Latvijas neatkarības kustība
Jānis Rožkalns

Latvijas neatkarības kustības (LNK) veidošanas ideja radās 1974. gadā un pieder Pāvilam un Olafam Brūveriem.  Kad 1976. gada septembrī Brūveru ģimene ir spiesta Latviju atstāt, LNK vadību pārņem Edmunds Cirvelis.  Bet ar 1978. gadu kustības arhīvs, zīmogs un vadība nonāca manās rokās un tā tas palika līdz LNK pagrīdes darbības izbeigšanai 1983. gada pavasarī. 

Laika posms no 1976. līdz 1978. g. bija vairāk sagatavošanās laiks, bet ar 1979. gadu sākās aktīva pretošanās kustības darbība.  Šajā laikā arī strauji pieauga LNK dalībnieku skaits, no 3-4 sākumā līdz 20 cilvēkiem.  Organizācijas vadība bija mūsu triju rokās: manās, Jāņa Vēvera un Edmunda Cirveļa.  Mēs trijatā tikāmies reti, to nepieļāva konspirācija, jo mums visiem čeka jau sekoja, bet es parasti kārtējās akcijas apspriedu gan ar vienu, gan ar otru no viņiem.

Pārējos grupas locekļus pārsvarā zināju tikai es viens, savukārt arī Jānim un Edmundam bija vairāki palīgi, kurus viņi iesaistīja dažādās akcijās, bet ar kuriem nekad netikos es.  Tā bija mūsu stingra vienošanās konspirācijas nodrošināšanai – nevienu lieku kontaktu!  Un tieši tas mūs pasargāja četrus gadus ļoti aktīvā darbībā, pat jau zem čekas novērošanas tomēr neiekritām. 

Paralēli LNK aktīvi strādāja P. Kļaviņa Vācijā izveidotā “Gaismas akcija” (GA), kuras uzdevumos arī bija radīt mūsu Latvijas darbam spēcīgu atbalsi Rietumos un nodrošināt mums materiāli tehnisko bāzi, kā arī regulārus pagrīdes sakarus.  Latvijā daudzos gadījumos šo abu organizāciju darbība saplūda vienā veselā.

Daži mūsu grupas locekļi būtu jāpiemin īpaši.

ALFRĒDS LĒVALDS (69) dzīvoja Rīgā, Maskavas ielā, ar plašām zināšanām daudzās jomās.  Viņa meita Rita Brūvere tad jau atradās Vācijā.

Viņa domas 24 stundas diennaktī strādāja tikai vienā virzienā – kur un kā atkal izdarīt kādu akciju.  Viņš gan pavairoja ar fotometodi un izplatīja dažādus interesantus pretpadomju materiālus, gan ar speciālu, no Vācijas saņemtu dozimetru dažādos Latvijas rajonos mērīja radioaktivitātes līmeni – tas bija sevišķi bīstams darbs, jo iekrišanas gadījumā čeka viegli piesietu spiegošanu.  Taču šī informācija bija sevišķi nozīmīga.

Čekas kratīšana 1983. gada 6. janvārī viņam beidzās traģiski.  Ap plkst. 6.30 vēl gulošus viņu un sievu pārsteidza čekas brigāde, pēc stundas viņam kļuva slikti ar sirdi, ap deviņiem viņš jau bija miris…  Neskatoties uz nupat mirušā cilvēka klātbūtni, čekisti turpināja rakāties pa viņa personīgajām mantām, un kratīšanu izbeidza tikai sešos vakarā.  Pēc tam, pilnīgi ignorējot jebkādas cilvēcības normas, čekisti līdz pusnaktij turpināja pratināt tikko mirušā Lēvalda sievu Austru.  Lai arī viņa pratināšanas laikā nenomirtu ar sirdstrieku, čekisti viņu turēja nepārtrauktā ārsta uzraudzībā.  Tikko asinsspiediens sāka kāpt, tā viņa saņēma kārtējo zāļu devu. 

Alfrēda Lēvalda atdusas vieta ir Meža kapos, netālu no Latvijas pirmā prezidenta Čakstes kapavietas.

ALFRĒDS APERATS (64) dzīvoja Dobelē, septiņus gadus novergojis Kolimas zelta raktuvēs un smagi cietis no Parkinsona slimības.  Paiet viņš varēja ar grūtībām, ar spieķi rokās, pastāvīgas sāpes ciezdams un smagi pievilkdams abas kājas. 

