Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 

Čekas maisi. 2004.g.5-22.maijs. 15 raksti

Izbērt maisus partiju silēs
Viktors AVOTIŅŠ

Čekas maisiem ķērusies klāt katra Saeima. Vairākumā gadījumu mēģināts panākt to publiskošanu. Septītajā Saeimā attiecīgus likumprojektus iesniedza Tautas partija un TB/LNNK.

Lai arī pērnā gada nogalē Saeima, uz desmit gadiem pagarinot sadarbības fakta ar VDK izmantošanu tiesiskajās attiecībās pret personu, reanimēja maisu aktualitāti, tomēr mūsu galvenajam orgānam būtu vērts izdomāt ko jautrāku un šodienīgāku. Piemēram, aizliegt piedalīties pašvaldību un nākamās Saeimas vēlēšanās visiem, kuri pērnruden referendumā balsoja pret iestāšanos Eiropas Savienībā.

Jo, pirmkārt, spriežot pēc notikušo pārbaudes lietu un tiesu prāvu rezultātiem, maisos mītošās tiesiskās patiesības līmenis ir ļoti zems. Otrkārt, dabūjot kādu laukā no maisa, nevar un nevarēs runāt par kādu "taisnīguma" uzvaru vismaz tik ilgi, kamēr oficiālajā uztverē pastāvēs un tiks kultivēts dīvaini nekompetents uzskats par PSKP un VDK nomenklatūras attiecībām to savstarpējā hierarhijā un uzraudzībā. Treškārt, pērnā gada nogalē Saeima nodarbojās ar politisku liekulību. Proti – no vienas puses, politiķi nespēj uzrādīt tādu reālu attiecīgu instanču un tiesu darbību, kas būtu adekvāta šo politiķu proponētajai piektās kolonas ietekmei Latvijā, tāpēc – no otras puses – tie izvēlas sijāt sēnalas (no aģentūras efektivitātes viedokļa) un kacināt cilvēkus, pret kuru lojalitāti nav bijis pretenziju, kuru darbības noilguma termiņš vienreiz ticis pasludināts un izturēts. Saeima neuzrādīja it nekādus aktualizācijas argumentus, konkrētus piemērus, kas liktu domāt par to, ka maisu u.tml. kontingents valstī tiešām ir sociālpolitiska problēma. Tikai tad, ja maisi ir reāls drauds, attieksmes dinamika var būt negatīva, visos citos gadījumos tai jābūt pozitīvai. Ceturtkārt, TSDC pats atzīst, ka strādāt ar maisiem pierādījumu līmenī ir ārkārtīgi grūti (aģentu personas un darba lietas – Krievijā, čekisti savējos negrib stučīt). Ja maisos galvenokārt (no vairāk nekā 4000) ir sekundāra līmeņa aģentu kartītes, kas skar astoņdesmito gadu aktīvo aģentūru, un ja šī informācija tiek papildināta ar faktiem, ka no 1953. līdz 1991. gadam Latvijā bijuši reģistrēti ap 25 000 aģentu un ka 1991. gadā aktīvajā aģentūrā bijis ap 4500 aģentu, tad vajadzētu, pirms izkratīt maisus, pacensties ļoti precīzi un no 2004. gada plaukta definēt valsts politiskās pretenzijas pret maisos esošajiem. Man it kā ir daudzas ar maisiem saistītas publikācijas un daudzi dokumenti, bet tā arī līdz šim nav skaidrs, kas īsti ir tajos maisos iekšā. Nu, jā – aktīvo aģentu un arhīva aģentu kartītes. Bet – ar to, izrādās, nav diezgan sadarbības fakta konstatēšanai. Ja nav diezgan, nav vainīgs. Ja nav vainīgs, vai šīs kartītes šodien ir pietiekams iegansts turēšanai aizdomās par sadarbību, politiskām spekulācijām, kompromatiem partiju cīņās u.tml.? Ko Saeima grasās publicēt maisu satura izskatā – informāciju, dezinformāciju, mītu, apvainotu cilvēku sarakstu, ja nevar lāgā publicēt sarakstu ar precīzu norādi – viņi bija VDK aģenti? Vai nu Saeimai par katru kartīti jādabū pārbaudes slēdziens, vai arī jābūt ļoti perfektai, maisu patiesajam saturam atbilstošai publicēšanas motivācijai, paredzot iespējamās juridiskās un morālās sekas.

Fakti par maisu saglabāšanos Latvijā un to neiznīcināšanu pārvēršas versijās, versijas pārvēršas mītos. Un maisu sakarā tieši mīti tiks ierakstīti grāmatās kā vēsture. Pušu rīkojumu un rīcības datumi tiks atbilstoši pielāgoti. Šīs transformācijas plus varas partiju spekulēšana ar maisiem savstarpējās politiskās cīņās ir viens no iemesliem, kāpēc cilvēku atrašana maisos vairs nekā neietekmē manu attieksmi pret šiem cilvēkiem. Maisi ir adekvāta juridiska, nevis politiska risinājuma problēma. Ja ar tiem ņemas Saeima, tad tas liecina, ka tai arvien aktuāli grābstīties pa mēsliem, lai tie smirdētu, nevis mēslus aizvākt, lai padarītu politiku tīrāku. Šī problēma politiski un konsekventi bija jāatrisina 1991. gadā. Vara bija tam par gļēvu. Turklāt – risinājuma vietā problēma kalpoja par politikas barotni. Vai Saeima, atsevišķas partijas, publicējot maisus, šobrīd tiešām grib atrisināt problēmu vai tikai piedabūt šīm partijām aktuālas ļaužu grupas dāsnāk pienest šo partiju siles ar savu balsu labumiem? Neuzdotu šādu jautājumu, ja varētu atrast kaut vienu pētījumu vai vismaz analītisku kādas partijas viedokli, kas būtu veltīts reālai VDK ietekmes transformācijai mūsdienās, kad, atbilstoši pārmaiņām un situācijai, rekrutētas jaunas aģentu paaudzes, saplaukuši jauni sniegpulkstenīši, piedzimuši jauni kurmji, bet tie, kuri nav gribējuši atmest vecos niķus, spēlē citās komandās. Kurš nemāk vai negrib novērtēt to, kas ir, tas žvadzina maisus.

NRA, 06.05.2004


Saeima beidzot ķersies klāt čekas maisiem
Baiba Lulle

Saeima beidzot nolēmusi konceptuāli lemt – ko darīt ar Valsts drošības komitejas (VDK) atstātajiem arhīvu materiāliem.

Saeimas Juridiskās komisijas vadītājs Mareks Segliņš Neatkarīgo informēja, ka jautājumu komisija sāks skatīt šodien. Iepriekš likums Par bijušās VDK dokumentu saglabāšanu un izmantošanu, personu sadarbības ar VDK konstatēšanu paredzēja, ka sadarbības fakta ar VDK konstatēšana un tā izmantošana pret personu pieļaujama līdz šā gada 3. jūnijam, bet Saeima pagājušā gada nogalē atbalstīja šīs normas darbības pagarināšanu vēl uz desmit gadiem. Pēc karstām debatēm pēdējā brīdī ierobežojumi bijušajiem VDK darbiniekiem tika atcelti, tikai startējot Eiroparlamenta vēlēšanās. Taču, lemjot par sadarbības konstatēšanas un fakta izmantošanas laika pagarināšanu, politiķi, kā ierasts, izvairījās no šā jautājuma skatīšanas – ko darīt ar čekas maisiem – publiskot, padarīt pieejamu to saturu vai ne. Arī atsevišķu politiķu aicinājumi skart arī šo tēmu palika bez reakcijas.

Pirms vairākiem gadiem Saeima savukārt noraidījusi alternatīvu TDSC priekšlikumu intervēt visus bijušos aģentus, lai noskaidrotu katra sadarbības motivāciju, veidu.

Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā (TDSC) atrodas aptuveni 4500 aktīvo aģentu kartīšu un 53 reģistrācijas žurnāli, kas liecina, ka kopumā okupācijas gados tika savervēti 24 tūkstoši aģentu. Bez aģentu tīkla bija arī uzticības personas, kas regulāri sniedza informāciju, un, lai arī pat augstākā rangā, tās reģistrētas netika. VDK vienlaikus strādāja ne vairāk kā 1000 darbinieku.

Gan atšķirīgā sadarbības ar VDK forma un tās reģistrēšanas sistēma, gan dažādās runas par to, kādēļ arhīvi netika iznīcināti vai aizvesti uz Maskavu, radījis dažādu politiķu, juristu, vēsturnieku attieksmi pret čekas maisu satura publiskošanu, vairākumu tomēr noskaņojot pret šādu soli. Turklāt apšaubāma ir maisos atrodamās informācijas juridiskā nozīme, lai gan uz tās pamata, taču ne bez papildu liecībām, tiesas ceļā noteikti ierobežojumi dažiem politiķiem.

TSDC vadītājs Indulis Zālīte iepriekš stāstījis, ka VDK arhīvus bija iecerēts izvest – Maskava lika gaidīt pavēli, taču augusta puča notikumu steigā par tiem neviens neaizdomājās, savukārt Latvijas VDK šefs Edmunds Johansons neņēmās likt tos iznīcināt bez saskaņošanas. Brīdī, kad komitejas darbinieki tomēr nolēma to darīt, arhīvu pārņēma Latvijas Ministru padomes drošības dienests.

Pēc I. Zālītes domām, runas, ka reģistrācijas žurnāli un aģentu kartītes Latvijā atstātas speciāli, lai kompromitētu cilvēkus, esot mīts. Latvijas VDK pretizlūkošanas bijušais šefs Bruno Šteinbriks savulaik Neatkarīgajai atzina, ka maisu lietā viņš saskata cīņu par varu, bet VDK vadošo darbinieku vairākums uzskata, ka neviens sevišķi svarīga aģenta vārds čekas maisos nav palicis. Neraugoties uz to, B. Šteinbriks E. Johansonam neesot piedevis materiālu neiznīcināšanu.

Arī I. Zālīte ir viena no tiem, kas neatbalsta čekas maisu publiskošanu, paredzot informācijas ļaunprātīgu izmantošanu cilvēku dezinformēšanai, nomelnošanai. M. Segliņš teic, ka jārod risinājums, kas nedod pamatu spekulācijām un liekai ažiotāžai.

Saeimas politiķi pauduši dažādus viedokļus, un prognozējams, ka frakciju attieksme pret čekas maisu publiskošanu nebūs identiska attieksmei pret ierobežojumu saglabāšanu VDK darbiniekiem. Tos atbalstīja Jaunais laiks, Tautas partija, TB/LNNK un Zaļo un zemnieku savienība.

