Režīma sabrukums. Atmoda

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 

LATVIJA, CIK SKAISTS IR TAVS VĀRDS!
8.UN 9.OKTOBRIS - LTF DIBINĀŠANAS KONGRESS
VIKTORS DAUGMALIS, DELEGĀTA PIEBILDES

Latvija, cik skaists ir tavs vārds, kad to izrunā tā, kā runā mēmais, kurš beidzot ir atguvis valodu. Ūdens malks tuksnesī tu mums esi, tava ēna ir skārusi mūs saules trakajā svelmē, gadu desmitiem tevis mēs ilgojāmies, un nu jau tu redzama topi mūsu ceļā kā mērķis, kā gaismas pils. Skaists bija tavs tēls Mežaparkā, sarkanbaltsarkaniem karogiem vējā un dziesmās, un patiesos vārdos. Kāds milzums latviešu kopā! Stundu pirms sākuma jau ejās saspiedušies, visas tuvējās nogāzes pilnas, bet vēl nāk un nāk, ziedo naudu, smejas, spontāni aplaudē, kad te vienā, te otrā vietā paceļas lozungi. Ar auseklīšiem, nozīmītēm un lentēm pie krūtīm, veselām ģimenēm ar visiem bērniem, ne lietus attur, ne satiksmes traucējumi. Tādas nenoteiktas gaidas - kā uz ūdens sakustēšanos, kā uz lielu ciemiņu nākšanu. Cik brīnišķīgs moments: uz pārpilnās skatuves stihiski pieskaņojas cits citam jau pēc pirmajām taktīm - "Lakatiņš zilais", "Kas to Rīgu dimdināja", "Mazs bij tēva novadiņis". Līksmi un atraisīti, tautastērpos un lietusmēteļos, tūkstoši un tūkstoši zem vārdiem "Par tiesisku valsti...". Un tālāk jau cilvēku galvas, pleci. Jā, Latvija - tie esam mēs paši, tēvija nudien ir vispirms mūsos, un arī mūsu tiesības izriet no tādiem, kādi mēs esam. Par tiesisku valsti Latvijā.

Priekšā nostājas Kokars, paceļ rokas, kori sakustas, savācas, apklust. Brīdis, vēl viens... Mēs sākam! "Tā - latvju tauta, kura dzied!" Trīs dienas vienā elpas vilcienā, trīs dienas mūžības izjūtā, trīs dienas tēvzemei, brīvībai. 

Mežaparka mītiņa dziesmas un runas nav atdalāmas no Tautas frontes dibināšanas kongresa runām un dziesmām, tāpēc loģiski ir abus aplūkot vienkopus, nenošķirot simttūkstošu vai divsimttūkstošu aplausus vienuviet no spriestā un lemtā otruviet. Mēs visi bijām kopā tur, un mēs bijām kopā šeit.

Pilnīga atklātība "no apakšas", citreiz apdomīgi un izsvērti, citreiz sakāpināti un kategoriski, un pilnīgs atklātums "no augšas", pārraidot visas norises bez kādas cenzūras un tendenciozitātes. Nudien ir tā, ka pārveides viesulis ir ielauzies mūsu telpā, un tas nekas, ka mūsu elpa bieži ir satraukta un saraustīta; galvenais - mēs esam dzīvi, un mēs esam gatavi sacīt savu JĀ savai nākotnei un savai šodienai.

Par ko tika runāts šais trijās dienās?

Par latviešu nācijas stāvokli. Staļina forsētā "vienotas tautas" izveide (J. Lucāns), Lisenko cienīgs zooloģisks eksperiments radīt t. s. padomju tautu (J. Peters), Staļina, Molotova, Višinska iedibinātā neuzticēšanas Baltijas tautām, kas tik spilgti izpaudusies 1937. gadā, ar Pelšes un Vosa starpniecību realizējās Latvijā kā apzināta koloniālpolitika, tiecoties pēc iedzīvotāju nomaiņas (Dž. Skulme). Tā rezultātā kļūstam vai jau esam kļuvuši par minoritāti paši savā vēsturiskajā teritorijā. Un te vairs nevar runāt par "starpnacionālajām attiecībām", bet gan par reāliem asimilācijas draudiem (I. Kalniņš). Un mums vairs nav ko zaudēt, izņemot mūsu lopiskos sadzīves apstākļus, pazemojumus, neuzticību un beztiesiskumu (D. Ivāns). Mēs esam bāreņu tauta, jo mums nav mūsu Mātes Latvijas, taču tā ir dzīva, tā skatās uz mums ar cerību un ticību, ka esam pieauguši (M. Zālīte). Šī ir mūsu trešā nacionālā atmoda pēc Ausekļa un pēc Raiņa, un ceturtās mums vairs nebūs (J. Stradiņš).

