim pasniedza ordeni. Sūtnis ieaicināja Žani apciemot Izraēlu.
   Pēc divām nedēļām sūtņa pavadībā Žanis izlidoja uz Telavivu. Izraēlā viņu sagaidīja tūkstošiem cilvēku, nesa uz rokām pa pilsētas ielām. Viņu uzņēma kā karali, bet Latvijā lielākā daļa iedzīvotāju par Žani nezina neko.»
   Kad jautāju B. Rozentālam kāda viņam, tēvam, mātei, brālim bija motivācija riskēt un slēpt cilvēkus, viņš atbild: «Māte spēlēja ērģeles Saldū. Dobeles baznīcā mani iesvētīja. Esmu vienmēr ticējis Dievam, un, kad reiz jautāju kā kristīgs cilvēks: «Dievs, vai es daru pareizi?», atbilde bija - jā. Man ieskanēja ausīs vārds. «Ej droši mājās!» Man bail vairs nebija.»
   «Pēc kara Žani vairākkārt izsauca uz KGB un pratināja, jautājuši - kāpēc glābāt ebrejus, vai par to jums maksāja? Uz galda stāvējusi tintnīca. Žanis paķēris to, pacēlis un gribējis likt pratinātājam pa galvu. Atvainojušies un atlaiduši šo.
   Kad Žani ķēra infarkti, tad pie viņa devās visi labākie Rīgas ebreju ārsti. Kad viņu glabāja, kapos bija vairāk cilvēku nekā ministram vai ģenerālim, atceras B. Rozentāls.
   Ko nozīmēja glābt ebrejus? Ik dienu risks tikt atklātam. Saprotams, ir liela drosme izglābt ledū ielūzušus slīkstošus bērnus Rīgas kanālā. Tā ir momentāna koncentrācija dažu minūšu garumā. Ebreju glābēji nacisma okupācijas laikā, kad fronte atradās tālu prom un šķita, ka vācieši ir uz palikšanu, dzīvoja neziņā, vienīgi ticība, ka uzvarēs labais, nesa uz priekšu glābējus. Kad fronte nāca tuvāk, lēmumus pieņemt bija vieglāk. Tomēr risks tas bija milzīgs. Ja paskatās uz Ž. Lipkes darbību kara laikā, var izsecināt, ka pār viņu valdījusi tikai viena doma - glābt ebrejus no iznīcības.
   Uz medaļas, ko Ž. Lipke saņēma no Izraēlas, ir rakstīts: «Kas izglābis viena cilvēka dzīvību, tas izglābis pasauli.»


Neatkarīgā Rīta Avīze 2000     Pārpublicējot un citējot norāde uz NEATKARĪGO obligāta

Noziegumi pret cilvēci Holokausts Latvijā The Holocaust