|
Čekas maisi. 2004.g.5-22.maijs. 15 raksti
Izbērt maisus partiju
silēs
Viktors AVOTIŅŠ
Čekas maisiem ķērusies
klāt katra Saeima. Vairākumā gadījumu mēģināts panākt to publiskošanu.
Septītajā Saeimā attiecīgus likumprojektus iesniedza Tautas partija un TB/LNNK.
Lai arī pērnā gada nogalē Saeima, uz desmit gadiem pagarinot sadarbības
fakta ar VDK izmantošanu tiesiskajās attiecībās pret personu, reanimēja
maisu aktualitāti, tomēr mūsu galvenajam orgānam būtu vērts izdomāt ko
jautrāku un šodienīgāku. Piemēram, aizliegt piedalīties pašvaldību un nākamās
Saeimas vēlēšanās visiem, kuri pērnruden referendumā balsoja pret iestāšanos
Eiropas Savienībā.
Jo, pirmkārt, spriežot pēc notikušo pārbaudes lietu un tiesu prāvu rezultātiem,
maisos mītošās tiesiskās patiesības līmenis ir ļoti zems. Otrkārt, dabūjot
kādu laukā no maisa, nevar un nevarēs runāt par kādu "taisnīguma"
uzvaru vismaz tik ilgi, kamēr oficiālajā uztverē pastāvēs un tiks kultivēts
dīvaini nekompetents uzskats par PSKP un VDK nomenklatūras attiecībām to
savstarpējā hierarhijā un uzraudzībā. Treškārt, pērnā gada nogalē
Saeima nodarbojās ar politisku liekulību. Proti no vienas puses, politiķi
nespēj uzrādīt tādu reālu attiecīgu instanču un tiesu darbību, kas būtu
adekvāta šo politiķu proponētajai piektās kolonas ietekmei Latvijā, tāpēc
no otras puses tie izvēlas sijāt sēnalas (no aģentūras efektivitātes
viedokļa) un kacināt cilvēkus, pret kuru lojalitāti nav bijis pretenziju,
kuru darbības noilguma termiņš vienreiz ticis pasludināts un izturēts.
Saeima neuzrādīja it nekādus aktualizācijas argumentus, konkrētus piemērus,
kas liktu domāt par to, ka maisu u.tml. kontingents valstī tiešām ir sociālpolitiska
problēma. Tikai tad, ja maisi ir reāls drauds, attieksmes dinamika var būt
negatīva, visos citos gadījumos tai jābūt pozitīvai. Ceturtkārt, TSDC pats
atzīst, ka strādāt ar maisiem pierādījumu līmenī ir ārkārtīgi grūti
(aģentu personas un darba lietas Krievijā, čekisti savējos negrib stučīt).
Ja maisos galvenokārt (no vairāk nekā 4000) ir sekundāra līmeņa aģentu
kartītes, kas skar astoņdesmito gadu aktīvo aģentūru, un ja šī informācija
tiek papildināta ar faktiem, ka no 1953. līdz 1991. gadam Latvijā bijuši reģistrēti
ap 25 000 aģentu un ka 1991. gadā aktīvajā aģentūrā bijis ap 4500 aģentu,
tad vajadzētu, pirms izkratīt maisus, pacensties ļoti precīzi un no 2004.
gada plaukta definēt valsts politiskās pretenzijas pret maisos esošajiem. Man
it kā ir daudzas ar maisiem saistītas publikācijas un daudzi dokumenti, bet tā
arī līdz šim nav skaidrs, kas īsti ir tajos maisos iekšā. Nu, jā aktīvo
aģentu un arhīva aģentu kartītes. Bet ar to, izrādās, nav diezgan
sadarbības fakta konstatēšanai. Ja nav diezgan, nav vainīgs. Ja nav vainīgs,
vai šīs kartītes šodien ir pietiekams iegansts turēšanai aizdomās par
sadarbību, politiskām spekulācijām, kompromatiem partiju cīņās u.tml.? Ko
Saeima grasās publicēt maisu satura izskatā informāciju, dezinformāciju,
mītu, apvainotu cilvēku sarakstu, ja nevar lāgā publicēt sarakstu ar precīzu
norādi viņi bija VDK aģenti? Vai nu Saeimai par katru kartīti jādabū pārbaudes
slēdziens, vai arī jābūt ļoti perfektai, maisu patiesajam saturam atbilstošai
publicēšanas motivācijai, paredzot iespējamās juridiskās un morālās
sekas.
Fakti par maisu saglabāšanos Latvijā un to neiznīcināšanu pārvēršas
versijās, versijas pārvēršas mītos. Un maisu sakarā tieši mīti tiks
ierakstīti grāmatās kā vēsture. Pušu rīkojumu un rīcības datumi tiks
atbilstoši pielāgoti. Šīs transformācijas plus varas partiju spekulēšana
ar maisiem savstarpējās politiskās cīņās ir viens no iemesliem, kāpēc
cilvēku atrašana maisos vairs nekā neietekmē manu attieksmi pret šiem cilvēkiem.
Maisi ir adekvāta juridiska, nevis politiska risinājuma problēma. Ja ar tiem
ņemas Saeima, tad tas liecina, ka tai arvien aktuāli grābstīties pa mēsliem,
lai tie smirdētu, nevis mēslus aizvākt, lai padarītu politiku tīrāku. Šī
problēma politiski un konsekventi bija jāatrisina 1991. gadā. Vara bija tam
par gļēvu. Turklāt risinājuma vietā problēma kalpoja par politikas
barotni. Vai Saeima, atsevišķas partijas, publicējot maisus, šobrīd tiešām
grib atrisināt problēmu vai tikai piedabūt šīm partijām aktuālas ļaužu
grupas dāsnāk pienest šo partiju siles ar savu balsu labumiem? Neuzdotu šādu
jautājumu, ja varētu atrast kaut vienu pētījumu vai vismaz analītisku kādas
partijas viedokli, kas būtu veltīts reālai VDK ietekmes transformācijai mūsdienās,
kad, atbilstoši pārmaiņām un situācijai, rekrutētas jaunas aģentu
paaudzes, saplaukuši jauni sniegpulkstenīši, piedzimuši jauni kurmji, bet
tie, kuri nav gribējuši atmest vecos niķus, spēlē citās komandās. Kurš
nemāk vai negrib novērtēt to, kas ir, tas žvadzina maisus.
NRA, 06.05.2004
Saeima beidzot ķersies klāt čekas maisiem
Baiba Lulle
Saeima beidzot nolēmusi konceptuāli lemt ko
darīt ar Valsts drošības komitejas (VDK) atstātajiem arhīvu materiāliem.
Saeimas Juridiskās komisijas vadītājs Mareks Segliņš Neatkarīgo informēja,
ka jautājumu komisija sāks skatīt šodien. Iepriekš likums Par bijušās VDK
dokumentu saglabāšanu un izmantošanu, personu sadarbības ar VDK konstatēšanu
paredzēja, ka sadarbības fakta ar VDK konstatēšana un tā izmantošana pret
personu pieļaujama līdz šā gada 3. jūnijam, bet Saeima pagājušā gada
nogalē atbalstīja šīs normas darbības pagarināšanu vēl uz desmit gadiem.
Pēc karstām debatēm pēdējā brīdī ierobežojumi bijušajiem VDK
darbiniekiem tika atcelti, tikai startējot Eiroparlamenta vēlēšanās. Taču,
lemjot par sadarbības konstatēšanas un fakta izmantošanas laika pagarināšanu,
politiķi, kā ierasts, izvairījās no šā jautājuma skatīšanas ko darīt
ar čekas maisiem publiskot, padarīt pieejamu to saturu vai ne. Arī atsevišķu
politiķu aicinājumi skart arī šo tēmu palika bez reakcijas.
Pirms vairākiem gadiem Saeima savukārt noraidījusi alternatīvu TDSC priekšlikumu
intervēt visus bijušos aģentus, lai noskaidrotu katra sadarbības motivāciju,
veidu.
Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā (TDSC) atrodas aptuveni 4500 aktīvo
aģentu kartīšu un 53 reģistrācijas žurnāli, kas liecina, ka kopumā okupācijas
gados tika savervēti 24 tūkstoši aģentu. Bez aģentu tīkla bija arī uzticības
personas, kas regulāri sniedza informāciju, un, lai arī pat augstākā rangā,
tās reģistrētas netika. VDK vienlaikus strādāja ne vairāk kā 1000
darbinieku.
Gan atšķirīgā sadarbības ar VDK forma un tās reģistrēšanas sistēma,
gan dažādās runas par to, kādēļ arhīvi netika iznīcināti vai aizvesti
uz Maskavu, radījis dažādu politiķu, juristu, vēsturnieku attieksmi pret čekas
maisu satura publiskošanu, vairākumu tomēr noskaņojot pret šādu soli.
Turklāt apšaubāma ir maisos atrodamās informācijas juridiskā nozīme, lai
gan uz tās pamata, taču ne bez papildu liecībām, tiesas ceļā noteikti
ierobežojumi dažiem politiķiem.
TSDC vadītājs Indulis Zālīte iepriekš stāstījis, ka VDK arhīvus bija
iecerēts izvest Maskava lika gaidīt pavēli, taču augusta puča notikumu
steigā par tiem neviens neaizdomājās, savukārt Latvijas VDK šefs Edmunds
Johansons neņēmās likt tos iznīcināt bez saskaņošanas. Brīdī, kad
komitejas darbinieki tomēr nolēma to darīt, arhīvu pārņēma Latvijas
Ministru padomes drošības dienests.
Pēc I. Zālītes domām, runas, ka reģistrācijas žurnāli un aģentu kartītes
Latvijā atstātas speciāli, lai kompromitētu cilvēkus, esot mīts. Latvijas
VDK pretizlūkošanas bijušais šefs Bruno Šteinbriks savulaik Neatkarīgajai
atzina, ka maisu lietā viņš saskata cīņu par varu, bet VDK vadošo
darbinieku vairākums uzskata, ka neviens sevišķi svarīga aģenta vārds čekas
maisos nav palicis. Neraugoties uz to, B. Šteinbriks E. Johansonam neesot
piedevis materiālu neiznīcināšanu.
Arī I. Zālīte ir viena no tiem, kas neatbalsta čekas maisu publiskošanu,
paredzot informācijas ļaunprātīgu izmantošanu cilvēku dezinformēšanai,
nomelnošanai. M. Segliņš teic, ka jārod risinājums, kas nedod pamatu spekulācijām
un liekai ažiotāžai.
Saeimas politiķi pauduši dažādus viedokļus, un prognozējams, ka frakciju
attieksme pret čekas maisu publiskošanu nebūs identiska attieksmei pret
ierobežojumu saglabāšanu VDK darbiniekiem. Tos atbalstīja Jaunais laiks,
Tautas partija, TB/LNNK un Zaļo un zemnieku savienība.