Un tomēr viņš savā mājā regulāri pats pavairoja LNK biļetenus un uzsaukumus un pats tos arī izplatīja pa dažādām Latvijas pilsētām. Vadīt mašīnu viņš vairs nevarēja, tādēļ uzdevumos brauca ar autobusiem un vilcieniem.  Viņa spēja novērst čekas sekotāju uzmanību bija apbrīnojama.  Neskatoties uz mūsu daudzkārtējiem mēģinājumiem viņu no akcijām atrunāt, viņš bija neapturams.  Viņa mīlestība uz savu tēvzemi krietni pārsniedza fiziskās sāpes un bailes atkal nonākt čekas rokās.

Progresējošā slimība un čekas radītā spiediena stress 1984. gada pavasarī viņu noveda slimnīcā, kur drīz vien viņš arī mira, tā arī nepiedzīvojot seno sapni redzēt brīvu cilvēku sabiedrību un savu meitu Sandru Brūveri ASV. 

GUNĀRS ASTRA (50) dzīvoja Rīgā, Lucavsalā, cilvēks ar nosvērtu raksturu.  Ar Gunāru man neklātienē iepazīstināja kāds neparasts vīrs, vārdā Roberts, kurš dzīvoja Rīgā, Pārdaugavā, un remontēja TV un radioaparātus.  Mani iepazīstināja ar viņu tādēļ, ka viņš arī lika radioaparātos speciālus “pretzāģu” filtrus, lai varētu veiksmīgāk klausīties Rietumu raidstacijas.  Kad bijām jau ilgstoši viens otru iepazinuši un ieguvuši savstarpēju uzticību, sākām viens otram atklāt arī citus savus noslēpumus, – es piedāvāju pretpadomju grāmatas, viņš – iespēju tās pavairot.  Izrādījās, ka pavairotājs esot kāds bijušais politieslodzītais.  Vēlāk Roberts reiz uzrakstīja uz papīra: “Vai tu zini Gunāru Astru?”  Roberts, arī būdams labs konspirators, nekad nepieļāva, ka mēs ar Gunāru pie viņa ierastos vienlaicīgi.  Viņš arī nepiedāvāja Gunāra adresi un es savukārt to neprasīju, jo mans nodoms bija šo pavairotāju satikt, Robertam to nezinot, lai viņš nezina, ka mums radies tiešs kontakts. Tas tad nodrošinātu arī šo kontaktu ķēdi pret iekrišanu. 

Un tā vienreiz paziņoju Robertam, ka pēc dažām dienām dabūšu kādu sevišķi svarīgu grāmatu (ja nekļūdos: Avtorhanova “Varas tehnoloģija”), bet tikai uz divām dienām un šajā īsajā laikā jāpaspēj tā nokopēt.  Sapratu, ka viņš uzaicinās pavairotāju pie sevis.  Grāmatu Robertam atnesu, bet pats paliku pagalmā savā darba mašīnā un gaidīju…

Es zināju, ka tas pagrīdnieks ir liela auguma.  Nogaidīju pāris stundu, bet tad arī nāca kāds augumā varens vīrs un, pametis ātru skatienu atpakaļ, iegāja pareizajā kāpņu telpā.  Noskatījos, ka viņam neseko aģenti, paspēju vēl redzēt, ka viņš uzkāpj arī pareizā stāvā un zvana pie pareizajām durvīm.  Atlika pagaidīt viņa iznākšanu, un pēc pāris namiem piegāju viņam klāt un uzsāku sarunu.  Atceros – Gunārs sākumā, protams, bija ļoti pārsteigts, bet, man “uzminot”, kas un priekš kā viņam ir azotē, pie lietišķas sarunas nonākt nebija grūti.  Vienojāmies par dzelžainu konspirāciju, pat nenosaucot savus vārdus, un tā mēs vairākas reizes tikāmies, atklāti pārrunājot LNK taktiku un daudzas akcijas.  Viņam bija ļoti dziļa un argumentēta izpratne par uzdevumiem, kas tieši tobrīd būtu vissvarīgākie, lai stiprinātu tautas pagurstošo garu un uzturētu cerību nākotnei.  Gunāram arvien bija daudzi ļoti konkrēti un vērtīgi ierosinājumi; vairākas akcijas ir tieši viņa ideja, piemēram, lielā plakāta uzlikšana pie uzraksta Rīga no Jūrmalas puses, ar tekstu: “Maskava, izbeidz terorizēt Baltijas tautas!”