Par imigrācijas pārtraukšanu. Nekavējoties apturēt šo procesu, kas nes katastrofālus zaudējumus Latvijas pamatiedzīvotājiem, arī mūsu dzīves telpai, tāpat ari reģioniem, no kuriem plūst šie tūkstoši un tūkstoši nelaimīgu, apmuļķotu cilvēku, tāda vai citādā veidā pieprasīja faktiski visi runātāji. Izskanēja domas, ka mūsu Augstākajai Padomei nepieciešams pieņemt likumu pret darbaspēka pārvilināšanu, par to, ka apmesties uz dzīvi Latvijā jāliedz atvaļinātajām militārpersonām un sodu izcietušajiem kriminālnoziedzniekiem, ka studenti augstskolās un audzēkņi tehnikumos un profesionāli tehniskajās vidusskolās jāuzņem no citām republikām tikai ar norīkojumiem un garantētu atgriešanos, ka pakāpeniski jāslēdz uzņēmumu kopmītnes, kas kļuvušas par dažādu šaubīgu elementu iesakņošanās vietu, ka jāievieš automatizēta Latvijas iedzīvotāju uzskaite. 

Uzvārdus šeit neminu tikai tāpēc, ka vai katram no šiem priekšlikumiem, lai cik reižu tie arī tika izteikti, klātesošie apliecināja vienprātīgu atbalstu ar ovācijām, kājās pieceļoties. Tā sveica ari Anatoliju Gorbunovu, kad viņš paziņoja, ka šis ir viens no vissvarīgākajiem punktiem viņa darbības programmā.

Šeit vēl tikai viens ierosinājums - valdībai jāizskaidro atbraucējiem situācija, jāatvainojas un jānodrošina apstākļi, lai tie varētu atgriezties mājās, jo tauta nesamierināsies ar saviem izzušanas draudiem un radīsies jautājums par izstāšanos no republiku federācijas (I. Kalniņš).

Par pilsonību. Nepieciešamību noteikt pilsoņa statusu uzsvēra gan Anatolijs Gorbunovs, gan Jānis Vagris, un cerēsim, ka attiecīgais likums ar visām tā prerogatīvām tiks radīts jau tuvākajā laikā. Droši vien būs jāpaplašina Starpnacionālo attiecību komisijas un Ministru Padomes kompetence, tām izsakot jautājumus par šā statusa piešķiršanu personām, no kurām bez pārējiem nosacījumiem jāprasa latviešu valodas un tradīciju pārvaldīšana. Starp citu, tā tiks atrisināts jautājums par valsts valodas lietošanu lietvedībā, jo par atbildīgu darbinieku laikam jau nevar strādāt kāds, kurš nav attiecīgās valsts pilsonis.

Par sapratni starp tautām. Latviešu tautas tiesības atzina visi cittautieši, kas runāja mītiņā un kongresa laikā - S. Jegorjonoks, V. Stešenko, A. Kudrjašovs, A. Laškovs, I. Ciževskis, N. Varakuta, S. Samoņina u. c., kā arī viesi no Lietuvas, Igaunijas, Armēnijas, Maskavas un Somijas, - nemaz nerunājot par M. Kosteņecku un M. Vulfsonu. Taču, pārskatot savas piezīmes, es apstājos pie viņu daudzkārtējiem aicinājumiem uz savstarpēju sapratni, un vienkopus šie gandrīz izmisīgie saucieni šķiet tik nozīmīgi, ka latviešu paustajiem viedokļiem es pievērsīšos mazliet vēlāk, kad tiks nosauktas pārējās tēmas.

Par preses nozīmi. Te akcentēšu tikai vienu, būtiskāko problēmu - tā ir krieviski iznākošās preses (īpaši "Sovetskaja Latvija") katastrofālā nespēja objektīvi izskaidrot situāciju republikā; tās lielā vaina nacionālā saspīlējuma pastāvēšanā. Par to kongresā runāja daudzi - gan krievi, gan latvieši, un tas īpašus komentārus neprasa. Es te gribētu tikai izstāstīt par karstu un, jāteic, neauglīgu diskusiju ar diviem Tautas frontes iniciatīvo grupu pārstāvjiem, kas uz savu roku bija atbraukuši no Kazaņas (Rafits Abzalovs) un Sumu apgabala (Vladimirs Vorobjovs) pēc pieredzes un stāvēja pie Politiskās izglītības nama, kādas ziņas gaidot. Abi strādnieki, abi kooperatori, un abi smeļ informāciju par mums no minētās avīzes. Ak, dies, kā viņi nosodīja mūs par nacionālistisko ievirzi, kāda, viņuprāt, piemita mūsu kongresam: karogi, "Atmodas" numuri pie vestibila stikla, latviešu valoda translācijā uz laukuma, kongresa problemātika... Jā, un vēl - ka mēs esot tā nolaiduši savu lauksaimniecību, ka viņiem mūs jāuztur, kā mums neesot kauna! Kā tā?! Nē, nē, viņi zinot, viņi lasot...