NRA, 05.05.2004
Zigurds Strīķis: Saeimas Juridiskās komisijas
neizlēmība VDK dokumentu jautājumā
Zigurds Strīķis, 8.Saeimas ZZS frakcijas deputāta Leopolda Ozoliņa palīgs
6. maijs 2004
Juridiskā komisija vakar skatīja grozījumus, kas bija iesniegti
likuma Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu,
izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu trešajam lasījumam.
Deputāta V. Stepaņenko (LPP) iesniegtie priekšlikumi paredzēja samazināt
sadarbības fakta ar VDK konstatācijas termiņu līdz 10 gadiem, tātad līdz
šā gada 2. jūnijam, bet VDK dokumentus uzskatīt par sevišķi slepenu informāciju.
Turpretim Leopolda Ozoliņa (ZZS) priekšlikumi paredzēja publicēt čekas
maisus, lai vēlētāji paši varētu izlemt par to ievēlēšanu valsts
amatos un, ņemot vērā, ka VDK darbība sākotnēji bijusi saistīta ar
noziegumiem pret cilvēci un genocīdu, bet vēlāk kļuvusi liberālāka,
noteikt, ka sadarbības fakta konstatācijai nav noilguma.
Jautājumā par sadarbības ar VDK konstatācijas termiņiem Saeimas Juridiskā
biroja vadītājs Gunārs Kusiņš skaidroja, ka nav nozīmes termiņam bez
noilguma, ja nav noteikts šā termiņa mērķis, - sods par sadarbību ar šo
okupētājvalsts iestādi, bet savukārt ierobežojumi bijušajiem VDK
darbiniekiem ieņemt noteiktus amatus tiek pamazām atcelti. Neatbildēts palika
jautājums par indivīda tiesībām bez noilguma, aizstāvot savu godu,
griezties tiesā, lai tā konstatētu, ka sadarbības fakti par šo personu ir
nepatiesi.
Vislielākās debates bija par bijušās VDK dokumentu publicēšanu, lai atņemtu
iespēju kriminālajām struktūrām un citu valstu izlūkdienestiem šantažēt
valsts amatpersonas. Leopolds Ozoliņš aicināja publicēt VDK aģentu
sarakstus, lai tie, kurus kādreiz čeka represēja, atņēma iespējas mācīties
augstskolā vai arī veidot savu profesionālo karjeru, gūtu vismaz morālu
gandarījumu un uzzinātu savu kolēģu vārdus, kuri nodevuši informāciju VDK.
Edgars Jaunups (JL) apgalvoja, ka VDK dokumentu publicēšana sašķelšot
sabiedrību, sēšot naidu un galu galā došot vairāk ļaunuma nekā labuma.
Taisnību sakot, bijušo Austrumvācijas un Rumānijas komunistu slepeno
dienestu arhīvu publicēšana sabiedrībā neizraisīja īpašus satricinājumus.
Arī Lietuvā sekmīgi veikta lustrācija, ļaujot bijušajiem VDK darbiniekiem
pieteikties valsts iestādēs un sniegt visas to rīcībā esošās ziņas par
savu darbību. Turpretī Latvijā neatrisinātais komunistiskās pagātnes
mantojums un nepārvarētās PSRS okupācijas sekas arvien vairāk šķeļ un
sanaido sabiedrību. Veidojas situācija, kad vienā valstī ir divas kopienas
ar atšķirīgu valodu, kultūru un ... vēsturi.
Nekorekts bija Mareka Segliņa salīdzinājums, kad viņš pielīdzināja
bijušās VDK aģentus Latvijas kriminālpolicijas aģentūrai un vaicāja, vai
arī Kriminālpolicijas aģentu vārdus kādreiz publicēs. Ja Kriminālpolicijas
aģentūra palīdz atklāt smagus noziedzniekus, tad VDK darbinieki kaitēja
Latvijas valstij un tās sabiedrībai. Pat robežsargs, būdams pakļauts VDK,
sargāja nelikumīgu, starptautiski neatzītu robežu, bet VDK grāmatvede vai
apkopēja sekmēja šīs iestādes darbību. Ne jau darbība slepenajos
dienestos kā tāda ir nosodāma, bet gan darbība okupētājvalsts politiskajā
policijā (VDK), kuras mērķis Latvijā bija aizstāvēt noziedzīgu okupācijas
režīmu.
Tika vērtēts arī arguments, ka čekas maisi neesot pilnīgi, jo tajos
nav visu VDK darbinieku vārdi. Protams, bet tas jau būtu tālākas izmeklēšanas
mērķis pēc nopratināto liecībām konstatēt vēl citas sadarbībā ar VDK
iesaistītās personas. Neviens no klātesošajiem nevarēja atbildēt uz Gunāra
Kusiņa uzdoto jautājumu, kādas ir valsts intereses aizstāvēt vecus VDK aģentus
pret to vārdu publiskošanu un kāpēc šādam aizliegumam jāpastāv nevis uz
laiku, bet gan bez noilguma. Ja šādu valsts interešu nav, tad VDK darbinieku
vārdi ir jāpublicē, secināja Kusiņš.
Likums skar sabiedrībai šodien ļoti būtisku jautājumu, kas skar Latvijas
neseno sāpīgo pagātni un reti kurš no deputātiem var palikt vienaldzīgs.
Sadarbībā varēja būt iesaistīti politisko partiju sponsori, arī pašreizējo
Saeimas deputātu ģimenes locekļi, studiju biedri, tuvākie radinieki. Par
iespējamo saistību mēs šobrīd nezinām informācijas trūkuma dēļ.
Partija Jaunais laiks vārdos pauž gatavību nosodīt komunistisko
totalitārismu un savā rezolūcijā Par komunisma noziegumu un tā seku
konsekventu izvērtēšanu, nosodīšanu un novēršanu starptautiskā līmenī
solās pieņemt valstiski atbildīgu risinājumu VDK kartotēkas lietā.
Arī Eiropas Tautas partiju kongress, kurā ietilpst gan Jaunais laiks ,
gan arī Tautas partija, deputāti Edgars Jaunups (JL) un Mareks Segliņš (TP)
nepatīkami pārsteidza, iestājoties pret VDK dokumentu publicēšanu .Savukārt
Tēvzemei un Brīvībai/LNNK deputāts Māris Grīnblats galēji pārsteidza,
jo pretēji daudzu vēlētāju apziņā joprojām esošam nacionāli konservatīva
politiķa tēlam atturējās balsojumā par VDK dokumentu nodošanu izmantošanai
un publicēšanai bez ierobežojumiem.
Komisija, izskatot grozījumus likumā par bijušo VDK, kvoruma trūkuma dēļ
nevarēja nobalsot par likumprojekta virzīšanu izskatīšanai galīgajā lasījumā,
jo balsojumā atteicās piedalīties Tautas saskaņas partijas deputāti, norādot,
ka viņi nevarot balsot par nedemokrātiskiem ierobežojumiem. Atliek
tikai minēt par pārējo komisijas locekļu neierašanās iemesliem. Vai
vainojama šo deputātu attaisnojama aizņemtība vai arī nevēlēšanās
nodarboties ar šo samezgloto problēmu. Diemžēl jākonstatē, ka vakardienas
Juridiskās komisijas sēde beigusies ar izgāšanos.
Ar nepacietību gaidīsim šodienas komisijas sēdes rezultātus.
Pēkšņi atver "čekas maisus"
Ilze Kuzmina
Tuvākajā laikā jebkurš varēs doties uz
Totalitārisma seku dokumentēšanas centru, lai iepazītos ar bēdīgi slaveno
"čekas maisu" saturu. Tā vakar pēc kaismīgām debatēm nolēma
Saeima.
Likumu "Par bijušās Valsts drošības
komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar
VDK konstatēšanu" Saeima "atvēra" pirms vairākiem mēnešiem
pēc frakcijas "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK ierosinājuma, kas vēlējās
vēl uz desmit gadiem pagarināt termiņu, kas ļauj konstatēt tiesās sadarbības
faktu ar VDK un šo faktu izmantot tiesiskajās attiecībās.
Taču pirms likumprojekta izskatīšanas Saeimā
trešajā lasījumā Zaļo un zemnieku savienības frakcijas deputāts Leopolds
Ozoliņš iesniedza priekšlikumus, kas paredzēja publiskot VDK dokumentus.
Juridiskā komisija, kas bija atbildīgā par šo likumprojektu, šos ierosinājumus
gan neatbalstīja, taču vakar Saeima bija citās domās.
Vispirms 44 deputāti no ZZS, Tautas partijas,
"Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK un Tautas saskaņas partijas nobalsoja
par L. Ozoliņa ierosinājumu izslēgt no likuma pantu, kas liedz centra
darbiniekiem izpaust VDK dokumentos esošo un centra iegūto informāciju par
personu. Pret šo priekšlikumu nobalsoja tikai Aleksandrs Golubovs (Latvijas
Sociālistiskā partija), bet 36 deputāti no "Jaunā laika" un
Latvijas Pirmās partijas atturējās.
Tad deputāti sāka apspriest priekšlikumu,
kas paredzēja likumā noteikt, ka "VDK dokumenti ir izmantojami un publicējami
bez ierobežojumiem".
Arvīds Ulme (ZZS) sākumā pauda viedokli, ka
šos maisus vispār vajadzētu iznīcināt, jo VDK tos Latvijā atstājuši tīšām
un tajos nemaz neesot ziņu par īstajiem aģentiem.
Aleksandrs Kiršteins (TP) iestājās par maisu
publicēšanu, uzsverot, ka pēc tam par tiem zudīs interese. Domāju, ka kļūdu
šajos dokumentos nemaz nav tik daudz. Tie LNNK biedri, kuri maisos bija,
atzina, ka tiešām sadarbojušies ar čeku. Mēs nevaram aizliegt citiem
Latvijas iedzīvotājiem uzzināt, kas ir šajos maisos, pauda A. Kiršteins.
Mēs zinām, ka maisu atvēršana nedos
pilnīgu skaidrību, bet: vai nu mēs tos atveram uzreiz vai arī sadedzinām,
teica viņa frakcijas biedrs Artis Pabriks.
Artis Kampars ("JL") piekrita, ka
maisi ir jāatver, bet apsūdzēja TP, ka tā maisu atvēršanu vēlas tikai tāpēc,
lai piekrāsotu savas pabalējušās spalvas pirms Eiropas parlamenta vēlēšanām.
Viņš atgādināja, ka TP biedrs, Juridiskās komisijas priekšsēdētājs
Mareks Segliņš vēl pirms dažām dienām teicis, ka cilvēki nekļūs laimīgāki,
ja maisi tiks atvērti.
Tomēr balsojumā visi, izņemot TSP frakciju,
bija par maisu atvēršanu. Bijusī Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētāja
Solvita Āboltiņa ("JL") uztraucās, ka L. Ozoliņa priekšlikumos
nav norādīta kārtība, kādā maisus publiskos, un tas varētu radīt problēmas.
Savukārt Jānis Lagzdiņš (TP) teica, ka jebkurai iestādei, tajā skaitā arī
Totalitārisma seku dokumentēšanas centram, ir jānodrošina sabiedrības piekļūšana
publiskajiem dokumentiem, kas ir tās rīcībā.