NRA, 05.05.2004


Zigurds Strīķis: Saeimas Juridiskās komisijas neizlēmība VDK dokumentu jautājumā
Zigurds Strīķis, 8.Saeimas ZZS frakcijas deputāta Leopolda Ozoliņa palīgs
6. maijs 2004 

 Juridiskā komisija vakar skatīja grozījumus, kas bija iesniegti likuma ”Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu” trešajam lasījumam.

Deputāta V. Stepaņenko (LPP) iesniegtie priekšlikumi paredzēja samazināt sadarbības fakta ar VDK konstatācijas termiņu līdz 10 gadiem, tātad līdz šā gada 2. jūnijam, bet VDK dokumentus uzskatīt par sevišķi slepenu informāciju. Turpretim Leopolda Ozoliņa (ZZS) priekšlikumi paredzēja publicēt “čekas maisus”, lai vēlētāji paši varētu izlemt par to ievēlēšanu valsts amatos un, ņemot vērā, ka VDK darbība sākotnēji bijusi saistīta ar noziegumiem pret cilvēci un genocīdu, bet vēlāk kļuvusi liberālāka, noteikt, ka sadarbības fakta konstatācijai nav noilguma.

Jautājumā par sadarbības ar VDK konstatācijas termiņiem Saeimas Juridiskā biroja vadītājs Gunārs Kusiņš skaidroja, ka nav nozīmes termiņam bez noilguma, ja nav noteikts šā termiņa mērķis, - sods par sadarbību ar šo okupētājvalsts iestādi, bet savukārt ierobežojumi bijušajiem VDK darbiniekiem ieņemt noteiktus amatus tiek pamazām atcelti. Neatbildēts palika jautājums par indivīda tiesībām bez noilguma, aizstāvot savu godu, griezties tiesā, lai tā konstatētu, ka sadarbības fakti par šo personu ir nepatiesi.

Vislielākās debates bija par bijušās VDK dokumentu publicēšanu, lai atņemtu iespēju kriminālajām struktūrām un citu valstu izlūkdienestiem šantažēt valsts amatpersonas. Leopolds Ozoliņš aicināja publicēt VDK aģentu sarakstus, lai tie, kurus kādreiz čeka represēja, atņēma iespējas mācīties augstskolā vai arī veidot savu profesionālo karjeru, gūtu vismaz morālu gandarījumu un uzzinātu savu kolēģu vārdus, kuri nodevuši informāciju VDK. Edgars Jaunups (JL) apgalvoja, ka VDK dokumentu publicēšana sašķelšot sabiedrību, sēšot naidu un galu galā došot vairāk ļaunuma nekā labuma. Taisnību sakot, bijušo Austrumvācijas un Rumānijas komunistu slepeno dienestu arhīvu publicēšana sabiedrībā neizraisīja īpašus satricinājumus. Arī Lietuvā sekmīgi veikta lustrācija, ļaujot bijušajiem VDK darbiniekiem pieteikties valsts iestādēs un sniegt visas to rīcībā esošās ziņas par savu darbību. Turpretī Latvijā neatrisinātais komunistiskās pagātnes mantojums un nepārvarētās PSRS okupācijas sekas arvien vairāk šķeļ un sanaido sabiedrību. Veidojas situācija, kad vienā valstī ir divas kopienas ar atšķirīgu valodu, kultūru un ... vēsturi.

Nekorekts bija Mareka Segliņa salīdzinājums, kad viņš pielīdzināja bijušās VDK aģentus Latvijas kriminālpolicijas aģentūrai un vaicāja, vai arī Kriminālpolicijas aģentu vārdus kādreiz publicēs. Ja Kriminālpolicijas aģentūra palīdz atklāt smagus noziedzniekus, tad VDK darbinieki kaitēja Latvijas valstij un tās sabiedrībai. Pat robežsargs, būdams pakļauts VDK, sargāja nelikumīgu, starptautiski neatzītu robežu, bet VDK grāmatvede vai apkopēja sekmēja šīs iestādes darbību. Ne jau darbība slepenajos dienestos kā tāda ir nosodāma, bet gan darbība okupētājvalsts politiskajā policijā (VDK), kuras mērķis Latvijā bija aizstāvēt noziedzīgu okupācijas režīmu.

Tika vērtēts arī arguments, ka “čekas maisi neesot pilnīgi, jo tajos nav visu VDK darbinieku vārdi”. Protams, bet tas jau būtu tālākas izmeklēšanas mērķis pēc nopratināto liecībām konstatēt vēl citas sadarbībā ar VDK iesaistītās personas. Neviens no klātesošajiem nevarēja atbildēt uz Gunāra Kusiņa uzdoto jautājumu, kādas ir valsts intereses aizstāvēt vecus VDK aģentus pret to vārdu publiskošanu un kāpēc šādam aizliegumam jāpastāv nevis uz laiku, bet gan bez noilguma. Ja šādu valsts interešu nav, tad VDK darbinieku vārdi ir jāpublicē, secināja Kusiņš.

Likums skar sabiedrībai šodien ļoti būtisku jautājumu, kas skar Latvijas neseno sāpīgo pagātni un reti kurš no deputātiem var palikt vienaldzīgs. Sadarbībā varēja būt iesaistīti politisko partiju sponsori, arī pašreizējo Saeimas deputātu ģimenes locekļi, studiju biedri, tuvākie radinieki. Par iespējamo saistību mēs šobrīd nezinām informācijas trūkuma dēļ.

Partija “Jaunais laiks“ vārdos pauž gatavību nosodīt komunistisko totalitārismu un savā rezolūcijā “Par komunisma noziegumu un tā seku konsekventu izvērtēšanu, nosodīšanu un novēršanu starptautiskā līmenī” solās pieņemt “valstiski atbildīgu risinājumu VDK kartotēkas lietā”. Arī Eiropas Tautas partiju kongress, kurā ietilpst gan “Jaunais laiks” , gan arī Tautas partija, deputāti Edgars Jaunups (JL) un Mareks Segliņš (TP) nepatīkami pārsteidza, iestājoties pret VDK dokumentu publicēšanu .Savukārt “Tēvzemei un Brīvībai/LNNK” deputāts Māris Grīnblats galēji pārsteidza, jo pretēji daudzu vēlētāju apziņā joprojām esošam nacionāli konservatīva politiķa tēlam atturējās balsojumā par VDK dokumentu nodošanu izmantošanai un publicēšanai bez ierobežojumiem.

Komisija, izskatot grozījumus likumā par bijušo VDK, kvoruma trūkuma dēļ nevarēja nobalsot par likumprojekta virzīšanu izskatīšanai galīgajā lasījumā, jo balsojumā atteicās piedalīties Tautas saskaņas partijas deputāti, norādot, ka viņi nevarot balsot par “nedemokrātiskiem ierobežojumiem”. Atliek tikai minēt par pārējo komisijas locekļu neierašanās iemesliem. Vai vainojama šo deputātu attaisnojama aizņemtība vai arī nevēlēšanās nodarboties ar šo samezgloto problēmu. Diemžēl jākonstatē, ka vakardienas Juridiskās komisijas sēde beigusies ar izgāšanos.

Ar nepacietību gaidīsim šodienas komisijas sēdes rezultātus.


Pēkšņi atver "čekas maisus"
Ilze Kuzmina

Tuvākajā laikā jebkurš varēs doties uz Totalitārisma seku dokumentēšanas centru, lai iepazītos ar bēdīgi slaveno "čekas maisu" saturu. Tā vakar pēc kaismīgām debatēm nolēma Saeima.

Likumu "Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu" Saeima "atvēra" pirms vairākiem mēnešiem pēc frakcijas "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK ierosinājuma, kas vēlējās vēl uz desmit gadiem pagarināt termiņu, kas ļauj konstatēt tiesās sadarbības faktu ar VDK un šo faktu izmantot tiesiskajās attiecībās.

Taču pirms likumprojekta izskatīšanas Saeimā trešajā lasījumā Zaļo un zemnieku savienības frakcijas deputāts Leopolds Ozoliņš iesniedza priekšlikumus, kas paredzēja publiskot VDK dokumentus. Juridiskā komisija, kas bija atbildīgā par šo likumprojektu, šos ierosinājumus gan neatbalstīja, taču vakar Saeima bija citās domās.

Vispirms 44 deputāti no ZZS, Tautas partijas, "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK un Tautas saskaņas partijas nobalsoja par L. Ozoliņa ierosinājumu izslēgt no likuma pantu, kas liedz centra darbiniekiem izpaust VDK dokumentos esošo un centra iegūto informāciju par personu. Pret šo priekšlikumu nobalsoja tikai Aleksandrs Golubovs (Latvijas Sociālistiskā partija), bet 36 deputāti no "Jaunā laika" un Latvijas Pirmās partijas atturējās.

Tad deputāti sāka apspriest priekšlikumu, kas paredzēja likumā noteikt, ka "VDK dokumenti ir izmantojami un publicējami bez ierobežojumiem".

Arvīds Ulme (ZZS) sākumā pauda viedokli, ka šos maisus vispār vajadzētu iznīcināt, jo VDK tos Latvijā atstājuši tīšām un tajos nemaz neesot ziņu par īstajiem aģentiem.

Aleksandrs Kiršteins (TP) iestājās par maisu publicēšanu, uzsverot, ka pēc tam par tiem zudīs interese. — Domāju, ka kļūdu šajos dokumentos nemaz nav tik daudz. Tie LNNK biedri, kuri maisos bija, atzina, ka tiešām sadarbojušies ar čeku. Mēs nevaram aizliegt citiem Latvijas iedzīvotājiem uzzināt, kas ir šajos maisos, — pauda A. Kiršteins.

— Mēs zinām, ka maisu atvēršana nedos pilnīgu skaidrību, bet: vai nu mēs tos atveram uzreiz vai arī sadedzinām, — teica viņa frakcijas biedrs Artis Pabriks.

Artis Kampars ("JL") piekrita, ka maisi ir jāatver, bet apsūdzēja TP, ka tā maisu atvēršanu vēlas tikai tāpēc, lai piekrāsotu savas pabalējušās spalvas pirms Eiropas parlamenta vēlēšanām. Viņš atgādināja, ka TP biedrs, Juridiskās komisijas priekšsēdētājs Mareks Segliņš vēl pirms dažām dienām teicis, ka cilvēki nekļūs laimīgāki, ja maisi tiks atvērti.

Tomēr balsojumā visi, izņemot TSP frakciju, bija par maisu atvēršanu. Bijusī Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa ("JL") uztraucās, ka L. Ozoliņa priekšlikumos nav norādīta kārtība, kādā maisus publiskos, un tas varētu radīt problēmas. Savukārt Jānis Lagzdiņš (TP) teica, ka jebkurai iestādei, tajā skaitā arī Totalitārisma seku dokumentēšanas centram, ir jānodrošina sabiedrības piekļūšana publiskajiem dokumentiem, kas ir tās rīcībā.