Neaizmirstams brīdis bija mūsu pirmā “oficiālā” tikšanās – Rīgas Centrālcietuma pagalmā 1984. Gada janvārī.  Gunārs Astra zināja, ka vienlaikus ar viņa tiesu par LNK lietām tiesā arī viņam nepazīstamu disidentu Rožkalnu.  Mūs, no čekas tikko atvestus, izlaida no melnās bertas, kur viņš nu ieraudzīja arī mani.  “Nu, kā tad tevi sauc?”  Kad nosaucu vārdu, viņš vispirms bija ļoti pārsteigts, un tad pasmaidot pamāja ar galvu…  Tagad viņš varēja visu salikt “pa plauktiņiem”. 

Es joprojām domāju, ka Latvijas lielākais zaudējums pēdējos desmit gados ir tieši viņš, Gunārs Astra.  Cilvēks ar augstu intelektu un dziļu morāli, kuram Latvijas tautas intereses stāvēja augstu pāri bailēm un savtīgumam.  Es nešaubos, ka viņā vadībā mūsu valsts aizgājušos gados būtu pārlēkusi pāri daudzām no tām nelaimēm, par kurām Latvijas tautai šodien tik dārgi jāmaksā.      

LNK darbības virzieni

Latvijas neatkarības kustībai, līdzīgi kā citām apspiesto tautu pretestības kustībām, mērķus un uzdevumus teica priekšā pati skarbā padomju laika dzīve – valstī pastāvošā cietuma atmosfēra, indivīdu un tautu graujošā sarkanā ideoloģija un visu laiku gaisā sajūtamais represiju un baiļu smogs.  Izjūtot atbildību pret okupēto valsti un mīlestību pret savu izmocīto tautu, mēs pastāvīgi domājām, kā to stiprināt cerībā, kā izteikt kopējo protestu, kā aizstāvēt vajātos un vienlaikus – kā par visām briesmām informēt brīvo pasauli. 

Mums bija izvēlēta konkrēta cīņas taktika – uzdevumi tuvākajam laikam, kuriem vajadzēja politisko atmosfēru ap “Latvijas jautājumu” arvien kāpināt un tad kādā izdevīgā brīdī mēs būt realizējuši vairākus jau daļēji sagatavotus, stratēģiskus pasākumus, kuru mērķis bija sacelt kājās visu latviešu tautu.  Vai mazākais, lai Latvijas vārds blakus poļu “Solidarnostj” ilgstoši atrastos pasaules ziņu virsrakstos un, kas zina, varbūt arī dažu Rietumu lielvalstu parlamentu dienaskārtībā. 

LNK bija septiņi galvenie darba uzdevumi:

1. Ik gadu 18. Novembrī pēc iespējas vairākās vietās Latvijā uzvilkt sarkanbaltsarkanos karogus.  Tas gan bija īpaši riskanti, ņemot vērā, ka tajās dienās čeka vienmēr bija “trauksmes stāvoklī”, tomēr šā uzdevuma svarīgums risku attaisnoja. 

Mums bija trīs drosmīgas meitenes: Iveta, Gunta Rožkalne un Anita Upmine, kuras krāsoja pareizajā “Latvijas tonī” audumus un tad no tiem šuva vajadzīgā izmēra karogus.  Arī tas bija riskanti, bet viņas labi zināja un ievēroja konspirācijas noteikumus. 

Tuvojoties svētkiem, rūpīgi izvēlējāmies vietas karogu uzvilkšanai, lai karogus redzētu pēc iespējas vairāk latviešu, bet arī lai no turienes varam nemanīti pazust.  Tā 1982. gada neatkarības svētkos karogu zibenīgi uzvilku darba laikā Rīgā, Kundziņsalā, kamēr mans darbabiedrs, Rīgas elektrotīkla avārijas dienesta montieris, strādāja pie elektrosadales. Citreiz, parasti kopā ar Vēveri Jāni, izbraucām ar motociklu vai mašīnu uz kādiem lielu ceļu krustojumiem un uzvilkām karogus, kātus pienaglojām elektro vai telefona stabiem.  Visas šīs akcijas beidzās veiksmīgi.  Karogu uzvilkšana tika ikreiz aprakstīta, kad tas bija iespējams, arī fotografēta un informācija izsūtīta uz Vāciju publicēšanai.