"JL" frakcijas vadītājs Krišjānis
Kariņš savukārt arī pēc balsojuma uztraucās par TP kraso viedokļa maiņu,
jo Juridiskajā komisijā visi tautpartijieši bijuši pret maisu atvēršanu.
Taču viņš atzina, ka arī "JL" mainījusi nostāju. Sākotnēji
"JL" balsoja saskaņā ar komisijas viedokli, bet, redzot, ka neviena
Saeimas frakcija to neņem vērā, arī sāka balsot pa savam.
TP frakcijas priekšsēdētājs Aigars Kalvītis
pastāstīja, ka par maisu atvēršanu frakcija lēmusi tikai šodien. Iepriekš
nekāda kopīga viedokļa TP frakcijai nav bijis, tāpēc nevar runāt par
strauju viedokļu maiņu.
Saeima neatbalstīja L. Ozoliņa priekšlikumu,
kas paredzēja noteikt, ka sadarbības fakta ar VDK konstatēšanai nav
noilguma. Par to nobalsoja tikai 35 deputāti no "JL", "TB"/LNNK
un LPP frakcijām, bet citu frakciju pārstāvji balsoja pret vai atturējās.
Parlaments saglabāja otrajā lasījumā
atbalstīto normu, kas paredz, ka vēl desmit gadus sadarbību ar VDK varēs
konstatēt tiesā un pret bijušiem čekistiem un VDK aģentiem varēs vērst dažādus
ierobežojumus.
2004.
gada 20. maijs
Saeima nolemj nodot atklātībai
čekas maisus
Sanita Jemberga
Nepilnu piecu tūkstošu cilvēku bērni, draugi, kaimiņi
un skolasbiedri drīzumā varētu uzzināt, ka šo cilvēku vārdi atrodami VDK
aģentu sarakstos, jo Saeima trešdien negaidīti nolēma publiskot Latvijas rīcībā
esošo čekas aģentu kartotēkas daļu, vienlaikus vēl par 10 gadiem pagarinot
aizliegumu ieņemt amatus valsts pārvaldē. "Laiks pavilkt svītru vēsturei"
bija motīvs, kā vārdā par čekas maisu atvēršanu nobalsoja pārliecinošs
Saeimas vairākums, taču debatēs izskanēja arī bažas par spriedzes palielināšanos,
jo saraksts ir nepilnīgs un nebūs iespējams noteikt sadarbības pakāpi.
"Kā rakstīts leģionāru kapos, mēs gaidām uz taisnības augšāmcelšanos.
Maisu atvēršana nedos pilnīgu skaidrību, bet nav ko kavēties vai nu
atveram tūlīt, vai sadedzinām. Ir pēdējais laiks izšķirties," aicināja
TP deputāts Atis Pabriks.
Par nobalsoja 78 deputāti no visām Saeimas frakcijām, izņemot Tautas saskaņas
partiju, kas lūgs prezidenti likumu neizsludināt. Viedokļu dalīšanās bija
vērojama arī JL. Kamēr deputāts Ainars Latkovskis aicināja sarakstus nodot
atklātībā un, "lai katrs skaidrojas, kāda bija viņa daļa", viņa
kolēģis Artis Kampars uzstāja, ka tā pārējās partijas tikai cenšas gūt
punktus vēlētāju acīs pirms Eiropas Parlamenta vēlēšanām. Saeima lēmumu
pieņēma tādā steigā, ka atšķirībā no citām postkomunisma valstīm pat
nenoteica kārtību, kādā saraksti nododami atklātībai, vai neparedzēja
lustrācijas periodu, kad cilvēki var atzīties brīvprātīgi un tikt pasargāti
no savu vārdu nosaukšanas publiski.
TP deputāts Jānis Lagzdiņš skaidroja, ka līdz ar likuma spēkā stāšanos
visi dokumenti būs pieejami katram tāpat kā jebkurš valsts vai pašvaldības
dokuments. Saraksti netiks publicēti oficiālajā laikrakstā vai ievietoti
internetā. Vienīgais veids, kā cilvēks varēs apstrīdēt savu atrašanos
sarakstā, būs tiesa. Lēmumu negatīvi vērtējošais virsprokurors Pēteris
Dzalbe, kas strādājis ar VDK sadarbības lietām, BNS paudis bažas, ka tas
liks nodot atklātībā arī to cilvēku vārdus, kuri atzinušies prokuratūrai
un zvērējuši nedarboties pret Latviju. Viņu aizsardzībai vajadzētu izstrādāt
īpašu mehānismu.
Lēmumu neatbalsta arī kartotēkas glabātājs, Totalitārisma seku dokumentēšanas
centra vadītājs Indulis Zālīte, kurš bīstamību saskata faktā, ka Latvijā
palikušas tikai drumslas no VDK dokumentiem un trūkst aģentu darba un personīgo
lietu, tāpēc dokumentos ir tikai vārdi bez konteksta, un "mēs nevaram
taustāmu faktūru radīt". Otrs Latvijā vairāk informācijas ir par
padomju laika pēdējo posmu, taču ne par asiņainajiem periodiem, piemēram,
četrdesmitajiem gadiem, "kad čeka bija viena no pamatrepresīvajām iestādēm
un tiešām briesmu darbus strādāja".
VDK kartotēkas publiskošana kā sprādzienbīstams priekšmets viļāta arī
iepriekšējo parlamentu laikā, bet bez rezultātiem. Nepublicēšanai svarīgs
arguments bijis, ka Latvijā ir tikai aģentu saraksts, bet ne lietas, pēc kurām
var noteikt, ko īsti cilvēks darījis par labu represīvajam zirneklim. Tās
izveda uz Krieviju. Latvijas rīcībā ir ap 4300 aģentu kartīšu, lielākoties
par 80.gadu aktīvo aģentūru, plus daļa arhīva aģentu kartotēkas. Totalitārisma
seku dokumentēšanas centra ziņas liecina, ka no 1953. līdz 1991.gadam LPSR
VDK bija reģistrēti ap 25 000 aģentu. Kartotēkas izgaismošana ēnā atstās
tā saucamās aģentu uzticības personas, kas pienesa ziņas, viņi nav
centralizēti reģistrēti vai parakstījušies par sadarbību skaits lēsts
kā trīskāršs pret aģentu skaitu.
Debatēs nebija argumentu, kāpēc kartotēka jāpublicē tieši šobrīd, izņemot
faktu, ka likums ir atvērts. Priekšlikuma autors bija ZZS deputāts Leopolds
Ozoliņš un, lai gan Juridiskā komisija to noraidīja, sēdē pēkšņi sāka
atbalstīt TP, kam pievienojās arī pārējās labējās partijas un PCTVL.
Likuma liktenis ir Valsts prezidentes rokās, kura trešdienas vakarā vēl
nebija gatava paziņot, vai to izsludinās.
Diena, 2004. gada
20. maijs
Jānis Domburs, Kas notiek Latvijā?
20. maijs 2004
Gandrīz visās ziņās, kas vakar un šodien vēsta par Saeimas balsojumu par
VDK tēmu, ir teksts negaidīts Saeimas balsojums. Tā tiek raksturots grozījums
likumā par VDK dokumentu saglabāšanu un personu sadarbības fakta konstatēšanu,
18.pantā iekļaujot tekstu, ka VDK dokumenti ir izmantojami un publicējami bez
ierobežojumiem. Vakar Kas notiek Latvijā? studijā deputātu komentāros
bija daudz runu par to, ka šis lēmums beidzot pieliekot punktu šai problēmai,
ka šis lēmums ir tas, ko grib sabiedrība, tikai jāpaskaidro sabiedrībai, ko
publicē, un jānosaka publicēšanas praktiskā realizācija. Tomēr daudzi
pretargumenti pret visaptverošas publicēšanas jēgu paliek. Savukārt pietrūkst
argumentu par labu tam, kāpēc Latvijas parlaments pēdējā lasījumā pēkšņi
principiāli maina likumu, atbalstot viena deputāta ierosinājumu, kas iepriekš
komisijas diskusijās noraidīts. Skaidrojums ir gaužām vienkāršs vēlme
izpatikt publikai, un, iespējams, iegūt papildus resursus savai politiskajai
retorikai. Turklāt, šķiet, Saeima sirgst ar bara efektu kad viens
ierosina, citi nespēj pienācīgi iebilst un pretoties kārdinājumam
pievienoties...
Kam vajadzīga čekas maisu publiskošana?
Nožēlojami, ka deputāti tik vienprātīgi ir nobalsojuši par versiju, kam
daudzi paši agrāk minējuši citu risinājumu. Savulaik ne viens vien ir
atzinis, ka vienīgais loģiskais publicēšanas variants būtu, ja vispirms
noteiktu termiņu, kurā iespējama sadarbības atzīšana, pēc tam publicējot
tikai to vārdus, kuri sadarbību nav atzinuši. Gaidīts un prognozēts
vakardienas Saeimas balsojumā bija tas, ka pagarinās ierobežojumus bijušajiem
čekas virsniekiem un aģentiem vēl uz desmit gadiem. Arī šis lēmums būtu
diskutabls gan kontekstā ar neseno atļauju Eiroparlamenta vēlēšanās
kandidēt jebkuram, gan ņemot vērā 13 gadus ilgo laiku pēc neatkarības atgūšanas,
kad valsts drošības argumenti vairs nav aktuāli. Tomēr šis ierobežojums ir
ļoti neloģisks, ja paralēli notiek pulicēšana, kas it kā cenšas problēmai
pielikt punktu, nevis to aktualizēt uz vēl desmit gadiem. Turklāt šo ierobežojumu
praktiska piemērošana arvien paliek tikai daļēji realizējama, ņemot vērā
līdzšinējo gadu bēdīgo tiesu praksi, kad pārliecinoši lielākā daļa no
vairākiem simtiem tiesas prāvu par sadarbību ar VDK beigusies ar attaisnojošu
spriedumu. Diemžēl Saeimā, ņemot vērā šo praksi, pat nav apspriesta
versija, ka ierobežojumus varētu saglabāt tikai VDK štata darbiniekiem, bet
aģentu izgaismošanu saglabājot, ja tie kandidē uz vēlētiem vai
citiem augstiem amatiem līdzīgi kā tas jau šobrīd notiek vēlēšanās.
Tikpat hroniski nerisināta ir arī nekonsekvence līdzās čekistiem neierindot
kompartijas nomenklatūras bijušos darbiniekus.