"JL" frakcijas vadītājs Krišjānis Kariņš savukārt arī pēc balsojuma uztraucās par TP kraso viedokļa maiņu, jo Juridiskajā komisijā visi tautpartijieši bijuši pret maisu atvēršanu. Taču viņš atzina, ka arī "JL" mainījusi nostāju. Sākotnēji "JL" balsoja saskaņā ar komisijas viedokli, bet, redzot, ka neviena Saeimas frakcija to neņem vērā, arī sāka balsot pa savam.

TP frakcijas priekšsēdētājs Aigars Kalvītis pastāstīja, ka par maisu atvēršanu frakcija lēmusi tikai šodien. Iepriekš nekāda kopīga viedokļa TP frakcijai nav bijis, tāpēc nevar runāt par strauju viedokļu maiņu.

Saeima neatbalstīja L. Ozoliņa priekšlikumu, kas paredzēja noteikt, ka sadarbības fakta ar VDK konstatēšanai nav noilguma. Par to nobalsoja tikai 35 deputāti no "JL", "TB"/LNNK un LPP frakcijām, bet citu frakciju pārstāvji balsoja pret vai atturējās.

Parlaments saglabāja otrajā lasījumā atbalstīto normu, kas paredz, ka vēl desmit gadus sadarbību ar VDK varēs konstatēt tiesā un pret bijušiem čekistiem un VDK aģentiem varēs vērst dažādus ierobežojumus.

Latvijas Avīze 2004. gada 20. maijs


Saeima nolemj nodot atklātībai čekas maisus
Sanita Jemberga

Nepilnu piecu tūkstošu cilvēku bērni, draugi, kaimiņi un skolasbiedri drīzumā varētu uzzināt, ka šo cilvēku vārdi atrodami VDK aģentu sarakstos, jo Saeima trešdien negaidīti nolēma publiskot Latvijas rīcībā esošo čekas aģentu kartotēkas daļu, vienlaikus vēl par 10 gadiem pagarinot aizliegumu ieņemt amatus valsts pārvaldē. "Laiks pavilkt svītru vēsturei" bija motīvs, kā vārdā par čekas maisu atvēršanu nobalsoja pārliecinošs Saeimas vairākums, taču debatēs izskanēja arī bažas par spriedzes palielināšanos, jo saraksts ir nepilnīgs un nebūs iespējams noteikt sadarbības pakāpi.

"Kā rakstīts leģionāru kapos, mēs gaidām uz taisnības augšāmcelšanos. Maisu atvēršana nedos pilnīgu skaidrību, bet nav ko kavēties — vai nu atveram tūlīt, vai sadedzinām. Ir pēdējais laiks izšķirties," aicināja TP deputāts Atis Pabriks.

Par nobalsoja 78 deputāti no visām Saeimas frakcijām, izņemot Tautas saskaņas partiju, kas lūgs prezidenti likumu neizsludināt. Viedokļu dalīšanās bija vērojama arī JL. Kamēr deputāts Ainars Latkovskis aicināja sarakstus nodot atklātībā un, "lai katrs skaidrojas, kāda bija viņa daļa", viņa kolēģis Artis Kampars uzstāja, ka tā pārējās partijas tikai cenšas gūt punktus vēlētāju acīs pirms Eiropas Parlamenta vēlēšanām. Saeima lēmumu pieņēma tādā steigā, ka atšķirībā no citām postkomunisma valstīm pat nenoteica kārtību, kādā saraksti nododami atklātībai, vai neparedzēja lustrācijas periodu, kad cilvēki var atzīties brīvprātīgi un tikt pasargāti no savu vārdu nosaukšanas publiski.

TP deputāts Jānis Lagzdiņš skaidroja, ka līdz ar likuma spēkā stāšanos visi dokumenti būs pieejami katram tāpat kā jebkurš valsts vai pašvaldības dokuments. Saraksti netiks publicēti oficiālajā laikrakstā vai ievietoti internetā. Vienīgais veids, kā cilvēks varēs apstrīdēt savu atrašanos sarakstā, būs tiesa. Lēmumu negatīvi vērtējošais virsprokurors Pēteris Dzalbe, kas strādājis ar VDK sadarbības lietām, BNS paudis bažas, ka tas liks nodot atklātībā arī to cilvēku vārdus, kuri atzinušies prokuratūrai un zvērējuši nedarboties pret Latviju. Viņu aizsardzībai vajadzētu izstrādāt īpašu mehānismu.

Lēmumu neatbalsta arī kartotēkas glabātājs, Totalitārisma seku dokumentēšanas centra vadītājs Indulis Zālīte, kurš bīstamību saskata faktā, ka Latvijā palikušas tikai drumslas no VDK dokumentiem un trūkst aģentu darba un personīgo lietu, tāpēc dokumentos ir tikai vārdi bez konteksta, un "mēs nevaram taustāmu faktūru radīt". Otrs — Latvijā vairāk informācijas ir par padomju laika pēdējo posmu, taču ne par asiņainajiem periodiem, piemēram, četrdesmitajiem gadiem, "kad čeka bija viena no pamatrepresīvajām iestādēm un tiešām briesmu darbus strādāja".

VDK kartotēkas publiskošana kā sprādzienbīstams priekšmets viļāta arī iepriekšējo parlamentu laikā, bet bez rezultātiem. Nepublicēšanai svarīgs arguments bijis, ka Latvijā ir tikai aģentu saraksts, bet ne lietas, pēc kurām var noteikt, ko īsti cilvēks darījis par labu represīvajam zirneklim. Tās izveda uz Krieviju. Latvijas rīcībā ir ap 4300 aģentu kartīšu, lielākoties par 80.gadu aktīvo aģentūru, plus daļa arhīva aģentu kartotēkas. Totalitārisma seku dokumentēšanas centra ziņas liecina, ka no 1953. līdz 1991.gadam LPSR VDK bija reģistrēti ap 25 000 aģentu. Kartotēkas izgaismošana ēnā atstās tā saucamās aģentu uzticības personas, kas pienesa ziņas, — viņi nav centralizēti reģistrēti vai parakstījušies par sadarbību — skaits lēsts kā trīskāršs pret aģentu skaitu.

Debatēs nebija argumentu, kāpēc kartotēka jāpublicē tieši šobrīd, izņemot faktu, ka likums ir atvērts. Priekšlikuma autors bija ZZS deputāts Leopolds Ozoliņš un, lai gan Juridiskā komisija to noraidīja, sēdē pēkšņi sāka atbalstīt TP, kam pievienojās arī pārējās labējās partijas un PCTVL. Likuma liktenis ir Valsts prezidentes rokās, kura trešdienas vakarā vēl nebija gatava paziņot, vai to izsludinās.

Diena, 2004. gada 20. maijs

Jānis Domburs, Kas notiek Latvijā?
20. maijs 2004

Gandrīz visās ziņās, kas vakar un šodien vēsta par Saeimas balsojumu par VDK tēmu, ir teksts – negaidīts Saeimas balsojums. Tā tiek raksturots grozījums likumā par VDK dokumentu saglabāšanu un personu sadarbības fakta konstatēšanu, 18.pantā iekļaujot tekstu, ka VDK dokumenti ir izmantojami un publicējami bez ierobežojumiem. Vakar “Kas notiek Latvijā?” studijā deputātu komentāros bija daudz runu par to, ka šis lēmums beidzot pieliekot punktu šai problēmai, ka šis lēmums ir tas, ko grib sabiedrība, tikai jāpaskaidro sabiedrībai, ko publicē, un jānosaka publicēšanas praktiskā realizācija. Tomēr daudzi pretargumenti pret visaptverošas publicēšanas jēgu paliek. Savukārt pietrūkst argumentu par labu tam, kāpēc Latvijas parlaments pēdējā lasījumā pēkšņi principiāli maina likumu, atbalstot viena deputāta ierosinājumu, kas iepriekš komisijas diskusijās noraidīts. Skaidrojums ir gaužām vienkāršs – vēlme izpatikt publikai, un, iespējams, iegūt papildus resursus savai politiskajai retorikai. Turklāt, šķiet, Saeima sirgst ar bara efektu – kad viens ierosina, citi nespēj pienācīgi iebilst un pretoties kārdinājumam pievienoties...

Kam vajadzīga čekas maisu publiskošana?

Nožēlojami, ka deputāti tik vienprātīgi ir nobalsojuši par versiju, kam daudzi paši agrāk minējuši citu risinājumu. Savulaik ne viens vien ir atzinis, ka vienīgais loģiskais publicēšanas variants būtu, ja vispirms noteiktu termiņu, kurā iespējama sadarbības atzīšana, pēc tam publicējot tikai to vārdus, kuri sadarbību nav atzinuši. Gaidīts un prognozēts vakardienas Saeimas balsojumā bija tas, ka pagarinās ierobežojumus bijušajiem čekas virsniekiem un aģentiem vēl uz desmit gadiem. Arī šis lēmums būtu diskutabls – gan kontekstā ar neseno atļauju Eiroparlamenta vēlēšanās kandidēt jebkuram, gan ņemot vērā 13 gadus ilgo laiku pēc neatkarības atgūšanas, kad valsts drošības argumenti vairs nav aktuāli. Tomēr šis ierobežojums ir ļoti neloģisks, ja paralēli notiek pulicēšana, kas it kā cenšas problēmai pielikt punktu, nevis to aktualizēt uz vēl desmit gadiem. Turklāt šo ierobežojumu praktiska piemērošana arvien paliek tikai daļēji realizējama, ņemot vērā līdzšinējo gadu bēdīgo tiesu praksi, kad pārliecinoši lielākā daļa no vairākiem simtiem tiesas prāvu par sadarbību ar VDK beigusies ar attaisnojošu spriedumu. Diemžēl Saeimā, ņemot vērā šo praksi, pat nav apspriesta versija, ka ierobežojumus varētu saglabāt tikai VDK štata darbiniekiem, bet aģentu “izgaismošanu” saglabājot, ja tie kandidē uz vēlētiem vai citiem augstiem amatiem – līdzīgi kā tas jau šobrīd notiek vēlēšanās. Tikpat hroniski nerisināta ir arī nekonsekvence līdzās čekistiem neierindot kompartijas nomenklatūras bijušos darbiniekus.