2.  LNK dalībnieki sabiedrībā nemitīgi izplatīja pretpadomju rakstus un materiālus par patieso Latvijas vēsturi.  Daļu iespieddarbu saņēmām caur pagrīdes kanāliem no Zviedrijas un Vācijas (skat. 3. punktu), citus ar dažādām metodēm pavairojām uz vietas.  Mērķis šim darbam bija tieši tāds, kā to vēlāk mums ierakstīja tiesas spriedumā: “… nolūkā graut un vājināt padomju varu sistemātiski nodarbojās ar pretpadomju aģitāciju un propagandu un padomju valsti diskreditējošu sacerējumu sistemātisku izplatīšanu…” Komunisti paši atzina, kas bija visbīstamākais padomju impērijai, un tas bija – patiesas informācijas izplatīšana.  

Vācijā čakli strādāja LNK jau minētā “GA” atbalsta grupa piecu cilvēku sastāvā: Pāvils un Rita Brūveri, Paulis Kļaviņš, Ojārs Gobiņš un Jūlijs Kadelis – PBLA informācijas biroja vadītājs.  Viņi sarūpēja mūsu lūgtos tehniskos materiālus: speciālo foto-kino tehniku, filmas, u.c., kā arī mūs regulāri apgādāja ar aktuālu informāciju.  Tas bija nenovērtējams atbalsts. 

Viņi arī atsūtīja vairākus spiedogu tekstus uzsaukumiem ar ļoti aktuālu saturu, ar kuriem mēs vairākas reizes gadā sagatavojām tūkstošiem skrejlapu un tad vēlu vakaros sametām vairāku Latvijas pilsētu daudzu namu pastkastītēs.  Citas kampaņveidīgi izsūtījām pa iepriekš savāktām adresēm.  Tagad, kad konkrēti datumi no atmiņas jau pagaisuši, labs palīgs ir kāds oficiāls dokuments – LPSR Augstākās tiesas spriedums, tajā čekisti ir reģistrējuši lielu daļu mūsu akciju, to datumus un pilsētas, pat desmitiem savu ziņotāju vārdus, kuri arī saņēmuši mūsu “pastu”. 

Mēs izdevām arī savu periodisku izdevumu “LNK biļetens”.  Tas bija burtnīcas formātā, rakstīts ar rakstāmmašīnu, divās joslās un tika pavairots ar foto kontaktkopijas metodi.  Šīs iemaņas es apguvu VEF fotostudijā pie fotogrāfa Gunāra Birkmaņa, tikai toreiz viņš, protams, nenojauta, ar ko viņa audzēknis nodarbojas.  Saglabājies ir biļetens nr. 10, tajā bija Ā. Klīves dramatiskais stāsts par Latvijas okupāciju un kāds sensacionāls dokuments, kas varētu būt jaunums arī šodienas lasītājam.  Kādā tikšanās reizē ar ASV diplomātiem Maskavā no viņiem saņēmu Savienoto Valstu Senāta dokumentu par to, ka 1972. gada maijā Apollo-16 apkalpe uz Mēness novietoja brīvās Latvijas, Lietuvas un Igaunijas karogus.  Seko trīs kosmonautu paraksti par uzdevuma izpildi.

1980. gadā Ojārs un Zvaigznīte Ginteri pārtulkoja un Lietuvas pagrīde mums iespieda ļoti aktuālu juridisku traktātu: A. Volpina “Tiem, kuriem priekšā stāv pratināšana”.  Cita pagrīdes tipogrāfija mums iespieda krājumu “Helsinku nobeiguma akta dokumenti”.  Grāmatas, kuras nāca no Rietumiem, regulāri pavairojām ar foto metodi.  Parasti šo darbietilpīgo uzdevumu veica Gunārs Astra vai Alfrēds Aperats. 

Savukārt Pāvils Brūvers Vācijā no 1980. līdz 1987. gadam izdeva LNK ikmēneša ziņu biļetenu uz 16 lappusēm “Pasaule un mēs”.  Tas tika iespiests ar maziem burtiņiem, vēstules formātā, bet ļoti apjomīgs saturā, kuru trimdas latvieši no visiem kontinentiem pa pastu un citādi izsūtīja uz viņiem zināmajām adresēm Latvijā, bet kādu daļu izplatīšanai mēs saņēmām pa pagrīdes kanāliem Rīgā.  Biļetenam bija trīs daļas: pasaules ziņas, notikumi PSRS un aktuālākais no Latvijas.  Tā kā Pāvils strādāja radio “Brīvā Eiropa”, viņam arvien bija pieejama visaptveroša informācija no visas pasaules. 

