Molotova–Ribentropa pakts, un tā juridiskās sekas Baltijas valstīs

Dr. iur. Dītrihs A. Lēbers (Loeber) , Latvijas Zinātņu akadēmijas ārzemju loceklis:

Raksts iesniegts publikācijai angļu valodā gadagrāmatā “Baltic Yearbook of International Law”, kuras pirmā sējuma iznākšana paredzēta 2001. gada rudenī apgādā Kluwer Nīderlandē. Rakstu latviešu valodā tulkojusi Antra Legzdiņa.

Par pienākumu “pārvarēt no pagātnes mantotās problēmas” 1

1939. gada Molotova–Ribentropa paktam bija liktenīga ietekme uz Baltijas valstīm. Tā sekas nav pārvarētas vēl šodien. Tas redzams divās problēmu jomās: no vienas puses, jautājumā par valstisko kontinuitāti un, no otras, par restitūciju un kompensāciju.

I. Baltijas valstu prasības par valstiskās kontinuitātes atzīšanu

1991. gadā atguvušas neatkarību Igaunija, Latvija un Lietuva pretendē uz attiecīgo pirmskara Baltijas valstu statusa turpināšanu.

1. Baltijas valstu prasību pamatojums

Minētās prasības tiek pamatotas ar faktu, ka šīs trīs valstis 1940. gadā tika nelikumīgi iekļautas Padomju Savienības sastāvā. Daļa iedzīvotāju izrādīja dažāda veida pretestību, savukārt Baltijas diplomātiskās pārstāvniecības ārzemēs turpināja darboties kā valsts orgāni tajās Rietumu valstīs, kuras uzturēja to akreditāciju. Šajā ziņā Baltijas republiku juridiskā pastāvēšana turpinājās.

Pusgadsimtu vēlāk Igaunija, Latvija un Lietuva pieprasīja restitutio in integrum (iepriekšējā statusa atjaunošanu)2 un pasludināja aktus par pievienošanos PSRS 1940. gadā par spēkā neesošiem ex tunc (no pieņemšanas brīža).3 1991. gadā Baltijas valstis tika uzņemtas ANO un tagad atkal ir kļuvušas par starptautiskās sabiedrības suverēnām loceklēm. Tomēr ne visas valstis atzīst Baltijas valstu prasības pēc valstiskās kontinuitātes. Dažas starptautiskās organizācijas izvairās skaidri un nepārprotami izteikt savu nostāju. Juridiska satura publikācijās atklājas plašs uzskatu klāsts. Vairāki autori, rakstot par Baltijas valstu statusu līdz 1991. gadam, nosaukuši tās par “šķietami mirušām” ( “morts vivants”, “scheintot”, “mņimo–mjortvij”) vai “ziemas guļā snaudošām”, un kāds autors izteicis salīdzinājumu ar Belle au bois dormant ( sleeping beauty , ērkšķrozīte) . Ja izvēlamies mazāk drastiskus vai dzejiskus apzīmējumus, tad var teikt, ka problēma ir saistīta ar suverenitāti atguvušo valstu statusa noteikšanu.

Šī darba autors ir pārliecināts, ka Baltijas valstu prasībai pēc valstiskās kontinuitātes atzīšanas ir pamatojums starptautiskajās tiesībās.

2. Baltijas valstu prasības tiesību zinātnes aspektā

Daudzi tiesību zinātnieki uzskata, ka pašreizējās Baltijas valstis turpina pirmskara Igaunijas, Latvijas un Lietuvas juridisko eksistenci.4 Citi autori prasību par kontinuitātes atzīšanu modificē vai pavisam noraida. Šis jautājums guva ievērību pēc PSRS (1991), Dienvidslāvijas (1991) un Čehoslovākijas (1992) sadalīšanās. Minētie trīs notikumi kļuva par apjomīgu pētniecības projektu objektiem. Šādus projektus izstrādāja:

• Starptautisko tiesību centrs [ Centre de Droit International ] 1993. gadā Parīzē

• Apvienoto Nāciju Organizācijas augstais komisārs bēgļu jautājumos 1994. gadā Divonlesbeinā, Francijā

• Eiropas Padome no 1994. līdz 1998. gadam Strasbūrā

• Starptautisko tiesību akadēmija 1996. gadā Hāgā.

Tieši šajā kontekstā autori bieži apskata arī Baltijas valstu gadījumu.

Tālāk īsi apkopoti Baltijas republiku valstiskās kontinuitātes prasības pretinieku uzskati. Šis pārskats nepretendē uz izsmeļošu atainojumu. Lai vieglāk varētu atsaukties, katrai tēzei esmu devis īsu aprakstošu nosaukumu.

1) “Fiktīvās kontinuitātes” tēze. Pagājušais laika posms padara valstu attiecību turpināšanu grūti realizējamu vai pat neiespējamu — tās tika pārtrauktas pirms 51 gada. Tas īpaši attiecināms uz valstu praksi starptautisko līgumu jomā. Līdz ar to kontinuitāte ir drīzāk teorija, nevis reāla iespēja. Visā visumā tā ir “fikcija”. Tiek pieņemts, ka atjaunotās republikas ir pirmskara valstu statusa turpinātājas, lai gan faktiski tas tā nav.5

Mans komentārs. Valsts juridiskā eksistence ir jānošķir no tās tiesību realizācijas. Prasība pēc valstiskās kontinuitātes atzīšanas attiecas uz valsts pastāvēšanu, neskarot jautājumu par to, kad un kā šī valsts realizē savas tiesības.

Acīmredzami, ka 1991. gada situācija atšķiras no tās, kāda bija 1940. gadā. Baltijas valstīm tagad ir jāpielāgojas gluži citiem apstākļiem — galvenokārt tādās jomās kā diplomātisko attiecību atjaunošana, līgumattiecību noregulēšana un ar īpašumu saistīto jautājumu kārtošana.

Līdz ar to kontinuitātes prasības degpunktā ir nevis jautājums — pastāv vai nepastāv iespēja “izdzēst 50 juridiskās dzīves gadus”, bet gan jautājums par to, vai Baltijas valstis ārvalstu kundzības rezultātā ir vai nav piedzīvojušas “izdzišanu” ( extinction ). Ja tās ir zaudējušas savu statusu kā starptautisko tiesību subjekti, tad attiecībā uz kontinuitātes uzturēšanu var lietot terminu “fikcija” (tas ir pamatā tālāk aplūkotajai “suverenitātes atjaunošanas” tēzei). Ja turpretim šīs trīs republikas ir izdzīvojušas, tad apzīmējums “fikcija” ir lieks vai pat maldinošs. Kompromisa vai trešā ceļa nav.

Valstu neatkarības sargāšana ir viena no starptautisko tiesību pamatfunkcijām. Tāpēc starptautiskās tiesības nelabprāt atzīst valsts izdzišanas faktu. Nelikumīgu aneksiju gadījumos starptautiskās tiesības prasa, lai valsts izdzišana būtu “skaidra un galīga” ( definite and final ). Galīgums nozīmē to, ka ir zudusi pēdējā cerība un ka neatkarības atgūšana būtu pretrunā ar jebkuru realitāti.

Baltijas gadījumā šāds galīgums nekad netika sasniegts. Iedzīvotāji nesamierinājās ar situāciju, un diplomātiskās pārstāvniecības turpināja funkcionēt daudzās valstīs. Līdz 1991. gadam “nebija noticis nekas kaut aptuveni galīgs, kas pilnībā sagrautu ikvienu pamatotu iespēju” Baltijas valstu atjaunošanai, tā rakstīja Kristīna Mareka (Marek) 1968. gadā.6 Vēstures gaita rādīja, ka restitutio in integrum iespēja nevienu brīdi nav bijusi iznīcināta un patiešām ir novedusi pie neatkarības atjaunošanas.

Mēģinot pamatot “fiktīvās kontinuitātes” tēzi, tās autori norāda, ka Baltijas valstīm pēc 1991. gada nācies piemērot līgumus, kas bijuši noslēgti ar PSRS. Taču šāda pielāgošanās notika izņēmuma kārtā un bija tikai pagaidu pasākums, neskarot kontinuitātes principu. Baltijas valstis šajā situācijā ir rīkojušās konsekventi, nemeklējot glābiņu “fikcijā”.

2) Tēze “Vienīgi identitāte”. Daži autori atzīst Baltijas valstu identitāti, taču noliedz “valstisko kontinuitāti” attiecībā uz to pirmskara priekštecēm.7

Mans komentārs. Baltijas valstis toreiz (1940. gadā) un tagad (pēc 1991. gada) nav pilnīgi identiskas. Molotova–Ribentropa pakta rezultātā tās ir piedzīvojušas teritoriālas un demogrāfiskas pārmaiņas. Teritorijas ziņā pastāv identitāte ar Padomju Igauniju, Padomju Latviju un Padomju Lietuvu — bet ne ar pirmskara republikām (salīdzināt ar tekstu pie 69. un 79. vēres).

3) Tēze “Hibrīda kontinuitāte”. Lielbritānija un dažas citas valstis atzinušas de facto Baltijas valstu iekļaušanu Padomju Savienības sastāvā, tai pašā laikā atturoties izteikt atzīšanu de iure . Saskaņā ar “hibrīdas kontinuitātes” tēzi, novērtējot Baltijas valstu pašreizējo stāvokli, šo faktu nevar ignorēt. Baltijas valstu prasība uzskatāma par kaut ko mazāku salīdzinājumā ar prasību atzīt pilnīgu valstisko kontinuitāti. Tā tikai “kaut kādā mērā līdzinās kontinuitātei” un līdz ar to zināmā mērā noved pie “hibrīdas” situācijas.8 Iztirzājot šo problēmu attiecībā uz Austriju (neatsaucoties uz Baltijas valstīm), Jans Braunlijs (Brownlie) ir ieteicis “nepilnas kontinuitātes” ( qualified continuity ) jēdzienu.9

Mans komentārs. Atzīšana de facto ir pagaidu pasākums. Valsts, kas šādu atzīšanu izteikusi, ievēro faktisko situāciju, taču atstāj sev tiesības savu atzīšanu atsaukt vai lemt par kontinuitāti vēlāk. Tādēļ valstij, kura ir de facto atzinusi Baltijas valstu iekļaušanu 1940. gadā, nav liegts atzīt kontinuitāti pēc neatkarības atgūšanas 1991. gadā. Iespējams atsaukt pat de iure atzīšanu, kā to 1975. gadā izdarīja Austrālija. Vēl vairāk — vienas valsts pasludināta atzīšana neietekmē citas valsts izteikto atzīšanu. Starptautiskajās tiesībās nav vietas nekādai daļējai kontinuitātei.

4) Tēze “Suverenitātes atjaunošana”. Uz Baltijas valstīm var attiecināt analoģiskus gadījumus, kad “atdzīvinātas” tikušas tādas valstis kā:

• Etiopija (suverenitāti zaudēja 1935. gadā, tā tika atjaunota 1941. gadā)

• Austrija (1938—1945)

• Čehoslovākija (1938—1945)

• Polija (1939—1945)

• Albānija (1939—1945).

Šīs valstis iekaroja vai anektēja attiecīgi Itālija un Vācija. Toreiz neatkarības zaudējumu de facto vai de iure atzina starptautiskā sabiedrība. Taču Otrā pasaules kara laikā un pēc Itālijas un Vācijas sagrāves pakļautās valstis atguva neatkarību. Tas radīja nepieciešamību atsaukt sākotnējo atzīšanu ( de–recognition ). Mēģinot raksturot cietušo valstu statusu Itālijas un Vācijas valdīšanas laikā, zināmu piekrišanu guvis termins “šķietami mirušas”.10 Tas norāda uz nepārtrauktas juridiskās pastāvēšanas simulāciju, līdz kamēr būs iespējama suverenitātes statusa atjaunošana.11

Mans komentārs. Lietot apzīmējumu “atjaunošana” nozīmē izteikt pieņēmumu, ka suverenitāte pirms tās atgriešanas ir tikusi pazaudēta, tātad, ka cietušās valsts eksistence ir tikusi pārtraukta. Kā jau minēts, šāds secinājums ir pretrunā ar vienu no starptautisko tiesību pamatfunkcijām — valstu neatkarības sargāšanu.

Runājot par piecām valstīm, kuras nosauktas par “šķietami mirušām”, Austrijas situācijā 1938. gadā saskatāmas visciešākās paralēles ar Baltijas valstu likteni 1940. gadā.12 Austrija tāpat kā Baltijas valstis kļuva par upuri spēka lietošanas draudiem ultimāta veidā. Abos gadījumos varens, spēcīgs kaimiņš pieprasīja valdības maiņu un tāda ministru kabineta iecelšanu, kas iztapīgi pakļautos šī kaimiņa vēlmēm. Austrijas valdība tāpat kā Igaunijas, Latvijas un Lietuvas valdības spēka lietošanas draudu ietekmē šīm prasībām piekāpās.

Taču šeit paralēles beidzas. Viena no atšķirībām ir tā, ka Padomju Savienības ultimātā bija ietverta prasība, ievest papildu bruņotos spēkus Baltijas teritorijā, kur jau atradās padomju militārās bāzes (tās spēcīgā politiskā spiediena rezultātā bija ierīkotas 1939. gadā). Izšķiroši svarīga ir arī sekojoša atšķirība: starptautiskā sabiedrība atzina Austrijas “anšlusu”, savukārt Baltijas valstu inkorporācijas likumīgumu daudzas valstis atteicās atzīt. Juridiski tas nozīmēja, no vienas puses, Austrijas valsts eksistences pārtraukšanu un, no otras, Baltijas valstu izdzīvošanu. Igaunijas, Latvija un Lietuva turpināja pastāvēt kā starptautisko tiesību subjekti. Līdz ar to nav vietas apgalvojumam par Baltijas valstu suverenitātes “atjaunošanu” (atjaunota tika “neatkarība”). Trešo atšķirību rāda starptautiskās sabiedrības post factum izteiktais spriedums par šiem notikumiem. Austrijas inkorporāciju 1943. gadā Maskavā sabiedrotie pasludināja par spēkā neesošu. Tas nozīmēja “ ex post mēģinājumu koriģēt vēsturi”.13 Līdzīgu Baltijas valstu aneksijas nosodījumu bloķēja PSRS līdzdalība 1940. gada notikumos.

5) “Postliminium” tēze. Jēdziens postliminium cēlies no romiešu tiesībām, kur tas nozīmēja agrākā statusa atgriešanu personai, kas atbrīvota no ienaidnieka gūsta. Attiecināts uz starptautiskajām tiesībām, jēdziens postliminium analoģiski nozīmē suverenitātes atjaunošanu valstīm, kas cietušas sakāvi karā. Klasiskajos starptautisko tiesību traktātos šāda suverenitātes atjaunošana atzīta nelabprātīgas pakļaušanas gadījumā, ar noteikumu, ka tauta nav piekāpusies.14

Mans komentārs. Jēdziens postliminium ir saistīts ar jēdzienu suverenitātes “atjaunošana” (4. tēze). PSRS un Baltijas valstis 1940. gadā neatradās karastāvoklī. Baltijas republikas neizrādīja militāru pretošanos un līdz ar to netika “sakautas” karā. Taču daudzi iedzīvotāju grupējumi nesamierinājās ar padomju varu. Šajā ziņā jēdziens postliminium var būt nozīmīgs Baltijas valstu statusa noskaidrošanā.

6) “Pašnoteikšanās” tēze. Baltijas tautām, tāpat kā visām citām tautām, ir tiesības uz pašnoteikšanos. Tāpēc viņu centieni pēc neatkarības ir attaisnojami. 1991. gadā Baltijas republikās tika sarīkoti referendumi, lai radītu pamatojumu šādai prasībai.15

Mans komentārs. Protams, ka Baltijas tautām ir tiesības uz pašnoteikšanos. Bet tās ir izmantojušas šīs tiesības jau 1918. gadā, pēc nošķiršanās no pirmsrevolūcijas Krievijas, nodibinot savas valstis. Igaunijas, Latvijas un Lietuvas 1920. gada miera līgumos ar Padomju Krieviju īpaši atzītas to tiesības uz “brīvu pašnoteikšanos”.16 Saskaņā ar padomju vēstures interpretāciju Baltijas tautas īstenu pašnoteikšanos ieguva tikai 1940. gadā, kad tās pievienojās PSRS.17 Pieņēmums, ka Baltijas tautas 1991. gadā tiecās pēc pašnoteikšanās, var šķist dabisks, bet no starptautisko tiesību viedokļa šāds uzskats nebūtu pārliecinošs. Tas nozīmētu pieļaut, ka tautai ir tiesības atkārtoti izlietot pašnoteikšanās tiesības. Baltijas gadījumā viena un tā pati tauta pasludinātu šādas tiesības attiecībā uz to pašu teritoriju jau trešo reizi viena gadsimta laikā.