Lai gan pēc likuma pieņemšanas vakar skanēja versijas, kā varētu reglamentēt
VDK dokumentu publiskošanu, faktiski likuma teksts ir tik tiešs, ka neko
ierobežot nevar, un presei, piemēram, būtu visas tiesības un iespējas, pēc
likuma spēkā stāšanās veidot avīžu pielikumus un publicēt visu 4000 (vai
pat pāri par 20 000, ja rēķinām kopš pēckara laikiem) aģentu vārdus. Bez
jebkādiem izvērsumiem un versijām, cik kura sadarbība ir ideoloģiska vai nē,
pamatota vai apšaubāma. Pieņemu, ka vakar vakarā, uzzinot par šo parlamenta
balsojumu, krietni pārdzīvojumi bija gan tiem, kuri apzinās, ka viņu vārdi
ir maisos jeb VDK kartotēkā, gan tie, kuri tagad cer uzzināt vairāk
par saviem līdzgaitniekiem vai ienaidniekiem. Nez vai tas ir ceļš tikai uz
izlīgšanu un šaubu mazināšanu. Un, nez vai abiem minētajiem un sabiedrībai
no tā būs labāk. Valsts prezidentei ir par ko padomāt, vai šādu likumu
izsludināt.
Vai uzzināsim bandiniekus?
Māris Antonevičs
"Īsto čekistu tur tāpat nebūs būs tikai bandinieki. Tas viss
vajadzīgs, lai novērstu uzmanību no lielajiem darījumiem," šādi un līdzīgi
viedokļi par iespējamo čekas maisu atvēršanu dzirdēti jau agrāk. Šīs šaubas
un neuzticība tomēr nav traucējusi Saeimas deputātus, daudz nedomājot, pieņemt
lēmumu par maisu atvēršanu.
Steiga, kādā pieņemts lēmums, sabiedrības šaubas nemazina. Gluži pretēji
čekas maisu atvēršana tiek saistīta gan ar gaidāmajām Eiroparlamenta vēlēšanām,
gan minēta kā iemesls, lai novērstu uzmanību no nepopulāriem ekonomiskiem lēmumiem,
intrigām, kas saistītas ar Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja vadītāja
izvēli un tā tālāk. Deputāti nav spējuši sakarīgi paskaidrot, kāpēc
šāds lēmums bija vajadzīgs tieši tagad. Acīmredzot tāpēc, ka nekāda
skaidrojuma nav.
Taču šādi negaidīti balsojumi liek uztraukties, vai tāpat nevar notikt
arī ar citiem jautājumiem. Ilgu laiku neviens neliekas ne zinis un tad pēkšņi
kādā pēcpusdienas plenārsēdē lēmums gatavs. Piemēram, vai tā nevarētu
notikt ar Vispārējās konvencijas par nacionālo minoritāšu aizsardzību
ratifikāciju? Jā, Saeima līdz šim to konsekventi noraidījusi un šajā situācijā
tas ir pareizs lēmums, taču vienlaikus arvien skaļāk skan runas, ka kādreiz
šī konvencija tomēr būs jāratificē. Prātīgi būtu jau tagad domāt par
sekām, ko šāds lēmums varētu radīt, kā arī izstrādāt Latvijai piemērotāko
nacionālās minoritātes definīciju, sagatavot atrunas. Taču nekas tāds
netiek darīts gadiem, tāpat kā nevajadzīgi ilgu laiku tika atlikta čekas
maisu jautājuma risināšana.
Nešaubos, ka vairākums Latvijas iedzīvotāju ir ieinteresēti noskaidrot
patiesību, taču nedomāju, ka čekas maisu atvēršana dos mums šādu iespēju.
Pirmkārt, neviens nevar apliecināt, ka šajos maisos atrodamie vārdi ir
simtprocentīgi autentiski. Vai visi tur atrodamie tiešām kādreiz bijuši
Valsts drošības komitejas aģenti un tieši pretēji vai daudzi īstie
aģenti kādā izdevīgā brīdī nav no kartotēkas pazuduši. Latvijā notikušās
tiesas prāvas liecina, ka pierādīt kādas personas sadarbību ar čeku
juridiski ir ļoti grūti. Tātad, visticamāk, arī pēc čekas maisu publiskošanas
miglainība paliks, bet klāt nāks bažas par iespējamajām "raganu medībām".
Lai gan, jādomā, Latvijas sabiedrība ir tik augstsirdīga, lai ar atriebību
neaizrautos.
Interesantāk par bandiniekiem čekas maisos atrodamo ārštata ziņotāju
vārdiem būtu redzēt pilnu VDK štata darbinieku uzvārdu sarakstu. Bet to
gan atklātībai neviens piedāvāt negrasās.
2004. gada 22. maijs
Maisītāji
Askolds Rodins
Deputātu pūlis nolemj uzšķērst čekas maisus. Labuma nekāda
Trešdien Saeimas ārkārtas sēdē deputāti ar reti lielu vairākumu nobalsoja
par t.s. čekas maisu satura atvēršanu ikvienam interesentam. Trešajā jūnijā
spēku zaudēs likums, saskaņā ar kuru varēja saukt pie atbildības par
sadarbību ar VDK, ja sadarbības fakts bija pierādīts tiesas ceļā.
Ar pierādīšanu šajos desmit gados gājis kā pa celmiem, tāpēc jo pārsteidzošāka
ir tā pahistēriskā vieglprātība, ar kādu deputāti, demonstrējot
"parādes patriotismu", balsoja jautājumā, par kuru diskutēts ilgi
un neauglīgi.
Pagājušajā vasarā Saeima dzīrās izveidot darba grupa, kas izstrādātu
ieteikumus, ko iesākt ar čekas maisiem, kad spēku zaudēs "pretčekistu"
likums. Tagad šis laiks ir klāt, un nopietni ņemamu priekšlikumu vietā esam
dabūjuši pūļa psiholoģijā balstītu "risinājumu". Šī Saeimā
nav pirmā reize, kad simt visumā izglītotu un kaut kādu audzināšanu baudījušu
cilvēku grupa pārvēršas par pūli, kurš aizslauka visu, kas trāpās tam ceļā.
Šoreiz jebkurus argumentus pret gandrīz tūlītēju un bezierunu pieeju
eksplozīvajam pagātnes mantojumam.
VDK kartotēkā ir ziņas par vairāk nekā četriem tūkstošiem cilvēku, kas
varētu būt sadarbojušies ar "stūra māju". Nākas vien teikt
"varētu būt", ja atceramies, ar ko beidzās, piemēram, 5.Saeimas
"piecīšu" lietas. Kartotēka kartotēkai, taču pierādīt toreizējo
deputātu sadarbību ar VDK neizdevās, tiesu zāles viņi atstāja juridiski
balti un gludi.
Jāņem vērā, ka kartotēkā ir kvalitatīvi atšķirīgu cilvēku grupas. Ne
jau visi kalpoja VDK 5.pārvaldei tai, kam bija jāgādā, lai padomju cilvēki
mīlētu vai vismaz izliktos, ka mīl padomju valsti. Zinātnieks, kas čekas
uzdevumā ārzemēs nodarbojies ar rūpniecisko spiegošanu, un glūniķis, kurš
okšķerēja, vai kaimiņi neklausās Amerikas balsi, diezin vai būtu metami pār
vienu kārti. Diemžēl diferencēšana ir gandrīz neiespējama, jo aģentu
personīgās lietas atrodas Krievijā.
Atšķirībā no Igaunijas un Lietuvas pie mums aģentiem oficiāli netika dota
iespēja brīvprātīgi atzīties, taču kļuvis zināms, ka maisos ir ziņas
par vairākiem simtiem cilvēku, kas to tomēr izdarījuši un devuši zvērestu
nekaitēt Latvijas valstij. Tagad iznāk, ka viņi jāizliek vispārējai
apskatei. Viņi uzticējās valstij, tagad valsts ar deputātu pūliņiem
gatavojas viņus par to sodīt. Kartotēkā droši vien ir arī jau miruši cilvēki,
kuriem palikuši bērni un citi tuvinieki. Sods nāks pār viņu galvu. Apkārtējo
attieksmes maiņa un tā ir gandrīz neizbēgama ir smags sods, kas var
radikāli mainīt cilvēka dzīvi.
Nav pamata domāt, ka gan minētie, gan citi argumenti deputātiem būtu ķīniešu
ābece. Visticamāk, viņi vienkārši nobijās, ka vēlētāju skatījumā varētu
kļūt par "stukaču aizstāvētājiem", un tas jau būtu tāpat, kā
atņemt bārenim pēdējo maizes riecienu vai nosvilināt labdarības zupas
virtuvi.
Priekšlikuma autoram deputātam Leopoldam Ozoliņam Zaļo un Zemnieku savienība)
piemīt nosliece izvirzīt kategoriskas nostādnes, daudz nedomājot par sekām.
Parasti viņa iniciatīvas tiek apslāpētas, taču šoreiz nostrādāja domino
princips. Pirmā vilinājumam ļāvās Tautas partija (TP) jāparāda stingrība,
varbūt tad būs mazāk pārmetumu par brāļošanos ar kreisajiem. TP pēdās gāja
Jaunais laiks, (vai mēs sliktāki par oranžajiem). Citas frakcijas arī negribēja
būt sliktākas. Pret balsoja vienīgi Tautas saskaņas partija.
Tāda negaidīti dzimusi vienota fronte sākot ar TB/LNNK un Jauno laiku un
beidzot ar PCTVL un sociālistiem 8.Saeimā nav redzēta. Pirmās šīs unikālās
parādības sekas kļuva redzamas jau drīz pēc balsojuma lēmums pieņemts,
izpildes mehānisma nav. Saeimas Juridiskā komisija sola pie tā ķerties
jaunnedēļ. Jau izskanējis, ka vislabāk būtu izbērt čekas maisus internetā,
lai nav grābstīšanās gar papīriem.
Čekas maisi nav tikai ļaunums, kas nodarīts kādreiz. Tie var kļūt par ļaunuma
avotu arī mūsdienās ja tos sāks izmantot kā atriebības ieroci. Patiesībā
vienīgā izeja ir atgriešanās sākumpunktā pie darba grupas, kurai
vajadzētu izstrādāt (vai izvilkt dienasgaismā jau gatavus) vairākus iespējamos
risinājumus, kas būtu jāapspriež ne tikai Saeimai, bet arī plašākai
sabiedrībai. Nav tā, ka ir tikai galēji varianti: visu publicēt vai arī
krāsnī iekšā.
Sakarsušu galvu pieņemtu lēmumu vēl var labot Valsts prezidente, un jācer,
ka viņa to izdarīs. Nebūs jau pirmā reize.
Diena, 2004. gada 21. maijs.
Maisu atvēršana raisa bažas
Sanita
Jemberga
Prezidente kritiska par Saeimas lēmumu čekas
maisu un aizliegumu lietā
Ja sabiedrības acīm atvērsies bijušo VDK aģentu kartotēka, no
tajā esošajiem 4300 vārdiem tikai nedaudz vairāk nekā 600 būs to, kuri
nodarbojās ar "ideoloģisko pretdarbību" jeb ziņu pienešanu par
komunistu režīmam naidīgām izpausmēm, un kuru dēļ cietuši viņu līdzcilvēki.
