Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 
Margelovs apiet Okupācijas muzeju
Linda Krūmiņa

Krievijas padomes Ārlietu komitejas priekšsēdētājs Mihails Margelovs varēja kļūt par pirmo augsta ranga Krievijas amatpersonu, kas apmeklē Okupācijas muzeju. Tomēr nekļuva. Lai gan viņa dienas kārtībā vakar bija iekļauta Okupācijas muzeja apmeklēšana, tam neesot atlicis laika.

Vakar ap vienpadsmitiem M. Margelovs ar delegāciju vizītes ietvaros pastaigājās pa Vecrīgu. Pastaigas laikā bija plānots aplūkot Okupācijas muzeja ekspozīciju. Dažas minūtes pirms vienpadsmitiem muzeja foajē pulcējās vairāku latviešu un krievu preses izdevumu fotogrāfi, korespondenti, "Panorāmas" operators.

Īsinot laiku sarunās, kolēģi zīlēja — būs vai nebūs M. Margelovs Okupācijas muzejā. — Ja jau protokolā apmeklējums ierakstīts, tad jau noteikti atnāks. Tikai nedaudz kavējas, — izskanēja minējumi.

Pagāja pusstunda, tad jau 45 minūtes, bet Krievijas delegācija kā nerādījās, tā nerādījās. Visbeidzot pēc pusotras stundas ilgas gaidīšanas kļuva skaidrs, ka M. Margelova nebūs.

— Iznāca aizkavēties. Kamēr delegācija aizgāja uz viesnīcu, kamēr pārģērbās... Tāpēc arī izlēma uz muzeju neiet, — skaidroja Saeimas Ārlietu komisijas darbinieks Artūrs Jefimovs.

Jautāju, vai kavēšanās notikusi tādēļ, ka ieilgusi M. Margelova tikšanās ar ārlietu ministri Sandru Kalnieti? Izrādās, ne — tā beigusies laikus. Arī pastaiga pa Vecrīgu notikusi gandrīz, kā ieplānots — par spīti skaudrajam vējam, izstaigātas mazās vēsturiskās ieliņas, aplūkotas baznīcas. Tomēr līdz Okupācijas muzejam tā arī neizdevies aiziet. M. Margelova preses sekretārs atteicās komentēt, kādēļ delegācija neatrada laiku, lai apmeklētu muzeju.

Muzeju vērtē pretrunīgi

— Ja slieksni ar medu nosmērētu, iespējams, viņi arī atnāktu, — ironizēja kāda darbiniece, kura vēlējās palikt anonīma.

Okupācijas muzeja izpilddirektora Gundega Mihelsone, kura tur strādā jau divus gadus, apstiprināja, ka augstas Krievijas amatpersonas šajā laikā tur savu kāju nav spērušas. Kolēģi apstiprinot, ka tas nav noticis arī agrāk.

— Ziniet, pie mums nāk dažādi cilvēki — privātpersonas, to skaitā arī no Krievijas. Viņu komentāri par ekspozīciju ir dažādi. Vieni ir neapmierināti, jo, viņuprāt, pārāk daudz ir informācijas par to, kas nodarīts komunisma totalitārā režīma laikā, — pastāstīja G. Mihelsone.

Turpretī citi apmeklētāji ir pateicīgi, ka var saņemt plašu informāciju, kas citur nav pieejama. Citu valstu delegāciju pārstāvji visbiežāk ir pārsteigti par redzēto. Daudzi apliecina, ka viņiem nav bijusi pat ne nojausma par to, kas patiesībā Latvijā noticis.

Kad vasarā Rīgā bija ieradušies NATO parlamentārās asamblejas pārstāvji, viņi visi apmeklēja arī Okupācijas muzeju. Visi, izņemot Krievijas delegāciju. Toreiz tās pārstāvis Oļegs Meļņikovs iebilda, ka viņam un viņa tautiešiem nav pieņemama vienlīdzības zīme, kas ekspozīcijā likta starp fašismu un boļševismu. Krievijā "šādu vēstures traktējumu uzskata par pilnīgi aplamu". Uz šādiem pārmetumiem G. Mihelsone atbild: — Padomju laika vēsturnieki savulaik rakstīja, ka Latvijas iedzīvotāji nobalsoja par brīvprātīgu iestāšanos PSRS. Ja to apgalvo kā vienīgo patiesību, tad mūsu muzejā, protams, ir pilnīgi atšķirīga informācija. Ekspozīcijā arī apskatāma Molotova — Ribentropa pakta oriģināla kopija, kuru padomju vēsturnieki oficiāli noliedza, sacīdami, ka tāds neeksistē.

