Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 

Latvieši un kolonizatori
Kristaps Baņķis

Bostonas universitātes Komunikāciju koledžas maģistra kandidāts Ingars Rudzītis interneta portālā politika.lv publicējis rakstu par koloniālisma ietekmi šodienas Latvijā. Publicējam raksta fragmentus.

"Šajā rakstā par kolonizatoriem tiek saukti Latvijas iedzīvotāji un viņu bērni, kuri Latvijā ieradās no PSRS 1940. — 1991. gada okupācijas laikā. Pašreiz pastāvošās kolonizatoru definīcijas ir nepilnīgas. Saucot viņus par krievvalodīgajiem, mēs ne tikai ignorējam citu tautību kolonizatorus, bet arī aizmirstam faktu, ka Latvijā pirms okupācijas pastāvēja krievvalodīgo minoritāte. Saucot kolonizatorus par nepilsoņiem, mēs aizmirstam, ka daudzi no viņiem ir pilsoņi. Latviski runājošs un pilsonību ieguvis kolonizators var būt valstij daudz naidīgāks par krieviski runājošu nepilsoni.

Mana kolonizatoru definīcija balstās nevis uz valodu, pilsonību vai reliģiju, bet uz viņu koloniālā pārākuma sajūtas radīto identitāti. (..)

Latvijā ir pagājis pirmais pēcneatkarības periods, kad tika cerēts, ka kolonizatori labprātīgi atgriezīsies mātes zemē vai asimilēsies. (..) Latvijas kolonizatori nav apmetušies lielās zemnieku saimniecībās vai koncentrējušies vienā valsts rajonā. Viņi ir pārsvarā urbanizēti kolonizatori, kuri ir izkaisīti pa Latvijas teritoriju un ir vairākumā valsts lielākajās pilsētās. Mūsu mazskaitlīgās valsts ekonomikai viņi var būt izdevīgāki par subsidējamiem latviešu zemniekiem.

Tā kā abu dominējošo etnisko grupu kulturālās saknes ir svešas, ir praktiski neiespējami cerēt uz kolonizatoru asimilāciju. Arī modernie mediji garantē to, ka kolonizatori, fiziski atrodoties Latvijas teritorijā, var dzīvot pilnvērtīgu kultūras dzīvi savā nacionālajā kultūrtelpā.

Koloniālās mātes zemes tuvums un atbalsts kolonizatoros pastiprina gan drošības sajūtu, gan dod enerģiju pretoties Latvijas "naturalizācijas" politikai. (..) Tā kā kolonizatori nebaidās no savas kultūras iznīcināšanas, fiziskas deportācijas, īpašuma nacionalizācijas vai masu slaktiņa, tad viņiem nav sevišķu iemeslu atstāt Latviju vai arī iekļauties tās pamatnācijas kultūrā. Valsts mēģinājumi ar likumu kolonizatoriem uzspiest latviešu valodu tikai rada saasināti naidīgu pretreakciju un centienus saglabāt "cietēja" un "lielā brāļa" identitāti.

Mēs varam izlikties, ka 50 okupācijas gadi bija kā nepatīkama dienasgrāmatas lapa, kuru varam izraut un aizmirst. Varam turpināt numurēt prezidentus un Saeimas, it kā to darbībā nebūtu bijis pusgadsimta pārtraukums. Varam sevi mānīt, ka kolonizatoru problēma atrisināsies pati no sevis, — kā nekā jau vairāki desmiti tūkstoši esot naturalizējušies. Bet vai varam cerēt, ka šie jaunpilsoņi balsos tā, kā mēs to vēlamies? Vai esam gatavi akceptēt Saeimu, kurā "PCTVL" līdzīgas partijas iegūst vēl lielāku balsu skaitu? (..)

Koloniālie stereotipi tiek akceptēti un turpināti — strādīgie un godīgie latviešu zemkopji un ekonomiski aktīvie, taču noziedzīgie, urbanizētie kolonizatori. Ar nacionālajiem mītiem tiek piesegtas mūsu īstās problēmas.