Lai gan pēc likuma pieņemšanas vakar skanēja versijas, kā varētu reglamentēt VDK dokumentu publiskošanu, faktiski likuma teksts ir tik tiešs, ka neko ierobežot nevar, un presei, piemēram, būtu visas tiesības un iespējas, pēc likuma spēkā stāšanās veidot avīžu pielikumus un publicēt visu 4000 (vai pat pāri par 20 000, ja rēķinām kopš pēckara laikiem) aģentu vārdus. Bez jebkādiem izvērsumiem un versijām, cik kura sadarbība ir ideoloģiska vai nē, pamatota vai apšaubāma. Pieņemu, ka vakar vakarā, uzzinot par šo parlamenta balsojumu, krietni pārdzīvojumi bija gan tiem, kuri apzinās, ka viņu vārdi ir “maisos” jeb VDK kartotēkā, gan tie, kuri tagad cer uzzināt vairāk par saviem līdzgaitniekiem vai ienaidniekiem. Nez vai tas ir ceļš tikai uz izlīgšanu un šaubu mazināšanu. Un, nez vai abiem minētajiem un sabiedrībai no tā būs labāk. Valsts prezidentei ir par ko padomāt, vai šādu likumu izsludināt.


Vai uzzināsim bandiniekus?
Māris Antonevičs

"Īsto čekistu tur tāpat nebūs — būs tikai bandinieki. Tas viss vajadzīgs, lai novērstu uzmanību no lielajiem darījumiem," šādi un līdzīgi viedokļi par iespējamo čekas maisu atvēršanu dzirdēti jau agrāk. Šīs šaubas un neuzticība tomēr nav traucējusi Saeimas deputātus, daudz nedomājot, pieņemt lēmumu par maisu atvēršanu.

Steiga, kādā pieņemts lēmums, sabiedrības šaubas nemazina. Gluži pretēji — čekas maisu atvēršana tiek saistīta gan ar gaidāmajām Eiroparlamenta vēlēšanām, gan minēta kā iemesls, lai novērstu uzmanību no nepopulāriem ekonomiskiem lēmumiem, intrigām, kas saistītas ar Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja vadītāja izvēli un tā tālāk. Deputāti nav spējuši sakarīgi paskaidrot, kāpēc šāds lēmums bija vajadzīgs tieši tagad. Acīmredzot tāpēc, ka nekāda skaidrojuma nav.

Taču šādi negaidīti balsojumi liek uztraukties, vai tāpat nevar notikt arī ar citiem jautājumiem. Ilgu laiku neviens neliekas ne zinis un tad pēkšņi kādā pēcpusdienas plenārsēdē lēmums gatavs. Piemēram, vai tā nevarētu notikt ar Vispārējās konvencijas par nacionālo minoritāšu aizsardzību ratifikāciju? Jā, Saeima līdz šim to konsekventi noraidījusi un šajā situācijā tas ir pareizs lēmums, taču vienlaikus arvien skaļāk skan runas, ka kādreiz šī konvencija tomēr būs jāratificē. Prātīgi būtu jau tagad domāt par sekām, ko šāds lēmums varētu radīt, kā arī izstrādāt Latvijai piemērotāko nacionālās minoritātes definīciju, sagatavot atrunas. Taču nekas tāds netiek darīts gadiem, tāpat kā nevajadzīgi ilgu laiku tika atlikta čekas maisu jautājuma risināšana.

Nešaubos, ka vairākums Latvijas iedzīvotāju ir ieinteresēti noskaidrot patiesību, taču nedomāju, ka čekas maisu atvēršana dos mums šādu iespēju. Pirmkārt, neviens nevar apliecināt, ka šajos maisos atrodamie vārdi ir simtprocentīgi autentiski. Vai visi tur atrodamie tiešām kādreiz bijuši Valsts drošības komitejas aģenti un — tieši pretēji — vai daudzi īstie aģenti kādā izdevīgā brīdī nav no kartotēkas pazuduši. Latvijā notikušās tiesas prāvas liecina, ka pierādīt kādas personas sadarbību ar čeku juridiski ir ļoti grūti. Tātad, visticamāk, arī pēc čekas maisu publiskošanas miglainība paliks, bet klāt nāks bažas par iespējamajām "raganu medībām". Lai gan, jādomā, Latvijas sabiedrība ir tik augstsirdīga, lai ar atriebību neaizrautos.

Interesantāk par bandiniekiem — čekas maisos atrodamo ārštata ziņotāju vārdiem — būtu redzēt pilnu VDK štata darbinieku uzvārdu sarakstu. Bet to gan atklātībai neviens piedāvāt negrasās.

Latvijas Avīze 
2004. gada 22. maijs


Maisītāji
Askolds Rodins

Deputātu pūlis nolemj uzšķērst čekas maisus. Labuma nekāda

Trešdien Saeimas ārkārtas sēdē deputāti ar reti lielu vairākumu nobalsoja par t.s. čekas maisu satura atvēršanu ikvienam interesentam. Trešajā jūnijā spēku zaudēs likums, saskaņā ar kuru varēja saukt pie atbildības par sadarbību ar VDK, ja sadarbības fakts bija pierādīts tiesas ceļā. Ar pierādīšanu šajos desmit gados gājis kā pa celmiem, tāpēc jo pārsteidzošāka ir tā pahistēriskā vieglprātība, ar kādu deputāti, demonstrējot "parādes patriotismu", balsoja jautājumā, par kuru diskutēts ilgi un neauglīgi.

Pagājušajā vasarā Saeima dzīrās izveidot darba grupa, kas izstrādātu ieteikumus, ko iesākt ar čekas maisiem, kad spēku zaudēs "pretčekistu" likums. Tagad šis laiks ir klāt, un nopietni ņemamu priekšlikumu vietā esam dabūjuši pūļa psiholoģijā balstītu "risinājumu". Šī Saeimā nav pirmā reize, kad simt visumā izglītotu un kaut kādu audzināšanu baudījušu cilvēku grupa pārvēršas par pūli, kurš aizslauka visu, kas trāpās tam ceļā. Šoreiz — jebkurus argumentus pret gandrīz tūlītēju un bezierunu pieeju eksplozīvajam pagātnes mantojumam.

VDK kartotēkā ir ziņas par vairāk nekā četriem tūkstošiem cilvēku, kas varētu būt sadarbojušies ar "stūra māju". Nākas vien teikt "varētu būt", ja atceramies, ar ko beidzās, piemēram, 5.Saeimas "piecīšu" lietas. Kartotēka kartotēkai, taču pierādīt toreizējo deputātu sadarbību ar VDK neizdevās, tiesu zāles viņi atstāja juridiski balti un gludi.

Jāņem vērā, ka kartotēkā ir kvalitatīvi atšķirīgu cilvēku grupas. Ne jau visi kalpoja VDK 5.pārvaldei — tai, kam bija jāgādā, lai padomju cilvēki mīlētu vai vismaz izliktos, ka mīl padomju valsti. Zinātnieks, kas čekas uzdevumā ārzemēs nodarbojies ar rūpniecisko spiegošanu, un glūniķis, kurš okšķerēja, vai kaimiņi neklausās Amerikas balsi, diezin vai būtu metami pār vienu kārti. Diemžēl diferencēšana ir gandrīz neiespējama, jo aģentu personīgās lietas atrodas Krievijā.

Atšķirībā no Igaunijas un Lietuvas pie mums aģentiem oficiāli netika dota iespēja brīvprātīgi atzīties, taču kļuvis zināms, ka maisos ir ziņas par vairākiem simtiem cilvēku, kas to tomēr izdarījuši un devuši zvērestu nekaitēt Latvijas valstij. Tagad iznāk, ka viņi jāizliek vispārējai apskatei. Viņi uzticējās valstij, tagad valsts ar deputātu pūliņiem gatavojas viņus par to sodīt. Kartotēkā droši vien ir arī jau miruši cilvēki, kuriem palikuši bērni un citi tuvinieki. Sods nāks pār viņu galvu. Apkārtējo attieksmes maiņa — un tā ir gandrīz neizbēgama — ir smags sods, kas var radikāli mainīt cilvēka dzīvi.

Nav pamata domāt, ka gan minētie, gan citi argumenti deputātiem būtu ķīniešu ābece. Visticamāk, viņi vienkārši nobijās, ka vēlētāju skatījumā varētu kļūt par "stukaču aizstāvētājiem", un tas jau būtu tāpat, kā atņemt bārenim pēdējo maizes riecienu vai nosvilināt labdarības zupas virtuvi.

Priekšlikuma autoram deputātam Leopoldam Ozoliņam Zaļo un Zemnieku savienība) piemīt nosliece izvirzīt kategoriskas nostādnes, daudz nedomājot par sekām. Parasti viņa iniciatīvas tiek apslāpētas, taču šoreiz nostrādāja domino princips. Pirmā vilinājumam ļāvās Tautas partija (TP) — jāparāda stingrība, varbūt tad būs mazāk pārmetumu par brāļošanos ar kreisajiem. TP pēdās gāja Jaunais laiks, (vai mēs sliktāki par oranžajiem). Citas frakcijas arī negribēja būt sliktākas. Pret balsoja vienīgi Tautas saskaņas partija.

Tāda negaidīti dzimusi vienota fronte — sākot ar TB/LNNK un Jauno laiku un beidzot ar PCTVL un sociālistiem — 8.Saeimā nav redzēta. Pirmās šīs unikālās parādības sekas kļuva redzamas jau drīz pēc balsojuma — lēmums pieņemts, izpildes mehānisma nav. Saeimas Juridiskā komisija sola pie tā ķerties jaunnedēļ. Jau izskanējis, ka vislabāk būtu izbērt čekas maisus internetā, lai nav grābstīšanās gar papīriem.

Čekas maisi nav tikai ļaunums, kas nodarīts kādreiz. Tie var kļūt par ļaunuma avotu arī mūsdienās — ja tos sāks izmantot kā atriebības ieroci. Patiesībā vienīgā izeja ir atgriešanās sākumpunktā — pie darba grupas, kurai vajadzētu izstrādāt (vai izvilkt dienasgaismā jau gatavus) vairākus iespējamos risinājumus, kas būtu jāapspriež ne tikai Saeimai, bet arī plašākai sabiedrībai. Nav tā, ka ir tikai galēji varianti: visu publicēt vai arī — krāsnī iekšā.

Sakarsušu galvu pieņemtu lēmumu vēl var labot Valsts prezidente, un jācer, ka viņa to izdarīs. Nebūs jau pirmā reize.

Diena, 2004. gada 21. maijs.


Maisu atvēršana raisa bažas
Sanita Jemberga

Prezidente kritiska par Saeimas lēmumu čekas maisu un aizliegumu lietā

Ja sabiedrības acīm atvērsies bijušo VDK aģentu kartotēka, no tajā esošajiem 4300 vārdiem tikai nedaudz vairāk nekā 600 būs to, kuri nodarbojās ar "ideoloģisko pretdarbību" jeb ziņu pienešanu par komunistu režīmam naidīgām izpausmēm, un kuru dēļ cietuši viņu līdzcilvēki. Citi būs aģenti, kas darbojušies izlūkošanā un pretizlūkošanā, ekonomisko noziegumu atklāšanā, vākuši ziņas par zinātniskajiem atklājumiem ārzemēs u.c. Turklāt tā būs aptuveni sestā daļa no visiem čekas aģentiem, kas Latvijā darbojušies kopš 50.gadiem. Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga ceturtdien pirmajos publiskajos komentāros pēc Saeimas negaidītā un arī viņu pārsteigušā lēmuma ļāva noprast, ka likumu varētu atdot parlamentam pārstrādāšanai vai prasīt precizēt vairākus aspektus.

