Lūgšanas Biķerniekos
Ieva Rupenheite

Biķernieku mežā 30.XI tiks iesvētīts Piemiņas memoriāls Otrā pasaules kara upuriem

Biķernieku mežs ir liela kapsēta. Līdz šā gada 30.novembrim — neiesvētīta. Biķernieku mežā 30.novembrī tiks iesvētīts piemiņas memoriāls Otrā pasaules kara upuriem, kuru kapavietas rodamas visā mežā. Memoriāla autors arhitekts Sergejs Rižs kopā ar arhitektu grupu pie šī projekta strādājis jau 15 gadus, un viņa iecere — maksimāli iekļauties reljefā, to izceļot, it kā šajā vietā zeme būtu atvērusies un kļuvis redzams akmeņu lauks, kas pazūd zemē, — realizēta veiksmīgi un izvairoties no sāpju heroizēšanas. Radīta piemiņas vieta, kuras vēsturiskais patiesīgums ir dziļā saskaņā ar mūsdienīgu mākslas izpratni.

Biķernieku mežā nacistu okupācijas gados, laikā no 1941. līdz 1944.gadam, tika nogalināti aptuveni 46 500 cilvēku. Nogalinātie ir ebreji, kas uz Biķerniekiem tika atvesti no Vācijas, Austrijas un Čehijas, nenojaušot, ka tas ir viņu pēdējais ceļš. Šeit noslepkavoti arī Rīgas civiliedzīvotāji, pretošanās kustību dalībnieki un padomju karagūstekņi, kuru likteni izlēma PSRS, neparakstot konvenciju par karagūstekņiem.

1986.gadā toreizējā Rīgas izpildkomiteja projektēšanas institūtam Komunālprojekts uzticēja izstrādāt projektu fašisma upuru kapavietas sakopšanai Biķerniekos. Kā pastāstīja Latvijas ebreju kopienas Grigorijs Krupņikovs, iesaldētā projekta atdzimšana sākusies, pateicoties austrieša Erika Hercla, kura vecāki arī esot nogalināti Biķerniekos, Rīgas apmeklējumam 1993.gadā. Ar viņa iniciatīvu projekta atbalstam piesaistīja vairāk nekā divdesmit Vācijas pilsētu mēru uzmanību, kuru iedzīvotāji gājuši šeit bojā, un memoriālam tika iegūts būtisks finansiāls atbalsts. Biķernieku memoriāla izbūvi finansējusi Vācijas Kara kapu aprūpes tautas apvienība ar Vācijas, Austrijas un Čehijas atbalstu. Kopējās izmaksas ir aptuveni 1 miljons Vācijas marku jeb 285 460 lati.

Memoriāla projektam netika organizēts konkurss, jo arhitekts Sergejs Rižs kopā ar savu domubiedru arhitektu komandu šim projektam jau bija veltījis piecpadsmit gadus.

Sniegotajā novembra dienas vidū Dienas pārstāvjiem un pieaicinātajiem mākslas un arhitektūras ekspertiem — Latvijas Laikmetīgās mākslas centra direktorei Solvitai Kresei un arhitektei Ausmai Skujiņai, dodoties pa Biķernieku meža ceļu, cauri gaišai arkai uzkāpjot pakalnā, pavērās skats, kas joprojām neļauj izvēlēties precīzus emociju apzīmējumus. Sniega ierobežots neregulārs stāvu akmeņu klājiens (tajā esot apmēram pieci tūkstoši šo nosacīto granīta siluetu), kura centru iezīmē melna granīta kubs ar Bībeles citātu. Sākotnēji nesaskatīto taku līniju krustpunktos zemē ieraktas plāksnes ar Eiropas pilsētu nosaukumiem, kuru iedzīvotāju kapavieta ir Biķernieku mežs. Visā meža teritorijā ar īpašiem piemiņas stabiem atzīmētas kopīgās kapavietas (kopskaitā gandrīz četrdesmit), attiecīgi katrai izvēloties piemērotu simbolu: vainags — karagūstekņiem, krusts — civiliedzīvotājiem un Dāvida zvaigzne — ebrejiem. Pagaidām vēl līdzekļu trūkuma dēļ nav instalēti apgaismes ķermeņi, bet, pēc autora ieceres, tiem vajadzētu veidot staru krustu ar centru melnajā kubā.

Profesionāļu viedoklis
Mākslas zinātniece Solvita Krese

Veiksmīgs ansamblis, kas raisa asociācijas ar tēlnieka Gormlija radītajiem cilvēciņiem. Arhitekta izvēlētā forma iznesusi simbolisko slodzi, un notikusi patīkama izvairīšanās no liekvārdīgas tēlainības, patosa un sižetu meklēšanas. Šī memoriāla milzīgais pluss ir konsekventā sadarbība ar ainavu. Ansamblis atgādina Prāgā redzēto ebreju kapsētu, kurā bija analoģisks kapakmeņu ritms. Manuprāt, Biķernieku piemiņas ansamblis ir viens no labākajiem šajā jomā ne tikai Latvijā, bet arī no ārzemēs redzētā. Stilistiskās tīrības ziņā tas atgādina Vašingtonā radīto piemiņas sienu. Šis memoriāls ir patīkamā kontrastā gan ar Ulmaņa pieminekļu konkursu, gan represēto piemiņas vietu Torņakalnā.

Arhitekte Ausma Skujiņa

Es ļoti priecājos, ka kaut kas tāds ir radīts. Esmu nogurusi no daudzajiem neveiksmīgajiem konkursiem un to projektiem, un laiku pa laikam ir nepieciešams domāt par kaut ko tādu, kas sagādā prieku. Tad es domāju par Solveigas Vasiļjevas piemiņas zīmi Staburagam. Domas iet dziļumā un kļūst labāk. Latvijā ir daudz vēsturiski nozīmīgu kapu. Brāļu kapi — Lestenē, Litenē, Rīgā, Valkā. Gandrīz katrā lauku apdzīvotā vietā ir rūpīgi kopts kapu kalniņš. Mums ir grandiozais Salaspils memoriāls un tagad arī Piemiņas ansamblis Biķernieku mežā. Autors arhitekts Sergejs Rižs saka, ka viņam bijis no kā mācīties — viņa valoda ir gudra un gaiša. Tāds man liekas arī Piemiņas ansamblis. Memoriāls samierina ar sāpēm, izlīdzina tās.

Diena, 2001. gada 29. novembris.

uz: Noziegumi pret cilvēci