Ja šāda rīcība būtu atzīstama, nāktos secināt, ka katrs nākamais šo tiesību izlietošanas gadījums dzēš iepriekšējo. Taču tas nav saskaņā ar priekšstatu par pašnoteikšanos un ir pretrunā ar starptautiskajām tiesībām. Pašnoteikšanas tiesības ir pastāvīgas un ilgstošas. Ja tās reiz jau ir tikušas izlietotas, šo tiesību subjekts vairs nevar to atkārtot attiecībā uz to pašu objektu. 20. gadsimta 60. gados pašnoteikšanās kļuva par “tiesībām” starptautisko tiesību izpratnē. No tautām, kas bija pasludinājušas savu neatkarību pirms tam, netiek prasīts, nedz arī tām tiek ļauts atkārtoti deklarēt savu pašnoteikšanos.

7) Tēze “Efektīva kontrole”. Padomju Savienība efektīvi kontrolēja Baltiju 51 gada garumā, sākot no 1940. gada, ar pārtraukumu no 1941. līdz 1945. gadam. No tā izriet, ka padomju vara ieguva “normatīvu spēku”, lai gan pārmaiņas valstī bija ieviestas nelikumīgi. Tas nozīmē, ka 1940. gada Baltijas valstu iekļaušana PSRS sastāvā un tai sekojošais padomju režīms šo valstu kontinuitāti pārtrauca. Šīs teorijas aizstāvji uzskata — savu viedokli paužot vai nu tieši vai netieši — ka notikusi Baltijas valstu izstāšanās ( secession ) no Padomju Savienības (skat. 11. tēzi).18

Mans komentārs. Šī tēze nav savienojama ar vispārējo starptautisko tiesību principu ex inuria ius non oritur (nelikumībā tiesības nerodas) . Faktu līmenī paliek neskaidrs, konkrēti kurā laika posmā un kādā brīdī pēc 1940. gada fakti būtu kļuvuši par pamatu tiesībām ( ex factis ius oritur ) (fakti rada tiesības). Prātā nāk vairākas alternatīvas: Otrā pasaules kara nobeigums (1945), Staļina nāve (1953), iekšējās militārās pretestības izbeigšanās (ap 1955) un transformēšanās pretestības izrādīšanā ar mierīgiem līdzekļiem,19 “Deklarācija par draudzīgām attiecībām” (to pieņēma ANO 1970. gadā) un tās ietekme vai Helsinku konferences akts (1975). Neviena no šīm alternatīvām nav pārliecinoša. Starptautiskajām tiesībām atbilstošs kritērijs būtu iedzīvotāju un ārpasaules samierināšanās ( acquiescence ), taču fakti šādu slēdzienu neatbalsta.

8) Tēze “Ilgs laika periods”. 1940. gada aneksija bija pretrunā ar starptautisko tiesībām, taču vēlāk tā ieguva juridisku spēku, pamatojoties uz pagājušo ilgo laika periodu. Tas vairāk kā divkārt pārsniedza Baltijas valstu pastāvēšanas laiku pirms kara. Šādu viedokli pauž divi poļu autori.20

Mans komentārs. Šīs tēzes pamatā ir arguments, ka Padomju Savienība ieguvusi tiesības uz Baltijas valstīm uz noilguma pamata ( acquisitive prescription ). Tas nozīmētu, ka suverenitātes faktiskā izmantošana ilgākā laika periodā leģitimizētu tiesības, kas sākotnēji ir bijušas nelikumīgas. Tāda veidā tiktu atzīts, ka iespējams iegūt tiesības nelikumīga valdījuma rezultātā ( adverse possession ). Ņemot vērā pretestību iekšzemē, kā arī nosodījumu no ārvalstu puses, 51 gads nav pietiekoši ilgs laiks, lai veidotos vispārēja pārliecība par to, ka ārzemju kundzība ir “netraucēta”. Tas ir priekšnoteikums valsts izdzišanai ( extinction ).21

Polija pati rāda piemēru tam, ka laika ritums nepārtrauc valstisko kontinuitāti. Kad Polija 1918. gadā nokratīja svešzemju varu un atguva neatkarību, Polijas Augstākā tiesa atzina tās (Polijas) kontinuitāti, kura bija pastāvējusi pirms valsts sadalīšanas 1795. gadā,22 tas ir, 123 gadus agrāk.

9) Tēze “Līdzdalība varas realizācijā”. Padomju impērijā baltieši piedalījās valdīšanā — tā apgalvo Ulrihs Fastenrāts (Fastenrath). Viņu līdzdalību nevar ignorēt. Tas atšķiras no tādas tautas statusa, kura atrodas koloniālā apspiestībā un kurai ir liegts piedalīties valsts pārvaldē. Baltijas republikas ir “līdzatbildīgas” par to, kas noticis Padomju Savienībā. 1991. gadā tās šo saiti pārrāva, izstājoties. Autors tomēr atzīst, ka šāds secinājums nepadara nelikumīgas Baltijas valstu prasības pēc valsts īpašuma atgriešanas, kas tām piederējis 1940. gadā, un pēc līgumattiecību turpināšanas, kas 1940. gadā tika pārtrauktas.23

Mans komentārs. Šī tēze ievieš politiskās zinātnes kategorijas, un tai nav pamatojuma starptautiskajās tiesībās. Varas līdzdalības jēdziena attiecinājums nozīmētu to, ka sadarbība iznīcina valstisko kontinuitāti. Rastos jautājums, kā izmērīt sadarbību un kā nošķirt dažādās sadarbības pakāpes. Turklāt šī tēze provocē argumentu, ka sadarbībai ir jānostāda pretim represijas, kuras veic svešā vara. Tas rāda, ka tēze par līdzdalību varas realizācijā ir jēdziens, kas nav savienojams ar starptautiskajām tiesībām. Juridiski izšķiroša turpretim ir iedzīvotāju un ārpasaules samierināšanās ( acquiescence ) (sal. ar 7. tēzi).

10) “Padomju varas piekrišanas” tēze. Baltijas valstu atkaluzņemšanu starptautiskajā sabiedrībā nodrošināja PSRS piekrišana, kas 1991. gada 6. septembrī tika izteikta atzīšanas formā. Šī piekrišana tika panākta sarunu gaitā starp Baltijas valstīm un PSRS. No tā izriet, ka Padomju Savienība “atlaida” Baltijas valstis gluži tāpat kā pārējās 11 padomju republikas. 1940. gada aneksija — lai gan tā bija nelikumīga — nav saistāma ar neatkarības iegūšanu 1991. gadā. Padomju Savienības deklarētā atzīšana ir pārvērtusi “atdalīšanos” ( separation ) par “izstāšanos” ( secession ).24

Mans komentārs. Tēze nav precīza faktu ziņā. Par PSRS izteikto atzīšanu netika vestas “sarunas”. Baltijas valstu 1990. gada neatkarības deklarācijas varas centrs Maskavā bija pasludinājis par spēkā neesošām.25 Padomju Savienība pastāvēja uz to, ka republikai, kura vēlas izstāties, ir jārīkojas saskaņā ar 1990. gadā pieņemto federālo likumu, taču Baltijas valstis atteicās atdalīties pēc padomju noteikumiem un pasludināja neatkarības atjaunošanu, iepriekš neprasot Padomju Savienības orgānu piekrišanu. Neatkarības atgūšanas panākumu nodrošināja Krievijas Federācijas 1991. gada 24. augustā deklarētā Igaunijas, Latvijas un Lietuvas atzīšana — tas ir , divas nedēļas pirms PSRS izteiktā lēmuma par atzīšanu. Padomju Savienība tajā laikā jau bija uz sabrukuma sliekšņa un trīs mēnešus vēlāk, 1991. gada 21. decembrī, tā beidza pastāvēt.

Atzīšana juridiski nav valstiskās kontinuitātes priekšnoteikums, tomēr tas ir atbalstfaktors. Baltijas gadījumā nozīmīgs bija fakts, ka Molotova–Ribentropa pakts ir pasludināts par spēkā neesošu ab initio (no paša sākuma) . Šis lēmums, ko 1989. gada Ziemassvētku dienā pieņēma PSRS Tautas deputātu 2. kongress Maskavā, radīja juridisko un politisko pamatu prasībai par neatkarības atjaunošanu. Īsi pirms šī lēmuma, 1989. gada septembrī, Vācija valdība bija pieņēmusi līdzīgu deklarāciju.26

11) Tēze “Izstāšanās”. Tie, kuri pauž viedokli, ka Baltijas valstis bija Padomju Savienības likumīgas sastāvdaļas, uzskata, ka atdalīšanās no PSRS pamatā bijusi “izstāšanās” ( secession ). Šādā gadījumā Baltijas republikas būtu PSRS “pēcteces”. “Izstāšanās” būtu īstais termins arī tiem zinātniekiem, kuri pārstāv 6.—10. tēzē paustos viedokļus. Daži autori lieto terminu “izstāšanās”, vienkārši pieņemot, ka Padomju Savienības suverenitāte aptver arī Baltijas valstis. Ir autori, kuri par Baltijas valstīm runā kā par neatkarību jaunieguvušām valstīm, tomēr nepievienodamies nevienai no iepriekš minētajām tēzēm.27

Mans komentārs. Baltijas valstu atdalīšanās notika nevis saskaņā ar padomju likumdošanu, bet gan saskaņā ar starptautiskajām tiesībām. To varētu kvalificēt kā “izstāšanos” ( secession ) tikai tad, ja 1940. gadā Baltijas valstis būtu likumīgā kārtā kļuvušas par Padomju Savienības daļu. Esmu pamatojis, kāpēc tas tā nav.

12) Tēze “Likumīgā iekļaušana”. PSRS un tagad Krievijas Federācija neatlaidīgi apgalvo, ka Baltijas valstis zaudēja savu starptautisko individualitāti tai dienā, kad tās 1940. gadā tika uzņemtas Padomju Savienības sastāvā. Šādam viedoklim pievienojas arī vairāki zinātnieki. Uzņemšana notika, balstoties uz trīs nedēļas iepriekš ievēlēto Baltijas valstu parlamentu lūgumu. Tiesa, Padomju Savienība izdarīja spiedienu uz triju Baltijas valstu valdībām, taču tai laikā spēka draudi starptautiskajās tiesībās nebija aizliegti. No tā izriet, ka aneksijas bija likumīgas un pārtrauca trīs Baltijas republiku eksistenci. Pašreizējās Baltijas valstis ir “jaunas” valstis, kas 1991. gadā “izstājušās” no PSRS.28

Mans komentārs. Lēmumi par iestāšanos PSRS sastāvā 1940. gadā Baltijas valstīs tika pieņemti, pārkāpjot attiecīgos konstitucionālos noteikumus. Kas vēl svarīgāk — tie neatbilda Igaunijas, Latvijas un Lietuvas tautu brīvi izteiktajai gribai. Par šo jautājumu ir rakstīts daudz, un es šeit to nekomentēšu. Pietiek atsaukties uz kādu raksturīgu, lai arī gandrīz piemirstu padomju laika dokumentu. 1939. gada martā PSRS protestēja pret Bohēmijas iekļaušanu Vācijas sastāvā, lietodama šādu izteicienu: “Ir grūti pieņemt, ka kāda tauta varētu labprātīgi piekrist savas neatkarības sagraušanai un iekļaušanai citas valsts sastāvā.”29

Savos komentāros es aprobežošos ar juridiski būtisko jautājumu par “spēka draudiem”. Nepavisam nav skaidrs, ka saskaņā ar tai laikā spēkā esošajām starptautiskajām tiesībām spēka draudi bija atļauti, kā apgalvo šīs tēzes aizstāvji. Var izvirzīt pārliecinošus argumentus pretēja viedokļa atbalstam, proti, ka šādi draudi kvalificējami kā prettiesiska intervencija.30

1. un 2. kastīte

Padomju varas izteiktie spēka draudi ir dokumentēti ultimātu veidā, kuri 1940. gadā tika adresēti Igaunijai, Latvijai un Lietuvai.31 PSRS pieprasīja valdības maiņu un padomju bruņoto spēku ievešanu šajās trīs valstīs — papildus tiem, kas jau bija izvietoti padomju militāro spēku bāzēs. Nirnbergas kara tribunāls ir iekļāvis Vācijas 1938. gada ultimātu Austrijai tādu aktu skaitā, kas uzskatāmi par “noziegumiem pret mieru”, kā tas formulēts 1945. gada Londonas hartā. 1948. gada “Ministrijas lietā” ( Wilhelmstrasse Trial ) Nirnbergas tribunāls atzina, ka šis ultimāts ir daļa no “krāpšanas, draudu un piespiešanas kampaņas”, kura notika pirms vācu iebrukuma Austrijā un kuru tribunāls raksturo kā “naidīgu un agresīvu” aktu. Savu spriedumu Nirnbergas tribunāls balstīja uz starptautisko tiesību principiem, kuri bija vispāratzīti ultimāta iesniegšanas laikā. Nozīmīga ir arī tribunāla atbilde “ Tu quoque ” (Tu arī) argumentam, ko izvirzīja apsūdzētā puse. Aizstāvība atsaucās uz 1939. gada Molotova–Ribentropa pakta Slepenajiem protokoliem, kas deva PSRS “brīvas rokas aprīt mazās Baltijas valstis”. Savā spriedumā tribunāls konstatēja: “Pat ja mēs pieņemam, arguendo [argumenta dēļ], ka Krievijas .. vaina ir tikpat liela kā Trešā reiha vaina, juridiski tas apsūdzētājiem tomēr neļauj atsaukties uz citu vainu.”32

Tiesību zinātnē ir pieņemts uzskatīt, ka “apstākļos, kad nav pamatojuma spēka lietošanai, paši draudi ir prettiesiski”.33 Saskaņā ar Starptautisko tiesību asociācijas “Budapeštas Deklarāciju” ( Budapest Articles , 1934), “valsts, kura draud lietot bruņotu spēku .. ir vainīga pārkāpumā” saskaņā ar 1928. gada Briāna–Keloga ( Briand–Kellogg ) paktu (4. pantu).34 Laikposmā līdz 1940. gadam pastāvēja vispārējs uzskats, ka spēka draudi nozīmē intervenciju, kas bija nelikumīga.35

Tātad spēka draudi saskaņā ar “vispārējām” starptautiskajām tiesībām 20. gadsimta 30. gados bija aizliegti. Papildus tos varēja aizliegt uz līgumtiesību pamata.36 Tieši tas šajā gadījumā ir noticis 1932. gadā starp PSRS un Igauniju noslēgtais Neuzbrukšanas līgums ietver sekojošas saistības: “Katra no augstajām līgumslēdzējām pusēm .. apņemas atturēties no jebkāda agresijas akta vai vardarbīgiem pasākumiem [ any violent measures, vsjakije nasiļstvennije ģeistvija ], kas vērsti pret otras līgumslēdzējas puses teritoriālo integritāti vai neaizskaramību, vai pret tās politisko neatkarību ..” (1. pants).37

Attiecīgajā līgumā ar Latviju lietots līdzīgs teksts: “ .. atturēties no jebkāda agresijas akta .. un arī no jebkādiem vardarbības aktiem [ any acts of violence, vsjakjie nasiļsevennije ģeistvija ], kas vērsti pret teritoriālo integritāti un neaizskaramību vai politisko neatkarību” (1. pants). Neuzbrukšanas līgums ar Lietuvu , kas bija noslēgts sešus gadus agrāk (1926), noteica saistības “atturēties no jebkāda agresijas akta [ any act of aggression whatsoever, kakije bi to ņi bilo agresivnije ģeistvija ] pret otru [līgumslēdzēju] pusi” (3. pants).38

3. kastīte

Termini “vardarbīgi pasākumi”, “vardarbības akti” un “jebkāds agresijas akts” līgumos nav definēti. Tie varēja nozīmēt militāru vardarbību vai politiskas vardarbības aktu, vai abus.

Staņislavs Černičenko uzskata, ka PSRS, iekļaujot savā sastāvā Baltijas valstis, rīkojās ar vardarbīgiem līdzekļiem. Viņš raksta, ka Baltijas valstu lūgums PSRS tās uzņemt Savienības sastāvā bijis “militāru draudu [un] ārēja spiediena diktēts, tas ir, [panākts] ar vardarbīgiem līdzekļiem [ nasiļstvennim puķom ]”.39 Saskaņā ar citu viedokli, iekļaušana ir pēc būtības “vardarbīga”, ja tā notiek draudu rezultātā un ja pretošanās ir bezcerīga. Tieši tas bija uzsvērts padomju protesta notā, kas nosodīja Bohēmijas sagrābšanu, ko Vācija izdarīja 1939. gadā.40

Šādu secinājumu apstiprina Konvencijas par samierināšanās kārtību, kas 1932. gadā tika noslēgtas starp PSRS un Igauniju, kā arī starp PSRS un Latviju41, un kas “ir neatņemama sastāvdaļa” 1932. gada neuzbrukšanas līgumos. Konvencijā par samierināšanos ar Latviju puses piekrīt “atturēties no jebkādiem līdzekļiem, kas varētu nelabvēlīgi iespaidot kāda jautājuma apspriešanu samierināšanās komisijā” (7. pants). Līdzīgas saistības uzņēmās PSRS ar Igauniju.42 No tā izriet, ka neuzbrukšanas līgumi pasludināja par nelikumīgu ne tikai militāru vardarbību, bet arī politiskas vardarbības aktus.