"VDK kartotēku identificē ar ideoloģisko pretdarbību, bet tā daļa kopš 60.gadiem vienmēr bijusi tikai 15%. Pārējie būs aģenti, kas darbojušies izlūkošanā, pretizlūkošanā, valsts noslēpuma aizsardzībā, daļā, kas cīnījās pret organizēto noziedzību, korupciju milicijā. Varu saderēt, ka tie, kurus viņu darba rezultātā iesēdināja, ļoti priecāsies uzzināt šos vārdus," saka kartotēkas glabātājs, Totalitārisma seku dokumentēšanas centra direktors Indulis Zālīte. "Mēs atpirksimies par visiem pāri darījumiem ar šo mazo gabaliņu. Neviens man neiestāstīs, ka morālā atbildība par visu nodarījumiem nefokusēsies tikai uz šiem cilvēkiem. Tā būs paraugprāva."

Kartotēkas nepilnīgums ir viens no galvenajiem iebildumiem tās publiskošanai — otrs ir fakts, ka Latvijas rīcībā esošie dokumenti neļauj noskaidrot katra cilvēka sadarbības pakāpi. Intervijā Latvijas TV V.Vīķe-Freiberga kritizēja likumdevējus ne vien par to, ka lēmumam publiskot kartotēku nav norādīts mērķis un arī iemesls, kāpēc tas vajadzīgs šobrīd. Neloģiski šķietot līdztekus tam vēl par 10 gadiem pagarināt aizliegumu eksčekistiem ieņemt noteiktus amatus. "Tas ir kā cilvēku vienreiz sodīt pakarot un otrreiz — nošaujot," viņa teica. Likumdevējs nav izskaidrojis, kāpēc pirms 10 gadiem noteiktajam aizliegumam vajadzīgs vēl tikpat ilgs pagarinājums un kā tas saistīts ar valsts drošību. Tāpat vajadzējis noteikt kārtību, kādā publiskošana notiks — kā atzinis Saeimas Juridiskās komisijas vadītājs Mareks Segliņš, pie pašreizējās likuma redakcijas nākamajā dienā pēc tā spēkā stāšanās katrs iedzīvotājs var iesniegt Totalitārisma seku dokumentēšanas centram (TSDC) pieprasījumu izsniegt sarakstus publicēšanai, un tas būs jādara. Prezidenta kancelejā piektdienas rītā aicināta ekspertu sanāksme, un pēc tās V.Vīķe-Freiberga paziņos savu lēmumu.

Kad atjaunotās valsts pārstāvji 1991.gadā ieradās čekas mājā Stabu ielā, viņi atrada divus čekistu aizzīmogotus diplomātus ar statistisko kartotēku, kurā aģenti sarindoti pēc nodaļām, kurās tie darbojas, un citā telpā, koka skapīšos, alfabētisko kartotēku, ko sabēra divos maisos, cauršuva un aizzīmogoja paši. Kartotēkā ir ap 4300 vārdu — aģentūra, kas bija aktīva tajā brīdī, plus simts kartīšu ar uzrakstiem "pastāvīgai glabāšanai" no vecākiem laikiem, kurās bija aģenti ar īpašiem nopelniem. TSDC vadītājs I.Zālīte stāsta, ka ap 400 cilvēku ir sadaļā "kandidāti vervēšanai īpašā periodā" — personas, kuras veselības problēmu dēļ nevar iesaukt armijā un kuri varētu noderēt kara gadījumā. Viņi par to nezināja. Vēl aptuveni 100 ir vervēšanai noskatītie, kurus čeka nav paspējusi savervēt un kuri arī to nezināja. Kartotēkā nav aģentu, kas izslēgti no aktīvās aģentūras. "Mums ir balts plankums no piecdesmitajiem līdz astoņdesmito beigām. Par to, ko Jānis Peters aprakstīja kā gaļēdāju periodu, 40.—50.gadiem, mums ir simboliskas 100 kartītes. Vairāk nekā," viņš saka.

Ļoti aptuvenas aplēses liecina, ka līdz 1953.gadam, kad notika VDK reforma, tās rindās kā aģenti varēja būt ap 50 000 cilvēku. Laika posmā starp 1953. un 1991.gadu aģentu skaits lēšams 24—25 tūkstošos. Tāpat kartotēkā nav tā saucamo uzticamības personu — cilvēku, kas bija svarīgos amatos institūtos, arodbiedrībās, partijā, nomenklatūrā, radošajās savienībās, ko regulāri informācijas nolūkos apciemoja VDK kurators un kuru vārdi nekur nav reģistrēti — ziņojumos viņus identificē pēc vārda, uzvārda un tēvavārda pirmā burta, jauktā secībā, taču viņu sniegtā informācija nereti vērtēta augstāk nekā parasto aģentu ziņas. Precīzs skaits nav zināms, bet dažās struktūrvienībās tas bijis trīsreiz lielāks par aģentu skaitu.

I.Zālīte atzīst, ka neliela daļa kartotēkā minēto par to var nezināt. Ir zināmi gadījumi, ko sauc par "brāķi" — VDK darbiniekam licies, ka cilvēks sadarbosies, bet viņš atteicies. Lai nebojātu karjeru sev, čekists aizpildījis kartiņu uz cilvēka vārda, bet pēc laika, attaisnojoties, ka aģents slikti strādā, no sarakstiem izslēdzis. Iespēja nezināt visvairāk attiecoties uz zinātnē strādājošajiem. Tieši kāds zinātnieks 1994.gadā, uzzinot, ka viņa vārds ir kartotēkā, uz debašu fona par iespēju to publiskot pārgrieza vēnas. Palika nenoskaidrots, vai viņš sadarbojies apzināti.

***

Viedokļi

Vai, publiskojot čekas maisus, var pavilkt svītru vēsturei?

Inesis Feldmanis, vēsturnieks:
Neatbalstu šo lēmumu, jo tas neko nedod vēstures patiesības noskaidrošanā. Ja tas būtu pieņemts pirms 12—13 gadiem, tad būtu cita situācija, un es to apsveiktu. Tad tie maisi vismaz bija pilnāki. Tie, kas zināja, ka viņi tur ir, zināja arī ceļus, kā savu vārdu laukā dabūt. Nav garantijas, ka tās kartītes ir īstas vai nav speciāli atlasītas. Nav arī izslēgta varbūtība, ka maisi ar īpašu nolūku tika atstāti. Arī sabiedrība patlaban jau tāpat ir elektrizēta, tad kāpēc vēl kāpināt nevajadzīgas emocijas?

Anda Līce, dzejniece:
Viens likums nevar pavilkt svītru. To pavelk reālas darbības, bet pēkšņi, negaidīti lēmumi asociējas ar zemstrāvām. Čekas maisu atvēršana vieniem liks berzēt rokas, citiem — dzert sirdszāles, zaudēt amatus, žurnālistiem būs darbiņš. To vajadzēja darīt agrāk. Un tad viss ir tāds atdzisis kā uzsildīti, piededzināti kāposti — nelaba smaka, dūmi, nekāda gandarījuma, vien mieles. Ja agrāk būtu šī informācija publiskota, gan uz lielā valsts, gan mazajiem pašvaldību šaha galdiņiem būtu cits figūru izkārtojums. Pirms gadiem desmit es būtu vēlējusies, lai šos maisus atver, bet tagad man vienkārši vairs nav nekādu sajūtu. Un nav arī konkrētu cilvēku, kas manas ģimenes liktenī vainojami. Ja seku ir tik daudz kā mums, tad tās lēnām veselai paaudzei ir jāizdzīvo.

Juris Rubenis, teologs:
Tas ir šausmīgi nokavēts solis, to vajadzēja darīt 10 gadus agrāk vai arī īstenot lustrācijas procesu. To, kas pieteiktos un apņemtos vairs nesadarboties, uzvārdi paliktu neizpaužami. Šobrīd grūti saprast publicēšanas jēgu, jo nav 100% skaidrības par katra ieraksta īstumu un sadarbības kvalitatīvo raksturu. Šis var darboties kā faktors, lai latviešu sabiedrībai būtu iemesls paplēsties. Domājot par visas Latvijas sabiedrības integrācijas nepieciešamību, tagad, kad mums tik sarežģīti apstākļi ar krievu skolu aizsardzības štābu, rodas sajūta, ka kādam gribas sašķelt arī latviešus. Piedošana un izlīdzināšanās bija kārtojama lustrācijas ceļā, dodot katram iespēju nožēlot, un tad redzētu, kas grib un kas negrib ar savu pagātni izlīdzināties.

Georgs Andrejevs, Latvijas vēstnieks Eiropas Padomē, pirmais no Saeimas deputātiem atzinis sadarbību ar VDK:
Domāju, ka nevar pavilkt svītru, jo tie maisi nav pilnīgi. Vēsture ir daudz pilnīgāka nekā maisi. Vienmēr esmu bijis par variantu, kāds bija Igaunijā — lustrāciju. Tas būtu bijis vispareizākais ceļš, izvērtējot katru individuāli. Lustrācija vēl tagad būtu iespējama. Labāk strādāt, katru aktīvi aicinot un pieņemot skaidrojumus no cilvēkiem, bet vispirms — divpusējās pārrunās. Bet tagad būs tādi, kas maldīgi iekļauti. Kā viņi pierādīs, ka nav sadarbojušies, kur ies, ko darīs?

Diena, 2004. gada 21. maijs


Paceļot priekškaru
Zaida Kalniņa

Saeimas 19.maija (2004) ārkārtas sēdē pieņemtie grozījumi likumā "Par bijušās VDK dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu" sagādāja pārsteigumu Latvijas sabiedrībai, kas iestājas par vai pret čekas maisu publiskošanu un soda termiņa pagarinājumu čekas aģentiem un darbiniekiem. Gan vieni, gan otri, iespējams, pirmajā mirklī sev uzdeva jautājumu: vai tiešām tas ir noticis? Pēc 13 gadu veto zīmoga ir dota politiska atļauja sabiedrībai uzzināt kaut daļu no tiem, kas kādreiz piekrituši sniegt ziņas VDK.