Trūkst izpratnes, ka starp PSRS laikos Latvijā iebraukušu fabrikas strādnieku un mūsdienu latviešu kartupeļu vācēju Īrijā nav lielas atšķirības. Latvieši nosoda ekonomiskos imigrantus savā zemē, bet par normāliem uzskata latviešu ekonomiskos emigrantus uz ES. (..)

Atšķirībā no kolonizatoriem latviešiem nav savas spilgtas vēstures, tā ir svešu virskungu radīta. (..) Ja latvieši Latviju uzskata par savas pasaules centru, tad kolonizatoru vairākumam tā ir tikai neliels piedēklis pie mātes zemes robežas. Skaļākie kolonizatoru protestētāji praktiski neuzskata Latviju par savu dzimteni un nevis mēģina radīt jaunu identitāti, kura harmoniski iekļautos Latvijas sabiedrībā, bet visiem spēkiem cenšas saglabāt savu koloniālo identitāti un attiecību modeli.

Savukārt latviešu naids pret kolonizatoriem ir proporcionāls latviskas vēstures un kultūras trūkumam. (..) Bez latviešu valodas, antikoloniālajiem dziesmu svētkiem un kaut kāda mītiska dainu laikmeta latvietiskuma mums neko daudz nav. (..)

Situācija, kurā valoda ir kļuvusi par vislielāko konfliktu iemeslu, bija neizbēgama. Gan latvieši, gan kolonizatori uzskata, ka, pārņemot otra valodu, viņi pilnībā zaudēs savu oriģinālo identitāti. Daudzi kolonizatori to uztver par pazemojošu padošanos nesvarīgākai valodai. (..) Ja valstij var pārmest nemākulīgu rīcību krievu skolu jautājumā, tad no kolonizatoru aktīvistu uzvedības nav skaidrs, vai tie vispār vēlas racionālu sadarbību. Tā vietā, lai iemācītos latviešu valodu, viņi piemin Maķedoniju, taibokserus un Pleskavas divīziju. Protams, ka rodas jautājums, vai šo cilvēku vēlme ir integrēšanās Latvijā vai sabiedrības šķelšana. (..)

Uzreiz pēc neatkarības atjaunošanas latvieši centās atjaunot savu mītisko nacionālo valsti, taču nespēja to izdarīt. Ir pienācis laiks jaunas identitātes konstruēšanai uz šīs nespējas bāzes. (..) Vienreiz jāizbeidz mīts, ka visi kolonizatori ir cēlušies no reiz Daugavpilī dzīvojoša, acīmredzot ļoti enerģiska vectētiņa, kurš ulmaņlaikos pat esot gājis latviešu skolā.

Kolonizatoriem ir jāakceptē fakts, ka viņu koloniāli mesiāniskā misija ir beigusies un cīņai ar nacistiem un gansiem vairs nav jēgas. Viņi Latvijai ir noderīgi un nepieciešami, bet kā cilvēki, kuriem šīs valsts intereses ir svarīgākas par koloniālās impērijas interesēm. (..)

Tā vietā, lai nepārtraukti uzsvērtu pagātnes atšķirības, mums ir jākoncentrējas uz to, kas mūs var vienot nākotnē. (..) Pāreja no Latvijas divkopienu modeļa uz multikulturālu valsti varētu būt viena no interesantākajām izejām. (..) Latvijai aizvien vairāk iekļaujoties ES, šeit neizbēgami parādīsies jaunas etniskas minoritātes, kuras būs brīvas no koloniālo identitāšu aizspriedumiem. Parādoties jaunai un aktīvai minoritātei, gan latvieši, gan kolonizatori būs spiesti pārdomāt savu savstarpējo attiecību modeli un meklēt jaunu, lai risinātu valsts sociālās un politiskās problēmas.""

Latvijas Avīze 2004. gada 16. marts

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home