Vardarbības jēdziens jātulko arī tā pakta gaismā, kuru nodrošināšanu Padomju Savienība ar saviem ulimātiem pieprasīja.43 Kā noteikts 5. pantā (vai attiecīgi 7. pantā), pakta izpilde “nekādā veidā nedrīkst ietekmēt tā līgumslēdzēju pušu suverenitātes tiesības.” Jāsecina, ka saskaņā ar tobrīd spēkā esošajām līgumtiesībām Padomju Savienības rīcība bija prettiesiska. Šķiet, ka autori, kas apgalvo, ka “spēka draudi” toreiz bija pieļaujami, nav pievērsuši pietiekamu uzmanību saistībām, kādas PSRS bija uzņēmusies divpusējos līgumos ar Baltijas valstīm.

4, 5. kastīte

Visbeidzot, Padomju Savienības rīcība jāvērtē 1939. gada Molotova–Ribentropa pakta gaismā, ar kuru Baltijas valstis tika iekļautas Padomju Savienības “interešu sfērā”.44 Pakta Slepenajos protokolos atklājas Padomju Savienības un Vācijas agresīvie nodomi. Padomju 1940. gada ultimāti un tiem sekojošās darbības bija līdzekļi, kas pakļāva Baltijas valstis padomju varai. Cēloņsakarību starp 1939. gada Molotova–Ribentropa paktu un Baltijas valstu pievienošanu PSRS vienu gadu vēlāk dokumentāli apstiprina Vācijas arhīvu materiāli, kas pieejami kopš 1945. gada.45 Padomju Savienība ir nosodījusi padomju politiku attiecībā uz Baltijas valstīm kā spēkā esošo vienošanos laušanu un kā Igaunijas, Latvijas un Lietuvas suverenitātes un neatkarības pārkāpšanu. Vācijas Federatīvā Republika Slepenos protokolus nosaukusi par kaunpilnu triecienu starptautiskajām tiesībām. Vācija paziņoja, ka šie pakti nekādā ziņā nevar attaisnot sekojošos Vācijas un Padomju Savienības izdarītos starptautisko tiesību pārkāpumus.46

Īsi sakot, padomju “spēka draudi” bija padomju noslēgto neuzbrukšanas līgumu pārkāpums un līdz ar to padarīja par spēkā neesošām PSRS tiesības uz Baltijas valstīm. Prettiesiskā iekļaušana Padomju Savienības sastāvā izraisīja pretestību šo valstu iekšienē un nosodījumu no ārvalstu puses. Tas novērsa cietušo valstu valstiskuma izdzišanu ( extinction ).

Prasība atzīt aneksiju par likumīgu juridiskajā literatūrā raksturota kā “autsaideru” nostāja.47

3. Baltijas valstu prasības starptautisku organizāciju praksē

Cita joma, kurā jūtamas Molotova–Ribentropa pakta sekas, ir saistīta ar starptautisko organizāciju attieksmi. Pēc Igaunijas, Latvijas un Lietuvas uzņemšanas ANO 1991. gadā ANO Drošības padomes prezidents īsā ziņojumā pieminēja faktu, ka Baltijas valstis bija “atguvušas savu neatkarību”.48 Turpretim ANO ģenerālsekretārs Ksavjē Peress de Kjulē ( Javier Perez de Cuellar ) atturējās jebkādā veidā pieminēt neatkarības atjaunošanu. Karoga pacelšanas ceremonijas laikā par godu jaunuzņemtajām dalībvalstīm viņš atzina, ka šis notikums “simbolizēja [Igaunijas, Latvijas un Lietuvas tautu] pašnoteikšanos”.49 Neprecīzs bija Baltijas valstu statusa raksturojums, ko sniedza toreiz jaunieceltais ANO ģenerālsekretārs Butross Butrosgali (Boutros Boutros–Ghali). Savā gadskārtējā ziņojumā viņš teica: “PSRS sastāvā esošās republikas — .. Igaunija, .. Latvija, Lietuva .. lauza 1922. gada līgumu par PSRS dibināšanu un 1991. gadā pasludināja savu neatkarību”.50 Finansu jomā pirmajos gados ANO pret šīm trim valstīm izturējās kā pret republikām, kas izstājušās no PSRS. Dalības maksa tām sākotnēji tika noteikta, balstoties uz PSRS (nevis pašu Baltijas valstu) iesniegtajiem datiem.51 Pateicoties Baltijas valstu izteiktajiem iebildumiem, tagad ir izstrādāti pieņemamāki noteikumi.

6. kastīte

Starptautiskā darba organizācija ( International Labour Organization, ILO ) ieņēma līdzīgu nostāju. Lai gan Igaunija, Latvija un Lietuva bija sākotnējo locekļu skaitā jau kopš 1921. gada, tām bija grūti pierādīt savu qualitē de continateur, et de reconstituer retroactivement .. (īpašību kā turpinātajām valstīm un atjaunot [savu dalību] ar atpakaļejošo spēku). Baltijas valstis nolēma iesniegt pieteikumu par “uzņemšanu” (un nevis par atkaluzņemšanu), taču Lietuva paziņoja, ka tās pieteikums “nekādā veidā neietekmē juridiskās sekas, kas izriet no Lietuvas Republikas [sākotnējās] dalības” šajā organizācijā.52

Citu ANO speciālo organizāciju attieksme ir bijusi visdažādākā — no valstiskās kontinuitātes atzīšanas līdz tās ignorēšanai.53 Eiropas reģionālās organizācijas, piemēram, Eiropas Padome un Eiropas Rekonstrukcijas banka, ir atbalstījušas Baltijas valstu prasības pēc kontinuitātes atzīšanas.54

4. Baltijas republiku prasības valstu praksē

Vairums valstu pievienojas Baltijas valstu nostājai attiecībā uz to starptautisko statusu. Iespējams, tas tiek darīts pieklājības pēc, taču galvenokārt — juridisku un politisku iemeslu dēļ. Tai pašā laikā ir dažas valstis, kas valstisko kontinuitāti atsakās atzīt. Par to var spriest no 1991. gada atzīšanas dokumentos lietotajiem izteicieniem.55 Šis jautājums ir svarīgs diplomātiskajās un līgumattiecībās, kā arī citos aspektos.

(1) Diplomātiskās attiecības

Kontinuitāti atzīst Eiropas Savienības valstis, ar dažiem izņēmumiem. Nīderlande56 un Zviedrija57 (attiecīgi 1941. un 1942. gadā) bija atzinušas Baltijas valstu aneksiju, un tā no jauna tika nodibinātas diplomātiskās attiecības. Austrija savu atzīšanu sākotnēji bija balstījusi uz pašnoteikšanās tiesībām (un nevis uz neatkarības atgūšanu), taču vēlāk savu nostāju mainīja.58 No valstīm ārpus Eiropas Savienības Šveice arī piemin “tautas pašnoteikšanos”, bet piekrīt “atjaunot” diplomātiskās attiecības. Nozīmīgs ir to valstu viedoklis, kuras agrāk bija “sociālistiskā bloka” locekles — Čehoslovākija (tagad Čehijas Republika un Slovākija), Polija, Rumānija, Ungārija: šīs valstis Baltijas republiku valstisko kontinuitāti viennozīmīgi atzīst. Formulējot savu nostāju, Rumānija īpaši atsaucas uz Molotova–Ribentropa paktu.

Valstisko kontinuitāti neatzīst pirmām kārtām Krievija un, šķiet, arī citas agrākā sociālistiskā bloka valstis — Albānija, Bulgārija, Kuba un Ķīna. Dažas citas valstis, kuras ģeogrāfiski atrodas tālāk — piemēram, Ēģipte, Indija un Japāna — savās deklarācijās par atzīšanu kontinuitāti nepiemin.

Šajā īsajā pārskatā nav iekļuvušas valstis, kuras nav atjaunojušas diplomātiskās attiecības ar Baltijas valstīm, kā arī valstis, ar kurām pirms kara šādu attiecību nebija. Dienvidslāvija diplomātiskās attiecības nodibināja tikai 2000. gadā.

Valstiskās kontinuitātes atzīšana tiek attiecināta uz brīdi, kad Baltijas valstis 1940. gadā zaudēja neatkarību. Sekojošās pārmaiņas netiek atzītas, ja vien tas nav īpaši atrunāts.59 Tieši Baltijas gadījumā pārmaiņas ir notikušas. Tas attiecas uz teritoriālo statusu un iedzīvotāju sastāvu (sk. tekstu pie 66.–70. vēres).

(2) Līgumattiecības

Valstiskās kontinuitātes atzīšana izslēdz, ka Baltijas valstis pārmantotu līgumattiecības saskaņā ar līgumiem, kurus noslēgusi PSRS. Baltijas valstis ir atjaunojušas savas līgumattiecības — tādas, kādas tās bija spēkā 1940. gadā, taču vairums šo līgumu vairs neatspoguļo pašreizējo stāvokli. Tādēļ Baltijas valstis tā laika līgumus ir pārbaudījušas katrā atsevišķā gadījumā un vienojušas ar saviem līgumpartneriem par to, vai līgumus izbeigt vai tos apstiprināt. Bieži tās izlemj aizvietot novecojušu līgumu ar jaunu vienošanos. Pastāvošo praksi šajā jomā var ilustrēt ar nedaudziem piemēriem:

• 1994. gadā Latvija un Polija paziņoja, ka to abpusējie līgumi (kuri bija noslēgti 1922.—1938. gadā) joprojām būs spēkā, taču uzsāka pārbaudi, lai noskaidrotu, kuru no tiem vajadzētu izbeigt. Šī pārbaude kļuva par pamatu jaunam līgumam, kas tika noslēgts 1997. gadā.60

• 1992. gadā Igaunija un Somija vienojās par to, ka līgumu, kas 1965. gadā bija noslēgts starp Somiju un Padomju Savienību, pagaidām attiecināt uz jūras robežām Somu jūras līcī. 1996. gadā pagaidu līguma vietā stājās galīgais līgums, kas tomēr pēc būtības — izņemot pēdējo pantu — atbilst 1965. gada Somijas–Padomju Savienības līgumam.61

Šie piemēri rāda, ka grūtības, kas rodas sakarā ar līgumattiecību pārtraukšanu, var atrisināt praktiskā veidā, neskarot kontinuitātes principu. Vairāki raksti ir veltīti Igaunijas, Latvijas un Lietuvas līgumiem ar Dāniju,62 Somiju,63 Nīderlandi,64 Poliju65 un Zviedriju.66 Daudzpusēji līgumi, kuros Baltijas valstis pirms 1940. gada piedalījās kā viena no pusēm, joprojām saista šīs valstis.67

Plašākā kontekstā problēmas rada līgumi par bruņojuma kontroli un 1990. gada Līgums par parasta tipa bruņotajiem spēkiem Eiropā (CFE, Treaty on Conventional Armed Forces in Europe). 68

5. Pretprasības, kas izvirzītas pret Baltijas valstīm

Baltijas valstu prasības atzīt to valstisko kontinuitāti nozīmē suverenitātes pilnīgu atjaunošanu un netraucētu realizāciju. Praksē šīm tiesībām ir likti šķēršļi, sevišķi gadījumos, kad tās skar Molotova–Ribentropa pakta sekas. Tas atklājas dažās starpvalstu attiecību jomās.

(1) Valsts drošības sistēmas izvēle

Baltijas valstis savu izvēli ir izdarījušas: tās vēlas iestāties NATO. Krievija iebilst, argumentējot, ka Baltijas valstis kā agrākās PSRS republikas nav brīvas tādā veidā lemt par savu drošības sistēmu. NATO paplašināšanās agrākās Padomju Savienības teritorijā it kā apdraudot Krievijas drošību.

(2) Teritoriālās integritātes aizsardzība

Igaunija un Latvija pieprasa atzīt savu teritoriālo neaizskaramību, ietverot teritorijas, kas 1944. gadā tika iekļautas Krievijas sastāvā. Savas prasības pamatojumam tās min Miera līgumus, kas ar Krieviju tika noslēgti 1920. gadā un kas nosaka Igaunijas un Latvijas robežas ar Krieviju. Turpretim Krievijas Ārlietu ministrija apgalvo, ka Miera līgumi zaudēja spēku, kad PSRS 1940. gadā Baltijas valstis anektēja.69

7. kastīte

Savukārt Lietuva ir spējusi aizsargāt savu teritoriālo integritāti. 1939. gadā tā atguva savu seno galvaspilsētu Viļņu, ko 1920. gadā prettiesiski bija sagrābusi Polija.70 1994. gadā noslēgtajā līgumā Polija un Lietuva apstiprināja savu savstarpējo teritoriālo integritāti “ar galvaspilsētām Viļņā un Varšavā”.71 Tāpat arī Lietuvai un Krievijai nav kārtojami nekādi savstarpēji teritoriāli jautājumi. 1991. gadā abas puses svinīgi apsolīja ievērot to “teritoriālo integritāti un robežu neaizskaramību” (1. pants).72

Turpinājums — seko

Vēres

Šajās vērēs vārdi lietuviešu un poļu valodā doti bez diakritiskajām zīmēm. Literatūras avoti citēti hronoloģiskā kārtībā.

1 Citāts ņemts no 1995. gadā Parīzē noslēgtā “stabilitātes pakta”. Skat. 118. vēri.

2 Prasības pēc restitūcijas pasludināja: Igaunija — 1990. gada 30. marta rezolūcija; Latvija — 1990. gada 4. maija deklarācija; Lietuva — 1990. gada 11. marta likums. Tulkojums angļu valodā: Revue Baltique, Vol. 2 (1991) Nr. 1: 108., 115., 118. lpp.; arī (Igaunija): Restoration of the Independence of the Republic of Estonia. Selection of Legal Texts, Tallinn, 1991: 22.—23. lpp.; (Latvija): Latvijas Zinātņu akadēmija. 4. maijs. Rīga, 2000: 355.—357. lpp; (Lietuva): The Road to Negotiations with the USSR, Vilnius, 1960: 30. lpp.

3 Restoration (2. vēre): 79.—81. lpp.

4 Krystyna Marek, Identity and Continuity of States in Public International Law, Geneva, 1954, 613 lpp.; 2d ed., 1968: 369.—416. lpp. un citur; Boris Meissner, Die Sowjetunion, die baltischen Staaten und das Všlkerrecht, Kšln, 1956; Martin Brakas, Lithuania’s International Status, Baltic Review, Nr. 37 (1970): 43.—59. lpp; Nr. 38 (1971): 8.—41. lpp.; William Hough, The Annexation of the Baltic States, New York Law School Journal of International and Comparative Law, Vol. 6 (1985): 303.—533. lpp.; Domas Krivickas, The Molotov—Ribbentrop Pact of 1939. Legal and Political Consequences, Lituanus (Chicago) Vol. 35 (1989) Nr. 2; 5.—35. lpp; pēc 1991 : Yakemtchouk 1991; Oppenheim 1992; Waitz 1992; Starke 1994; Schweisfurth 1996; Beemelmans 1997; Kwiecien 1997; Vitzthum 1997; Quigley 1998; Grant 1999; Ipsen 1999; Schulze 1999; MŠlksoo 2000 un citi.

5 Koskenniemi/Lehto 1992: 197. lpp. (continuation implique une fiction juridique; les Etats baltes ne sont les mmes); Ruiz Fabri 1992: 166. lpp.; Mullerson 1993: 310. lpp. ( restiitutio in integrum visbiežāk ir juridiska fikcija) un 483. lpp.; Lehto 1993: 201., 208. lpp.; Mullerson 1994: 276. lpp.; Shaw 1994: 59. lpp. (arī: Shaw 1997: 678. lpp.); Drr 1995: 353.—355. lpp.; Ebenroth 1996: 276. lpp.; Stern 1996: 668. lpp.; Beauchesne 1997: 995. lpp.; Eisemann 1997: 53. lpp.; Visek 1997: 329.—330. lpp.; Mullerson 1998: 16. lpp.; Torrecuadrada 1998: 158.—159. lpp.; Eisemann in: Eisemann/Koskenniemi 2000: 35. lpp.; Tarja Langstršm, in: ibid. 732. lpp.; Stern 2000: 382. lpp.

6 Marek (4. vēre): 415. lpp.

7 Torrecuadrada 1998: 134. lpp; Konrad Būhler, in: Eisemann/Koskenniemi 2000: 187.—326. lpp., šeit — 271.—273. lpp.; Tarja Langstrm, turpat, 730.—733., 769.—773., 789.—791. lpp.; sal. Mullerson 1994: 146. lpp.