Sarunas un komentārus par šo lēmumu jau vakarā interesenti varēja vērot arī Jāņa Dombura veidotajā raidījumā "Kas notiek Latvijā?". Pārstāstīt, ko teikuši raidījuma vadītāja uzaicinātie sabiedrības pārstāvji un amatpersonas, nav nozīmes. Šai politiski jutīgajai tēmai kā dienas pirmajai aktualitātei pienākošos uzmanību veltījuši gan elektroniskie, gan rakstošie, gan audiovizuālie mediji. Aptaujātie speciālisti komentējuši pieņemtā likumprojekta politisko fonu, kā arī atzinuši likumprojekta pieņemtās redakcijas nepilnības. Tomēr, uzrunājot ne vienu vien iespējamo komentētāju, nācās arī uzklausīt atteikumu komentēt minēto Saeimas lēmumu. Kā iemesls tika minēts lēmuma pietiekami sarežģītais un neviennozīmīgi vērtējamais raksturs.

Reabilitācijas un specdienestu lietu prokuratūras virsprokurors Pēteris Dzalbe norāda, ka trūkst īpašas likuma prasību īstenošanas kārtības un ir nepieņemami, ka saraksti bez ierobežojumiem būs pieejami katram. Pasaules prakse rāda, ka ar šādiem sarakstiem var iepazīties tikai cietušie. Likumdošanā jāiekļauj aizsardzības mehānisms sarakstu pieejamībai.
Runātājs arī piezīmējis, ka, viņaprāt, paši Saeimas deputāti nav gaidījuši, ka ar tik lielu balsu vairākumu tiks atbalstīta norma par čekas maisu atvēršanu.

Ikkatra indivīda pieeju čekas maisos esošajai informācijai neatbalsta arī Totalitārisma seku dokumentēšanas centra vadītājs Indulis Zālīte. Iestādes rīcībā ir 4000 bijušo VDK aģentu uzvārdi, bet tā ir tikai ļoti neliela daļa no visiem, kas no 1953. līdz 1991.gadam bija piekrituši sadarboties ar VDK.

Jāatzīmē, ka vēl dienu pirms balsojuma Saeimas Juridiskās komisijas vadītājs Mareks Segliņš "LV" pauda gan savu, gan Juridiskās komisijas viedokli, ka maisu satura nodošana mediju un visas sabiedrības pārraudzībai nebūtu lietderīga (skat. publikāciju "LV" 19.05. "Politisko sodu noilgumu meklējot"). Tomēr balsojumā ar 78 balsīm par un 9 pret Saeimā tika pieņemts lēmums dot pieejamību čekas maisu saturam, bet liegt VDK bijušajiem darbiniekiem kandidēt uz augstākstāvošiem amatiem vēl desmit gadus
.
Ziņu aģentūra LETA vēsta, ka priekšlikumu atbalstīja Tautas partijas un Zaļo un Zemnieku savienības frakcija, daļa partijas "Jaunais laiks", Latvijas Pirmās partijas, apvienības "Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā" un Latvijas Sociālistiskās partijas frakcijas deputāti. Savukārt pret balsoja deviņi Tautas saskaņas partijas deputāti, bet atturējās divi "Jaunā laika" pārstāvji.

Iespējams, kontekstā ir vērtīgi atcerēties, kā šo jautājumu atrisinājuši mūsu Baltijas kaimiņi. Igaunijā, pamatojoties uz valstī pieņemto tā saukto pašizgaismošanas likumu, kas noteica pašu bijušo čekistu pieteikšanos, atnākušo cilvēku saraksti tikuši publiskoti, bet neizraisīja lielu sabiedrības interesi. Līdzīgi rīkojās arī lietuvieši. Kaimiņvalstīm VDK darbinieku mantojums salīdzinājumā ar Latviju ir bijis nesalīdzināmi niecīgāks un līdz ar neatkarības atgūšanu nav bijis arī šāda čekas arhīva.

Arī "LV" piedāvā divu iekšlietu un VDK darbību pārzinošu cilvēku viedokļus.

Lūk, ko atzīst ilggadējs iekšlietu sistēmas darbinieks ģenerālis Aloizs Blonskis: "Aģents ir un paliek aģents līdz nāvei. Uzskatu, ka šis ir aplams lēmums, jo nekur pasaulē aģentu vārdi netiek atklāti. Domāju, ka Latvijā palikušajos čekas maisos nav falsifikāciju. Cita lieta, ka tur nav pat puse no bijušajiem aģentiem. Skatoties Jāņa Dombura pēdējo raidījumu "Kas notiek Latvijā?", es gaidīju, kad kāds no kompetentajiem runātājiem izstāstīs, kā notiek aģentu piesaiste, taču tas nenotika. Ja maisu saturs nonāks gaismā, nav šaubu, ka daudziem tā būs ilgi gaidītā medusmaize. Nedomāju, ka tā dēļ notiks masu atriebības."

Izdevās sazināties arī ar bijušo LPSR iekšlietu ministru Bruno Šteinbriku. Viņš Saeimas lēmumu nosauca par politisku infantilismu. "Latvijā tauta jau mākslīgi ir sadalīta krievvalodīgajos un latviešos. Tagad šķelsim tālāk: tie, kas ir maisos, un tie, kas nav. Maisus nav vajadzības aiztikt, tajos atrodas apmēram 14% no visas aģentu saimes. Kur ir pārējie? Aizvesti un atrodas aiz durvīm, kas nekad neatvērsies. Zinu, ka, Atmodai nākot, šajos atstātajos maisos tika saliktas kartiņas, lai tikai būtu kaut kas. Nevajag aizmirst, ka aģents ir valsts acis un ausis. Un aģenti strādā joprojām, katrs savas valsts labā. Es ceru, ka Vaira Vīķe- Freiberga apzināsies šā jautājuma patieso nozīmi un pieņemto likumprojektu atgriezīs Saeimā otrreizējam darbam."

Saeimas lēmums ir izraisījis lielu rezonansi, kas būs degpunktā, līdz savu lēmumu darīs zināmu Valsts prezidente, vai nu izsludinot, vai atdot atpakaļ otrreizējai caurlūkošanai minēto likumprojektu.

Latvijas Vēstnesis, 21.05.2004 



Prezidente prasa Saeimai pārstrādāt VDK kartotēkas likumu
Sanita Jemberga

Lūdzot vēlreiz pārdomāt vajadzību vēl uz 10 gadiem pagarināt aizliegumu bijušās VDK darbiniekiem un aģentiem ieņemt noteiktus amatus un noteikt tādu čekas maisu publiskošanas kārtību, kas pasargā cilvēkus, kuri nav nodarbojušies ar ziņošanu par padomju režīma pretiniekiem, Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga piektdien atdeva parlamentam pārstrādāšanai steigā pieņemtās likuma izmaiņas.

"Tas ir politiķu jautājums," par iespēju principiāli mainīt lēmumu publicēt Latvijas rīcībā esošo kartotēkas daļu Dienai teica prezidentes padomniece Sandra Kukule. "Galvenā problēma ir princips atklāt visu par visiem. Eksperti, kas pētīja citu valstu pieredzi, mums norādīja, ka tā nav nevienā no bijušās Austrumeiropas valstīm. Lielākais risks ir cilvēki, kas ir zinoši par organizēto noziedzību, ekonomiskajiem noziegumiem, zinātnisko pētniecību — tie nebija ziņotāji par režīma ideoloģiskajiem pretiniekiem vai disidentiem." Prokuratūra informējusi, ka pēc Saeimas lēmuma viņiem zvanījuši bijušie aģenti, kas uztraucas par dzīvību.

Prezidente vēstulē Saeimai norāda, ka likums izraisa "divus ārkārtīgi strīdīgus jautājumus". Pirmais ir aizliegums bijušajiem čekistiem ieņemt noteiktus amatus. Ja Saeima uzskata, ka pēc 10 gadiem aizliegums jāpagarina vēl uz tādu laiku, jābūt skaidrībai, kāds sabiedrības interešu apdraudējums ar to tiek novērsts, lai valsts varētu to pārliecinoši argumentēt, piemēram, starptautiskās tiesu prāvās.

Prezidente atgādina Satversmes tiesas spriedumu, ka ierobežojumi palaikam jāpārskata un tie nevar pastāvēt bezgalīgi. Ja Saeima uzskatot, ka tie jāpatur, V.Vīķe–Freiberga aicina pārdomāt, vai tiešām visos 14 likumos.

V.Vīķe–Freiberga uzskatot, ka sabiedrībai ir tiesības zināt vēstures tumšās lappuses, arī VDK darbības apjomus, taču esot svarīgi atcerēties, ka ne visi aģenti darbojās pret disidentiem. Diena jau rakstījusi, ka no 4300 vārdiem kartotēkā tādu varētu būt nedaudz virs 600. Turklāt Latvijas rīcībā esošā kartotēka ir nepilnīga — 90% gadījumu kartītēs ir tikai personas vārds un nekādu norāžu uz kontekstu, kādā tas parādījies kartotēkā. No Latvijai pieejamajiem dokumentiem neesot iespējams gūt objektīvu ieskatu VDK darbības virzienos un sekās. Tāpēc jāizstrādā precīza kārtība, kāds informācijas apjoms sabiedrībai būs pieejams, lai neapdraudētu to cilvēku privāto dzīvi un drošību, kuri nebija saistīti ar politiskām represijām un vēršanos pret Latvijas neatkarības atgūšanu.

Diena, 2004. gada 22. maijs.

Iezīmējas pretestība čekas maisu purināšanai
Aija Lulle

Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas padomnieki tiksies ar vairākiem tiesību un totalitārisma seku pētīšanas speciālistiem, lai lemtu par čekas maisu atvēršanas aspektiem, Neatkarīgajai sacīja prezidentes preses sekretāre Aiva Rozenberga. Uz sanāksmi uzaicināto iepriekš paustie viedokļi spilgtāk iezīmē noraidošu attieksmi pret kartotēkas publiskošanu.

Neatkarīgā jau rakstīja, ka Saeima 19. maijā pēkšņi atbalstīja tā saukto čekas maisu atvēršanu, lai tie būtu pieejami ikvienam. Prezidentei par to jāizšķiras, vēlākais, līdz nākamajai trešdienai.

"No Tautas saskaņas partijas ir saņemts iesniegums ar lūgumu neizsludināt grozījumus. Tāpat kā citkārt šādos gadījumos Valsts prezidenta kanceleja rīko sanāksmi, lai diskutētu par likuma tekstu," sacīja A. Rozenberga.

Sanāksmē piedalīsies Valsts cilvēktiesību biroja, Saeimas Juridiskās komisijas pārstāvji, Totalitārisma seku dokumentēšanas centra vadītājs Indulis Zālīte, Reabilitācijas un specdienestu lietu prokuratūras pārstāvji, cilvēktiesību eksperts Mārtiņš Mits un Latvijas valdības pārstāve starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās Inga Reine.