Par ekonomisko suverenitāti. Noliegt Latvijas ekonomiskos sasniegumus 20.-30. gados var tikai neizglītots tumsonis, sacīja J. Dobelis. Tā ir vēsture. Šodien ķersimies paši pie visu problēmu risināšanas, netaisīsim pieglaimīgu seju no pagaldes Maskavas virzienā. M. Gorbačovam tādi balsti vajadzīgi nav (V. Krūmiņš). Taču kā reāli pretoties Vissavienības resoru spiedienam, kā panākt taisnīgu saražotā kopprodukta sadali, vismaz man skaidrība neradās. Katrā ziņā republikas vadība var rēķināties ar dedzīgu tautas masu atbalstu, bet ar mūsu uzņēmumu vadītājiem laikam tik vienkārši nav.

Par lauksaimniecības attīstību. Tikko pasludinātā prioritāte nepārprotami izraisījusi kvēlu interesi, taču arī lielu tiesu skepses par mūsu reālām spējām šo koncepciju realizēt. Katrā ziņā problēmu un to iespējamo risinājumu, ieskaitot prioritāro celtniecību laukos uz Rīgas rēķina, uzrādīts tik daudz, ka jaunieceltajam Ministru Padomes priekšsēdētājam V. E. Bresim darba būs pilnas rokas jau ar stenogrammu analīzi vien.

Par dabas vides aizsardzību. Šķiet, šīs problēmas priekšā varētu atkāpties pat nacionālais jautājums, jo mūsu zaudējumi te ik dienas pieaug bezmaz ģeometriskā progresijā. Dīvaini, bet tautas apziņa šai jomai vēl nepievērš to uzmanību, kāda sen jau vērojama pasaules attīstītākajās valstīs, lai gan situācija pie mums ir daudz dramatiskāka nekā, teiksim, Rietumvācijā, ASV vai Kanādā. Neredzama nāve ik dienas griež nost no mūsu cilvēku un mūsu nācijas mūža pa nedēļai, pa mēnesim, pa gadu desmitam. Pusinteliģences aprindās par tādu kā labo toni ir kļuvis smīnēt par "zaļo" izdarībām, un tikai acīm redzamie pārrāvumi "Daugavas frontes līnijā" (D. Ivāns), Olainē un Ventspilī, Baldonē un Taurupē spēj mobilizēt un saliedēt. 

Taisnība ir A. Ulmem - Latvijas nāve ir arī tava nāve, Latvijas dzīvība ir arī tava dzīvība. Taču tas, ko mēs diendienā elpojam, dzeram un ēdam, vēl arvien vairumu no mums īpaši nesatrauc un īpaši arī neinteresē.

Paradokss.

Par veselības aizsardzību. Pēc I. Lazovska runas radošo savienību apvienotajā plēnumā, cik noprotams no viņa runas kongresā, nekas būtisks mainījies nav. Varbūt topošā mediķu biedrība varēs ko mainīt, - katrā ziņā Tautas frontes ietvaros tā varēs cerēt uz lielas slimo un vēl pagaidām veselo armijas atbalstu, jo sāp taču mums visiem, un varbūt kopīgiem spēkiem mēs sagādāsim galvassāpes arī tiem, kuriem pagaidām varbūt sāp tikai ērtajos krēslos nosēdētie dibeni.

Par tiesiskas valsts izveidi. Vai republikas prokurora durvju priekšā cilvēku var bez kāda pamata sagrābt un iegrūst "melnajā bertā"? - vaicāja I. Bišers, un šī pilsoņa un valsts līdztiesības principu tēma vijās cauri jo daudzu delegātu runām. Katrā ziņā, iekams nav radīta droša un funkcionējoša cilvēku sargāšanas sistēma, visu mūsu centieni izdibināt patiesību un panākt taisnību vienā nejaukā brīdī var beigties ne tikai ar "melno bertu", bet arī ar plastikāta lodi un lopu vagonu. Un tad ar aizturēšanas brīdi mēs ne tikai nevarēsim tikties ar savu advokātu, bet nevarēsim pārmīt kādu uzmundrinošu vārdu arī ar doktoru I. Bišeru, jo viņam viņa pilsonisko drosmi nepiedos, tāpat arī doktoram J. Bojāram.