8 James Crawford [internetā], citējis Grant 1999: 138., 140. lpp.

9 Ian Brownlie, Principles of Public International Law, 5th ed., Oxford, 1998: 82. lpp.

10 Bothe/Schmidt 1992: 822. lpp.; Tichy 1992: 128. lpp.; Fischer/Kck 1994: 74. lpp.; Ignaz Seidl—Hohenveldern, Všlkerrecht, 9th ed., Kšln, 1997: 254. lpp. Diskusija: Dšrr 1995: 49. lpp.; Reinisch/Hafner 1995: 104.—106. lpp.; Fiedler 1997: 233. lpp.; Maria I. Torrres Cazorla, in: Eisemann/Koskenniemo 2000: 663.—717. lpp., šeit — 673. lpp.; sal. Mart Siroja, The League of Nations, the Baltic States and Recognition of Italy’s Annexation in Ethiopia. Kopsavilkums: Tartu Ulikooli. Jaan Tonissoni Instituut, Tundmatu Eesti Vabarik, Tallinn, 1993: 128.—129. lpp.

11 Par suverenitātes statusa atjaunošanu: Charles Alexandrowicz, International Affairs, Vol. 45 (1969): 465.—480. lpp.; Giorgio Cansacchi; in: Academie de Droit International. Recueil des Cours, 1970 II: 47.—74. lpp.; James Crawford, The Creation of States in International Law, Oxford, 1979: 412.—416. lpp. (pārdrukāts: International Law Anthology. Ed. by Anthony D’Amato 1994: 193.—195. lpp.); Koskenniemi/Lehto 1992: 197. lpp.; Fiedler 1997: 232.—233. lpp.

12 Ignaz Seidl—Hohenveldern, Die †berleitung von HerrschaftsverhŠltnissen am Beispiel …sterreichs, Wien, 1982.

13 Hans W. Baade, Indiana Law Journal, Vol. 39 (1963/64): 504. lpp., 30. vēre.

14 [Hermanis Albats], Starptautiskās publiskās tiesības [Public International Law], Rīga, 1940: 273. lpp. (mimeogr.); Marek (4. vēre): 581. lpp.; Alexandrowicz (11. vēre): 476.—477. lpp.; Cansacchi (11. vēre): 49. lpp.; Crawford (11. vēre): 413. lpp.; Rudrakumaran 1992: 55.—56. lpp.

15 Himmer 1992: 277.—281. lpp.; Kherad 1992: 854.—857. lpp.; Turp 1993: 86.—87. lpp.; sal. Rein Mullerson, in: Essays in Honour of Wang Tieya, Dordrecht, 1994: 567.—585. lpp., šeit — 581. lpp.; Drr 1995: 78. lpp.; Cassese 1996: 262.—264. lpp., kurš pareizi uzsver, ka Baltijas valstis 1991. gadā atturējās pieteikt savas tiesības uz pašnoteikšanos.

16 Igaunijas 1920. gada Miera līgums, 2. pants; ar Latviju , 2. pants; ar Lietuvu , 1. pants. Tulkojums angļu valodā: League of Nations Treaty Series (LNTS), Vol. 11: 29. lpp.; Vol. 2: 195. lpp.; Vol. 3: 30. lpp.; U.S. Congress. Baltic States Investigation. First Interim Report [Kersten Committee], Washington D.C., 1954: 473.—481., 490.—499., 510.—519. lpp.

17 Vjačeslavs Molotovs, PSRS Tautas komisāru padomes priekšsēdis un PSRS Augstākās padomes ārlietu komisārs 1940. gada 1. augustā. Teksts: Bpdtcnbz, 1940. gada 2. augusts; tulkojums angļu valodā: Soviet Documents on Foreign Policy, Vol. 3, New York, 1953: 462. lpp.; U.S. Congress. Third Interim Report [Kersten Committee] (16. vēre): 415.—416. lpp.; atkārtots izdevums 1972. g. Nelietojot terminu “pašnoteikšanās”, Molotovs pretstatīja Baltijas valstu “valdošo buržuāzijas kliķi”, kas “nepauda tautas gribu”, jaunievēlētajam parlamentam, kas “vienbalsīgi nobalsoja par padomju iekārtas ieviešanu”.

18 Ruiz Fabri 1992: 166. lpp.; Ebenroth/Grashoff 1993: 5. lpp.; Grashoff 1995: 183.—184. lpp.; Reinisch/Hafner 1995: 107. lpp.; Ebenroth/Reiner/Boizel 1996: 34.—35. lpp.

19 The Anti—Soviet Resistance in the Baltic States, Vilnius, 1999: 272. lpp.

20 Lech Antonowicz 1993: 14.—15. lpp.; Czaplinski 1993, 387. lpp., līdzīgi: Saxer 1992, 690. lpp., Tichy 1992, 128. lpp., sal. Crawford (11. vēre) 419. lpp.

21 Marek (4. vēre) 415.—416., 577. lpp. ar atsaucēm; Robert Y. Jennings, The Acquisition of Territory, Manchester, 1963: 21.—22. lpp.

22 Identitāti atzina Polijas Augstākā tiesa 1919. un 1922. gadā: Annual Digest of Public International Law Cases, Vol. 1, London, 1932, Cases Nr. 16—18: 33.—38. lpp.; Rankin, Legal Problems of Poland after 1918, Transactions of the Grotius Society, Vol. 26 (1941): 1.—34. lpp.; Alexandrowicz (11. vēre): 476.—477. lpp.; Cansacchi (11. vēre): 73. lpp.; Crawford (11. vēre): 408. lpp.; Alexander Uschakow, Die Wiederherstellung Polens .., in: Ostmitteleuropa, Stuttgart, 1981: 448.—466. lpp.; Rudrakumaran 1992: 54. lpp. Par Polijas Otrās (1918.—1939. g.) un Trešās republikas (kara un pēckara laiks) kontinuitāti skat. Polijas Senāta [parlamenta augšējās palātas] izdoto aktu Nr. 59 S (1998).

23 Fastenrath 1996: 16. lpp.

24 Saxer 1992: 639., 690. lpp.; Weyer 1992: 169. lpp. (“Verfugungsvertrag”); Grashoff 1995: 184. lpp.; Duursma 1996: 99. lpp.; Grant 1998: 204.—206. lpp.; Grant 1999: 149.—150. lpp.

25 Padomju dekrēti, kas pasludināja par spēkā neesošām Igaunijas deklarācijas: Dtljvjcnb CCCH, 1990, Nr. 21—370.; attiecībā uz 1988. gada deklarāciju par suverenitāti: turpat — 1988, Nr. 48—720.; Latvija : turpat — 1990, Nr. 21—369.; Lietuva : turpat — Nr. 12—194.; skat. arī turpat — Nr. 14—244., 245.

26 1989. gada 24. decembra rezolūcija, Dtljvjcnb CCCH, 1989, Nr. 29—579.; tulkojums angļu valodā: Current Digest of the Soviet Press, Vol. 42 (1990), Nr. 10: 17. lpp. Vācijas Federālās valdības deklarācija 1989. gada 1. septembrī, Presse—und Informationsamt der Bundesregierung. Bulletin 1989 Nr. 84: 735. lpp.; pārdrukāts: Acta Baltica, Vol. 27 (1990): 34.—35. lpp.

27 Ebenroth/Wilken 1991: 890. lpp.; George Ginsburgs, Soviet and East European Law, Vol. 2, Nr. 9 (1991): 9.—10. lpp.; tas pats. — Review of Central and East European Law, Vol. 18 (1992): 1.—55. lpp.; Vol. 19 (1993): 233.—266. lpp., šeit — 235.—248. lpp.; Buchanan 1992: 353. lpp.; Saxer 1992: 639., 689.—690. lpp.; Eastwood 1993: 320.—321., 334., 349. lpp.; Ebenroth/Grashoff 1993: 5. lpp. (“sistemātiskas kārtības labad”: “aus ordnungspolitischen Grunden”); Homann 1993: 99. lpp.; Beato 1994: 550. lpp.; Nguyen 1994: 502. lpp.; Hannemann 1995: 485., 505.—507., 524. lpp.; Tappe 1995: 261.—272. lpp.; Visek 1997: 329. lpp.; Franckx/Pauwels 1998: 63.—64. lpp.; Barrington 1999: 159., 161. lpp. (bet “atjaunots” 190., 2198. lpp.). Taču argumentus pret “izstāšanos” izvirzīja Cassese 1996: 262.—263. lpp.

28 Drr 1995: 49., 350.—353. lpp.; Černichenko 1998: 19.—24., 36.—38., 40. lpp.

29 PSRS 1939. gada 18. martā Vācijai adresētā [protesta] nota. Teksts: Bpdtcnbz, 1939. gada 20. martā; pārdrukāts: Ljrevtyns dytiytq gjkbnbrb 1939 ujlf> Vjcrdf, 1992: 202.—204. lpp., šeit — 203. lpp.

30 Quincy Wright. The Munich Settlement and International Law, American Journal of International Law, Vol. 33 (1939): 12.—31. lpp., šeit — 23. lpp.

31 Ultimātu teksti: Igaunija un Latvija — Bpdtcnbz, 1940. gada 17. jūnijā; tulkojums angļu valodā: Latvian—Russian Relations. Documents, Washington D.C., 1944, atkārtots izdevums 1978: 202.—203. lpp; Nazi—Soviet Conspiracy and the Baltic States. Compiled by August Rei, London, 1948: 46.—48. lpp.; Soviet Documents on Foreign Policy, Vol. 3, London, 1953: 455.—456. lpp.; U.S. Congress. First Interim Report (16. vēre): 537.—538. lpp.; Third Interim Report (17. vēre): 434.—435. lpp.; Occupation and Annexation of Latvia 1939—1940, Riga, 1996: 204.—206. lpp.; Lietuva — Bpdtcnbz, 1940. gada 15. jūnijā; angļu valodā: Soviet Documents ( supra ): 453.—455. lpp.; U.S. Congress. Third Interim Report (17. vēre): 332.—333. lpp.; The USSR—German Aggression Against Lithuania. Ed. by Bronis J. Kaslas, New York, 1973: 187.—190. lpp.; Lithuania in 1939—1940, Vilnius, 1976: 84.—86. lpp.

32 Trials of War Criminals before the Nuremberg Military Tribunals under Control Council Law No. 10, Nuremberg, 1949, Vol. 14: 332., 328., 330., 387. lpp.; skat. arī mimeografisko izdevumu 27 633.—27 634. lpp. (XI lieta).

33 Ian Brownlie, International Law and the Use of Force by States, Oxford, 1963, atkārtots izdevums 1991: 364., 431. lpp.

34 International Law Association. Report of the 38th Conference held at Budapest .. 1934, Budapest, 1935: 49. lpp.; publicēts arī atsevišķi: International Law Association. Briand—Kellogg Pact of Paris (.. 1928). Articles of Interpretation, London, 1934: 45. lpp.

35 Skat., citu starpā, Liszt/Grabar, Meždunarodnoje pravo, Riga, 1923: 84.—89., 241., 372.—377. lpp.; William Hall, Treatise on International Law, 8th ed., Oxford, 1924: 337.—350.; Evgenij A. Korovin, Sovremennoje meždunarodnoje pravo, Moskva, 1926: 47.—52. lpp., šeit — 48.—49. lpp., skat. arī 158. lpp.; Ellery Stowell, International Law, New York, 1931, 72.—73. lpp.; Alexander Hold—Ferneck, Lehrbuch des Vlkerrechts, 2. Teil, Leipzig, 1932: 150.—151., 215. lpp.; Antonio de Bustamante, Derecho internacional publico, Tomo 1, Habana, 1933: 256.—267. lpp.; Jevgeņij Pašukanis, Očerki po meždunarodnomu pravu, Moskva, 1935: 103.—114. lpp. (par Baltijas valstīm 111. lpp.); Alfred von Verdross [Vienna], Vlkerrecht, Berlin, 1937: 88., 215. lpp.; publikācijas ar atsaucēm uz izdevumiem pirms 1940. gada: George Scelle, Manuel elementaire de droit international public, Paris, 1943: 488.—489., 558.—559., 609.—613. lpp.; Charles Fenwick, Intervention, American Journal of International Law, Vol. 39 (1945): 645.—663. lpp., šeit — 646. lpp.; Charles Hyde, International Law, Vol. 2, 2nd ed., Boston, 1947: 1380. lpp.; Green H. Hackworth, Digest of International Law, Vol. 7, Washington, 1943: 678.—679. lpp.; Oppenheim—Lauterpacht, International Law, 7th ed., London, Vol. 1, 1948: 272.—276. lpp.; 6th ed., Vol. 2, 1944: 124. lpp.; Vladimir Grabarj, Materiali k istoriji ļiteraturi meždunarodnogo prava v Rossiji, Moskva, 1958: 398.—400. lpp.; Bengt Broms, Academie de Droit International, Recueil des Cours, Vol. 154 I (1977): 209.—399. lpp., šeit — 306.—307. lpp.; Brownlie (33. vēre): 88., 107.—108., 211.—212. lpp.

36 LNTS (16. vēre), Vol. 131 (1932–1933) Nr. 3020: 299.—307. lpp.; tulkojums angļu valodā arī: U.S. Congress, First Interim Report (16. vēre): 528.—529. lpp.

37 LNTS, Vol. 148 (1934), Nr. 3408: 114.—127. lpp.; tulkojumā angļu valodā arī: U.S. Congress, First Interim Report (16. vēre): 499.—501. lpp.

38 LNTS, Vol. 60 (1927), Nr. 1410, pp. 146—159; tulkojums angļu valodā arī: U.S. Congress, First Interim Report (16. vēre): 481—486; Kaslas (31. vēre): 89.—91. lpp.

39 Čerņičenko 1998: 21. lpp.

40 29. vēre.

41 Igaunija : 1932. gada Konvencijas par samierināšanos, 8. pants, LNTS (16. vēre) Nr. 3021; tulkojums angļu valodā arī: U.S. Congress, First Interim Report (16. vēre): 530.—531. lpp.; Latvija : 1932. gada Konvencija par samierināšanos, 7. pants, LNTS Nr. 3409; tulkojums angļu valodā arī: U.S. Congress, First Interim Report (16. vēre): 502.—504. lpp.

42 1926. gada neuzbrukšanas līgums starp PSRS un Lietuvu paredzēja “samierināšanas komisiju” izveidi (5. pants), taču neregulēja samierināšanās kārtību.

43 1939. gadā starp PSRS un Igauniju noslēgtais savstarpējās palīdzības pakts: Bpdtcnbz, 1939. gada 29. septembrī; ar Latviju : Bpdtcnbz, 1939. gada 6. oktobrī; ar Lietuvu : Bpdtcnbz, 1939. gada 11. oktobrī; visi trīs pakti pārdrukāti: Ljrevtyns dytiytq gjkbnbrb 1939 ujl, Tom 22, častj 2, Vjcrdf, 1992: 138.—141., 161.—164., 173.—176. lpp.; tulkojums angļu valodā paktam ar Igauniju: U.S. Congress. First Interim Report (16. vēre): 532.—533. lpp.; pakti ar Latviju un Lietuvu : turpat: 488.—489.,506.—507. lpp. (bez slepenajiem protokoliem); par Latviju arī: Latvian—Russian Relations (31. vēre): 198.—199. lpp.; par Lietuvu skat. arī 70. vēri.

44 Marek (4. vēre): 431.—432. lpp.; Gilbert Gornig, Der Hitler—Stalin—Pakt, Recht in Ost und West, 1989 Nr. 7: 395.—407. lpp.; tas pats: Der Hitler—Stalin—Pakt, Frankfurt/M., 1990, XII: 184 lpp.

45 Ditrihs A. Lēbers [Loeber], Temīda 1990, Nr. 2: 8.—9. lpp.

46 Sk. 26. vēri.

47 Scheisfurth 1996: 170. lpp.; Ipsen 1999: 60. lpp.

48 “The independence of Latvia .. was regained peacefully ..”: UN Security Council. Official Records, 46th year, 1991, UN Doc. S/INF/47: 49. lpp.; sal. Ziemele 1998: 180., 183. lpp.

49 September 17, 1991, UN Doc. SG/SM4619, HG/516, citēts: Himmer 1992: 284. lpp.

50 Yearbook of the United Nations 1991, Vol. 45: 213. lpp., 1. aile.

51 Ziemele, State Continuity 1998: 181.–182. lpp.; Ziemele, Role 1998: 255. lpp.

52 Dšrr 1995: 164.—165. lpp.; Fastenrath 1996: 15. lpp.; Schweisfurth 1996: 116., 122. lpp.; Stern 1996, in: Report .. 1998: 625.—626. lpp.; Ziemele, State Continuity 1998: 181.—184. lpp.; Dokumenti 1999: 206. lpp.; Konrad Buhler, in: Eisemann/Koskenniemi 2000: 273. lpp.