Neatkarīgās aptaujātie politiķi un eksperti tūlīt pēc Saeimas lēmuma pārsvarā izteica šaubas, vai nepilnīgo datu publicēšana ir nepieciešama, jo tā varētu izraisīt pat savstarpēju izrēķināšanos.

M. Mits uzskata, ka "sabiedrībai ir tiesības uzzināt cilvēku vārdus, kas sadarbojušies ar padomju režīmu, bet ir jārada tiesību aizsardzības līdzekļi, lai cilvēki, kas uzskatīs, ka sarakstos iekļauti nepamatoti, varētu aizstāvēt savu godu un cieņu".

Ģenerālprokuratūras Reabilitācijas un specdienestu lietu prokuratūras virsprokurors Pēteris Dzalbe aģentūrai LETA vakar sacīja, ka Saeimas atbalstītais likums par čekas maisu publiskošanu pašreizējā redakcijā nav pieņemams, jo trūkst īstenošanas mehānisma.

Savukārt Saeimas Juridiskās komisijas vadītājs Mareks Segliņš pēc Saeimas balsojuma sacīja, ka "pēc garām debatēm Tautas partijas frakcijā tika nolemts, ka nav nekāda pamata ierobežot minēto informāciju. (..) Frakcija uzskatīja, ka kaitīgāka ir pastāvīgā aizdomu ēna, cilvēku kompromitēšanas iespējas, tāpēc vienreiz labāk pielikt tam punktu". I. Zālīte uzskata, ka "dokumenti būtu izmantojami vienīgi aspektos, kas skar valsts drošību, lai ar tiem strādā Drošības policija, Satversmes aizsardzības birojs".

Valsts cilvēktiesību biroja pārstāve Līga Biksiniece Neatkarīgajai uzsver, ka maisu atvēršana "ir politisks lēmums". Viņa pieļauj, ka nepilnīgās kartotēkas publicēšana var radīt cilvēktiesību pārkāpumu gadījumus. "Tādēļ es vairāk domāju, ka to nevajadzētu publiskot," sacīja L. Biksiniece.

I. Reine vakar Neatkarīgajai atteicās komentēt savu nostāju, sakot, ka viedokli varētu paust pēc šodienas sanāksmes.

Specdienestu arhīvu publiskošana ir bijusi sāpīga un šokējoša gan valstīs, kur arhīvi atvērti, piemēram, Vācijā, gan arī tajās, kur joprojām visiem nav pieejami. 2002. gada jūlijā arī Slovākijas parlaments nobalsoja par slepenības statusa noņemšanu valsts slepeno dienestu arhīviem, taču toreizējais prezidents Rūdolfs Šusters tomēr noraidīja parlamenta lēmumu. Jau 1992. gadā šajā valstī tika publicēts bijušā disidenta Petra Cibulkas saraksts, kurā bija 2 400 bijušās Čehoslovākijas slepenpolicijas ziņotāju vārdi. Saraksts izraisīja asus strīdus, pārmetumus, ka tas ir kļūdains. 2002. gadā Iekšlietu ministrija publicēja savu sarakstu, taču tajā bija tikai 18 vārdi.

Slovākijā izveidoja Tautas atmiņas institūtu, kurš pēta slepenos arhīvus. Pašlaik slovāki var iegūt informāciju, ko tieši par viņiem savulaik vācis slepenais dienests, bet viss arhīva saturs nav publiski pieejams, un ik pa laikam uzvirmo strīdi, ka bijušā slepenā tīkla mezgli tā arī nav atšķetināti.

NRA, 21.05.2004


Prezidentes padomniece: Likums par čekas maisu atvēršanu nav izpildāms  

Rīga, 21.maijs, LETA. Tā dēvēto čekas maisu publiskošanu paredzošo likuma grozījumu tālāka īstenošana ir neskaidra un likums pieņemtajā redakcijā nav izpildāms, šodien pēc Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas padomnieku apspriedes ar ekspertiem žurnālistiem atzina prezidentes padomniece juridiskajos jautājumos Sandra Kukule.

To, ka Saeimas pieņemtais likums "Par bijušās VDK dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības faktu ar VDK konstatēšanu" esošajā redakcijā ir neskaidrs un grūti īstenojams, uzsvēruši vairāki eksperti, sacīja Kukule. Informācija, ko padomnieki saņēmuši sanāksmes laikā, bijusi vērtīga. Pārsteidzoši, ka ar to netika iepazīstināti Saeimas deputāti pirms balsojuma par likumu, norādīja prezidentes pārstāve.

Kā ziņots, sanāksmē piedalījās Saeimas Juridiskās komisijas, Valsts cilvēktiesību biroja pārstāvji, cilvēktiesību eksperts Mārtiņš Mits, Latvijas valdības pārstāve starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās Inga Reine, Totalitārisma seku dokumentēšanas centra vadītājs Indulis Zālīte, Reabilitācijas un specdienestu lietu prokuratūras pārstāvji.

Pēc Kukules teiktā, šīsdienas pārrunas liek aizdomāties par to, kā likums tiks interpretēts nākotnē un kādas būs tā darbības sekas, īpaši attiecībā uz tiem aģentiem vai ziņotājiem, kas nokļuvuši Valsts drošības komitejas (VDK) datubāzēs, ņemot vērā viņu darbību cīņā ar organizēto noziedzību, ekonomiskajiem noziegumiem vai nodarbošanos ar zinātniski tehnisko pētniecību.

Kā sacīja Kukule, Saeimas deputāti un sabiedrība nav izsmeļoši informēti par to, kādas bija VDK struktūras, kā darbojās dažādas tās nodaļas un kādos nolūkos aģenti tika vervēti. Nav runāts arī par to, kāda bija nozīme tā sauktajai "aizmuguriskajai" vervēšanai, kas nozīmēja, ka cilvēku uzvārdi varēja nokļūt kartotēkās, viņiem pašiem par to nezinot.

Sanāksmes gaitā minēta arī informācija par tām krimināllietām un organizētiem noziegumiem, kuri tika atklāti, pateicoties aģentu ziņojumiem un kuru rezultātā cilvēki ir izcietuši sodu. "Šāda informācija varētu apdraudēt šo cilvēku turpmāko dzīvi un pat arī dzīvību," sacīja Kukule.

Prokuratūras pārstāvis informējis, ka saņemti jau pirmie zvani un bažas no cilvēkiem, kas ziņojuši par ekonomiskiem noziegumiem un kuru ziņojumu rezultātā notiesātie cilvēki šobrīd ir brīvībā. Šiem noziedzniekiem būs iespējams iepazīties, uz kādu ziņojumu pamata viņi ir izcietuši sodu un nokļuvuši ieslodzījumā.

Šodien prezidente tiks iepazīstināta ar sanāksmes rezultātiem, informēja Kukule, paužot cerību, ka arī lēmumu, vai izsludināt likumu, Vīķe-Freiberga pieņems šodien. Satversmes noteiktais termiņš, kad prezidente likumu var nosūtīt otrreizējai caurlūkošanai Saeimā, beidzas otrdien, 25.maijā.

Vīķe-Freiberga uzskata, ka jau ilgu laiku pirms mēģinājumiem publiskot VDK kartotēku bija jāveic šo materiālu profesionāls un objektīvs vēsturiskās izpētes darbs. To prezidente šodien uzsvēra vēsturnieku komisijas sēdē, kas bija veltīta komisijas vēstures pētījumu 11.sējuma atklāšanai.

"Man kā zinātniecei šķiet, ka ar šo materiālu [čekas maisiem] līdz šim bija jāveic pētniecības un izvērtēšanas, kā arī statistiskās apstrādes darbs," sacīja Vīķe-Freiberga. "Te būtu vajadzējis jau notikt nopietnam pētniecības darbam, pirms tik saturiski sarežģīts un neviennozīmīgs materiāls tiktu nodots pilnībā publiskai, neprofesionālu pilsoņu izvērtēšana," sacīja prezidente.

Vīķe-Freiberga uzskata, ka vēsturnieku komisijai jāturpina tās darbs, pievēršot uzmanību tam padomju okupācijas periodam, kas seko 1949.gada deportācijām līdz pat neatkarības atjaunošanai. "Man kā prezidentei šķiet īpaši svarīgi, lai nākamā gada rudenī vēsturnieku komisijas darbs neapstātos, jo līdz šim aplūkotajos tematos ir vēl daudz darāmā, galvenokārt ļoti nopietni jārunā par visu padomju gadu laiku, kur ir prasība to zinātniski objektīvi izvērtēt," sacīja Vīķe-Freiberga.

Pēc viņas teiktā, nepieciešamību izpētīt dziļāk šo vēstures posmu ilustrē arī likuma grozījumi par VDK kartotēku, kuri šobrīd atrodas uz viņas galda un par kuriem lēmumu viņa pieņemšot vai nu šodien, vai rīt, 22.maijā, no rīta.

Kā sacīja prezidente, kartotēkas publiskošanai būtu "nopietnas sekas attiecībā uz cilvēktiesībām un juridiskiem aspektiem, kas šī brīža likuma grozījumu versijā nav nopietni ņemti vērā". Viņa arī norādīja, ka tā dēvēto čekas maisu atvēršana varētu iespaidot arī to cilvēku bērnu dzīves, kuri minēti šajās kartotēkās.

"Tie ir nopietni jautājumi, kas prasa padziļinātu, profesionālu un objektīvu vērtējumu ārpus politiskajām debatēm un politiskās pozicionēšanas," sacīja prezidente.

LETA


Nodod otrreizējai caurlūkošanai Saeimai likumu par VDK kartotēku

Rīga, 21.maijs, LETA. Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga šodien nodevusi otrreizējai caurlūkošanai Saeimā grozījumus likumā "Par bijušās VDK dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības faktu ar VDK konstatēšanu", aģentūru LETA informēja prezidentes preses sekretāre Aiva Rozenberga.

Kā ziņots, Saeima 19.maijā atbalstīja tā saukto čekas maisu atvēršanu, galīgajā lasījumā pieņemot grozījumus likumā "Par bijušās VDK dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības faktu ar VDK konstatēšanu". Saeima noteica, ka PSRS Valsts drošības komitejas materiāli un informācija ir izmantojama un publicējama bez ierobežojumiem, kas nozīmē, ka čekas maisi būtu pieejami ikvienam.

Saeimas priekšsēdētājai Ingrīdai Ūdrei nosūtītajā vēstulē prezidente uzsver, ka sabiedrībai ir būtiski zināt arī Latvijas vēstures sarežģītās un dramatiskās lappuses. "Cilvēkiem ir tiesības uzzināt patiesību par Valsts drošības komitejas darbību Latvijā, tajā skaitā par tās aģentiem, rezidentiem, konspiratīvo dzīvokļu turētājiem un uzticības personām," norāda Vīķe-Freiberga.