3.  Mūsu darbs būtu bijis daudz šaurāks un grūtāks bez droša un ietilpīga slepena transporta kanāla uz Rietumiem.  Tādu jau 1976. gadā bija palīdzējis iekārtot Paulis Kļaviņš no Somijas un Zviedrijas uz Tallinu, kur mums nenovērtējamu palīdzību pašaizliedzīgi sniedza divi igauņi – Marta un Antss Tomsoni.  Vēlāk es atradu vēl citus ceļus, un tā tie visi mums kalpoja nepārtraukti astoņus garus gadus. 

Metodes bija dažādas: mūsu atbalstītāji zviedri, somi un vācieši dažreiz caur muitu gāja vai divreiz apaļāki, nekā paši bija – aplīmējušies ar žurnāliem un grāmatām, ziedu albumu vākos nesot noslēptus negatīvus, bet tūristu mašīnām bija dubultgrīdas un durvis, utt.  Dažkārt, kad zviedri kaut ko Tallinā būvēja, izdevās saņemt veselus konteinerus, pilnus ar Brīvās pasaules grāmatām, Bībelēm un iespiedtehniku – tā gan bija adresēta pagrīdes baznīcai, jo daudzi no mums vienlaikus sadarbojās ar vairākām kristiešu izdevniecībām.  Bet tas jau ir cits temats.

Pretējā virzienā šie paši cilvēki un tās pašas mašīnas veda jaunāko informāciju par arestiem, vajāšanām un dažāda veida cilvēktiesību pārkāpumiem visā PSRS.  Caur mums gāja gan dažādu nacionālo pretestības kustību, gan daudzu baznīcu materiāli, gan Saharova grupas dokumenti un Solžeņicina fonda lietas.  Mūsu drošības garantija bija konsekventa konspirācija un Dieva apsardzība.  Taču ne mazāk riskēja arī mūsu Rietumu draugi, visus šos “eksplozīvos” materiālus vedot pāri čekas profesionāļu rūpīgi sargātajām robežām.  Un tomēr šajā cīņā arvien uzvarējām mēs, amatieri…

4.  Ik pa laikam Rietumos notika starptautiskas cilvēktiesību konferences, kurās apsprieda pasaules tautu aktuālās problēmas, un tajās mēs centāmies pārstāvēt arī mūsu okupēto valsti un apspiesto tautu.  Svarīgākais no šiem notikumiem bija 1980. gada Helsinku nobeiguma akta pārbaudes konference Madridē, uz kuru tika nosūtīts izvērsts LNK iesniegums kopā ar fotomateriālu sēriju par Latvijas pārkrievošanas procesa gaitu.  Piemēram, fotogrāfijā, kur krievu karavīri ceļ Rīgā daudzstāvu namu masīvus krievu masām; vai aicinājumu reklāmas no Krievijas sādžām, kur bija rakstīts, lai krievi brauc uz paradīzi – Latviju, kur viņiem tūlīt tiks piešķirts labs darbs un ārpusrindas dzīvoklis; bet līdzās foto, kādos apstākļos, padomju “brīnumā” – komunālos dzīvokļos, gadu desmitiem jāeksistē latviešu ģimenēm. 

5.  Bija arī dramatiskas akcijas, kurās izlikām dažādus plakātus gan Rīgā, gan lauku pilsētās un rajonos.  Arī šie bija riskanti pasākumi, bet bija skaidrs, ka tiem arvien ir liela rezonanse kā uz vietas latviešu sirdīs, tā ārzemēs.  Gandarījums bija dzirdēt, kā par šādiem notikumiem iet stāsti sabiedrībā un kā par to ziņo “Brīvā Eiropa” un “Amerikas balss”.

Trīs gadus čeka nezināja šo pasākumu izpildītājus un šos gadījumus varēja tikai reģistrēt, bet vēlāk, kad mūs ar Jāni Vēveru arestēja, šis akciju saraksts, protams, pilnībā pārceļoja uz mūsu tiesas spriedumu.  Par Gunāra Astras, Edmunda Cirveļa, Māra Ludvika u.c. līdzdalību LNK viņi tā arī neuzzināja.   

Un tā, piemēram, Jūrmalas šosejas malā pie lielā uzraksta “Rīga” izlikām lielu plakātu: “Maskava, izbeidz terorizēt Baltijas tautas!”  Bija nepieciešama liela veiklība un precīzs plāns, lai dienā izliktu un nofotografētu šos plakātus un neviena neievēroti paspētu nozust. 