Par sociālo taisnīgumu. Es neticu vadītajam, kurš nedzīvo pēc sirdsapziņas un aicina uz labāku darbu, sacīja D. Ivāns, es neticu vadītājam, kurš, baudot komfortu, ir aizmirsis tautas bēdas. Neviens netic. Un tāpēc vispirms ir jāatņem šim vadītājam specslimnīca un specpoliklīnika, specveikals un specpaciņa, specbufete un specatpūtas nams (specpirti viņš jau ir noslēdzis, to mums jāmēģina slēgt vaļā - piemēram, kā ģimenes atpūtas namiņu). Un, kad viņam vēl atņems specinformāciju un spectiesības lemt par mūsu visu tiesībām, var izrādīties, ka šis vadītājs aizies pats. Un tad viņa specdzīvoklī varbūt ielaidīs dzīvot kādu daudzbērnu ģimeni (cerēsim, ka Jūrmalā tas tā notiks, varbūt arī Gorkija ielā), un tas tiešām būs taisnīgi un veicinās labāku darbu visos līmeņos.

Par pilsoņu tiesībām. Vai jūs zināt, ka pietiek ar vienkāršu PSRS iekšlietu ministra pavēli, lai mūsu vannas istabā vai, teiksim, Augstākās Padodies sēžu zālē ienāktu īpaši apmācīti jauni cilvēki naglotos zābakos un smagām nūjām rokās, ar asaru gāzes granātu somā? 

Par partijas lomu. Patiesi daudz, daudz rūgtuma ir sakrājies cilvēkos, daudz, daudz! Jel sadzirdi to, partija, nenodrebi un nenovērs acis! Biedri Vagri, biedri nākamais ideoloģiskais sekretār, izlasiet bez īgnuma un augstprātības mītiņa un kongresa stenogrammas, izlasiet, lai jūs saprastu, cik grūti mums visiem. Cik grūti jums būs vadīt, un mums - sekot. Bet tas mums ir jādara, gan partijai, gan tautai, gan katram no mums personīgi.

Par varas atbildību tautas priekšā. Mums, dzīvajiem, strādāt gribošajiem, vadība traucēja ar savu nemākulību, un tai vienmēr rēgojās lokālisti, nacionālisti, peramie un turamie. Kopš 1959. gada tauta pie mums ir par sevi, priekšniecība savā omulīgajā vientiesībā par sevi (V. Krūmiņš). Lai Dievs pasargā mūsu jauno republikas vadību no tās priekšgājēju manierēm (V. Krūmiņš). Dažas konkrētas atziņas, ko izteica I. Bišers: Ministru Padomei atbilstoši Konstitūcijai regulāri jāatskaitās Augstākās Padomes priekšā, desmit gados tas nav noticis ne reizi! Un: A. Voss ir atstājis mums "mantojumā" savus ielikteņus, tāpēc viņa atsaukšanai būtu. principiāla nozīme, dariet Tautas frontei zināmus faktus par viņa paša un viņa līdzgaitnieku nelikumībām.

Un vēl. Biedri deputāti, kas nebijāt klāt mītiņā, palūdziet, lai jums izstāsta, ko skandēja desmitiem tūkstošu cilvēku, par ko svilpa un ko prasīja. 

Es gribētu ticēt Maskavai, un es ticu Rīgai. Es ticu Latvijai! (M. Vulfsons.) Un vēl. Un vēl. Un vēl. Par vēlēšanām. Tautas frontei te ir lieli plāni, deputāti, vai jūs tos atbalstāt? Par jaunatni. Kāda svaiga, sprigana doma: ir nepieciešams reāli piesaistīt jaunatni pārvaldei, iespējams, jaunatnes parlamenta veidā (I. Priedītis). Vislielāko uzticību trīsdesmitgadīgajiem un jaunākajiem, sacīja arī A. Gorbunovs.

Par līderiem. Mēs varam ticēt vienīgi paši savam gara spēkam, neviens cits mums neko nedos. Palīdzēsim spēcīgākajam izvirzīties, nedomājot vis par savu, bet gan par tautas labumu. Un lai katru tiesā viņa sirdsapziņa, ja viņš var, bet nedara (J. Lucāns).