Citi būs aģenti, kas darbojušies izlūkošanā un pretizlūkošanā,
ekonomisko noziegumu atklāšanā, vākuši ziņas par zinātniskajiem atklājumiem
ārzemēs u.c. Turklāt tā būs aptuveni sestā daļa no visiem čekas aģentiem,
kas Latvijā darbojušies kopš 50.gadiem. Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga
ceturtdien pirmajos publiskajos komentāros pēc Saeimas negaidītā un arī viņu
pārsteigušā lēmuma ļāva noprast, ka likumu varētu atdot parlamentam pārstrādāšanai
vai prasīt precizēt vairākus aspektus.
"VDK kartotēku identificē ar ideoloģisko pretdarbību, bet tā daļa kopš
60.gadiem vienmēr bijusi tikai 15%. Pārējie būs aģenti, kas darbojušies
izlūkošanā, pretizlūkošanā, valsts noslēpuma aizsardzībā, daļā, kas cīnījās
pret organizēto noziedzību, korupciju milicijā. Varu saderēt, ka tie, kurus
viņu darba rezultātā iesēdināja, ļoti priecāsies uzzināt šos vārdus,"
saka kartotēkas glabātājs, Totalitārisma seku dokumentēšanas centra
direktors Indulis Zālīte. "Mēs atpirksimies par visiem pāri darījumiem
ar šo mazo gabaliņu. Neviens man neiestāstīs, ka morālā atbildība par
visu nodarījumiem nefokusēsies tikai uz šiem cilvēkiem. Tā būs paraugprāva."
Kartotēkas nepilnīgums ir viens no galvenajiem iebildumiem tās publiskošanai
otrs ir fakts, ka Latvijas rīcībā esošie dokumenti neļauj noskaidrot
katra cilvēka sadarbības pakāpi. Intervijā Latvijas TV V.Vīķe-Freiberga
kritizēja likumdevējus ne vien par to, ka lēmumam publiskot kartotēku nav
norādīts mērķis un arī iemesls, kāpēc tas vajadzīgs šobrīd. Neloģiski
šķietot līdztekus tam vēl par 10 gadiem pagarināt aizliegumu eksčekistiem
ieņemt noteiktus amatus. "Tas ir kā cilvēku vienreiz sodīt pakarot un
otrreiz nošaujot," viņa teica. Likumdevējs nav izskaidrojis, kāpēc
pirms 10 gadiem noteiktajam aizliegumam vajadzīgs vēl tikpat ilgs pagarinājums
un kā tas saistīts ar valsts drošību. Tāpat vajadzējis noteikt kārtību,
kādā publiskošana notiks kā atzinis Saeimas Juridiskās komisijas vadītājs
Mareks Segliņš, pie pašreizējās likuma redakcijas nākamajā dienā pēc tā
spēkā stāšanās katrs iedzīvotājs var iesniegt Totalitārisma seku
dokumentēšanas centram (TSDC) pieprasījumu izsniegt sarakstus publicēšanai,
un tas būs jādara. Prezidenta kancelejā piektdienas rītā aicināta ekspertu
sanāksme, un pēc tās V.Vīķe-Freiberga paziņos savu lēmumu.
Kad atjaunotās valsts pārstāvji 1991.gadā ieradās čekas mājā Stabu ielā,
viņi atrada divus čekistu aizzīmogotus diplomātus ar statistisko kartotēku,
kurā aģenti sarindoti pēc nodaļām, kurās tie darbojas, un citā telpā,
koka skapīšos, alfabētisko kartotēku, ko sabēra divos maisos, cauršuva un
aizzīmogoja paši. Kartotēkā ir ap 4300 vārdu aģentūra, kas bija aktīva
tajā brīdī, plus simts kartīšu ar uzrakstiem "pastāvīgai glabāšanai"
no vecākiem laikiem, kurās bija aģenti ar īpašiem nopelniem. TSDC vadītājs
I.Zālīte stāsta, ka ap 400 cilvēku ir sadaļā "kandidāti vervēšanai
īpašā periodā" personas, kuras veselības problēmu dēļ nevar
iesaukt armijā un kuri varētu noderēt kara gadījumā. Viņi par to nezināja.
Vēl aptuveni 100 ir vervēšanai noskatītie, kurus čeka nav paspējusi savervēt
un kuri arī to nezināja. Kartotēkā nav aģentu, kas izslēgti no aktīvās aģentūras.
"Mums ir balts plankums no piecdesmitajiem līdz astoņdesmito beigām. Par
to, ko Jānis Peters aprakstīja kā gaļēdāju periodu, 40.50.gadiem, mums
ir simboliskas 100 kartītes. Vairāk nekā," viņš saka.
Ļoti aptuvenas aplēses liecina, ka līdz 1953.gadam, kad notika VDK reforma, tās
rindās kā aģenti varēja būt ap 50 000 cilvēku. Laika posmā starp 1953. un
1991.gadu aģentu skaits lēšams 2425 tūkstošos. Tāpat kartotēkā nav tā
saucamo uzticamības personu cilvēku, kas bija svarīgos amatos institūtos,
arodbiedrībās, partijā, nomenklatūrā, radošajās savienībās, ko regulāri
informācijas nolūkos apciemoja VDK kurators un kuru vārdi nekur nav reģistrēti
ziņojumos viņus identificē pēc vārda, uzvārda un tēvavārda pirmā
burta, jauktā secībā, taču viņu sniegtā informācija nereti vērtēta
augstāk nekā parasto aģentu ziņas. Precīzs skaits nav zināms, bet dažās
struktūrvienībās tas bijis trīsreiz lielāks par aģentu skaitu.
I.Zālīte atzīst, ka neliela daļa kartotēkā minēto par to var nezināt. Ir
zināmi gadījumi, ko sauc par "brāķi" VDK darbiniekam licies,
ka cilvēks sadarbosies, bet viņš atteicies. Lai nebojātu karjeru sev, čekists
aizpildījis kartiņu uz cilvēka vārda, bet pēc laika, attaisnojoties, ka aģents
slikti strādā, no sarakstiem izslēdzis. Iespēja nezināt visvairāk
attiecoties uz zinātnē strādājošajiem. Tieši kāds zinātnieks 1994.gadā,
uzzinot, ka viņa vārds ir kartotēkā, uz debašu fona par iespēju to
publiskot pārgrieza vēnas. Palika nenoskaidrots, vai viņš sadarbojies apzināti.
***
Viedokļi
Vai, publiskojot čekas maisus, var pavilkt svītru vēsturei?
Inesis Feldmanis, vēsturnieks:
Neatbalstu šo lēmumu, jo tas neko nedod vēstures patiesības noskaidrošanā.
Ja tas būtu pieņemts pirms 1213 gadiem, tad būtu cita situācija, un es to
apsveiktu. Tad tie maisi vismaz bija pilnāki. Tie, kas zināja, ka viņi tur
ir, zināja arī ceļus, kā savu vārdu laukā dabūt. Nav garantijas, ka tās
kartītes ir īstas vai nav speciāli atlasītas. Nav arī izslēgta varbūtība,
ka maisi ar īpašu nolūku tika atstāti. Arī sabiedrība patlaban jau tāpat
ir elektrizēta, tad kāpēc vēl kāpināt nevajadzīgas emocijas?
Anda Līce, dzejniece:
Viens likums nevar pavilkt svītru. To pavelk reālas darbības, bet pēkšņi,
negaidīti lēmumi asociējas ar zemstrāvām. Čekas maisu atvēršana vieniem
liks berzēt rokas, citiem dzert sirdszāles, zaudēt amatus, žurnālistiem
būs darbiņš. To vajadzēja darīt agrāk. Un tad viss ir tāds atdzisis kā
uzsildīti, piededzināti kāposti nelaba smaka, dūmi, nekāda gandarījuma,
vien mieles. Ja agrāk būtu šī informācija publiskota, gan uz lielā valsts,
gan mazajiem pašvaldību šaha galdiņiem būtu cits figūru izkārtojums.
Pirms gadiem desmit es būtu vēlējusies, lai šos maisus atver, bet tagad man
vienkārši vairs nav nekādu sajūtu. Un nav arī konkrētu cilvēku, kas manas
ģimenes liktenī vainojami. Ja seku ir tik daudz kā mums, tad tās lēnām
veselai paaudzei ir jāizdzīvo.
Juris Rubenis, teologs:
Tas ir šausmīgi nokavēts solis, to vajadzēja darīt 10 gadus agrāk vai arī
īstenot lustrācijas procesu. To, kas pieteiktos un apņemtos vairs
nesadarboties, uzvārdi paliktu neizpaužami. Šobrīd grūti saprast publicēšanas
jēgu, jo nav 100% skaidrības par katra ieraksta īstumu un sadarbības
kvalitatīvo raksturu. Šis var darboties kā faktors, lai latviešu sabiedrībai
būtu iemesls paplēsties. Domājot par visas Latvijas sabiedrības integrācijas
nepieciešamību, tagad, kad mums tik sarežģīti apstākļi ar krievu skolu
aizsardzības štābu, rodas sajūta, ka kādam gribas sašķelt arī latviešus.
Piedošana un izlīdzināšanās bija kārtojama lustrācijas ceļā, dodot
katram iespēju nožēlot, un tad redzētu, kas grib un kas negrib ar savu pagātni
izlīdzināties.
Georgs Andrejevs, Latvijas vēstnieks Eiropas Padomē, pirmais no Saeimas
deputātiem atzinis sadarbību ar VDK:
Domāju, ka nevar pavilkt svītru, jo tie maisi nav pilnīgi. Vēsture ir daudz
pilnīgāka nekā maisi. Vienmēr esmu bijis par variantu, kāds bija Igaunijā
lustrāciju. Tas būtu bijis vispareizākais ceļš, izvērtējot katru
individuāli. Lustrācija vēl tagad būtu iespējama. Labāk strādāt, katru
aktīvi aicinot un pieņemot skaidrojumus no cilvēkiem, bet vispirms divpusējās
pārrunās. Bet tagad būs tādi, kas maldīgi iekļauti. Kā viņi pierādīs,
ka nav sadarbojušies, kur ies, ko darīs?
Diena, 2004. gada 21. maijs
Paceļot priekškaru
Zaida Kalniņa
Saeimas 19.maija (2004) ārkārtas sēdē pieņemtie
grozījumi likumā "Par bijušās VDK dokumentu saglabāšanu, izmantošanu
un sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu" sagādāja pārsteigumu
Latvijas sabiedrībai, kas iestājas par vai pret čekas maisu publiskošanu un
soda termiņa pagarinājumu čekas aģentiem un darbiniekiem. Gan vieni, gan
otri, iespējams, pirmajā mirklī sev uzdeva jautājumu: vai tiešām tas ir
noticis? Pēc 13 gadu veto zīmoga ir dota politiska atļauja sabiedrībai uzzināt
kaut daļu no tiem, kas kādreiz piekrituši sniegt ziņas VDK.