6.  Arī mūsu draugi Vācijā ik pa laikam centās sarīkot kādu akciju uz vai virs Latvijas teritorijas.  Viena tāda notika 1988. gada vasarā, kuru organizēja Pāvils Brūvers, kad speciāli sagatavoti un ar ūdeņradi pildīti baloni virs Kurzemes dažādās vietās izbēra simtiem lapiņu ar Gunāra Astras “Pēdējo vārdu” u.c. materiāliem.  Šos balonus no Zviedrijas piekrastes palaida Pauls Liepiņš ar Jāni Berholcu un tie 4 km augstumā devās savā misijā uz Tēvzemes krastiem.  Mums ir saglabājies tā laika Latvijas TV ieraksts, kurā teikts, kā no gaisa Kurzemē ieceļo informācija…   

7.  Un tomēr vissensacionālākā akcija notika 1975. gadā, kura izraisīja plašu atbalsi visā pasaulē.  Jau 1974. gadā Brūveri, izpildot “Gaismas akcijas” uzdevumu, bija nofilmējuši Krustpils ielas ieslodzīto nometni OC 78/7.  Tajā bija redzama karavīru un sargsuņu pavadīta nomocītu ieslodzīto kolonna, kā arī arestantu kravas automašīna, kurā aiz restēm redzamas noskūtās ieslodzīto galvas.  Šī filma Rietumus sasniedza tieši tajā laikā, kad tur uzmanības centrā bija no Krievijas izraidītā rakstnieka Aleksandra Solžeņicina grāmata “Gulaga arhipelāgs”.  Un visas pasaules TV stacijas kāri ķēra filmas fragmentus no Latvijas, lai parādītu saviem skatītājiem, kāds tad tas Gulaga arhipelāgs izskatās dabā. 

Bez tam jau ilgstoši mums mieru nedeva stūra māja.  Tā bija īpaša vieta, kur ik dienu nepārtrauktā plūsmā koncentrējās čekisti, - un kā gan lai viņus tur nenofilmē!  Mums bija 16 mm kinokamera, rūpīgi izstrādājām rīcības plānu un tā kopā ar Olafu Brūveru un viņa mammu Aleksandru manā, Rīgas elektrotīkla darba UAZ mašīnā nostājāmies čekas durvīm pretējā ielas pusē pie elektrosadales.   Kamēr es norūpējies “remontēju” bojājumus, Olafs no mašīnas, aizslēpies aiz melna auduma aizkara, pa nelielu caurumu vairākas stundas filmēja “objektus”.  Vēlāk, izmantojot teleobjektīvus un dažādu maskēšanās tehniku, tika nofilmēts viss politieslodzītā ceļš – sākot no čekas līdz soda nometnei. Rietumos šis materiāls nonāca 1975. gadā un izsauca jaunu sensāciju.  Lūk, kā to apraksta radio “Brīvā Eiropa” žurnālists P.Brūvers: “Iespaids, ko šīs filmas atstāja uz Rietumu sabiedrību, bija tik liels, ka notika pat apmaiņa ar diplomātiskajām notām – gan pieprasījumu, gan protestu formā.  Ļaudis Rietumeiropā, ASV, Kanādā, Austrālijā un citur bija vienkārši sašutuši par to, kā Padomju Savienībā, kura tomēr tika uzskatīta par samērā civilizētu valsti, apietas ar cilvēkiem.  Šie pāris skati no tā, kādos apstākļos tiek transportēti padomju ieslodzītie, visus priekšstatus par padomju humānismu apgāza ar kājām gaisā.  Tas bija arī pēdējais piliens franču komunistu jau tā saspīlētajās attiecībās ar Maskavas biedriem, un strīds franču un padomju kompartiju starpā toreiz beidzās ar draudzīgo sakaru pārraušanu.”

Vācijā par šīm filmām rakstīja un foto fragmentus no tām publicēja visi lielākie izdevumi: “Stern”, “Der Spiegel”, “Die Welt”, Francijā “Figaro” u.c., par to runāja radio un TV  stacijas.  Bet 1976. gada janvārī Paulis un Matīss Kļaviņi vadīja lielas preses konferences Parīzē, Ķelnē un Bonnā.  PBLA pārstāvis Ā. Šilde rakstīja: “Visos šajos gadījumos runa bija ne vien par Latviju, bet par visām trim Baltijas valstīm un tika plaši iztirzāts politiskais un saimnieciskais stāvoklis šajās padomju okupētajās zemēs.”