Par destaļinizāciju un attieksmi pret mūsu vēsturi. Oficiālo aprindu konservatīvā attieksme pret mūsu vēsturi atbalsta vēsturisko netaisnību, kas ir nodarīta Baltijai. Nav runa taču tikai par pagātni, un neviens uz tās pamata neizvirza prasību pēc citādas tagadnes, nekā tā ir: vēsturiskās patiesības zināšana ļaus mums pieņemt tagadnes realitātes visā to pilnībā un domāt par nākotni ar tīru sirdsapziņu un skaidru prātu). Tāda bija M. Vulfsona doma. Jānosoda un jāpaziņo par spēkā neesošu Molotova- Ribentropa pakts (E. Berklavs). 1941. un 1949. gada deportāciju dekrēti, ko parakstījusi arī Latvijas valdība, jāatzīst par antikonstitucionāliem un jāatceļ (I. Bišers). Staļins kaut vai simboliski, kaut vai pēc nāves, ir jāizslēdz no partijas (M. Kalniņa).

Par 1959. gadu. Šis gads vēl nav saņēmis savu vērtējumu, lai gan viedokļi sagatavoti jau sen. Kā saprast Centrālkomitejas vilcināšanos? (J. Lucāns.)

Par armiju. Latvijas teritoriālo formējumu nepieciešamību un to iespējamību jau šodien ar faktiem, skaitļiem un argumentiem pierādīja zēns suvorovietis. Maršala zizli mēs viņam nenovēlam, mums vajadzīgs labs ģenerālis.

Par izglītību. Ja mēs panāksim reālu Latvijas suverenitāti un pašnoteikšanos ari šai jomā, mēs noteikti spēsim nodrošināt savu armiju ar brašiem zaldātiem ari bez militarizētas vispārējās izglītības, bet reālu vienlīdzību dažādu tautību tiesībās uz zināšanām mēs spējam realizēt jau šodien.

Par sabiedrības humanizāciju. Būsim laimīgi. (A. Cīrulis.)

Par ticību un reliģiju. Dievs ir (tāda varbūtība jāpiejauj). Šai sakarā tikai viens piemērs. Pārtraukumā, izgājis laukā ieelpot svaigu gaisu, es pamanīju kādu sievieti ar gadus trīs vecu meitenīti pie rokas, kas gāja garām diviem turpat blakus stāvošiem delegātiem melnās garīdznieku drānās, ar zelta krustiem ķēdēs. Bērniņš svētā vientiesībā jautāja mātei - vai tās ir tautumeitas? Nē, smiedamās atbildēja māte, tautumeitas ir Doma laukumā, tie ir mācītāji. Šis naivais jautājums ne tikai uzrāda milzīgo atsvešinātību no iespējas iepazīt lielu un skaistu pasauli, bet arī - kas to lai zin? - varbūt atklāj kādu dziļu sakritību, uz kuru ar bērna muti mūs vēlējās uzvēdīt Tas Kungs.

Par zinātnes attīstību. Bez Fundamentālajiem pētījumiem nevar; bez humanitārajām zinātnēm nevar absolūti. Par Latvijas ārējiem sakariem. Šodien bijusī Kurzemes kolonija Gambija lepni nes savas mazās, bet brīvās valsts vardu Olimpiskajās spēlēs. Lūgsim mūsu prezidentu sekmēt lieguma atcelšanu, lai piedalīties tajās varētu arī Latvija. Prezident, kāda ir jūsu nostāja? (M. Baltiņš.) Pozitīva! (A. Gorbunovs.)

Pārējie jautājumi ir tik neskaidri un prasīs tādu Ārlietu ministrijas entuziasmu, ka tās aparāta darbinieku iestāšanās Tautas Frontē varētu kļūt par labu diplomātijas skolu, virzot frontes spēkus lielo un cēlo starptautiska mēroga mērķu sasniegšanai.

*

...Tēmas un problēmas krita un cēlās. Dažādi viedokļi, dažādas intonācijas skanēja no tribīnes, un kongresa otrās darbadienas vidus nepārprotami iezīmēja krīzes situāciju, reāli kļuva šķelšanās draudi. Gadu desmitiem pievilktās skrūves bija sprāgušas vaļā, cilvēki nespēja savaldīt nedz savas, nedz citu emocijas, kongresa gaita kļuva nevadāma. Prasība saukt pie atbildības vai pat likvidēt Komunistisko partiju, ko izvirzīja "kreisie" un kas vispārējā skurbuma gaisotnē rezonēja ar apziņu par kritisko stāvokli visas Latvijas sociālajā, ekoloģiskajā un ekonomiskajā dzīvē, sadūrās ar skaļi neformulētu, bet kuluāros virmojošu delegātu komunistu un "labējo" reālpolitiķu pretestību. Kongresā neapšaubāmi dominējošā nacionālā jautājuma krasākās interpretācijas radīja nepārprotamu plaisu ne tikai latviešu un krievu delegātu vidū, bet kā baisms bezdibeņa rēgs projicējās uz situāciju visā republikā, un to nojauta daudzi. Ko darīt - zināja tikai retais. Uz prezidiju plūda zīmīšu straume, neviens nespēja tās nedz izlasīt, nedz izsvērt, vadītājs izskatījās apmulsis.