Sarunas un komentārus par šo lēmumu jau vakarā
interesenti varēja vērot arī Jāņa Dombura veidotajā raidījumā "Kas
notiek Latvijā?". Pārstāstīt, ko teikuši raidījuma vadītāja uzaicinātie
sabiedrības pārstāvji un amatpersonas, nav nozīmes. Šai politiski jutīgajai
tēmai kā dienas pirmajai aktualitātei pienākošos uzmanību veltījuši gan
elektroniskie, gan rakstošie, gan audiovizuālie mediji. Aptaujātie speciālisti
komentējuši pieņemtā likumprojekta politisko fonu, kā arī atzinuši
likumprojekta pieņemtās redakcijas nepilnības. Tomēr, uzrunājot ne vienu
vien iespējamo komentētāju, nācās arī uzklausīt atteikumu komentēt minēto
Saeimas lēmumu. Kā iemesls tika minēts lēmuma pietiekami sarežģītais un
neviennozīmīgi vērtējamais raksturs.
Reabilitācijas un specdienestu lietu prokuratūras virsprokurors Pēteris
Dzalbe norāda, ka trūkst īpašas likuma prasību īstenošanas kārtības un
ir nepieņemami, ka saraksti bez ierobežojumiem būs pieejami katram. Pasaules
prakse rāda, ka ar šādiem sarakstiem var iepazīties tikai cietušie. Likumdošanā
jāiekļauj aizsardzības mehānisms sarakstu pieejamībai.
Runātājs arī piezīmējis, ka, viņaprāt, paši Saeimas deputāti nav gaidījuši,
ka ar tik lielu balsu vairākumu tiks atbalstīta norma par čekas maisu atvēršanu.
Ikkatra indivīda pieeju čekas maisos esošajai informācijai neatbalsta arī
Totalitārisma seku dokumentēšanas centra vadītājs Indulis Zālīte. Iestādes
rīcībā ir 4000 bijušo VDK aģentu uzvārdi, bet tā ir tikai ļoti neliela
daļa no visiem, kas no 1953. līdz 1991.gadam bija piekrituši sadarboties ar
VDK.
Jāatzīmē, ka vēl dienu pirms balsojuma Saeimas Juridiskās komisijas vadītājs
Mareks Segliņš "LV" pauda gan savu, gan Juridiskās komisijas
viedokli, ka maisu satura nodošana mediju un visas sabiedrības pārraudzībai
nebūtu lietderīga (skat. publikāciju "LV" 19.05. "Politisko
sodu noilgumu meklējot"). Tomēr balsojumā ar 78 balsīm par un 9 pret
Saeimā tika pieņemts lēmums dot pieejamību čekas maisu saturam, bet liegt
VDK bijušajiem darbiniekiem kandidēt uz augstākstāvošiem amatiem vēl
desmit gadus
.
Ziņu aģentūra LETA vēsta, ka priekšlikumu atbalstīja Tautas partijas un Zaļo
un Zemnieku savienības frakcija, daļa partijas "Jaunais laiks",
Latvijas Pirmās partijas, apvienības "Par cilvēka tiesībām vienotā
Latvijā" un Latvijas Sociālistiskās partijas frakcijas deputāti. Savukārt
pret balsoja deviņi Tautas saskaņas partijas deputāti, bet atturējās divi
"Jaunā laika" pārstāvji.
Iespējams, kontekstā ir vērtīgi atcerēties, kā šo jautājumu atrisinājuši
mūsu Baltijas kaimiņi. Igaunijā, pamatojoties uz valstī pieņemto tā saukto
pašizgaismošanas likumu, kas noteica pašu bijušo čekistu pieteikšanos, atnākušo
cilvēku saraksti tikuši publiskoti, bet neizraisīja lielu sabiedrības
interesi. Līdzīgi rīkojās arī lietuvieši. Kaimiņvalstīm VDK darbinieku
mantojums salīdzinājumā ar Latviju ir bijis nesalīdzināmi niecīgāks un līdz
ar neatkarības atgūšanu nav bijis arī šāda čekas arhīva.
Arī "LV" piedāvā divu iekšlietu un VDK darbību pārzinošu cilvēku
viedokļus.
Lūk, ko atzīst ilggadējs iekšlietu sistēmas darbinieks ģenerālis Aloizs
Blonskis: "Aģents ir un paliek aģents līdz nāvei. Uzskatu, ka šis
ir aplams lēmums, jo nekur pasaulē aģentu vārdi netiek atklāti. Domāju, ka
Latvijā palikušajos čekas maisos nav falsifikāciju. Cita lieta, ka tur nav
pat puse no bijušajiem aģentiem. Skatoties Jāņa Dombura pēdējo raidījumu
"Kas notiek Latvijā?", es gaidīju, kad kāds no kompetentajiem runātājiem
izstāstīs, kā notiek aģentu piesaiste, taču tas nenotika. Ja maisu saturs
nonāks gaismā, nav šaubu, ka daudziem tā būs ilgi gaidītā medusmaize.
Nedomāju, ka tā dēļ notiks masu atriebības."
Izdevās sazināties arī ar bijušo LPSR iekšlietu ministru Bruno Šteinbriku.
Viņš Saeimas lēmumu nosauca par politisku infantilismu. "Latvijā
tauta jau mākslīgi ir sadalīta krievvalodīgajos un latviešos. Tagad šķelsim
tālāk: tie, kas ir maisos, un tie, kas nav. Maisus nav vajadzības aiztikt,
tajos atrodas apmēram 14% no visas aģentu saimes. Kur ir pārējie? Aizvesti
un atrodas aiz durvīm, kas nekad neatvērsies. Zinu, ka, Atmodai nākot, šajos
atstātajos maisos tika saliktas kartiņas, lai tikai būtu kaut kas. Nevajag
aizmirst, ka aģents ir valsts acis un ausis. Un aģenti strādā joprojām,
katrs savas valsts labā. Es ceru, ka Vaira Vīķe- Freiberga apzināsies šā
jautājuma patieso nozīmi un pieņemto likumprojektu atgriezīs Saeimā otrreizējam
darbam."
Saeimas lēmums ir izraisījis lielu rezonansi, kas būs degpunktā, līdz
savu lēmumu darīs zināmu Valsts prezidente, vai nu izsludinot, vai atdot
atpakaļ otrreizējai caurlūkošanai minēto likumprojektu.
Latvijas Vēstnesis, 21.05.2004
Prezidente prasa Saeimai pārstrādāt VDK kartotēkas
likumu
Sanita Jemberga
Lūdzot vēlreiz pārdomāt vajadzību vēl uz 10 gadiem
pagarināt aizliegumu bijušās VDK darbiniekiem un aģentiem ieņemt noteiktus
amatus un noteikt tādu čekas maisu publiskošanas kārtību, kas pasargā cilvēkus,
kuri nav nodarbojušies ar ziņošanu par padomju režīma pretiniekiem, Valsts
prezidente Vaira VīķeFreiberga piektdien atdeva parlamentam pārstrādāšanai
steigā pieņemtās likuma izmaiņas.
"Tas ir politiķu jautājums," par iespēju principiāli mainīt lēmumu
publicēt Latvijas rīcībā esošo kartotēkas daļu Dienai teica prezidentes
padomniece Sandra Kukule. "Galvenā problēma ir princips atklāt visu par
visiem. Eksperti, kas pētīja citu valstu pieredzi, mums norādīja, ka tā nav
nevienā no bijušās Austrumeiropas valstīm. Lielākais risks ir cilvēki, kas
ir zinoši par organizēto noziedzību, ekonomiskajiem noziegumiem, zinātnisko
pētniecību tie nebija ziņotāji par režīma ideoloģiskajiem
pretiniekiem vai disidentiem." Prokuratūra informējusi, ka pēc Saeimas lēmuma
viņiem zvanījuši bijušie aģenti, kas uztraucas par dzīvību.
Prezidente vēstulē Saeimai norāda, ka likums izraisa "divus ārkārtīgi
strīdīgus jautājumus". Pirmais ir aizliegums bijušajiem čekistiem ieņemt
noteiktus amatus. Ja Saeima uzskata, ka pēc 10 gadiem aizliegums jāpagarina vēl
uz tādu laiku, jābūt skaidrībai, kāds sabiedrības interešu apdraudējums
ar to tiek novērsts, lai valsts varētu to pārliecinoši argumentēt, piemēram,
starptautiskās tiesu prāvās.
Prezidente atgādina Satversmes tiesas spriedumu, ka ierobežojumi palaikam jāpārskata
un tie nevar pastāvēt bezgalīgi. Ja Saeima uzskatot, ka tie jāpatur, V.VīķeFreiberga
aicina pārdomāt, vai tiešām visos 14 likumos.
V.VīķeFreiberga uzskatot, ka sabiedrībai ir tiesības zināt vēstures tumšās
lappuses, arī VDK darbības apjomus, taču esot svarīgi atcerēties, ka ne
visi aģenti darbojās pret disidentiem. Diena jau rakstījusi, ka no 4300 vārdiem
kartotēkā tādu varētu būt nedaudz virs 600. Turklāt Latvijas rīcībā esošā
kartotēka ir nepilnīga 90% gadījumu kartītēs ir tikai personas vārds
un nekādu norāžu uz kontekstu, kādā tas parādījies kartotēkā. No
Latvijai pieejamajiem dokumentiem neesot iespējams gūt objektīvu ieskatu VDK
darbības virzienos un sekās. Tāpēc jāizstrādā precīza kārtība, kāds
informācijas apjoms sabiedrībai būs pieejams, lai neapdraudētu to cilvēku
privāto dzīvi un drošību, kuri nebija saistīti ar politiskām represijām
un vēršanos pret Latvijas neatkarības atgūšanu.
Diena, 2004. gada 22. maijs.
Iezīmējas pretestība čekas maisu purināšanai
Aija Lulle
Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas
padomnieki tiksies ar vairākiem tiesību un totalitārisma seku pētīšanas
speciālistiem, lai lemtu par čekas maisu atvēršanas aspektiem, Neatkarīgajai
sacīja prezidentes preses sekretāre Aiva Rozenberga. Uz sanāksmi uzaicināto
iepriekš paustie viedokļi spilgtāk iezīmē noraidošu attieksmi pret kartotēkas
publiskošanu.
Neatkarīgā jau rakstīja, ka Saeima 19. maijā pēkšņi atbalstīja tā
saukto čekas maisu atvēršanu, lai tie būtu pieejami ikvienam. Prezidentei
par to jāizšķiras, vēlākais, līdz nākamajai trešdienai.
"No Tautas saskaņas partijas ir saņemts iesniegums ar lūgumu neizsludināt
grozījumus. Tāpat kā citkārt šādos gadījumos Valsts prezidenta kanceleja
rīko sanāksmi, lai diskutētu par likuma tekstu," sacīja A. Rozenberga.
Sanāksmē piedalīsies Valsts cilvēktiesību biroja, Saeimas Juridiskās
komisijas pārstāvji, Totalitārisma seku dokumentēšanas centra vadītājs
Indulis Zālīte, Reabilitācijas un specdienestu lietu prokuratūras pārstāvji,
cilvēktiesību eksperts Mārtiņš Mits un Latvijas valdības pārstāve
starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās Inga Reine.