Par avīze “Cīņa” savā ierastajā sarkasmā rakstā “Veca prece jaunā iesaiņojumā” vēstīja: “Visa rietumu buržuāziskā prese, sākot jau ar “Stern” un beidzot ar visu piecu kontinentu bulvāru lapelēm, spiedza aiz sajūsmas…”

“Tajā laikā, t.i., tūlīt pēc Helsinku konferences noslēguma akta parakstīšanas, šāda satura filmas parādīšanās radīja satriecošu efektu.  Padomju Savienībai Helsinku konferences laikā bija izdevies pasaules sabiedrības acīs gūt civilizētas un progresīvas valsts iespaidu (..) Šie daži skati no Latvijā uzņemtām filmām šos priekšstatus lielā mērā sagrāva.  No Maskavas sākotnēji nāca apgalvojumi, ka filma esot viltojums, taču Rietumu eksperti savukārt nāca klajā ar pierādījumiem, ka filma ir autentiska, un izteica izbrīnu, kāpēc PSRS, kas tikko kā Helsinkos apņēmusies respektēt cilvēka pamattiesības, joprojām turpina šādu necieņas pilnu izturēšanos pret ieslodzītajiem un bez tam vēl nekaunas melot, apgalvodama, ka filma ir viltojums,” atceras P. Brūvers.  Kad meli izgāzās, Maskavai nācās taisnoties. 

Neapšaubāmi šī LNK un “Gaismas akcijas” cīņas epizode atstāja savas pēdas varenās ļaunuma impērijas norietā.  Bet Latvijas vārds ilgi figurēja pasaules mediju ikdienas ziņās un apskatos, un tas jau arī bija mūsu lielākais mērķis un gandarījums. 

Kad nelīdz pat terors

1981. gadā Rīgas elektrotīklu dispečeru dienestā, manā darba vietā, strādāja elektromeistars Pēteris Tomsons.  Neliela auguma vīrs, platiem pleciem, ar stingru raksturu un noteiktiem principiem.  Dažkārt visai nepiekāpīgs pēc rakstura, sastāvēja kompartijā, bija OBHSS (īpaša milicijas vienība) sabiedriskais līdzstrādnieks un tautas kontroles komitejas darbinieks.  Lūk, visi šie viņa biogrāfijas fakti, kopā ņemot, ieveda viņa dzīvi dramatiskā strupceļā.  Viņa piedzīvojumos vienlaikus kā miniatūrā varēja saredzēt visas Latvijas kā ekonomisko, tā pilsonisko traģēdiju.

Viss sākās ar to, ka Pēteris Tomsons sāka godīgi kontrolēt Rīgas tirdzniecības bāzes, tirgus un veikalus, atklāja arvien trakākas lietas, sastādīja aktus un neļāvās piekukuļoties.  Bet kukuļus spieda ņemt par OBHSS izmeklētāji un prokuratūras darbinieki.  Un tad izrādījās, ka šai milzīgajai iznīcinātājmašīnai ceļā uzradies puteklis ātri vien pārtop “ietiepīgā” zilonī.  Nelīdz ne psiholoģiskais, ne fiziskais terors – Tomsons un arī viņa sieva Juna ir nesalaužami.

Jau dzīvības briesmās, vairākkārt piekauts, zaudējis jebkādu cerību rast aizsardzību Rīgā, Tomsons 1981. gada 8. februāra naktī paslepus dodas uz PSKP CK Maskavā.  Pat vecie  partijas dūži Rīgā notiekošajam tic ar krietnu piepūli, taču uzsāk izmeklēšanu, bet tas savukārt ir kā eļļa ugunī…

Un tad kādā nakts maiņā, kad strādājām kopā, Pēterim nedaudz atklāju mūsu iespējas izmantot informācijas kanālu uz Rietumiem.  Viņš ir bezgala pārsteigts, bet uzreiz saprot, ka viņam tā ir vienīgā cerība.  Bet bija labi jāizdomā, kā novērst tiešu atbildību ziņu nodošanā Rietumiem no viņa paša.  Vienojāmies, ka Tomsons runās ar dažiem tuvākajiem saviem draugiem, un tā tapa “Biedru grupas” iesniegums, kurā šī grupa, neatklājot savus vārdus, uzņēmās visu atbildību.  Un, kaut gan čeka jau sen noklausījās manu dzīvokli un pētīja manu dzīvi, bet par Pēteri drīz rakstīja Vācijas prese un ziņoja “Brīvā Eiropa”, taču mūsu jaunais tandēms čekas psihologiem tā arī palika nepamanīts.  Kāda paviršība!