Dialogs neveidojās, runātāji ar iepriekš sagatavotām tēzēm tikai kāpināja situācijas dramatismu, biklos mēģinājumus izskaidroties noslāpēja zāles brāzmainā reakcija. Anatoliju Gorbunovu sveica, kājās stāvot, un Juri Vidiņu tāpat. Protams, viņu sāpēs un cerībās ir daudz kopīga, bet priekšstats par līdzekļiem tomēr atšķiras visai krasi. Bet zāle par līdzekļiem domāja maz. Arī mērķa apziņa pa laikam atkāpās, grupu intereses šķita apdraudētas vai neņemtas vērā, personiskās politiskās ambīcijas un varas kāre neļāvās pārvarēties. Nudien, mūsu tautas griba vēl tikko sāk atdzimt, mūsu diskusiju kultūra vēl tikai dzimst.

Darbojas vecie stereotipi - tas spilgti izpaudās, piemēram, strādniecības (tās ideologu) pretenzijās uz varu.

Nezinu, varbūt arī būtu taktiski pareizāk iekļaut Domē vairāk tās pārstāvju, tāpat arī pret Latviju lojāli noskaņotu cittautiešu (paldies Dievam, tas tika izdarīts), tomēr vienu šeit vajadzētu uzsvērt gan - šīs revolūcijas virzošais spēks ir tieši inteliģence - taču šeit varbūt arī slēpjas visreālākie draudi: kritiskais, reflektējošais prāts ieslīgst pašapcerē, formulējumu izstrādāšanā, projektu, koncepciju un lozungu iztirzāšanā.

Mēs bijām nonākuši strupceļā.

Tas bija dramatisks brīdis - kur tu esi, Latvija, izplet pār mums savu sarkanbaltsarkano spārnu, tavi bērni vairs neredz ceļa... Šodien ir pienācis laiks atskatīties uz notikušo un skaidru prātu iezīmēt konkrēti darāmo. Un mums reālistiski jānovērtē arī stagnātu pretdarbības iespējamība. Un, lūk, vai dažos ekstrēmistiskos starpsaucienos kongresā nav jaušama tāda kā provokācija, kā mēģinājums izjaukt vienotību, izraisīt konfrontāciju gan pašā kongresā, gan daudz, daudz plašākā apmērā? Protams, nav iespējams izsvērt, kur beidzas sakramentālas dusmas un politiska naivitāte un sākas savtīgs aprēķins un apzināta nelietība. Taču vienu netīras spēles momentu es redzu skaidri. Tas ir mēģinājums diskreditēt vienu no Tautas frontes vadošajiem analītiķiem E. Meļķisi, stāvot par mata tiesu no "veco grēku" meklēšanas izraisīšanas vispār.

Nožēlojami, ka brīdī, kad runa ir par nācijas likteni, atrodas cilvēks, kam vairāk no svara ir personisko rēķinu kārtošana, un divtik nožēlojami, ka šis cilvēks ir spēcīga, talantīga personība.

Jā, kaislības nudien sita augstu vilni. Un to nav grūti saprast. Grūtāk ir apzināt to, kas tomēr ļāva mums pārvarēt to un konsolidēties - kas bija tā netveramā substance, kura pārņēma Politiskās izglītības namu un kādas pusstundas laikā pārvērta mūs par domubiedriem: baltslāviešus un neatkarībniekus, sociālaktīvistus un rērihiešus, helsinkiešus un nacionālolimpiešus, videssargus un agrofutūristus, neformāļus un amatvīrus, demokrātus un autoritāristus, radikāļus un samierniekus, simtiem visdažādāko uzskatu, temperamentu un sociālo slānu pārstāvjus. Mācītājs J. Rubenis, iespējams, to nosauktu par Dievu, filozofs V. Zariņš - par apzinātu nepieciešamību, dzejnieks J. Peters - par dziesmu garu.