53 Skat. Loeber 1999: 69.—70. lpp.

54 Eiropas Parlaments Strasbūrā atbalstīja Baltijas tautu centienus jau 1983. gada rezolūcijā.

55 Attiecībā uz Latviju: Dokumenti 1999; Ziemele 1996.

56 Wim A. Timmermann, Netherlands International Law Review, Vol. 32 (1985): 288.—294. lpp.; R. C. Siekmann, Netherlands State Practice .. 1990—1991, Netherlands Yearbook of International Law, Vol. 23 (1992): 297.—392. lpp., šeit — 299. lpp.; atkārtots izdevums: State Practice 1999: 282.—284. lpp.; skat. arī 64. vēri.

57 Karlis Kangeris, Sweden, the Soviet Union and the Baltic Question 1940—1964, in: Relations between the Nordic Countries and the Baltic Nations in the XX Century, Turku, 1998: 188.–211. lpp.

58 Tichy 1992: 127. lpp.; Eisemann 1997: 76. lpp.

59 Šveice atjaunoja diplomātiskās attiecības ar Baltijas valstīm “dans leurs frontieres actuelles”: Communication of August 28, 1991, teksts: State Practice 1999: 346. lpp. Šķiet, ka neviena cita valsts šādu piebildi nav izteikusi. Skat. arī: Lucius Caflisch, Schweizerische Zeitschrift fur internationales und europŠisches Recht 1993: 669.—749. lpp., šeit — 710. lpp.

60 Latvijas Vēstnesis, 1994. gada 24. februārī, 1. lpp. un 1997. gada 16. maijā, 2. lpp.

61 Franckx 1997 un tur citētie avoti; State Practice 1999: 191. lpp.; Stern 2000: 262., 264. lpp.

62 Peter Kyhn, Aspects of Recognition. Denmark’s Relations to the Baltic States .. 1940—1991, in: Relations between the Nordic Countries and the Baltic Nations in the XX Century, Turku, 1998: 212.—255. lpp.

63 Koskenniemi/Lehto 1992; Langstrm, in: Eisemann/ Koskenniemi 2000: 772. lpp.

64 R.C. Siekmann (56. vēre): 297.—300. lpp.

65 Sfafarz 1996; Langstrm, in: Eisemann/Koskenniemi 2000: 773. lpp.

66 Kangeris (57. vēre).

67 To apstiprināja Latvijas parlaments (Saeima): Ziņotājs 1993, Nr. 3/4—54.

68 Yakemtchouk 1991, pārdrukāts: 285. lpp.; Mullerson 1994: 151. lpp.; Bojars 1996: 532.—533. lpp.; Eisemann, in: Eisemann/Koskenniemi 2000: 54. lpp.; Koskenniemi, turpat, 69. lpp.

69 Statement of 1992, Vedomosti Rossiskoi Federaciji 1992, Nr. 14—711. 1992. un 1993. gada deklarācijas, Diplomatičeskij Vestnik 1992, Nr. 23.—24: 61. lpp.; 1993, Nr. 5—6: 69. lpp.

70 1939. gada līgums starp PSRS un Lietuvu. Tekstu un tulkojumu skat. 43. vērē.

71 Tulkojums angļu valodā: Lithuanian Foreign Policy Review, 1998, Nr. 2: 161.—172. lpp.

72 1991. gada līgums par savstarpējo attiecību pamatojumu. Tulkojums angļu valodā: turpat, 1998, Nr. 1:119.—127. lpp.

Juridiskā literatūra par Baltijas valstu statusu pēc neatkarības atgūšanas 1991. gadā

Bibliogrāfija aptver arī “apslēptus” avotus, tas ir, darbus, kuri nav veltīti vienīgi Baltijas jautājumam, bet ietver apceres par Baltijas valstu statusu plašākā vai citā kontekstā. Šādos gadījumos attiecīgās lappuses liktas kvadrātiekavās. Saraksts nepretendē uz izsmeļošu uzskaitījumu.

Avoti ir sakārtoti hronoloģiskā kārtībā un viena gada ietvaros — alfabētiskā kārtībā. Daudzi darbi ir citēti saīsinātā formā. Īsā forma šeit pasvītrota un uzrādīta pirms bibliogrāfiskajiem datiem.

1991

Allison 1991

William C. Allison, Self–Determination and Recent Developments in the Baltic States, Denver Journal of International Law and Policy, Vol. 19 (1991) pp. 625–640.

Ebenroth/Wilken 1991

Carsten T. Ebenroth, Oliver Wilken, Sezessionsbedingte Schulduberleitung, Recht der Internationalen Wirtschaft, Vol. 37 (1991) pp. 885–896 [par Baltijas valstīm: 887., 890. lpp.].

Meissner 1991

Boris Meissner, Die staatliche KontinuitŠt und vlkerrechtliche Stellung der baltischen LŠnder, in : Die baltischen Nationen. Hrsg. von Boris Meissner, 2d ed., Kln, 1991, pp. 270–335; pārdrukāts: The Baltic Path to Independence. Ed. by Adolf Sprudzs, Buffalo,N.Y., 1994, pp. 195–260; pārdrukāts arī: Meissner 1995, pp. 196–257.

Pullat 1991

Risto Pullat, The Restoration of the Independence of Estonia 1991, Part 1, Finnish Yearbook of International Law, Vol. 2 (1991) pp. 512–532 [2. daļa nav publicēta].

Yakemtchouk 1991

Romain Yakemtchouk, Les Republiques Baltes en Droit International, Annuaire frančais de droit international, Vol.37 (1991) pp. 259–289; pārdrukāts : The Baltic Path to Independence. Ed. by Adolf Sprudzs, Buffalo, N.Y., 1994, pp. 261–291.

Webb 1991

William T. Webb, The International Legal Aspects of the Lithuanian Secession, Journal of Legislation, Vol. 17 (1991) pp. 309–330.

1992

Bothe/Schmidt 1992

Michael Bothe, Christian Schmidt, Sur quelques questions de succession posēes par la dissolution de l’URSS .., Revue Generale de Droit International Public, Vol. 96 (1992) pp. 811–842 [par Baltijas valstīm: 822.–823., 830.–831. lpp.].

Brubaker 1992

W.R. Brubaker, Citizenship Struggles in the Soviet Successor States, International Migration Rewiew, Vol. 26 (1992), pp. 269–291 [koncentrējoties uz Baltijas valstīm].

Buchanan 1992

Allen Buchanan, Self–Determination and the Right to Secede, Journal of International Affairs (New York), Vol. 45 (1992) pp. 347–365 [par Lietuvu: 353.–356. lpp.].

Gornig 1992

Gilbert Gornig, Staatennachfolge und die Einigung Deutschlands, Teil II, Berlin, 1992 [par Baltijas valstīm: 58.–60., 66., 88.–91., 94., 115., 160. lpp.].

Himmer 1992

Susan E. Himmer, The Achievement of Independence in the Baltic States and its Justification, Emory International Law Review, Vol. 6 (1992) pp. 253–291; pārdrukāts: The Baltic Path to Independence. Ed. by Adolf Sprudzs, Buffalo, N.Y., 1994, pp. 323–361.

Kherad 1992

Rahim Kherad, La reconnaisance internationale des Etats Baltes, Revue Generale de Droit International Public, Vol. 96 (1992) pp. 843–872 ; pārdrukāts: The Baltic Path to Independence. Ed. by Adolf Sprudzs, Buffalo, N.Y. 1994, pp. 293–322.

Koskenniemi/Lehto 1992

Martti Koskenniemi, Marja Lehto, La succession d’ētats dans l’ex–URSS .., Annuaire Frančais de Droit International, Vol. 38 (1992) pp.179–219 (par Baltijas valstīm: 190.–198., 216.–217. lpp.).

Oppenheim 1992

Oppenheim’s International Law, 9th ed., Vol. 1: Ed.by Sir Robert Jennings and Sir Arthur Watts, London, 1992 [par Baltijas valstīm: 132., 173., 193.–194. lpp.].

Rudrakumaran 1992

Visuvanathan Rudrakumaran, The Legitimacy of Lithuania’s Claim for Secession, Boston University International Law Journal, Vol. 10 (1992) pp. 33–60.

Ruiz Fabri 1992

Helene Ruiz Fabri, Gense et disparition del’etat .., Annuaire frančais de droit international, Vol. 38 (1992) pp. 153–178 [par Baltijas valstīm: 165.–166. lpp.].

Saxer 1992

Urs W. Saxer, The Transformation of the Soviet Union, Loyola of Los Angeles International and Comparative Law Journal, Vol. 14 (1991/1992) pp. 581–715 [par Baltijas valstīm: 639., 689.–690. lpp.].

Tichy 1992

Helmut Tichy, Two Recent Cases of State Succession, Austrian Journal of Public and International Law, Vol. 44 (1992) pp. 117–136 [par Baltijas valstīm: 127.–128. lpp.].

Terry 1992

James P. Terry, Lithuanian Independence and International Law, Naval Law Review, Vol. 40 (1992) pp. 133–141.

Waitz von Eschen 1992

Friedrich Waitz von Eschen, Zur Internationalen Lage der baltischen Republiken, Osteuropa, Jg. 42 (1992) pp. 319–328 [par kontinuitāti: 320.–321. lpp.].

Weyer 1992

Markus Weyer, Die Mitgliedschaftsrechte der ehemaligen Sowjetunion in den Vereinten Nationen, Recht in Ost und West, Vol.36 (1992) pp. 166–176 [par Baltijas valstīm: 169., 175. lpp.].

1993

Antonowicz 1993

Lech Antonowicz, The Disintegration of the USSR, Polish Yearbook of International Law, Vol. 19 (1991–1992), pp. 7–16 [par Baltijas valstīm: 14.–15. lpp.].

Czaplinski 1993

Wladyslaw Czaplinski, La continuitē, l’identitē et la succession d’ētats, Revue Belge de Droit International, Vol. 26 (1993) pp. 374–392 [par Baltijas valstīm: 384., 386.–387. lpp.].

Eastwood 1993

Lawrence S. Eastwood, Secession: State Practice and International Law after the Dissolution of the Soviet Union and Yugoslavia, Duke Journal of Comparative and International Law, Vol. 3 (1993) pp. 299–349 [par Baltijas valstīm: 316.–321., 334., 343., 347. lpp.].

Ebenroth/Grashoff 1993

Carsten T. Ebenroth, Dietrich Grashoff, …ffentliche Schulden im Prozess desintegrierender Staatensukzession, Zeitschrift fūr vergleichende Rechtswissenschaft, Vol. 92 (1993) pp. 1–28 [par Baltijas valstīm: 5.–6. lpp.].

Homann 1993

Dietrich Homann, Vlkerrechtliche Konsequenzen des Zerfalls der Sowjetunion, Die Friedens–Warte, Vol. 69 (1993) pp. 98–116 [par Baltijas valstīm: 98.–99. lpp.].

Lehto 1993

Marja Lehto, Succession of States in the Former Soviet Union, Finnish Yearbook of International Law 1993 pp.194–229 [par Baltijas valstīm: 195., 206.–208., 214.–217. lpp.].

Loeber 1993

Dietrich A. Loeber, Die baltischen Staaten vor vlkerrechtlichen Problemen. KontinuitŠt oder Staatennachfolge, in: Die Wirtschaft der baltischen Staaten im Umbruch, Kln, 1993, pp. 26–32; pārdrukāts: The Baltic Path to Independence. Ed. by Adolf Sprudzs, Buffalo, N.Y., 1994, pp. 373–379.

Meissner 1993

Boris Meissner, Der revolutionŠre Umbruch in der Sowjetunion und seine Auswirkungen auf die Baltischen Staaten, in: Die Wirtschaft der baltischen Staaten im Umbruch, Kln, 1993, pp. 10–19; pārdrukāts: Meissner 1995, pp. 258–272.

Mullerson 1993

Rein Mullerson, The Continuity and Succession of States, by Reference to the Former USSR and Yugoslavia, International and Comparative Law Quarterly, Vol. 42 (1993) pp. 473–493 [par Baltijas valstīm: 480.–487. lpp.]; nedaudz atšķirīga versija: Virginia Journal of International Law, Vol. 33 (1992/93) pp. 299–322 [par Baltijas valstīm: 308.–315. lpp.].

Rich 1993

Roland Rich, Recognition of States. The Collapse of Yugoslavia and the Soviet Union, European Journal of International Law, Vol. 4 (1993) pp. 36–65 [par Baltijas valstīm: 37.–38. lpp.].

Schmid 1993

Karin Schmid, Untergang und Entstehung von Staaten in Mittel—und Osteuropa, Kln, 1993, 43 pp. [par Baltijas valstīm: 12.–13. lpp.].

Turp 1993

Daniel Turp, Le decennie du droit international et le droit des peuples a disposer d’eux–memes, Annuaire de La Haye de Droit International, Vol. 6 (1993) pp. 85–94 [par Baltijas valstīm: 86.–87. lpp.].

Vitas 1993

Robert A. Vitas, The Recognition of Lithuania, Journal of Baltic Studies, Vol. 24 (1993) pp. 247–262.

1994

Beato 1994

Andrew M. Beato, Newly Independent and Separating States’ Succession to Treaties .., American University Journal of International Law and Policy, Vol. 9 (1994) pp. 525–558 [par Baltijas valstīm: 549.–550. lpp.].

Cassese 1994

Antonio Cassese, Self—Determination of Peoples and the Recent Break–up of USSR and Yugoslavia, in: Essays in Honour of Wang Tieya, Dordrecht, 1994, pp. 131–144 [par Baltijas valstīm: 133.–137. lpp.] [sk. arī Cassese 1996].

Dissolution 1994

Dissolution, continuation et succession en Europe de l’Est. Sous la direction de Genvieve Burdeau et Brigitte Stern, Paris, 1994, 406 pp. [piedalījušies: Rein Mūllerson, Hanna Bokor–Szego un citi; par Baltijas valstīm: 26., 31., 51.–52. lpp.; sk. rādītāju 397. lpp.] [izdevums angļu valodā: Stern 1998].

Meissner 1994

Boris Meissner, Die Probleme des VerhŠltnisses der baltischen Staaten zur RusslŠndischen Fderation, Baltica, 1994, Nr. 3, pp. 21–43; pārdrukāts: Die Aussenpolitik der baltischen Staaten und die internationalen Beziehungen im Ostseeraum, Hamburg, 1994, pp. 466–504; atk. izd. arī: Meissner 1995, pp. 273–320.

Mullerson 1994

Rein Mullerson, International Law, Rights and Politics. Developments in Eastern Europe and the CIS, London, 1994, XIII, 230 pp. [par Baltijas valstīm sk. rādītāju pp. 222–230].

Nguyen 1994

Nguyen Quoc Dinh, Droit international public, 5e ed., Paris, 1994, 1319 pp. [par Baltijas valstīm: 502., 539. lpp.].

Shaw 1994

Malcolm N. Shaw, State Succession Revisited, Finnish Yearbook of International Law, Vol. 5 (1994) pp. 34–98 [par Baltijas valstīm: 58.–59., 61. lpp.]; [raksts ietverts: Shaw 1997].

Starke 1994

Starke’s International Law, 11th ed., I.A. Shearer, London, 1994 [par Baltijas valstīm: 88. lpp.].

1995

Drr 1995

Oliver Drr, Die Inkorporation als Tatbestand der Staatensukzession, Berlin, 1995, 434 pp. [par Baltijas valstīm: 49., 78., 88., 102., 106., 123., 164.–165., 172., 345.–355. lpp.].

Grasshoff 1995

Dietrich Grasshoff, Staatensukzessionsbedingter Schuldnerwechsel, Frankfurt / M., 1995, 396 pp. [par Baltijas valstīm: 182.–184. lpp.].

Hanneman 1995

Andrea J. Hanneman, Independence and Group Rights in the Baltics, Virginia Journal of International Law, Vol. 35 (1995) pp. 485–527.

Loeber 1995

Dietrich A. Loeber, The Russian—Latvian Territorial Dispute Over Abrene, The Parker School Journal of East European Law, Vol. 2 (1995) pp.537–559; tulkojums latviešu valodā: Latvijas Vēsture 1996, Nr. 5, pp. 50–60; tulkojums vācu valodā: Acta Baltica Vol. 34 (1996) pp. 9–28.

Meissner 1995

Boris Meissner, Die baltischen Staaten im weltpolitischen und vlkerrechtlichen Wandel. BeitrŠge 1954–1994, Hamburg, 1995, 320 pp. [ietver arī: Meissner 1991, Meissner 1993, Meissner 1994].

Reinisch/Hafner 1995

August Reinisch, Gerhard Hafner, Staatensukzession und Schuldūbernahme beim Zerfall der Sowjetunion, Wien, 1995, X, 168 S. [par Baltijas valstīm: 101.–108. lpp.].

Sozanski 1995

Jaroslav Sozanski, International Legal Status of Lithuania, Latvia and Estonia, Riga, 1995, 216 pp.

Tappe 1995

Trent N. Tappe, Chechnya and the State of Self—Determination.., Journal of Transnational Law, Vol. 34 (1995) pp. 255–295 [par Baltijas valstīm: 261.–263., 269.–272. lpp.].