Neatkarīgās aptaujātie politiķi un eksperti tūlīt pēc Saeimas lēmuma pārsvarā
izteica šaubas, vai nepilnīgo datu publicēšana ir nepieciešama, jo tā varētu
izraisīt pat savstarpēju izrēķināšanos.
M. Mits uzskata, ka "sabiedrībai ir tiesības uzzināt cilvēku vārdus,
kas sadarbojušies ar padomju režīmu, bet ir jārada tiesību aizsardzības līdzekļi,
lai cilvēki, kas uzskatīs, ka sarakstos iekļauti nepamatoti, varētu aizstāvēt
savu godu un cieņu".
Ģenerālprokuratūras Reabilitācijas un specdienestu lietu prokuratūras
virsprokurors Pēteris Dzalbe aģentūrai LETA vakar sacīja, ka Saeimas atbalstītais
likums par čekas maisu publiskošanu pašreizējā redakcijā nav pieņemams,
jo trūkst īstenošanas mehānisma.
Savukārt Saeimas Juridiskās komisijas vadītājs Mareks Segliņš pēc Saeimas
balsojuma sacīja, ka "pēc garām debatēm Tautas partijas frakcijā tika
nolemts, ka nav nekāda pamata ierobežot minēto informāciju. (..) Frakcija
uzskatīja, ka kaitīgāka ir pastāvīgā aizdomu ēna, cilvēku kompromitēšanas
iespējas, tāpēc vienreiz labāk pielikt tam punktu". I. Zālīte
uzskata, ka "dokumenti būtu izmantojami vienīgi aspektos, kas skar valsts
drošību, lai ar tiem strādā Drošības policija, Satversmes aizsardzības
birojs".
Valsts cilvēktiesību biroja pārstāve Līga Biksiniece Neatkarīgajai uzsver,
ka maisu atvēršana "ir politisks lēmums". Viņa pieļauj, ka nepilnīgās
kartotēkas publicēšana var radīt cilvēktiesību pārkāpumu gadījumus.
"Tādēļ es vairāk domāju, ka to nevajadzētu publiskot," sacīja
L. Biksiniece.
I. Reine vakar Neatkarīgajai atteicās komentēt savu nostāju, sakot, ka
viedokli varētu paust pēc šodienas sanāksmes.
Specdienestu arhīvu publiskošana ir bijusi sāpīga un šokējoša gan valstīs,
kur arhīvi atvērti, piemēram, Vācijā, gan arī tajās, kur joprojām visiem
nav pieejami. 2002. gada jūlijā arī Slovākijas parlaments nobalsoja par
slepenības statusa noņemšanu valsts slepeno dienestu arhīviem, taču toreizējais
prezidents Rūdolfs Šusters tomēr noraidīja parlamenta lēmumu. Jau 1992. gadā
šajā valstī tika publicēts bijušā disidenta Petra Cibulkas saraksts, kurā
bija 2 400 bijušās Čehoslovākijas slepenpolicijas ziņotāju vārdi.
Saraksts izraisīja asus strīdus, pārmetumus, ka tas ir kļūdains. 2002. gadā
Iekšlietu ministrija publicēja savu sarakstu, taču tajā bija tikai 18 vārdi.
Slovākijā izveidoja Tautas atmiņas institūtu, kurš pēta slepenos arhīvus.
Pašlaik slovāki var iegūt informāciju, ko tieši par viņiem savulaik vācis
slepenais dienests, bet viss arhīva saturs nav publiski pieejams, un ik pa
laikam uzvirmo strīdi, ka bijušā slepenā tīkla mezgli tā arī nav atšķetināti.
NRA, 21.05.2004
Prezidentes padomniece: Likums par čekas maisu atvēršanu nav izpildāms
Rīga, 21.maijs, LETA. Tā dēvēto čekas maisu publiskošanu paredzošo
likuma grozījumu tālāka īstenošana ir neskaidra un likums pieņemtajā
redakcijā nav izpildāms, šodien pēc Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas
padomnieku apspriedes ar ekspertiem žurnālistiem atzina prezidentes padomniece
juridiskajos jautājumos Sandra Kukule.
To, ka Saeimas pieņemtais likums "Par bijušās VDK dokumentu saglabāšanu,
izmantošanu un personu sadarbības faktu ar VDK konstatēšanu" esošajā
redakcijā ir neskaidrs un grūti īstenojams, uzsvēruši vairāki eksperti,
sacīja Kukule. Informācija, ko padomnieki saņēmuši sanāksmes laikā,
bijusi vērtīga. Pārsteidzoši, ka ar to netika iepazīstināti Saeimas deputāti
pirms balsojuma par likumu, norādīja prezidentes pārstāve.
Kā ziņots, sanāksmē piedalījās Saeimas Juridiskās komisijas, Valsts cilvēktiesību
biroja pārstāvji, cilvēktiesību eksperts Mārtiņš Mits, Latvijas valdības
pārstāve starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās Inga Reine, Totalitārisma
seku dokumentēšanas centra vadītājs Indulis Zālīte, Reabilitācijas un
specdienestu lietu prokuratūras pārstāvji.
Pēc Kukules teiktā, šīsdienas pārrunas liek aizdomāties par to, kā likums
tiks interpretēts nākotnē un kādas būs tā darbības sekas, īpaši attiecībā
uz tiem aģentiem vai ziņotājiem, kas nokļuvuši Valsts drošības komitejas
(VDK) datubāzēs, ņemot vērā viņu darbību cīņā ar organizēto noziedzību,
ekonomiskajiem noziegumiem vai nodarbošanos ar zinātniski tehnisko pētniecību.
Kā sacīja Kukule, Saeimas deputāti un sabiedrība nav izsmeļoši informēti
par to, kādas bija VDK struktūras, kā darbojās dažādas tās nodaļas un kādos
nolūkos aģenti tika vervēti. Nav runāts arī par to, kāda bija nozīme tā
sauktajai "aizmuguriskajai" vervēšanai, kas nozīmēja, ka cilvēku
uzvārdi varēja nokļūt kartotēkās, viņiem pašiem par to nezinot.
Sanāksmes gaitā minēta arī informācija par tām krimināllietām un organizētiem
noziegumiem, kuri tika atklāti, pateicoties aģentu ziņojumiem un kuru rezultātā
cilvēki ir izcietuši sodu. "Šāda informācija varētu apdraudēt šo
cilvēku turpmāko dzīvi un pat arī dzīvību," sacīja Kukule.
Prokuratūras pārstāvis informējis, ka saņemti jau pirmie zvani un bažas no
cilvēkiem, kas ziņojuši par ekonomiskiem noziegumiem un kuru ziņojumu rezultātā
notiesātie cilvēki šobrīd ir brīvībā. Šiem noziedzniekiem būs iespējams
iepazīties, uz kādu ziņojumu pamata viņi ir izcietuši sodu un nokļuvuši
ieslodzījumā.
Šodien prezidente tiks iepazīstināta ar sanāksmes rezultātiem, informēja
Kukule, paužot cerību, ka arī lēmumu, vai izsludināt likumu, Vīķe-Freiberga
pieņems šodien. Satversmes noteiktais termiņš, kad prezidente likumu var nosūtīt
otrreizējai caurlūkošanai Saeimā, beidzas otrdien, 25.maijā.
Vīķe-Freiberga uzskata, ka jau ilgu laiku pirms mēģinājumiem publiskot VDK
kartotēku bija jāveic šo materiālu profesionāls un objektīvs vēsturiskās
izpētes darbs. To prezidente šodien uzsvēra vēsturnieku komisijas sēdē,
kas bija veltīta komisijas vēstures pētījumu 11.sējuma atklāšanai.
"Man kā zinātniecei šķiet, ka ar šo materiālu [čekas maisiem] līdz
šim bija jāveic pētniecības un izvērtēšanas, kā arī statistiskās apstrādes
darbs," sacīja Vīķe-Freiberga. "Te būtu vajadzējis jau notikt
nopietnam pētniecības darbam, pirms tik saturiski sarežģīts un neviennozīmīgs
materiāls tiktu nodots pilnībā publiskai, neprofesionālu pilsoņu izvērtēšana,"
sacīja prezidente.
Vīķe-Freiberga uzskata, ka vēsturnieku komisijai jāturpina tās darbs, pievēršot
uzmanību tam padomju okupācijas periodam, kas seko 1949.gada deportācijām līdz
pat neatkarības atjaunošanai. "Man kā prezidentei šķiet īpaši svarīgi,
lai nākamā gada rudenī vēsturnieku komisijas darbs neapstātos, jo līdz šim
aplūkotajos tematos ir vēl daudz darāmā, galvenokārt ļoti nopietni jārunā
par visu padomju gadu laiku, kur ir prasība to zinātniski objektīvi izvērtēt,"
sacīja Vīķe-Freiberga.
Pēc viņas teiktā, nepieciešamību izpētīt dziļāk šo vēstures posmu
ilustrē arī likuma grozījumi par VDK kartotēku, kuri šobrīd atrodas uz viņas
galda un par kuriem lēmumu viņa pieņemšot vai nu šodien, vai rīt, 22.maijā,
no rīta.
Kā sacīja prezidente, kartotēkas publiskošanai būtu "nopietnas sekas
attiecībā uz cilvēktiesībām un juridiskiem aspektiem, kas šī brīža
likuma grozījumu versijā nav nopietni ņemti vērā". Viņa arī norādīja,
ka tā dēvēto čekas maisu atvēršana varētu iespaidot arī to cilvēku bērnu
dzīves, kuri minēti šajās kartotēkās.
"Tie ir nopietni jautājumi, kas prasa padziļinātu, profesionālu un
objektīvu vērtējumu ārpus politiskajām debatēm un politiskās pozicionēšanas,"
sacīja prezidente.
LETA
Nodod otrreizējai caurlūkošanai Saeimai likumu par VDK kartotēku
Rīga, 21.maijs, LETA. Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga šodien
nodevusi otrreizējai caurlūkošanai Saeimā grozījumus likumā "Par bijušās
VDK dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības faktu ar VDK
konstatēšanu", aģentūru LETA informēja prezidentes preses sekretāre
Aiva Rozenberga.
Kā ziņots, Saeima 19.maijā atbalstīja tā saukto čekas maisu atvēršanu,
galīgajā lasījumā pieņemot grozījumus likumā "Par bijušās VDK
dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības faktu ar VDK
konstatēšanu". Saeima noteica, ka PSRS Valsts drošības komitejas materiāli
un informācija ir izmantojama un publicējama bez ierobežojumiem, kas nozīmē,
ka čekas maisi būtu pieejami ikvienam.
Saeimas priekšsēdētājai Ingrīdai Ūdrei nosūtītajā vēstulē prezidente
uzsver, ka sabiedrībai ir būtiski zināt arī Latvijas vēstures sarežģītās
un dramatiskās lappuses. "Cilvēkiem ir tiesības uzzināt patiesību par
Valsts drošības komitejas darbību Latvijā, tajā skaitā par tās aģentiem,
rezidentiem, konspiratīvo dzīvokļu turētājiem un uzticības personām,"
norāda Vīķe-Freiberga.