Patiesi, notika brīnums. Sava nozīme, protams, bija perfekti izstrādātajai Programmai, sava nozīme - vienreizēji pacilājošai dziedāšanai, sava nozīme - J. Bojāra dzelžainajai vadībai. Varbūt Raiņa brīnišķīgajam portretam. Varbūt telegrammām ar saucieniem pēc vienotības. Varbūt ziedotajam zeltam. Varbūt veselīgajiem smiekliem, ieraugot tribīnē mazu Brežņevēnu - spožu politiskās parodijas paraugu. Bet notika vēl kaut kas. Nezinu, vai tas bija sajūtams televizora ekrānā, bet zālē izjūta bija nepārprotama, un to apliecināja arī vairāki citi dalībnieki.

Pēkšņi pamanīju, ka telpa ir mainījusi savu struktūru, - milzīgā, atsvešināti svinīgā halle itin kā pārvērtās nelielā klubā vai teātri. Nespēju saprast - tā pati sarkanbaltsarkanā drāna, piesprausta virs skatuves ar pieciem sudraba auseklīšiem, karogs skatuves dziļumā un karodziņš uz tribīnes kopā ar drusciņ mazākiem lietuviešu un igauņu karodziņiem, skaistais puķu grozs... bet uz skatuves un zālē esošo cilvēku stāvi saplūda veselumā, telpa saruka, kļuva silta un intīma, griesti pietuvojās, mūs pārņēma dīvaina noskaņa - svētuma? mīlestības? šķīstīšanās? Tā nebija jūsma vai svinīguma izjūta, viss bija kā parasti, un tomēr nebija tā. Vai mēs piedalījāmies Latvijas dibināšanā? Vai kāda kosmiska acs vērsa uz mums savu skatienu? Vai kāda zvaigzne dzima? Mēs vairs nebijām tie, kas pirms stundas vai pirms desmit gadiem. Mēs pazinām gaismu. 

Un nu tā ir jāsargā.

Politiskais komentētājs teiktu, ka ar Tautas frontes organizēšanos pārveides procesi Latvijā kļuvuši neatgriezeniski. Tā ir, un tomēr, un tomēr.

Kāpēc līdz ar prieku un lepnumu ir arī tāda kā nomāktība, kā nelaimes priekšnojauta? It kā līksmotu uz plānas ledus kārtiņas. Vai mūžsenās bailes no "sukām tā kā tā"? Nē. Tas ir kaut kas cits. Ir pamodusies ticība tam, par ko agrāk šķitās labāk i nesapņot. Bet tagad ir jāsāk darīt. Un ko tad vispirms? Jā, tie krievu biedri, kas gribēja palikt frontē un arī skaidri dzirdēja, kādi tektoniski procesi noris lielajās rūpnīcās, ostās, varas gaiteņos, bija satraukti. It kā nebūtu īpaša pamata - Statūti, Programma un Rezolūcijas ir izsvērti līdz pēdējam komatam, nekur ne mazākā iemesla uztraukumam vai apvainojumam. Un tomēr. Radio un televīzijas tulkojums bija stipri aptuvens - "latviešu fronti" ieskaitot. Un iedomājieties, par kādu Vissavienības mēroga bestselleru kļūtu kāds krieviski iznākošs preses izdevums, ja bez komentāriem ievietotu, teiksim, I. Kalniņa vai J. Vidiņa runas.

Vai iespējama ir alternatīvas frontes veidošanās? Šķiet, ka nē - esam snieguši savus formulējumus pirmie, un šķiet, ka pret tiem nebūtu ko īpaši iebilst nevienam. Ja kāds bija nopietni gribējis apvienot pretspēkus, tad viņš ir nokavējis. Protams, vienotam stagnācijas laika vadītājam tas droši vien nebūtu traucējis izveidot alternatīvo kustību, uzrīdīt to Tautas frontei un pēc tam pasludināt, ka valdībai jārēķinās ar abām. Vai iespējams prognozēt, kā būs tagad? Īpaši apstākļos, kad republikas vadība jau no pirmajiem soļiem ir izjutusi spēcīgu un sev neierastu tautas spiedienu?

Manuprāt, situācija salīdzinājumā ar pavisam neseno pagātni ir mainījusies kardināli. 