1996

Bojārs 1996

Juris Bojārs, Starptautiskās tiesības, Rīga, 1996, 554 pp. [par kontinuitāti: 74., 76., 84. lpp.].

Cassese 1996

Antonio Cassese, Self–determination of Peoples, Cambridge, 1995, XVIII, 375 pp.; atkārtots izdevums: 1996 [par Baltijas valstīm: 258.–264. lpp.] [sk. arī Cassese 1994].

Duursma 1996

Jorri Duursma, Fragmentation and the International Relations of Micro–states, Cambridge, 1996 [par Baltijas valstīm: 99. lpp.].

Ebenroth 1996

Carsten T. Ebenroth, Staatensukzession und Internationales Privatrecht, in: Das Recht der Staatensukzession, Heidelberg, 1996, pp. 235–345 (Berichte der Deutschen Gesellschaft fūr Vlkerrecht, Vol. 35) [par Baltijas valstīm: 275.–276. lpp.].

Ebenroth/Reiner/Boizel 1996

Carsten T. Ebenroth, Gūnter Reiner, Roger Boizel, Succession d’Etats et droit international prive, Journal du Droit Internatioal, Vol. 123 (1996) pp. 5–68 [par Baltijas valstīm: 34.–35. lpp.].

Fastenrath 1996

Ulrich Fastenrath, Das Recht der Staatensukzession, in: Das Recht der Staatensukzession, Heidelberg, 1996, pp.9–49 (Berichte der Deutschen Gesellschaft fūr Vlkerrecht, Vol. 35) [par Baltijas valstīm: 15.–16. lpp.].

Foster 1996

Frances H. Foster, Restitution of Expropriated Property. Post–Soviet Lessons for Cuba, Columbia Journal of Transnationl Law, Vol. 34 (1996) pp. 621–656 [par Baltijas valstīm: 627.–648. lpp.; par to prasību pēc valstiskās kontinuitātes atzīšanas: 626. lpp.].

Schweisfurth 1996

Theodor Schweisfurth, Das Recht der Staatensukzession ..in den TeilungsfŠllen Sowjetunion, Tschechoslowakei und Jugoslawien, in: Das Recht der Staatensukzession, Heidelberg, 1996, pp. 49–233 (Berichte der Deutschen Gesellschaft fūr Vlkerrecht, Vol.35) [par Baltijas valstīm: 56.–57., 89., 92.–94., 104., 106., 116.–117., 122.–123., 125.–126., 136.–137., 148.–150., 155., 159., 169.–170., 191. lpp.].

Sfafarz 1996

Renata Sfafarz, The Practice of Poland .. in Respect of Treaties, Polish Yearbook of International Law, Vol. 22 (1995–1996) pp. 221–235 [par Baltijas valstīm: 223.–224. lpp.].

Silagi 1996

Michael Silagi, Staatsuntergang und Staatennachfolge, Frankfurt/M., 1996, XIX, 484 pp. [par Baltijas valstīm: 256.–260., 302.–305., 414.–415. lpp.].

Stern 1996

Brigitte Stern, Rapporteur, Rapport preliminaire sur la succession d’ētats en matiere de traites, in: International Association. Report of the 67th Conference .., London, 1996, pp. 655–696 [par Baltijas valstīm: 668., 674., 678.–680., 682.–683. lpp.]; idem , Report of the 68th Conference, 1998, pp. 616–658 [par Baltijas valstīm: 625.–626. lpp.].

Ziemele 1996

Ineta Ziemele, grāmatā: Latvija. Starptautiskās organizācijas. Starptautiskie līgumi, [Rīga, 1996] [Latvijas starptautiski tiesiskais stāvoklis: 5.–12. lpp.].

1997

Akehurst 1997

Akehurst’s Modern Introduction to International Law, 7th ed., London, 1997, XXII, 449 pp. [par Baltijas valstīm: 88., 152., 165.–166. lpp.].

Beauchesne 1997

Benedicte Beauchesne, Les problmes des biens publics de l’ex–URSS localises a l’ētranger, Revue Generale de Droit International Public, 1997 pp. 987–1010 [par Baltijas valstīm: 994.–997. lpp.].

Beemelmans 1997

Hubert Beemelmans, State Succession in International Law, Boston University International Law Journal, Vol. 15 (1997) pp. 71–123 [par Baltijas valstīm: 81.–82., 96., 111.–112., 116., 120. lpp.].

Eisemann 1997

Pierre M. Eisemann, in: Acadēmie de Droit International de La Haye. 1996, La succession d’ētats, The Hague, 1997, pp. 17–88 [par Baltijas valstīm: 52.–54., 68.–69., 76., 82. lpp.].

Endziņš 1997

Aivars Endziņš, The Special Case of the Baltic States: State Succession, State Continuity and Issues of Citizenship, Revue Baltique, Nr. 9 (1997) pp. 45–55.

Fiedler 1997

Wilfried Fiedler, Der Zeitfaktor im Recht der Staatensukzession, in: Staat und Recht. Festschrift fūr Gūnther Winkler, Wien, New York, 1997, pp. 217–235 [par Baltijas valstīm: 232.–233. lpp.].

Franckx 1997

Erik Franckx, Two New Maritime Boundary Delimitation Agreements, International Journal of Marine and Coastal Law, Vol. 12 (1997) pp. 365–376 [par 1996. gada Igaunijas–Latvijas līgumu un 1996. gada Igaunijas–Somijas līgumu].

Koskenniemi 1997

Martti Koskenniemi, in: Academie de Droit International de La Haye. 1996, La succession d’etats, The Hague, 1997, pp. 89–168 [par Baltijas valstīm: 91.–93., 110.–112., 127., 133., 135.–136., 142., 148., 156. lpp.].

Kwiecien 1997

Roman Kwiecien, Tozsamosz Litwy, Lotwy i Estonii w swietle prawa miedzynarodowego, Wasrzawa, 1997, 24 pp. (Polish Foundation of International Affairs). Otrais izdevums: 1999.

Rokasgrāmata 1997

Latvijas Republikas Ārlietu ministrija. Latvijas ārlietu dienesta rokasgrāmata, Rīga, 1997, 304 pp. [par kontinuitāti 46.–50. lpp.].

Sarv 1997

Enn Sarv, Oiguse vastu ei saa ūkski. Eesti taotlused ja rahvusvaheline oigus [Igaunijas centieni un starptautiskās tiesības], Tartu, 1997, 336 pp.

Shaw 1997

Malcolm Shaw, International Law, 4th ed., Cambridge, 1997 [on Baltic states: pp. 147, 678]; pre–published in: Finnish Yearbook of International Law, Vol. 5 (1994) pp. 34–98 [par Baltijas valstīm: 56.–59., 61. lpp.].

Visek 1997

Richard Visek, Creating the Ethnic Electorate through Legal Restorationism: Citizenship Rights in Estonia, Harvard International Law Journal, Vol. 38 (1997) pp. 315–373.

Vitzthum 1997

Vlkerrecht. Herausgegeben von Wolfgang Graf Vitzthum, Berlin, 1997, XXVI, 687 pp. [par Baltijas valstīm: 226., 230., 415. lpp.].

Žalimas 1997

Dainius Žalimas, Lietuvos Republikos nepriklausomybes atkūrimas, Vilnius, 1997, 207 pp.

1998

Chernichenko 1998

S[tanislav] V. Chernichenko, Kontinuitet, identichnost’ i pravopreemstvo gosudarstv, Rossijskij ezhegodnik mezhdunarodnogo prava 1996–1997, Sankt–Peterburg, 1998, pp.9–41 [par Baltijas valstīm: 19.–24., 36.–38., 40. lpp.].

Franckx/Pauwels 1998

Erick Franckx and Ann Pauwels, Lithuanian–Russian Boundary Agreement of October 1997, in: Liber Amicorum Gūnther Jaenicke – Zum 85. Geburtstag, Berlin, etc., 1998, pp. 63–95.

Grant 1998

Thomas D. Grant, A Panel of Experts for Chechnya, The Finnish Yearbook of International Law, Vol. 9 (1998), The Hague, pp. 145–248 [on Baltic states pp.200–207] [nedaudz rediģēta versija: Grant 1999].

Kreuzer 1998

Christine Kreuzer, Staatsangehrigkeit und Staatensukzession, Berlin, 1998, 170 pp. [par Baltijas valstīm: 56.–57., 81.–83., 86.–89. lpp.].

Kuris 1998

Pranas Kūris, Lietuvos nepriklausomos valstybes atkurimas ir tarptautine teise, Teises problemos 1998, Nr. 1, pp. 7–18,

Levits 1998

E[gils] Levits, 1990. gada 4. maija Deklarācija .., skat.: Latvijas valsts atjaunošana 1986–1993, Rīga, 1998, pp. 207–236 [par kontinuitāti: 218.–219., 222.–231. lpp.].

Meissner 1998

Boris Meissner, The Occupation of the Baltic States, in: The Baltic States at Historical Crossroads, Riga, 1998, pp. 473–488 ; izdevums latviešu valodā: 441.–455. lpp.; vācu valodā: Boris Meissner, Die baltischen Staaten im Umbruch. BeitrŠge 1995–2000, Hamburg, 2000, pp. 49–71.

Mūllerson 1998

Rein Mūllerson, Law and Politics in Succession of States [balstīts uz: Mūllerson 1993], in: Dissolution, Continuation and Succession in Eastern Europe. Ed. by Brigitte Stern, The Hague, 1998, pp. 5–32 [par Baltijas valstīm: 14.–18. lpp.] [izdevums franču valodā: Dissolution 1994].

Quigley 1998

John Quigley, Mass Displacement and the Individual Right to Return, The British Yearbook of International Law 1997, 68th year, Oxford, 1998, pp. 66–125 [par Baltijas valstīm: 101.–104. lpp.].

Sprudzs 1998

Adolf Sprudzs, “Ex iniuria ius non oritur” and the Baltic Case, in: The Baltic States at Historical Crossroads, Riga, 1998, pp. 651–663; izdevums latviešu valodā: 611.–623. lpp.

Stern 1998

Brigitte Stern, in: Dissolution, Continuation and Succession in Eastern Europe. Ed. by Brigitte Stern, The Hague, 1998, pp. 197–210 [par Baltijas valstīm: 201., 206., 208. lpp.]; [izdevums franču valodā: Dissolution 1994]; skat. arī: Stern 1996.

Talmon 1998

Stefan Talmon, Recognition of Governments in International Law, Oxford, 1998 [par Baltijas valstīm: 50., 52.–53., 92., 103.–104. lpp.].

Torrecuadrada 1998

Soledad Torrecuadrada, Le role du consentement dans la succession d’Etats aux traitēs, Polish Yearbook of International Law, Vol. 23 (1997–1998) pp. 127–170 [par Baltijas valstīm: 134., 158.–160. lpp.].

Vadapalas 1998

Vilenas Vadapalas, Tarptautine teise, Vilnius, 1998, 372 pp. [par kontinuitāti: 93., 188., 198.–200., 280.–282. lpp.].

Ziemele, Aplication 1998

Ineta Ziemele, The Application of International Law in the Baltic States, German Yearbook of International Law, Vol. 40 (1997), 1998, pp. 243–279 [par kontinuitāti: 264.–265. lpp.].

Ziemele, Role 1998

Ineta Ziemele, The Role of State Continuity .., in: The Baltic States at Historical Crossroads, Riga, 1998, pp. 248–271; izdevums latviešu valodā: 235.–256. lpp.

Ziemele, State Continuity 1998

Ineta Ziemele, State Continuity and Nationality in the Baltic States, Ph.D. dissertation, University of Cambridge, 1998, XVI, 363 pp.

1999

Barrington 1999

Lowell W. Barrington, The Making of Citizenship Policy in the Baltic States, Georgetown Immigration Law Journal, Vol. 13 (1999) pp. 159–199.

Dokumenti 1999

Dokumenti par Latvijas valsts starptautisko atzīšanu, neatkarības atjaunošanu un diplomātiskiem sakariem 1918–1998, Rīga, 1999, 543 pp. [Ainārs Lerhis, Ineta Ziemele: pp. 187–213, par kontinuitāti: 206.–208. lpp.].

Grant 1999

Thomas D. Grant, A Panel of Experts for Chechnya, Virginia Journal of International Law, Vol. 40 (1999) pp. 116–191 [par Baltijas valstīm: 138., 140., 144.–151. lpp.] [sal. Grant 1998].

Ipsen 1999

Ipsen, Knut, Vlkerrecht, 4. Auflage, Mūnchen, 1999 [par Baltijas valstīm: 60., 261. lpp.].

Kaplan 1999

Lisa M. Kaplan, International Responsibility of an Occupying Power for Environmental Harm: The Case of Estonia, Transnational Lawyer, Vol. 12 (1999) pp. 153–201.

Loeber 1999

Dietrich A. Loeber, Consequences of the Molotov–Ribbentrop Pact for Lithuania of Today, Lithuanian Foreign Policy Review, 1999 Nr. 4 pp. 95–105.

Schulze 1999

Ulrich W. Schulze, Estland, in: Internationales Ehe–und Kindschaftsrecht mit Staatsangehšrigkeistrecht, 137. Lieferung, Frankfurt a.M., 1999, S. 1–66 [StaatskontinuitŠt: pp. 3–4].

Thiele 1999

Carmen Thiele, Selbstbestimmungsrecht und Minderheitenschutz in Estland, Frankfurt/Oder, 1999, XV, 284 pp. [par aneksiju, lietojot spēku: 16.–17. lpp.].

Vares/Zhur’iari 1999

Na chashe vesov : Estoniia i Sovetskii Soiuz, 1940 god i ego posledstviia, Ed. by Peeter Vares and Olga Zhur’iari, Tallinn, 1999, 469 pp. [redakcijas ievads: 4.–9. lpp.; par kontinuitāti: 6.–8. lpp.]; ievada tulkojums angļu valodā: Monthly Survey of Baltic and Post—Soviet Politics, Nr. 1 (2000) pp. 113–120 [par kontinuitāti: 117.–119. lpp.].

Žalimas 1999

Dainius Žalimas, Legal and Political Issues on the Continuity of the Republic of Lithuania, Lithuanian Foreign Policy Review 1999, Nr. 4 pp. 107–118.

2000

Eisemann/Koskenniemi 2000

Academie de Droit International de La Haye. La succession d’Etats. State Succession. Ed. by Pierre M. Eisemann, Martti Koskenniemi [rakstu krājums], The Hague, 2000 [par Baltijas valstīm skat.: Index on p. 982].

Kerikmae/Vallikivi 2000

Tanel KerikmŠe, Hannes Vallikivi, State Continuity in the Light of Estonian Treaties Concluded before World War II, Juridica International (Tartu), Nr. 5 (2000) pp. 30–39.

Lēbers 2000

Dītrihs A. Lēbers (Loeber), Molotova–Ribentropa pakta sekas mūsdienās, grāmatā: Latvija Otrajā pasaules karā, Rīga, 2000, 67.–76. lpp. [raksta izvērsta versija žurnālā “Latvijas Vēsture”, 1999, Nr. 3, 42.–44. lpp., un skat. Loeber 1999].

Levits 2000

Egils Levits, 4. maija Deklarācija Latvijas tiesību sistēmā, in: 4. maijs, Rīga, 2000, pp. 52–68 [par kontinuitāti: 54.–58. lpp.].

MŠlksoo 2000

Lauri MŠlksoo, Professor Uluots, the Estonian Government in Exile and the Continuity of the Republic of Estonia in International Law, Nordic Journal of International Law, Vol. 69 (2000) pp. 289–316.

MŠlksoo, Deportations 2000

Lauri MŠlksoo, The Deportations of June 14, 1941 [Igaunijā], and International Law, in: International Conference “On Crimes of Communism”. Speeches [Igaunija, vieta nezināma, 2001], pp.26–33; igauņu val. [ar avotiem]: Akadeemia, January 2001.

Putriņš 2000

Juris Putriņš, Tiesiskās pēctecības uzvaras gājiens Igaunijā, skat.: 4. maijs, Rīga, 2000, pp. 167–177.

Stern 2000

Brigitte Stern, La succession d’Etats, Recueil des Cours (1996), Tome 262, The Hague, 2000, pp. 9–438 [par Baltijas valstīm: 63.–66., 244.–246., 262.–264., 382.–383., 411.–412. lpp.].

Zemrībo 2000

Gvido Zemrībo, Baltijas valstu Neatkarības deklarāciju juridiskie aspekti .., skat.: 4. maijs, Rīga, 2000, pp. 132–156 [par kontinuitāti: 134.–142. lpp.].