Taču tikpat svarīgi esot panākt, lai sabiedrībai tiktu sniegta uzticama un
nesagrozīta informācija, no kuras būtu iespējams gūt priekšstatu par minētās
iestādes darbību un konkrētu cilvēku lomu tajā.
Pēc prezidentes domām, 19.maijā pieņemtais likums izraisa divus "ārkārtīgi
strīdīgus jautājumus". Pirmais jautājums attiecoties uz grozījumu
pantu, kas paredz pagarināt ierobežojumus tiesiskajās attiecībās VDK
darbiniekiem un informatoriem vēl uz desmit gadiem. Bet otrs prezidentes izvirzītais
jautājums attiecas uz grozījumu pantu, saskaņā ar kuru VDK dokumentus varētu
izmantot un publicēt bez ierobežojumiem.
Valsts vadītāja norāda - ja likumdevējs uzskata, ka 1994.gadā Saeimas
noteiktie desmit gadi nav bijis pietiekams laiks, lai novērstu bijušo VDK
darbinieku un informatoru ietekmi uz nacionālo drošību un Latvijas teritoriālo
vienotību, likumdevējam skaidri ir jānorāda mērķis, kura sasniegšanai
tiek pagarināts minēto ierobežojumu termiņš. Jābūt skaidrībai, kāds
sabiedrības interešu apdraudējums ar to tiek novērsts, lai Latvijas valsts
varētu pārliecinoši argumentēt gan par šāda risinājuma samērīgumu, gan
tā piemērotību likumdevēja noteiktajam mērķim.
Vīķe-Freiberga atgādina, ka 2000.gada 30.augustā Satversmes tiesa, lemjot
par vēlēšanu tiesību ierobežojumiem, norāda uz nepieciešamību
"likumdevējam, periodiski izvērtējot attiecīgo politisko situāciju
valstī un ierobežojumu nepieciešamību un pamatotību", lemt par ierobežojumu
termiņa noteikšanu, "jo šādi ierobežojumi var pastāvēt tikai
noteiktu laiku".
Ja tomēr Saeima uzskata, ka ierobežojumu termiņa pagarināšanai ir leģitīms
pamats, atkārtoti ir jāizvērtē 14 valsts likumos noteiktās jomas, kurās šie
ierobežojumi būs spēkā vēl desmit gadus, uzskata prezidente.
Savukārt tā dēvēto čekas maisu atvēršanai, pēc prezidentes domām,
Saeima nav paredzējusi kārtību, kādā VDK dokumenti tiks izmantoti un publicēti,
tādejādi atstājot likuma īstenošanu dzīvē pilnīgā izpildītāju un to
ierobežoto materiāli tehnisko resursu ziņā.
"Attiecībā uz Saeimas lēmumu atļaut izmantot un publicēt visus VDK
dokumentus bez izņēmuma ir jāapzinās, ka šie dokumenti satur ne tikai
informāciju par VDK darbību ideoloģiskajā jomā un politiskajās citādi domājošo
represijās, bet arī, piemēram, informāciju, kas saistīta ar organizētās
noziedzības un ekonomisko noziegumu apkarošanu un satur ziņas par tām personām,
kas bijušas iesaistītas šo noziegumu atklāšanā. Tādas informācijas
publicēšana varētu skart minēto personu drošību," norāda Vīķe-Freiberga.
Saskaņā ar ekspertu sniegto informāciju no aptuveni 4 000 VDK aģentu kartiņām
tikai daļa attiecas uz personām, kuras darbojas ideoloģiskajā jomā. Pēc
prezidentes domām, īpaši jāņem vērā, ka Latvijas valsts rīcībā esošais
VDK dokumentu apjoms ir nepilnīgs un nesniegs vispusīgu un objektīvu ieskatu
par VDK darbību un sekām.
Turklāt, kā norāda Vīķe-Freiberga, aptuveni 90 procentos gadījumu, aģentu
kartiņas saturot tikai norādi uz personas vārdu bez jebkādas norādes uz to
notikumu kontekstu, kādā šis vārds ir parādījies VDK kartotēkā. Līdz ar
to šāda informācija nav uzskatāma par pilnīgu un var izsaukt tās ļaunprātīgu
izmantošanu.
Tāpēc ir svarīgi noteikt precīzu informācijas apjomu un kārtību, kādā tā
tiek publiskota, lai neapdraudētu to personu tiesības uz privātās dzīves
neaizskaramību un fizisko drošību, kuras nebija saistītas ar politiskajām
represijām un vēršanos pret Latvijas valsts neatkarības atgūšanu.
Pēc valsts vadītājas domām, jāpanāk diferencēta pieeja VDK dokumentu
izmantošanai un publicēšanai, lai sabiedrības ieguvums būtu samērojams ar
konkrēto indivīdu aizskartajām tiesībām un interesēm, kuras aizsargā
valsts Satversme un Latvijai saistošie starptautiskie cilvēktiesību akti.
LETA
Iemesls paplēsties
Kā liecina laikraksti, čekas maisu tēma tuvākajā laikā vis netiks iebāzta
kādā tumšā kaktā, aktualitātē tā vēl ilgi būs žurnālistu maizes
darbs.
Sanita Jemberga laikrakstā "Diena" iztaujājusi vairākus sabiedrībā
pazīstamus cilvēkus par jautājumu: "Vai, publiskojot čekas maisus, var
pavilkt svītru vēsturei?" Teologs Juris Rubenis: "Tas ir šausmīgi
nokavēts solis, to vajadzēja darīt 10 gadus agrāk vai arī īstenot lustrācijas
procesu. To, kas pieteiktos un apņemtos vairs nesadarboties, uzvārdi paliktu
neizpaužami. Šobrīd grūti saprast publicēšanas jēgu, jo nav 100% skaidrības
par katra ieraksta īstumu un sadarbības kvalitatīvo raksturu. Šis var
darboties kā faktors, lai latviešu sabiedrībai būtu iemesls paplēsties. Domājot
par visas Latvijas sabiedrības integrācijas nepieciešamību, tagad, kad mums
tik sarežģīti apstākļi ar krievu skolu aizsardzības štābu, rodas sajūta,
ka kādam gribas sašķelt arī latviešus. (..)"
Latvijas vēstnieks Eiropas Padomē, pirmais no Saeimas deputātiem atzinis
sadarbību ar VDK, Georgs Andrejevs: "Domāju, ka nevar pavilkt svītru, jo
tie maisi nav pilnīgi. Vēsture ir daudz pilnīgāka nekā maisi. Vienmēr esmu
bijis par variantu, kāds bija Igaunijā, lustrāciju. Tas būtu bijis
vispareizākais ceļš, izvērtējot katru individuāli. Lustrācija vēl tagad
būtu iespējama. Labāk strādāt, katru aktīvi aicinot un pieņemot
skaidrojumus no cilvēkiem, bet vispirms divpusējās pārrunās. Bet tagad
būs tādi, kas maldīgi iekļauti. Kā viņi pierādīs, ka nav sadarbojušies,
kur ies, ko darīs?"
Smags sods
Askolds Rodins "Dienas" komentāru "Maisītāji" arī
veltījas čekas maisu atvēršanai: "Šī Saeimā nav pirmā reize, kad
simt kopumā izglītotu un kaut kādu audzināšanu baudījušu cilvēku grupa pārvēršas
par pūli, kurš aizslauka visu, kas trāpās tam ceļā. Šoreiz jebkurus
argumentus pret gandrīz tūlītēju un bezierunu pieeju eksplozīvajam pagātnes
mantojumam. (..)
Atšķirībā no Igaunijas un Lietuvas pie mums aģentiem oficiāli netika
dota iespēja brīvprātīgi atzīties, taču kļuvis zināms, ka maisos ir ziņas
par vairākiem simtiem cilvēku, kas to tomēr izdarījuši un devuši zvērestu
nekaitēt Latvijas valstij. Tagad iznāk, ka viņi jāizliek vispārējai
apskatei. Viņi uzticējās valstij, tagad valsts ar deputātu pūliņiem
gatavojas viņus par to sodīt. Kartotēkā droši vien ir arī jau miruši cilvēki,
kuriem palikuši bērni un citi tuvinieki. Sods nāks pār viņu galvu. Apkārtējo
attieksmes maiņa un tā ir gandrīz neizbēgama ir smags sods, kas var
radikāli mainīt cilvēka dzīvi.
Nav pamata domāt, ka gan minētie, gan citi argumenti deputātiem būtu ķīniešu
ābece. Visticamāk, viņi vienkārši nobijās, ka vēlētāju skatījumā varētu
kļūt par "stukaču aizstāvētājiem", un tas jau būtu tāpat, kā
atņemt bārenim pēdējo maizes riecienu vai nosvilināt labdarības zupas
virtuvi. (..) Sakarsušu galvu pieņemtu lēmumu vēl var labot Valsts
prezidente, un jācer, ka viņa to izdarīs. Nebūs jau pirmā reize."
Rindā pēc maisa
"Daudz pieminētā "vāts uzplēšana" ir izrādījusies sāpīgāka,
nekā to varētu domāt, jo, vāti plēšot, ir divi varianti: vai nu ātrāk
sadziedēt brūci, vai arī noasiņot. Vismaz šobrīd jautājumu ir vairāk nekā
atbilžu. Un tomēr pārņem izbrīns par politiķu īsredzību (..), ar švunku
risinot tik sarežģīto padomju laika kolaboracionisma problēmu. Tā vien šķiet,
ka likums ir pieņemts konkrētām personām. (..) Pēc visa spriežot,
Krievijas "kompetentie orgāni" priecīgi berzē rokas par Latvijas
likumdevēju karstajām galvām," raksta Anita Daukšte laikrakstā "Rīgas
Balss".
Apšaubāma uzvara
"Demokrātija uzvarējusi? Apšaubāmi," raksta Leonīds Fedosejevs
komentārā laikrakstā "Čas". Viņš arī kalkulējis, kas no tā
iegūstams: "Tas ir kā katalogs bibliotēkā. Vai pēc kartotēkas kartītes
var pateikt par grāmatas saturu? Pāris vispārējas frāzes. Iespējams, ka
patiesībā grāmata izrādīsies nepavisam par to, ko jūs vēlējāties. (..)
Padomju laikos katrs aizpildīja dīvainu papīru, kas pēc tam kaut kur tika
nosūtīti. Tā ka šie dokumenti ir graša vērti. Kaut gan, dabiski, šā brīža
netīrajās politiskajās spēlēs tos var izmantot efektīgi. Pierādi, ka
neesi kamielis!"
"Kas attiecas uz politiku un viedokļu dažādību, tur iecietības nav.
Pat latviešu masu mediji aicina būt modriem pret "tautas
ienaidniekiem". Un "modro" netrūkst. Ko jūs nosodāt, ziņotāju
mantinieki?" L. Fedosejevs tomēr nav varējis atturēties atbildīgā
vaininieka meklējumos.
2004. gada 22. maijs
|