Šķiet, M. Gorbačovs uzticas tam, ko un kā mēs darām, ja pie mums pārveide uzņem apgriezienus, rietumu robežas drošība garantēta un mēs liekam kārtīgu artavu Vissavienības fondā. Pret lielajiem monopoliem tiek trīti naži, uz tiem orientēties nevar. Un principiālā izvēle starp republikas pamattautību un visas valsts lielāko tautību, izvēle, kuras priekšā pēckara gados allaž atradusies Latvijas valdība, sāk jūtami nosvērties sociālā taisnīguma pusē. Jo vairāk tāpēc, ka latvieši ir izmantojuši savu niecīgo vēsturisko izdevību, organizējušies un kļuvuši par reālu spēku, kas prasa pēc savām tiesībām, un ar Tautas frontes ideju spēj ietekmēt republikas sabiedriski politisko situāciju kopumā. Domājams, būtiska nozīme ir arī tam, ka republikas vadību pēc ilgiem laikiem veido cilvēki, kuru etniskā piederība nav tikai pasēs fiksētā.

Ir saprotams, ka partijas Centrālkomitejas un Ministru Padomes jaunie līderi pagaidām ieņem nogaidošu pozīciju un aprobežojas ar vispārēji pozitīvu Tautas frontes vērtējumu, nesperot konkrētus soļus, lai tuvinātos tai un saskaņotu ar to savu rīcību. Tikšanās ar iniciatīvas grupas vadītājiem pirms kongresa, J. Vagra runas mītiņā, kongresā un sekojošā preses konferencē it kā liecinātu par to, ka Tautas frontei tiek ļauta rīcības brīvība (protams, ja tās darbība nekļūs antikonstitucionāla, taču šāda varbūtība patlaban ir noraidāma).

Tomēr ar to vairs nepietiek. Republikas partijas organizācijai tiešām jāuzņemas sava tiesa vainas par absurdo demogrāfisko situāciju Rīgā un republikā, arī sava tiesa atbildības par krieviski runājošo iedzīvotāju attieksmi pret rakstnieku paplašinātā plēnuma Rezolūciju un Tautas frontes publikācijai gatavotajiem Statūtiem, Programmu un Rezolūcijām. Šī attieksme ir zināma, zināmi arī tās cēloņi, un, manuprāt, LKP CK pirmajam sekretāram jāizmanto sava autoritāte atbilstoši demokrātiskā centrālisma principiem, lai panāktu partijas pirmorganizāciju aktīvu līdzdalību minētajos dokumentos ietverto ideju izskaidrošanā un iedzīvināšanā gan krieviski, gan latviski runājošo vidū. Šo darbu nedrīkst novelt tikai uz Rakstnieku savienību, Kultūras padomi un Tautas fronti, un, ja alternatīva kustība tomēr radīsies, vaina par nespēju konsolidēt sabiedrību būs jāuzņemas vispirms partijai kā sabiedrībā dominējošajam spēkam. Partijas vārdam jāatkaro autoritāte arī masās, vispirms Latvijas pamattautības un tās inteliģences acīs, - tikai tad būs iespējama patiesi auglīga sadarbība un tikai tad aiz republikas formālās vadības muguras stāvēs simtiem tūkstošu strādāt un rīkoties gribošu cilvēku, un bez šāda atbalsta nav iedomājama visu to grandiozo uzdevumu izpilde, ko prasa Savienībā notiekošā lielā revolūcija. Nav iedomājama, starp citu, arī veiksme gaidāmajās vēlēšanās.

Es redzēju, kā Mežaparkā, tautai uzgavilējot prezidentam Anatolijam Gorbunovam, kājās piecēlās arī LKP CK biroja locekļi, redzēju, kā L. Bartkevičs dziedāja "Pūt, vējiņi!", redzēju, kā kongresa vienā starpbrīdī J. Vagris ilgi un uzmanīgi klausījās, ko tam stāsta J. Bojārs, un otrā - pats ilgi un pacietīgi kaut ko skaidroja J. Rukšānam.

Nu, bet ko darīt tiem tūkstošiem Tautas frontes locekļu, kas nestrādā Domē un neatrodas tiešā kontaktā ar republikas vadību? Jābūt gatavībā rīkoties saskaņā ar Tautas frontes dokumentos pausto un - jāmāca mīlēt un cienīt mūsu tēvzemi un mūsu valodu tiem, kas to nemāk, jāpārliecina, ka cita ceļa mums nav un nebūs. 

Pagaidām patiesa Latvijas valsts vēl ir tikai vīzija, tikai liecība tās iespējamībai, un no mums pašiem atkarīgs, vai tā kļūs par īstenību vai arī pārvērtīsies operetiskā karikatūrā ar karogiem ģimenes svētkos, viesībās un tamlīdzīgās saviesīgās reizēs.

10.- 14.10.1988

  Atpakaļ   Back  

 Sākumlapa  Home