Ziemele 2000

Ineta Ziemele, Latvijas prasība par valstiskuma turpināšanās atzīšanu .., skat.: 4. maijs, Rīga, 2000, 80.–89. lpp

 

(3) Pilsoņu statusa noteikšana

Saskaņā ar starptautiskajām tiesībām katra suverēna valsts pati nosaka, kuru personu tā uzskata par savu pilsoni. Pilsonības likumi, ko Baltijas valstis pieņēma pēc neatkarības atgūšanas, tika izstrādāti, ņemot vērā likumus, kas bija spēkā pirms šo valstu iekļaušanas Padomju Savienībā 1940. gadā. Taču dažādas starptautiskās organizācijas un arī Krievija jaunos likumus ir kritizējušas.73 Kritiķi ignorē Baltijas valstu prasību pēc to valstiskās kontinuitātes atzīšanas. Saskaņā ar kontinuitātes principu jaunienācēji, kas valstī apmetušies uz dzīvi pēc 1940. gada, ir ārvalstnieki. Lietuva tādiem ar likumu ir piešķīrusi pilsonību, ja šai valstī viņi ir pastāvīgie iedzīvotāji. Igaunija un Latvija paredz jaunienācēju naturalizāciju, ja viņi atbilst prasībai pēc pastāvīgā iedzīvotāja statusa, valodas zināšanām un dod uzticības zvērestu.

Prasība par ārzemju ieceļotāju naturalizāciju nevar būt balstīta uz starptautiskiem precedentiem. Piemēram, Francija saņēma starptautisku atzinību par atteikšanos piešķirt Francijas pilsonību ieceļotājiem no Vācijas Elzasas–Loreinas rajonā, ko 48 gadus (1871—1919) bija pārvaldījusi Vācija. Francija uzskatīja, ka Vācija šo rajonu bija prettiesiski anektējusi, ignorējot tautas gribu. Līdzīgi apsvērumi tika izmantoti, regulējot pilsonības jautājumu vācu ieceļotājiem Austrijā (1938—1945).74

Var teikt, ka valstīm, kas atzinušas pirmskara Igaunijas, Latvijas un Lietuvas “valstisko kontinuitāti”, nākas atturēties ( estopped ) no prasības naturalizēt visas tās personas, kuras Baltijas valstīs ieceļojušas pēc 1940. gada.

 

(4) Jurisdikcija

Ar valstisko kontinuitāti ir saistīts arī jautājums par to, vai vispār un uz kāda pamata tagadējai Igaunijai, Latvijai un Lietuvai ir tiesības un pienākums saukt pie kriminālatbildības par noziegumiem pret mieru, kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci, ietverot genocīdu. Šādi noziegumi pēc 1940. gada tika izdarīti Baltijas valstu teritorijā; tādus pastrādāja arī ārzemēs dzīvojoši Baltijas valstu pilsoņi.

Uzņemoties jurisdikciju sakarā ar noziegumiem Baltijas valstīs, tiesai pirmām kārtām ir jālemj par to, kādas krimināltiesību normas piemērojamas. Pastāv vairākas alternatīvas: Igaunijas, Latvijas un Lietuvas likumdošana, kas bija spēkā 1940. gadā, kad šīs valstis tika iekļautas PSRS sastāvā; Padomju Savienības 1940. gadā ieviestā likumdošana; Vācijas noteiktā likumdošana, okupējot Padomju Igauniju, Padomju Latviju un Padomju Lietuvu 1941. gadā;75 un/vai starptautiskās tiesības, kā tās piemēroja 1946. gadā Nirnbergas tribunāls. PSRS ar atpakaļejošu spēku ieveda KPFSR 1926. gada kriminālkodeksu.76 Šī kodeksa bēdīgi slavenais 58. pants padomju laikā kalpoja par formālo pamatojumu daudzās krimināllietās. Vācija atjaunoja pirms 1940. gada spēkā bijušos Igaunijas, Latvijas un Lietuvas krimināllikumus, taču tikai tiktāl, cik tie atbilda okupācijas varas politikai.77

No daudzajām aprakstītajām tēzēm par Baltijas valstu pašreizējo statusu divas sniedz skaidru un noteiktu atbildi uz jautājumu par to, kāda likumdošana būtu piemērojama: tas ir “kontinuitātes” princips un tēze par “likumīgu iekļaušanu”. Saskaņā ar pirmo tiesām ir jābalstās uz likumdošanu, kas pastāvēja pirms 1940. gada, savukārt otrā tēze prasa piemērot padomju likumus. Pārējās teorijas šī sarežģītā jautājuma risināšanā ir mazāk noderīgas.

Vēl ir nepieciešams precizēt juridisko pamatojumu tam, ka Baltijas valstīm ir pienākums saukt pie kriminālatbildības par minētajiem noziegumiem. Šie noziegumi tika pastrādāti laikā, kad Baltijas valstis nebija spējīgas realizēt savu suverenitāti un tātad vest krimināllietas savā vārdā. Pie tam ir būtiski, ka vācu valdīšanas laikā pieļautos vai pavēlētos prettiesiskus aktus Vācijas okupācijas orgāni neuzskatīja par noziegumiem, savukārt padomju laikā veiktās represijas nebija sodāmas saskaņā ar padomju likumdošanu. Pienākums veikt kriminālizmeklēšanu mūsdienās izriet no Baltijas valstu prasības atzīt to valstisko kontinuitāti. Taču tiem, kuri šo kontinuitāti noliedz vai ierobežo, ir daudz grūtāk dot viennozīmīgu atbildi. Ja Baltijas valstis ir “jaunas” valstis vai “pārmantotājas” ( succession ) valstis, tad pienākumu sodīt varētu pamatot ar pašreiz spēkā esošajām starptautiskajām cilvēktiesībām. Bet tad paliek sasāpējušais jautājums: vai šīs tiesības var piemērot pašreizējie varas orgāni attiecībā uz noziegumiem, kas izdarīti agrāko režīmu laikā?78

II. Baltijas valstu prasības pēc restitūcijas un kompensācijas

Molotova–Ribentropa pakta rezultātā Baltijas valstis zaudēja savu neatkarību un cieta arī zaudējumus. Saskaņā ar vispāratzītiem starptautisko tiesību principiem katrs kādas valsts izdarīts starptautiska mēroga prettiesisks akts

• rada starptautisku atbildību,

• rada pamatu šīs valsts pienākumam atjaunot status quo ante (agrāko stāvokli). Gadījumā, ja tas nav iespējams, šai valstij ir jānodrošina cietušajai pusei taisnīga kompensācija ( equitable compensation ).

Baltijas gadījumā valstis, kas veikušas prettiesiskus aktus, ir Vācija un PSRS, taču neviena no tām vairs nepastāv. Pārmantotājas (vai turpinātājas) valstis ir Vācijas Federatīvā Republika un Krievijas Federācija. Abas no tām ir uzņēmušās savu priekšteču saistības. 1989. gadā abas šīs valstis pasludinja Molotova–Ribentropa paktu par spēkā neesošu ab initio (no iesākuma).79

Baltijas valstu ciestie zaudējumi pēc 1940. gada iedalāmi vairākās kategorijās. Apskatīsim dažas no tām.

1. Teritorija

Kā jau minējām, 1944. gadā Igaunija un Latvija zaudēja vairākus apvidus no savām teritorijām, kuri tika iekļauti KPFSR (Krievijas Federācijas) sastāvā. Pēc neatkarības atgūšanas 1991. gadā Igaunija un Latvija pieprasīja atgriezt zaudētās teritorijas. Šīs prasības iekļautas neatkarības deklarācijās un tikušas atkārtoti paustas arī citos valsts izdotajos dokumentos.80

Varētu jautāt, vai pēc 1940. gada notikušās teritoriālās pārmaiņas skar trešās valstis. Ir vispārpieņemts, ka valstiskās kontinuitātes atzīšana attiecas uz brīdi, kad cietusī valsts zaudēja savu suverenitāti. Ja trešā valsts, kas atzīst kontinuitāti, savās attiecībās vēlas atsaukties uz robežām, kas pastāvējušas citā vēstures laikā, tai sava nostāja ir jāpaziņo. Ja šāda atruna nav izdarīta, tad šai valstij ir tiesības vai pat pienākums atturēties no tādu robežu atzīšanas, kas izveidotas pēc suverenitātes zaudēšanas,81 kā piemēram Abrenes pievienošana Krievijai.

2. Iedzīvotāji

Molotova–Ribentropa pakta rezultātā manāmi ir izmainījusies arī demogrāfiskā situācija. Pirmie upuri bija Igaunijas un Latvijas pilsoņi, kuriem bija vācbaltu izcelsme: 1939. un 1941. gadā viņi tika pārcelti uz Vāciju. Par izceļošanu bija vienojušās divas ārvalstis maz pazīstamajā Slepenajā protokolā, kas tika parakstīts 1939. gada septembrī Maskavā.82

Ebreju tautības iedzīvotāji vācu okupācijas laikā (1941—1945) piedzīvoja genocīdu visās Baltijas valstīs.83 Traģisks liktenis piemeklēja arī tos daudzos cilvēkus, kuri tika represēti un deportēti gan vācu, gan padomju laikā.84 Tūkstošiem ieceļotāju no PSRS pēc 1940. gada apmetās Baltijas valstīs. Kopā ap 270 000 pilsoņu 1944. gadā emigrēja uz Rietumiem, lai izvairītos no atkārtotas padomju okupācijas.85 Piecdesmit gadus vēlāk — pēc neatkarības atgūšanas — Igaunijas, Latvijas un Lietuvas prezidenti aicināja emigrantus atgriezties. Igaunija un Latvija ir pieņēmusi likumdošanu par “repatriāciju”.

Krievija “nepārprotami vēlas” palīdzēt “atgriezties mājās” personām, kas agrāk tika deportētas no okupētajām Baltijas valstīm, vai šo deportēto pēctečiem. Krievija šo uzdevumu veiks “saskaņā ar īpašām repatriācijas un kompensācijas programmām, kuras ir jāizstrādā”. To paziņojusi Eiropas Padomes Parlamentārā asambleja savā slēdzienā ( Opinion ) Nr. 193 (1996) par Krievijas uzņemšanu. Paziņojums ir balstīts uz Krievijas iesniegtajām “saistībām” ( commitments ), pirms tā tika uzņemta dalībvalstu skaitā.86

Šāda veida saistības ir ierastas, uzņemot jaunas dalībvalstis Eiropas Padomē. Tie ir politiskas dabas akti un tātad juridiski nav saistoši.87 Tomēr dalībvalstis tiek mudinātas izpildīt solīto.88 Šķiet, ka Eiropas Padome vēl nav pārbaudījusi, vai Krievija izpildījusi uzņemtās saistības par deportēto atpakaļnogādāšanu.

Ar demogrāfisko pārmaiņu tēmu (sk. tekstu pie 66.—67. vēres) sasaucas iepriekš apskatītais pilsonības jautājums.

3. Obligātais karadienests un spaidu darbi

Baltijas valstu pilsoņi tika iesaukti PSRS bruņotajos spēkos. Otrā pasaules kara laikā tas izraisīja traģiskus konfliktus. 1942. un 1943. gadā vācu okupācijas vara mobilizēja Igaunijas un Latvijas iedzīvotājus vīriešus. Šī pakļaušana karaklausībai tika maskēta un pasniegta kā vācu bruņoto spēku organizētu “brīvprātīgu” militāru vienību “brīvprātīga” iesaistīšana.89 Tas bija pretlikumīgi, jo Vācija atšķirībā no PSRS nebija anektējusi Baltijas valstis. Saskaņā ar starptautiskajām tiesībām Vācijai kā okupācijas varai bija liegts okupētas valsts pilsoņus piespiest ņemt dalību karadarbībā. Pārkāpjot Hāgas konvenciju, Vācija arī izveda Baltijas valstu iedzīvotājus spaidu darbos.90 Par savu rīcību Vācija nes juridisku un morālu atbildību.

4. Īpašums

Cenšoties likvidēt inkorporācijas sekas, Baltijas valstis pieņēma likumus par privātīpašuma restitūciju savās teritorijās.91 Tas noveda pie aktīvas prāvošanās. Starptautiskā līmenī restitūcijas prasības skar cita starpā arī vācbaltu emigrantu nekustamo īpašumu. Tiesu praksē Latvijā šīs prasības ir guvušas atbalstu attiecībā uz 1941. gada izceļotājiem.

Starptautiskā mērogā Baltijas valstu valdības no Padomju Savienības un tās pēcteces — Krievijas Federācijas — ir pieprasījušas sava valsts īpašuma atgriešanu. Dažas no šīm prasībām kļuva par strīdus āboliem — piemēram, jautājums par bruņoto spēku īpašumu Baltijas valstīs. Galu galā risinājums tika rasts, 1994. gadā noslēdzot līgumus starp Krievijas Federāciju un Igauniju un Latviju par Krievijas bruņoto spēku izvešanu.92 Krievija piekrita atdot nekustamos īpašumus, ko līdz tam bija izmantojuši tās dienesti. Latvija apsolīja sniegt Krievijai kompensāciju par ēkām, kas bija uzceltas pēc 1940. gada, paturot tiesības celt prasību par to zaudējumu kompensāciju, kādus bija izraisījušas bruņoto spēku sastāvā esošās personas. Krievijas bruņoto spēku kustamo īpašumu Krievijas puse varēja brīvi izvest vai pārdot.

Arī finansu un banku lietās bija nepieciešams atrast reālu risinājumu. Uz jautājumu, kā sadalīt tādu padomju federālo īpašumu kā Baltijas valstu lietošanā esošo transportu, gatavas atbildes nebija. Kā piemērus var minēt tirdzniecības kuģus, dzelzceļa inventāru un gaisa satiksmes līdzekļus. Tāpat kā citās jomās, šeit tika ņemta vērā Igaunijai, Latvijai un Lietuvai piederošā īpašuma vērtība, kuru 1940. gadā bez atlīdzības bija pārņēmusi Padomju Savienība.

Baltijas valstu valdībām bez grūtībām izdevās atgūt zelta rezerves, kas bija noguldītas Rietumu bankās pirms Otrā pasaules kara.93

Baltijas valstu diplomātisko pārstāvniecību ēkas ārzemēs lielākoties ir tikušas atgrieztas, tomēr dažos gadījumos jautājums joprojām palicis strīdīgs. Tas galvenokārt attiecas uz Baltijas valstu sūtniecības ēkām Parīzē.94 Francija tās bija atdevusi Padomju Savienībai, un tagad tās lieto Krievijas Federācija. Kad Krievija 1995. gadā iesniedza lūgumu par uzņemšanu Eiropas Padomē, Parīzē atrodošos sūtniecības ēku restitūcija, atdodot tās Baltijas valstīm, kļuva par diskusiju objektu arī Strasbūrā.95 Līdz šim strīdā iesaistītās puses vienošanos šajā jautājumā nav panākušas.

5. Parādi

Baltijas valstis noraida uzskatu, ka tās būtu Padomju Savienības pēcteces un līdz ar to atbildīgas par padomju valsts parādiem.96 Baltijas valstu valdības šo viedokli ir aizstāvējušas arī Rietumvalstu priekšā, no kurām dažas sākotnēji tiecās piespiest Igauniju, Latviju un Lietuvu uzņemties atbildību par padomju ārējiem parādiem.97

Cits jautājums ir saistīts ar to parādu kārtošanu, kādi Baltijas valstīm bija pirms to iekļaušanas PSRS sastāvā 1940. gadā.98

 6. Arhīvi

Liela daļa Baltijas valstu arhīvu materiālu tika izvesti uz Padomju Savienību un patlaban atrodas Krievijas Federācijas teritorijā. Centieni panākt šo krājumu atgriešanu līdz šim nav vainagojušies panākumiem. Baltiešu pētniekiem ir arī liegta vai apgrūtināta pieeja Krievijā esošajiem arhīvu materiāliem. Risinot šo jautājumu, tiek izmantoti diplomātiskie un citi kanāli.

Kad Krievijas Federācija iesniedza lūgumu par uzņemšanu Eiropas Padomē, Parlamentārā asambleja 1996. gadā atzina, ka Krievija “nepārprotami vēlas” vest “sarunas sakarā ar prasībām par .. arhīvu atgriešanu”, kuri izvesti no Baltijas republikām un “atbalstīt arhīvu izmantošanu” pētniecības nolūkos Krievijā.99 Kā jau minēts, dalībvalstis tiek mudinātas pildīt saistības, ko tās ir uzņēmušās.100 Praksē tomēr šajā problēmu jomā progress ir niecīgs. Piemēram, Latvija ir izstrādājusi projektu vienošanās noslēgšanai ar Krieviju par pieeju arhīviem un 2000. gadā to iesniegusi Latvijas–Krievijas starpvalstu komisijai, taču komisijas attiecīgā darba grupa tiekas reti un pārrunas notiek gausi.101

 7. Naudas kompensācija par zaudējumiem

Baltijas valstis ir pieprasījušas Molotova–Ribentropa pakta izraisīto zaudējumu restitūciju un kompensāciju. Ar dažiem piemēriem var ilustrēt šī jautājuma sarežģītību.

