Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas| | Prese |

 Sākumlapa Home

 

Latviešu likteņi sarkanajā armijā
Ieva Gundare

Izpētot iepriekš slepenus arhīvu dokumentus, karavīru vēstules, dienasgrāmatas un memuārus, zinātniekiem ir izdevies atklāt līdz šim mazāk zināmus faktus, kritiski izvērtējot savulaik padomju vēstures grāmatās rakstīto.

Latviešu divīzija – īsts padomju elites veidojums

Lai gan PSRS Augstākās Padomes Prezidijs izsludināja mobilizāciju jau 1941. gada 22. jūnijā – kara pirmajā dienā, Latvijā to tomēr neveica. Visticamāk tāpēc, ka PSRS vadība neuzticējās "jauno republiku" iedzīvotājiem. Laikā, kad sarkanā armija atkāpās, 24. latviešu teritoriālo korpusu izformēja. Kopā ar sarkano armiju Latviju organizētā veidā atstāja komunistiskās partijas biedri, augstas amatpersonas un viņu ģimeņu locekļi. Neraugoties uz to, ka nenotika organizēta iedzīvotāju, it sevišķi apdraudēto ebreju, evakuācija, Krievijā kā bēgļi nonāca apmēram piecdesmit tūkstoši Latvijas iedzīvotāju. Ievērojama daļa no viņiem bija pārliecināti komunisti un padomju varas atbalstītāji. Ar ideju par latviešu divīzijas dibināšanu pie dažādām iestādēm vērsās LPSR valdības vadītājs Vilis Lācis un LKP CK sekretārs Jānis Kalnbērziņš. Vispirms viņi sastapās ar noraidošu attieksmi – atbilde pauda, ka abiem latviešiem neesot nekādas izpratnes par sarkanās armijas komplektēšanas principiem, viņu piedāvājumā jau gandrīz saskatīja nacionālismu. Pēc 1937./1938. gadā pret latviešiem vērstā genocīda šādiem izteikumiem varēja sekot arī kas nopietnāks... Tomēr J. Kalnbērziņam un V. Lācim pietika naivuma vai drosmes turpināt sarunas un meklēt iespēju nodibināt latviešu divīziju. Beidzot 1941. gada 3. augustā PSRS Valsts aizsardzības komiteja pieņēma lēmumu par 201. latviešu strēlnieku divīzijas izveidošanu. Tā bija pirmā nacionālā divīzija sarkanajā armijā, ko saformēja Otrā pasaules kara laikā.

Kad izplatījās ziņa par latviešu strēlnieku divīzijas izveidošanu, sajūsminātu brīvprātīgo netrūka. Daudzi bēgļi kolhozos strādāja necilvēcīgos apstākļos, cieta badu un tāpēc pieteicās cīnīties divīzijā, cerot vienkārši fiziski izdzīvot. Tomēr lielākā daļa brīvprātīgo patiesi ticēja komunismam un bija gatavi šīs idejas vārdā atdot dzīvību. Divīzijā starp brīvprātīgajiem bija apmēram 20% partijas un komjaunatnes biedru (to skaitā arī vismaz 20 1940. gada 21. jūnijā no cietumiem atbrīvotie politieslodzītie). Divīzija bija īsts padomju elites formējums – tās sastāvā bija partijas un komjaunatnes funkcionāri, Krievijas un Spānijas pilsoņu karu dalībnieki, visdažādākā līmeņa padomju darbinieki, arī vairāk nekā desmit LPSR Augstākās Padomes deputāti, drošības iestāžu (IeTK un VDTK) nodaļu vadītāji un darbinieki (pavisam vismaz 2500 miliči). Starp brīvprātīgajiem bija ne tikai komunisti, bet arī citi kreisi noskaņotie, piemēram, sociāldemokrāti. Brīvprātīgos apvienoja ideālisms – viņi naivi ticēja komunismam, bet visus Padomju Savienībā novērotos trūkumus saistīja ar īslaicīgām vai kara izraisītām grūtībām. Lielākā daļa brīvprātīgo gāja bojā pirmajos kara gados, kad divīzija cieta milzīgus zaudējumus kaujās Krievijā. Tikai neliela daļa no viņiem atgriezās Latvijā un varēja piedalīties komunistiskās iekārtas veidošanā pēc saviem ieskatiem. Šī izpratne būtiski atšķīrās no parastās Padomju Savienības prakses. To pierādīja, piemēram, divīzijas veterāna un 50. gadu nacionālkomunista Eduarda Berklava vēlākā darbība. Var tikai minēt, kāda varēja būt Latvijas attīstība, ja neskaitāmie Berklavam līdzīgi domājošie komunisti tomēr būtu karu pārdzīvojuši...