Pētera Tomsona iesniegums PSRS ģenerālprokuroram ir spilgts tā laika dokuments ar detektīvžanra piedevām, un to ir aizraujoši pārlasīt arī tagad.  No otras puses, šīs lietas ļauj dziļāk ielūkoties šodien sabiedrībā tik populāro bijušo Latvijas kompartiju vadītāju pagātnes “seifos” un apjaust E. Berklava apgalvojumu: “Latvijas kompartija IR pilnā mērā atbildīga par visu, kas tās valdīšanas laikā ir noticis Latvijā”.      

Uzmanīgais ir stiprāks par stipro

Veicot tik apjomīgu darbu pagrīdes apstākļos, bijām rūpīgi izplānojuši arī iekšējās aizsardzības principus.  Kā jau tika minēts, netika pieļauta neviena nepamatota pazīšanās un neviena lieka tikšanās.  Sarunas par “lietu” nekad neatļāvāmies savos dzīvokļos.  Ejot uzdevumos, arvien vispirms pārliecinājāmies, vai neseko.

Sarakstei Pāvils Brūvers izstrādāja vairākas šifru sistēmas, kuras nedarītu kaunu nevienam izlūkdienestam.  Bet gadījumam, ja tomēr kādam no mums draudētu čekas terors, mums bija detalizēts apraksts, kā pāriet PSRS-Somijas robežu Karēlijā Idejas stacijas rajonā.  Tas bija kā “izpletnis lidotājam gadījumā, ja lidmašīna avarē”.  Cik man zināms, šo “izpletni” veiksmīgi izmantoja divi cilvēki.

Viss LNK darba arhīvs, LNK zīmogs, klišejas, foto un kino tehnika glabājās vairākās slēptuvēs manā dzīvoklī un manas mājas pagrabā.  Čeka divreiz kratīja manu dzīvokli Rīgā, Ļeņina ielā 209 - 13a, un vairākkārt to kontrolēja manā prombūtnē – vienā tādā reizē čekistus pārsteidzu! – un tomēr viņi neko nespēja atrast.  Bet noslēpums bija vienkāršs – man bija trīs slēptuves: vienā varēja iekļūt, zināmā veidā noņemt drēbju skapim apakšējo līsti; otra atradās izgrebtajās istabas durvīs – augšpusē to nosedza pasmaga metāla līste, atgādinot oriģinālo koka līsti, bet pagrabā ķieģeļu sienā biju uzmanīgi izkasījis vienu ķieģeli, aiz tā izgrebis un izņēmis vēl kādus 8 – 9, kur tad izveidojās paliela “kabata”, un tad ārējo ķieģeli ikreiz iebīdīju precīzi atpakaļ.   

Bet cik ļoti izmeklēšanas laikā čekas izmeklētājs Andris Strautmanis pūlējās atrast klišejas, it īpaši LNK zīmogu!  Mani, pat roku dzelžos saslēgtu, no čekas kameras veda uz manas mājas pagrabu, rakņājās pa to un vēroja manu reakciju, bet reakcijas nebija, jo, kaut arī manas mantas atradās soļa attālumā, taču tās stāvēja drošā vietā. 

Ja padomju režīms būtu noturējies vēl pāris gadu un mūsu darbs turpinātos, tad tiktu realizēti vēl divi lieli pasākumi.  Pirmais: nākamo Dziesmu svētku laikā Mežaparkā domājām palaist vairākus gāzes balonus ar Latvijas karogu (no zīda) un ar uzsaukumiem, kuri izbirtu tieši virs klausītāju galvām; otrais: bijām pamatvilcienos izstrādājuši shēmu, kā ar dažiem nelieliem sprādzieniem ik pēc stundas pilnībā pārtraukt Rīgas elektroapgādi, pirms tam uzstādot ultimātu, ka sprādzieni turpināsies, kamēr Latvijas televīzijā netiks nolasīts mūsu piesūtītais ziņojums “Par stāvokli valstī”.  Tā kā es strādāju Rīgas “elektrības sirdī”, man bija pieejama visa šajā jomā nepieciešamā tehniskā informācija.

Taču notiku ņēma citu virzienu un piepildījās mūsu 1980. gada 18. novembra svētku uzsaukuma pravietiskie vārdi: “Nacionālā atbrīvošanās kustība Baltijā ir sevi pieteikusi ar plašām akcijām, un tās darbu apturēt var vienīgi neatkarības piešķiršana tautām.” Kā mēs zinām, tieši tā arī notika.