Taču tikpat svarīgi esot panākt, lai sabiedrībai tiktu sniegta uzticama un nesagrozīta informācija, no kuras būtu iespējams gūt priekšstatu par minētās iestādes darbību un konkrētu cilvēku lomu tajā.

Pēc prezidentes domām, 19.maijā pieņemtais likums izraisa divus "ārkārtīgi strīdīgus jautājumus". Pirmais jautājums attiecoties uz grozījumu pantu, kas paredz pagarināt ierobežojumus tiesiskajās attiecībās VDK darbiniekiem un informatoriem vēl uz desmit gadiem. Bet otrs prezidentes izvirzītais jautājums attiecas uz grozījumu pantu, saskaņā ar kuru VDK dokumentus varētu izmantot un publicēt bez ierobežojumiem.

Valsts vadītāja norāda - ja likumdevējs uzskata, ka 1994.gadā Saeimas noteiktie desmit gadi nav bijis pietiekams laiks, lai novērstu bijušo VDK darbinieku un informatoru ietekmi uz nacionālo drošību un Latvijas teritoriālo vienotību, likumdevējam skaidri ir jānorāda mērķis, kura sasniegšanai tiek pagarināts minēto ierobežojumu termiņš. Jābūt skaidrībai, kāds sabiedrības interešu apdraudējums ar to tiek novērsts, lai Latvijas valsts varētu pārliecinoši argumentēt gan par šāda risinājuma samērīgumu, gan tā piemērotību likumdevēja noteiktajam mērķim.

Vīķe-Freiberga atgādina, ka 2000.gada 30.augustā Satversmes tiesa, lemjot par vēlēšanu tiesību ierobežojumiem, norāda uz nepieciešamību "likumdevējam, periodiski izvērtējot attiecīgo politisko situāciju valstī un ierobežojumu nepieciešamību un pamatotību", lemt par ierobežojumu termiņa noteikšanu, "jo šādi ierobežojumi var pastāvēt tikai noteiktu laiku".

Ja tomēr Saeima uzskata, ka ierobežojumu termiņa pagarināšanai ir leģitīms pamats, atkārtoti ir jāizvērtē 14 valsts likumos noteiktās jomas, kurās šie ierobežojumi būs spēkā vēl desmit gadus, uzskata prezidente.

Savukārt tā dēvēto čekas maisu atvēršanai, pēc prezidentes domām, Saeima nav paredzējusi kārtību, kādā VDK dokumenti tiks izmantoti un publicēti, tādejādi atstājot likuma īstenošanu dzīvē pilnīgā izpildītāju un to ierobežoto materiāli tehnisko resursu ziņā.

"Attiecībā uz Saeimas lēmumu atļaut izmantot un publicēt visus VDK dokumentus bez izņēmuma ir jāapzinās, ka šie dokumenti satur ne tikai informāciju par VDK darbību ideoloģiskajā jomā un politiskajās citādi domājošo represijās, bet arī, piemēram, informāciju, kas saistīta ar organizētās noziedzības un ekonomisko noziegumu apkarošanu un satur ziņas par tām personām, kas bijušas iesaistītas šo noziegumu atklāšanā. Tādas informācijas publicēšana varētu skart minēto personu drošību," norāda Vīķe-Freiberga.

Saskaņā ar ekspertu sniegto informāciju no aptuveni 4 000 VDK aģentu kartiņām tikai daļa attiecas uz personām, kuras darbojas ideoloģiskajā jomā. Pēc prezidentes domām, īpaši jāņem vērā, ka Latvijas valsts rīcībā esošais VDK dokumentu apjoms ir nepilnīgs un nesniegs vispusīgu un objektīvu ieskatu par VDK darbību un sekām.

Turklāt, kā norāda Vīķe-Freiberga, aptuveni 90 procentos gadījumu, aģentu kartiņas saturot tikai norādi uz personas vārdu bez jebkādas norādes uz to notikumu kontekstu, kādā šis vārds ir parādījies VDK kartotēkā. Līdz ar to šāda informācija nav uzskatāma par pilnīgu un var izsaukt tās ļaunprātīgu izmantošanu.

Tāpēc ir svarīgi noteikt precīzu informācijas apjomu un kārtību, kādā tā tiek publiskota, lai neapdraudētu to personu tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību un fizisko drošību, kuras nebija saistītas ar politiskajām represijām un vēršanos pret Latvijas valsts neatkarības atgūšanu.

Pēc valsts vadītājas domām, jāpanāk diferencēta pieeja VDK dokumentu izmantošanai un publicēšanai, lai sabiedrības ieguvums būtu samērojams ar konkrēto indivīdu aizskartajām tiesībām un interesēm, kuras aizsargā valsts Satversme un Latvijai saistošie starptautiskie cilvēktiesību akti.

LETA


Iemesls paplēsties

Kā liecina laikraksti, čekas maisu tēma tuvākajā laikā vis netiks iebāzta kādā tumšā kaktā, aktualitātē tā vēl ilgi būs žurnālistu maizes darbs.

Sanita Jemberga laikrakstā "Diena" iztaujājusi vairākus sabiedrībā pazīstamus cilvēkus par jautājumu: "Vai, publiskojot čekas maisus, var pavilkt svītru vēsturei?" Teologs Juris Rubenis: "Tas ir šausmīgi nokavēts solis, to vajadzēja darīt 10 gadus agrāk vai arī īstenot lustrācijas procesu. To, kas pieteiktos un apņemtos vairs nesadarboties, uzvārdi paliktu neizpaužami. Šobrīd grūti saprast publicēšanas jēgu, jo nav 100% skaidrības par katra ieraksta īstumu un sadarbības kvalitatīvo raksturu. Šis var darboties kā faktors, lai latviešu sabiedrībai būtu iemesls paplēsties. Domājot par visas Latvijas sabiedrības integrācijas nepieciešamību, tagad, kad mums tik sarežģīti apstākļi ar krievu skolu aizsardzības štābu, rodas sajūta, ka kādam gribas sašķelt arī latviešus. (..)"

Latvijas vēstnieks Eiropas Padomē, pirmais no Saeimas deputātiem atzinis sadarbību ar VDK, Georgs Andrejevs: "Domāju, ka nevar pavilkt svītru, jo tie maisi nav pilnīgi. Vēsture ir daudz pilnīgāka nekā maisi. Vienmēr esmu bijis par variantu, kāds bija Igaunijā, — lustrāciju. Tas būtu bijis vispareizākais ceļš, izvērtējot katru individuāli. Lustrācija vēl tagad būtu iespējama. Labāk strādāt, katru aktīvi aicinot un pieņemot skaidrojumus no cilvēkiem, bet vispirms — divpusējās pārrunās. Bet tagad būs tādi, kas maldīgi iekļauti. Kā viņi pierādīs, ka nav sadarbojušies, kur ies, ko darīs?"

Smags sods
Askolds Rodins "Dienas" komentāru "Maisītāji" arī veltījas čekas maisu atvēršanai: "Šī Saeimā nav pirmā reize, kad simt kopumā izglītotu un kaut kādu audzināšanu baudījušu cilvēku grupa pārvēršas par pūli, kurš aizslauka visu, kas trāpās tam ceļā. Šoreiz — jebkurus argumentus pret gandrīz tūlītēju un bezierunu pieeju eksplozīvajam pagātnes mantojumam. (..)

Atšķirībā no Igaunijas un Lietuvas pie mums aģentiem oficiāli netika dota iespēja brīvprātīgi atzīties, taču kļuvis zināms, ka maisos ir ziņas par vairākiem simtiem cilvēku, kas to tomēr izdarījuši un devuši zvērestu nekaitēt Latvijas valstij. Tagad iznāk, ka viņi jāizliek vispārējai apskatei. Viņi uzticējās valstij, tagad valsts ar deputātu pūliņiem gatavojas viņus par to sodīt. Kartotēkā droši vien ir arī jau miruši cilvēki, kuriem palikuši bērni un citi tuvinieki. Sods nāks pār viņu galvu. Apkārtējo attieksmes maiņa — un tā ir gandrīz neizbēgama — ir smags sods, kas var radikāli mainīt cilvēka dzīvi.

Nav pamata domāt, ka gan minētie, gan citi argumenti deputātiem būtu ķīniešu ābece. Visticamāk, viņi vienkārši nobijās, ka vēlētāju skatījumā varētu kļūt par "stukaču aizstāvētājiem", un tas jau būtu tāpat, kā atņemt bārenim pēdējo maizes riecienu vai nosvilināt labdarības zupas virtuvi. (..) Sakarsušu galvu pieņemtu lēmumu vēl var labot Valsts prezidente, un jācer, ka viņa to izdarīs. Nebūs jau pirmā reize."

Rindā pēc maisa
"Daudz pieminētā "vāts uzplēšana" ir izrādījusies sāpīgāka, nekā to varētu domāt, jo, vāti plēšot, ir divi varianti: vai nu ātrāk sadziedēt brūci, vai arī noasiņot. Vismaz šobrīd jautājumu ir vairāk nekā atbilžu. Un tomēr pārņem izbrīns par politiķu īsredzību (..), ar švunku risinot tik sarežģīto padomju laika kolaboracionisma problēmu. Tā vien šķiet, ka likums ir pieņemts konkrētām personām. (..) Pēc visa spriežot, Krievijas "kompetentie orgāni" priecīgi berzē rokas par Latvijas likumdevēju karstajām galvām," raksta Anita Daukšte laikrakstā "Rīgas Balss".

Apšaubāma uzvara
"Demokrātija uzvarējusi? Apšaubāmi," raksta Leonīds Fedosejevs komentārā laikrakstā "Čas". Viņš arī kalkulējis, kas no tā iegūstams: "Tas ir kā katalogs bibliotēkā. Vai pēc kartotēkas kartītes var pateikt par grāmatas saturu? Pāris vispārējas frāzes. Iespējams, ka patiesībā grāmata izrādīsies nepavisam par to, ko jūs vēlējāties. (..) Padomju laikos katrs aizpildīja dīvainu papīru, kas pēc tam kaut kur tika nosūtīti. Tā ka šie dokumenti ir graša vērti. Kaut gan, dabiski, šā brīža netīrajās politiskajās spēlēs tos var izmantot efektīgi. Pierādi, ka neesi kamielis!"

"Kas attiecas uz politiku un viedokļu dažādību, tur iecietības nav. Pat latviešu masu mediji aicina būt modriem pret "tautas ienaidniekiem". Un "modro" netrūkst. Ko jūs nosodāt, ziņotāju mantinieki?" L. Fedosejevs tomēr nav varējis atturēties atbildīgā vaininieka meklējumos.

Latvijas Avīze 2004. gada 22. maijs 

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home