Sākotnēji par mobilizētiem divīzijā oficiāli uzskatīja apmēram 30 procentus karavīru. Tomēr arī starp mobilizētajiem daudzi bija brīvprātīgie, kuri no kara komisariāta bija saņēmuši iesaukuma pavēsti, lai vieglāk būtu nokārtot formalitātes. Daudzi, saņemot iesaukuma pavēsti, mobilizējās ar prieku, jo vēlējās piedalīties vāciešu sagraušanā un cīņā par padomju režīma atjaunošanu Latvijā. Vēlāk – 1942. un 1943. gadā – mobilizētie "atšķaidīja" divīzijas īpašo kaujas garu un bija vērojamas arī dažādas negācijas – pāriešana pretinieka pusē, dezertēšana un pašsavainošanās.

Pirmā brīvprātīgo grupa divīzijas mācību nometnē Gorohovecā (Gorkijas apgabalā) ieradās jau 1941. gada augustā – nedēļu pēc tam, kad pieņēma lēmumu par divīzijas veidošanu. Divīzijā pieteicās arī daudzas sievietes (iespējams, pat proporcionāli vairāk nekā citos formējumos), no kurām sākumā uzņēma tikai nelielu daļu. Dažkārt neuzņēma arī personas, kurām neuzticējās politisku iemeslu dēļ.

Uzvaras – ar drosmi un pārgalvību

201. latviešu strēlnieku divīziju jau dažus mēnešus pēc tās izveidošanas nosūtīja uz fronti, lai iesaistītu kaujās pie Maskavas. Staļina represijas pārdzīvojušais divīzijas komandieris pulkvedis Jānis Veikins gan uzskatīja, ka karavīri vēl nav pietiekami apmācīti, tomēr iebildumiem nebija vietas... Ciešot lielus zaudējumus, divīzija veica kaujas uzdevumus. Pēc gada – 1942. gada 5. oktobrī – tai piešķīra gvardes nosaukumu.

Divīzijas upuri bija nesamērīgi lieli. Visas uzvaras tā panāca vairāk ar drosmi un pārgalvību nekā kaujas prasmi, kuras trūkums izskaidrojams arī ar komandējošā sastāva novājināšanos pēc lielajām Staļina "tīrīšanām".

Divīzijas komandieri J. Veikinu karavīri nemīlēja, jo uzskatīja, ka viņš dzen savējos drošā nāvē. Pārdzīvojis represijas, viņš, iespējams, baidījās iebilst un atkal nonākt nežēlastībā. Tomēr pēc neveiksmēm 1942. gada beigās visur meklēja grēkāžus un viņš atkal cieta. Un – likteņa ironija – viņam pārmeta to, ka viņš bija iebildis augstākajai pavēlniecībai, nevēloties bez ierunām sūtīt savus vīrus nāvē! Tieši pretēji karavīru viedoklim...

Latviešu divīzijas militārā darbība frontē bija ievērojama – tiklīdz ieradās strēlnieki, uzreiz sākās uzbrukums. To pamanīja arī vācu karaspēks. Bija dzirdami brīdinājumi: "Jungens, aufmerksam, heute gehen die Letten los!" ("Zēni, uzmanieties, šodien latvieši ies uzbrukumā!") Tāpēc, nonākot jaunā frontes sektorā, divīzijas cīnītājiem bija aizliegts sarunāties latviski, ja to varēja dzirdēt sveši, bija noliegts atstāt mētājamies pat latviešu avīzes strēmeli.

Vai latviešu divīzija?

Lai gan sākotnēji divīzija bija izteikti latviska – to komandēja latviešu valodā, jo daudzi karavīri nesaprata krieviski, ar laiku tā tomēr sāka pārkrievoties. Šo tendenci iedrošinājās atzīmēt pat divīzijas komandieris J. Veikins, 1942. gada maijā kādā ziņojumā rakstot: "Divīzijā ir uzņemts pārāk straujš kurss uz rusifikāciju. Daudzi ir aizmirsuši, ka šī ir Latviešu divīzija [..] Īpaši asi tas izpaužas, izraugoties vadošos kadrus... "Rusifikācija ievērojama arī karavīru vēstulēs un dienasgrāmatās – rakstītajā arvien biežāk ieklīst krievu vārdi un burti. Pārkrievošanos izraisīja arī divīzijas zaudējumi. Papildinājumi nāca gan no Krievijas sādžām, gan no Vidusāzijā mobilizētajiem (viņi arī nemācēja krievu valodu!). Arī daudzi Krievijas latvieši divīzijā nerunāja latviski – jaunie nemācēja (pēc vecāku represēšanas bija dzīvojuši bērnunamos vai klaiņojuši), vecākie kautrējās, jo viņiem trūka vārdu un bija nepareiza izruna.