1941. gadā Padomju Savienība Baltijā nacionalizēja rūpniecības un finansu uzņēmumus. Šo pasākumu gaitā zaudējumus cieta arī ārvalstu pilsoņi. Vēlāk dažas valstis pieprasīja no PSRS kompensāciju, un Padomju Savienība piekrita apmierināt divpusējās finansu prasības, piemēram, ar Norvēģiju (1959), Dāniju un Zviedriju (1964), Nīderlandi (1967), Apvienoto Karalisti (1968) un vēlāk arī ar Šveici (1990), kā arī ar vairākām tautas demokrātijas valstīm (1958).102 Taču līgumi, ko attiecībā uz Baltijas valstu īpašumu noslēgušas trešās valstis, Igaunijai, Latvijai un Lietuvai nav saistoši. Tas izriet no valstiskās kontinuitātes principa.103

Cits pamatojums zaudējumu atlīdzības pieprasīšanai ir tas, ka 1940. gadā PSRS neuzturēja Igaunijas un Latvijas dalību Bernes Savienībā literāru darbu aizsardzībai.104 Igaunija un Latvija zaudēja Bernes konvencijas aizsardzību, jo PSRS nebija šīs Savienības locekle.

Ir sagatavots ziņojums par zaudējumiem, kādus Latvijai nodarījusi nacistiskā Vācija Otrā pasaules kara laikā; tas izdarīts 1956. gadā pēc Latvijas sūtņa Londonā iniciatīvas. Ziņojuma autori bija Rietumos dzīvojošie latviešu speciālisti.105

Jautājums par naudas kompensāciju, kāda būtu jāsaņem no Padomju Savienības, Baltijā ir pētīts un apspriests vairākkārt. Igaunijā Juhans Kahks (Kahk) no Zinātņu akadēmijas 1989. gadā sagatavoja “Ziņojumu par zaudējumu atlīdzību”.106 Latvijā Modris Šmulders publicējis līdzīgu ziņojumu valdības komisijas vārdā.107 Lietuvā valdība ir strādājusi pie zaudējumu noteikšanas kopš 1991. gada.108

Politiskajā līmenī Baltijas asambleja (visu trīs Baltijas valstu parlamentu izveidota apvienota institūcija) 1994. gadā lūdza, lai Krievija “atzīst, ka .. Krievijas Federācija .. ir .. atbildīga par to postījumu un zaudējumu kompensāciju, kādus Igaunijai, Latvijai un Lietuvai okupācijas gadu laikā nodarīja Padomju Savienība”.109 Igaunija 1990. gadā pieprasīja restitutio in integrum (iepriekšējā statusa atjaunošanu),110 taču 1994. gadā atteicās no savām prasībām attiecībā uz Padomju bruņoto spēku klātbūtni Igaunijā.111 Latvija 1996. gadā “aicināja pasaules valstis un starptautiskās organizācijas .. palīdzēt tai likvidēt okupācijas sekas, sniedzot politisku un ekonomisku palīdzību”.112 Lietuva pieņēma likumu, ar kuru valdībai tika uzlikts par pienākumu Lietuvas prasību iesniegt Krievijai līdz 2000. gada 1. novembrim.113

(a) Kompensācija divpusējā līmenī

Krievijas Federācija uzskata, ka prasības ir nepamatotas, argumentējot, ka Baltijas valstu iekļaušana PSRS sastāvā 1940. gadā bijusi likumīga.

 Vācijas Federatīvā Republika nav izrādījusi gatavību maksāt Baltijas republikām jebkādu kompensāciju valsts līmenī. Viens no argumentiem, ko tā izvirzīja, bija tāds, ka trīsdesmit Rietumu valstis bija vienojušās “atlikt” ( to defer ) Vācijas okupēto valstu prasību izskatīšanu, kas bija saistītas ar Otrā pasaules kara sekām. Tas noteikts 1953. gada Londonas līgumā par ārējiem parādiem (5. pantā). Tomēr šis arguments nav attiecināms uz Baltijas valstīm, jo šīs valstis nav Londonas līguma līgumslēdzējas puses. Līdz ar to šis līgums tām nav saistošs.114

No otras puses, Vācija ir sniegusi zināmu palīdzību individuāliem nacistisko vajāšanu upuriem Baltijā. Zaudējumu atlīdzība tika izmaksāta vairākos posmos, un katrs no tiem tika pasludināts par pēdējo.

Pirmie soļi tika sperti ap 1990. gadu, kad PSRS vēl pastāvēja. Vācijas Federatīvā Republika apņēmās sniegt kompensāciju nacistisko vajāšanu upuriem Padomju Savienībā. Vienošanos 1992. gadā apstiprināja Helmuts Kols (Kohl) un Boriss Jeļcins līguma formā un to parakstīja 1993. gadā. Saskaņā ar šī līguma noteikumiem Vācija izmaksāja Krievijas Federācijai, Ukrainai un Baltkrievijai kopā vienu miljardu DM (vācu marku), domātu personām, kas bija cietušas no vajāšanām Padomju Savienības teritorijā, ko Vācija okupēja Otrā pasaules kara laikā vai kas bija no turienes deportētas uz Vāciju. Šo naudas līdzekļu pārvaldīšanai 1993. gadā Maskavā tika nodibināts Samierināšanas fonds.115 Noteikumi paredz, ka cietušajiem no Igaunijas savas prasības jāpieteic Baltkrievijā, savukārt cietušajiem no Latvijas un Lietuvas jāgriežas Krievijā.116 Bez tam Rietumvācija izmaksāja Igaunijai (1995), Latvijai (1998) un Lietuvai (1996) katrai divus miljonus DM tādu “sociālu projektu” finansēšanai, kas kalpotu nacistu upuru konkrētām vajadzībām šajās valstīs. 1998. gadā Vācija uzsāka citu projektu par kompensācijām, taču iekļāva tikai Rietumos dzīvojošos cietušos. 2000. gadā Vācijas Federatīvā Republika izveidoja 10 miljardus DM lielu fondu kompensācijai tām personām, kas nacistiskā režīma laikā bijušas pakļautas spaidu darbiem un citām netaisnībām. Tā bija atbilde uz prasībām, ko izvirzīja “Ebreju materiālo prasību konference” ( Conference of Jewish Material Claims ) ASV. Naudas sadale ir “partnerorganizāciju” ziņā. Pieteikumu izskatīšana no Baltijas valstīm tiek regulēta līdzīgi kā saistībā ar 1993. gada līgumu: partnerorganizācija Minskā (Baltkrievijā) pieņem prasības no Igaunijas, savukārt Maskavas partnerorganizācijas pārziņā ir uzticēti upuri no Latvijas un Igaunijas.117

Prasības no Polijas un Čehoslovākijas izskata partnerorganizācijas attiecīgi Varšavā un Prāgā. Šāds risinājums diskriminē Baltijas valstis, kuras, tāpat kā, piemēram, Polija, pirms 1939. gada bija neatkarīgas. Vācu puse pret Igauniju, Latviju un Lietuvu izturas tāpat kā pret Moldāviju, kura pirms 1939. gada nebija neatkarīga valsts: prasītājiem no Moldāvijas tiek norādīts sniegt savus pieteikumus Ukrainas galvaspilsētā Kijevā.

Grūti rast attaisnojumu tam, ka upuriem Igaunijā, Latvijā un Lietuvā norādīts sniegt prasības pēc kompensācijas attiecīgi Minskā vai Maskavā. Viens no iespējamiem izskaidrojumiem ir tāds, ka, 1990.—1993. gadā vedot sarunas ar Krieviju, Helmuta Kola valdība vienkārši izrādīja nevērību, neietverot Baltijas valstis kompensāciju plānā. Šāds risinājums varētu vedināt uz domu, ka Vācijas Federatīvā Republika uzskata, ka vajāšanu laikā Igaunija, Latvija un Lietuva bijušas Padomju Savienības teritorijas sastāvdaļas un upuri — PSRS pilsoņi. Šāds uzskats nozīmētu, ka Baltijas valstu kontinuitāte netiek atzīta. Tas būtu pretrunā ar Rietumvācijas politiku — tā konsekventi atteikusies atzīt, ka Baltijas valstu iekļaušana PSRS bijusi saskaņā ar starptautiskām tiesībām. Turklāt ir nelietderīgi un apgrūtinoši iesniegt prasību pēc kompensācijas svešas valsts institūcijām. Šāds risinājums nacistu upuriem Baltijā, iespējams, radīs neuzticību, rūgtumu un pazemojuma sajūtu.

  (b) Kompensācija daudzpusējā līmenī

Nav ne plānots, ne ieprojektēts nekāds reparāciju līgums vai cits daudzpusējs līgums attiecībā uz Molotova–Ribentropa pakta sekām Baltijas valstīs. Ja starpvalstu attiecībās vispār spriests par netaisnībām, ko piedzīvojusi Igaunija, Latvija un Lietuva Molotova–Ribentropa pakta rezultātā, tad tas notiks sakarā ar “Paktu par stabilitāti Eiropā”. Šis līgums tika noslēgts 1995. gadā Parīzē, un to parakstīja 52 valstis — Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) locekles, ieskaitot Baltijas valstis un Krieviju. Minētajai organizācijai tika uzticēts gādāt par šī pakta noteikumu izpildi.118 Vienošanās ir balstīta uz tā saucamajiem “Kopenhāgenas kritērijiem”, par kuriem Eiropas Padome [ European Council ] (nesajaukt ar Council of Europe ) vienojās divus gadus agrāk kā par nepieciešamiem priekšnoteikumiem uzņemšanai Eiropas Savienībā.119 Šie kritēriji virzīti uz “labu kaimiņattiecību” stiprināšanu.

III. “No pagātnes mantotās problēmas”

8. kastīte

1995. gada Stabilitātes pakta pamatideja ir tā, ka kandidātvalstīm, pirms tās kļūst par Eiropas Savienības loceklēm, ir “jāpārvar no pagātnes mantotās problēmas”. Tā ir smalka diplomātiska valoda. Vienkāršiem vārdiem izsakoties, tas nozīmē, ka kandidātvalstīm no Austrumeiropas ir “jāpārvar Molotova–Ribentropa pakta izraisītās problēmas”, un šis uzdevums tām ir jāveic pašām. Jautājums par restitūciju un kompensāciju Stabilitātes paktā nav apskatīts un nav arī minēts.

Otrā pasaules kara priekšvakarā Baltijas valstis pieņēma likumus par neitralitāti.120 Kā valstis tās karā nepiedalījās, tomēr kara noslēgumā tās atradās tādā situācijā, it kā būtu tikušas sakautas. Tās kļuva par kara upuriem.

Neviena no abām agresorvalstīm nav centusies rast risinājumu, kas būtu saistīts ar restitūciju un kompensāciju. Molotova–Ribentropa pakta līgumslēdzējas puses neveica nekādus pasākumus valstu līmenī, lai novērstu 1939. gada pakta radītās pārmaiņas. Tas pats attiecas uz šo valstu pēctecēm un pārmantotājvalstīm. Arī starptautiskā sabiedrība nav centusies panākt, lai jautājums tiktu kārtots taisnīgi attiecībā uz Baltijas valstīm. 1990. gadā Baltijas valstu padome veltīgi pieprasīja, lai neatkarības “atjaunošana pilnībā” kļūtu par objektu “starptautiska mēroga sarunām par Otrā pasaules kara seku likvidāciju”.121

9. kastīte

Suverenitātes pārkāpšana, ko divas agresorvalstis izdarīja uz triju mazu tautu rēķina, tā arī nav izlabota. Gluži pretēji, 1995. gada Stabilitātes pakts “iesaldē” 1939. gada Molotova–Ribentropa pakta sekas attiecībā uz Baltijas valstīm. Nasta ir novelta uz upuriem. Nevienlīdzība nesola stabilitāti.

73 Literatūru skat.: George Ginsburgs, 27. vēre; Brubaker 1992; Brubaker 1992; Kreuzer 1998; Torrecuadrada 1998: 686.—687. lpp.; Barrington 1999; Torres, in: Eisemann/Koskenniemi 2000: 663.—717. lpp., šeit — 686.—687. lpp.; visi ar turpmākām atsaucēm.

74 Quigley 1998: 103. lpp.

75 Nacistiskā Vācija bija atzinusi Baltijas valstu iekļaušanu PSRS sastāvā 1940. gadā. Līdz ar to, kad nacistiskā Vācija 1941. gadā iekaroja Baltijas reģionu, tā ieņēma padomju teritoriju un nevis Igauniju, Latviju vai Lietuvu, kuras — saskaņā ar nacistiskās Vācijas oficiālo viedokli — bija zaudējušas savu neatkarību.

76 PSRS 1940. gada 6. novembra dekrēts (ukaz), Vedomosti SSSR 1940, Nr. 46, pārdrukāts Igaunijas PSR : Hronologičeskoje sobraņije zakonov Estonskoi SSR .. 1940—1941, Tallin[n], Tom. 1, 1953: 110. lpp.; analoģisks izdevums Latvijas PSR (Rīga, 1960: 24. lpp.) un Lietuvas PSR (Vilnius, 1. sēj., 1957: 53. lpp.). 1940. gada dekrēta tulkojums angļu valodā: Policy of Occupation Powers in Latvia 1939—1991. Izdevis Latvijas Valsts arhīvs Rīgā, 1999, 129. lpp.

77 Igaunija : 1941. gada dekrēts, Amtsblatt des Generalkommissars in Reval, 1942 Nr. 1: 4. lpp.; Latvija : 1942. gada dekrēts, Amtsblatt des Generalkommissars in Riga, 1942, Nr. 1: 141.—144. lpp.; Lietuva : 1942. gada dekrēts, Amtsblatt des Genaralkommissars in Kauen, 1942, Nr. 23: 243.—248. lpp. Šie trīs dekrēti, kā arī normatīvie akti to piemērošanai ir pārdrukāti: Das Recht der besetzten Ostgebiete. Alfred Meyer, Ed., Mūnchen, 1943, Sections II A 2.

78 Baltijas valstis 1990. gadā pievienojās 1948. gada konvencijai pret genocīdu un 1968. gada konvencijai par noilguma nepiemērošanu attiecībā uz kara noziegumiem. Igaunija : Vedomosti Estonskoi Respubliki, 1991, Nr. 35—428.; Latvija : Ziņotājs, 1990, Nr. 20—356.; Lietuva : Vedomosti Litovskoi Respubliki, 1992, Nr. 13—341. Pievienošanām nav atpakaļejoša spēka.

79 26. un 46. vēre.

80 Par Igauniju skat.: Edgard Mattisen, Estoniia—Rossia: Istorija graņici, Tallinn, 1995: 212. lpp. Tulkojums angļu valodā: tas pats, Searching for a Dignified Compromise. The Estonian–Russian Border, Tallinn, 1996, 174. lpp.; par Latviju: Loeber 1996. Par Lietuvu: Vadapalas 1998: 206. lpp.; Žalimas 1999: 113. lpp. No Krievijas viedokļa: S[ergej] N. Baburin, Teritorija gosudarstva, Moskva, 1997, 226—231. lpp. Skat tekstu pie 69. vēres.

81 Skat. atrunu, kādu izteica Šveice, supra 59. vēre. 1995. gada asociācijas līgumi, kas bija noslēgti starp Eiropas Kopienu un Igauniju, Latviju un Lietuvu, piemērojami attiecībā uz Igaunijas (128. pants), Latvijas (129. pants) un Lietuvas (130. pants) “teritoriju”, atstājot atklātu jautājumu, vai ar terminu “teritorija” domāts 1940. vai 1995. gada statuss.

82 Tulkojums angļu valodā: U.S.Department of State. Nazi–Soviet Relationa 1939–1941, Washington D.C., 1948, 106. lpp.

83 Par Igauniju : Eugenia Gurin—Koov. Eesti juutide katastroof 1941 [Holocaust of the Estoniam Jews 1941], Tallinn, 1994, 239. lpp. Par Latviju : Andrievs Ezergailis, The Holocaust in Latvia, 1941–1944. Riga, 1996, XXI, 465. lpp.; izdevums latviešu valodā: Rīga, 1999, 592. lpp.

84 Par padomju represijām Igaunijā : Poliitilised arreteerimised Eestis 1940—1988 [Politiskie aresti Igaunijā 1940.—1988.], Tallinn, Vol. 1, 1996, 878 lpp., Vol. 2, 1998. Latvijā : No NKVD līdz KGB .. 1940.—1986, Rīga, 1999, XVIII, 978. lpp.; Aizvestie. 1941. gada 14. jūnijs. Izdevis Latvijas Valsts arhīvs, Rīgā, 2001, 808 lpp. Lietuvā : Lietuvos gyventoju genocidas 1939—1941 [Genocīds pret Lietuvas tautu 1939.—1941.], Vilnius, Vol. 1, 1992, Vol. 2, 1998.

85 Hellmuth Weiss, in: Die Sowjetisierung Ost—Mitteleuropas, Frankfurt/M., 1959: 30. lpp.; atkārtots izdevum

Latvijas Vēstnesis 22.11.2001., Nr.169   23.11.2001  , Nr. 170 (2557)

atpakaļ

uz Noziegumi pret cilvēci