Jau divīzijas tapšanas procesā izskanēja pirmie pārmetumi par latviešu nacionālismu, kas vēlāk atkārtojās. Kad J. Veikins, taisnojoties par neveiksmēm, minēja slikto papildinājumu, viņu apvainoja nacionālismā. Pret Latvijas komunistiem un komjauniešiem, kuru uzskatu atbilstība Staļina dogmatikai bija apšaubāma, izturējās ar vislielākajām aizdomām. Aresti un tīrīšanas, kā arī darbinieku nomaiņa notika pat sanitārajā bataljonā. Arī divīzijas laikraksta redakcijai vairākkārt bija jātaisnojas, kāpēc "Latviešu Strēlnieks" atšķiras no citiem sarkanās armijas izdevumiem.

Latviešu divīzija jau no paša sākuma bija daudznacionāla. Savulaik bija izteikts priekšlikums to nosaukt par Latvijas divīziju, lai būtu skaidrs, ka tajā uzņem ne tikai latviešus, bet arī citu tautību Latvijas pilsoņus (vēlāk – visus, kuri gadījās). Ar latviešiem kopā cīnījās arī Latvijas poļi, krievi, ebreji. Ievērojamākais krievs bija latgalietis Mihails Orlovs, kurš krita kaujās Latvijā. Pazīstamākie divīzijas ebreji – politvadītāji Mavriks Vulfsons un Naums Rauhmanis, komjaunatnes vadītājs Zalamans Eiduss. Grūti iedomāties, kā divīzijā jutās tie, kuriem nebija saistības ar Latviju... Šajā ziņā interesants piemērs ir politdarbinieks Morozovs (ukrainis no Poltavas apgabala), kurš, nonākot divīzijā, uzreiz sāka mācīties latviešu valodu.

Kā "noplaka atgriešanās prieks"

1944. gada 18. jūlijā latviešu strēlnieki šķērsoja Tēvzemes robežu. Atgriežoties Latvijā, divīzija jau vairs tikai pēc nosaukuma bija latviešu. Taču drīz mobilizācijas ceļā tā atkal latviskojās. Šoreiz gan starp jaunpienācējiem brīvprātīgo gandrīz nebija un padomju patriotisms divīzijā nevaldīja. Politdarbinieki bija izmisuši, ka jauniesaukto iecienītākā marša dziesma ir "Div" dūjiņas" ar leģionā dziedātu "apolitisku" piedziedājumu "Jedritvai, kociņ, tevi mīlu".

Latviešu strēlnieki bija divdomīgā situācijā. No vienas puses, viņi atradās armijā, kas atbrīvoja Latviju no nacistiskās okupācijas, no otras – šī armija nesa nākamo okupācijas varu. Atbrīvošanu ar patiesu prieku gaidīja tikai tie, kuru piederīgie bija devušies uz Krieviju, un tie, kuri bija cietuši no nacistu varas. Bet lielākā daļa iedzīvotāju padomju karaspēku sagaidīja bez īpaša entuziasma un pat ar bailēm. Divīzijas dalībnieki to izjuta un – kā raksta frontes žurnāliste Vera Kacena – "noplaka atgriešanās prieks".

Latvijā atradās strēlnieku ģimenes. Visi vēlējās ilgāk un biežāk paciemoties mājās, "pat visapzinīgākie lūkojās pār plecu atpakaļ uz kādu vietu Vidzemē, Latgalē vai Augškurzemē". Arvien vairāk karavīru riskējot devās "brīvsolī", tādēļ arī dažus no viņiem ierindas priekšā nošāva. Strēlniekiem atkal sāka pārmest kaujas spara trūkumu. Un tajā bija zināma daļa patiesības. Bija skaidrs, ka Kurzemei nebūs izšķiroša stratēģiska nozīme uzvarā pār Vāciju. Tāpēc divīzijas veterāni šīs kaujas pat salīdzināja ar veltīgajiem zaudējumiem kaujās Krievijā. Kauju smagumu precīzi raksturo šāds dialogs. Politdarbinieks jautā puišiem, vai viņiem ir utis. Karavīri atbild: "Kur nu! Šito elli jau var izturēt tikai cilvēks!"

Pēc Berlīnes un Kēnigsbergas ieņemšanas ievērojami sarkanās armijas spēki palika "bez darba". Frontes pavēlniecība sāka gatavot liela mēroga operāciju "Kurzemes katla" likvidēšanai. "Tas būs trieciens, pēc kura no katla nepaliks ne slapja vieta", bija teikts kādā apspriedē. Kas citiem bija tikai "katls", latviešiem bija Kurzemīte Dievzemīte un latviešu bēgļu patvērums. Tāpēc strēlnieku attieksme pret šo lieluzbrukumu bija visai bažīga. Labi, ka tas nenotika un Vācija kapitulēja.

 "Mājas viesis" 14. maijs (2005)

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home