Kalniete rosina uz sadarbību

Krievija ir svarīga Latvijas ārpolitikas sastāvdaļa, vakar, tiekoties ar M. Margelovu, teica S. Kalniete. Pārrunājot divpusējo attiecību jautājumus, ārlietu ministre uzsvēra, ka abu valstu praktiskā un lietišķā sadarbība ir raksturojama kā veiksmīga un konstruktīva, informēja Ārlietu ministrijas preses dienests.

S. Kalniete bilda, ka konstruktīvisms divpusējās attiecībās varētu veicināt sagatavoto līgumu: par izvairīšanos no dubultās aplikšanas ar nodokļiem un nodokļu nemaksāšanas; par sadarbību dzelzceļa transporta jomā; par gaisa satiksmi; par sadarbību tūrisma jomā un par valsts robežu parakstīšanu, kā arī starpvaldību komisijas darba iedzīvināšana.

Ārlietu ministre apstiprināja, ka Latvija vēlas veicināt ES un Krievijas dialogu.

Ministre ir pārliecināta, ka līdz ar Latvijas dalību NATO būs iespējams risināt virkni jautājumu, kas līdz šim risināti divpusējā līmenī. Piemēram, cīņa pret starptautisko terorismu, narkotiku un cilvēku tirdzniecību, sadarbība katastrofu seku likvidēšanā u. tml. Lai gan M. Margelovs personiski ir pret NATO paplašināšanos, alianse, viņaprāt, ir nopietns sabiedrotais cīņā pret starptautisko terorismu.

Sarunas noslēgumā ārlietu ministre aicināja Krievijas pusi uz aktīvu sadarbību, lai pēc iespējas ātrāk varētu sarīkot Latvijas un Krievijas starpvaldību komisijas līdzpriekšsēdētāju tikšanos.

Latvijas avīze, 2003. gada 17. decembri


Politiskais joks
Anda Līce

16. decembrī Okupācijas muzeja vestibilā ieraugot žurnālistus un vīrus ar kinokamerām, jautāju kolēģiem, kas tiek gaidīts. "Mihails Margelovs," skanēja atbilde. Nenoticēju un pārprasīju vēlreiz. Jā, jā, būšot pats Krievijas Federācijas padomes Ārlietu komitejas priekšsēdētājs. Protams, nebija. Vai nu nemaz nebija domājis būt, vai arī bija nobrīdināts tādu precedentu neradīt. Ir taču tik dažādi veidi, kā vazāt aiz deguna sabiedrisko domu un pēc tam gardi pasmieties par izdevušos politisko joku.

Es nevaru iedomāties, kam ir jānotiek Krievzemē, lai tās amatvīri, būdami iepriekšējās sistēmas mantinieki, kaut vai tā saucamā politkorektuma dēļ spētu atzīt pagājušā gadsimta agresīvo politiku pret savām kaimiņvalstīm un šīs politikas sekas šodien. Latvijai ir pietiekami ilga pieredze neuzticēties Maskavai. Negribas ticēt, ka šodien vēl ir ļaudis, kuriem politiskās maņas nedarbojas, un ka cauri politisko virtuvju smakām var nesajust piedegušā impērisma dūmus.

Fakts, ka desmit gadu laikā neviena atbildīga Krievijas amatpersona nav apmeklējusi Okupācijas muzeju, kas jau kopš 1998. gada ir iekļauts ārvalstu vizīšu protokolā, liecina par bailēm no patiesības. Ja viss ar pašas Krievijas un daudzu Austrumeiropas valstu neseno pagātni būtu kārtībā un pasaulē nepieredzētā terora mērogi un upuri būtu tikai izdomājums, tad taču Krievija par tās apmelošanu būtu vērsusies starptautiskajā tiesā. Nav jau tā, ka šīs valsts politiķi patiesību nezinātu. Viņi to zina lieliski, bet Maskava gadsimtiem ilgi ar patiesību ir izrīkojusies divējādi – slēpusi un nežēlīgi apspiedusi. Nekad neko nenožēlojusī valsts tomēr nemitīgi pieprasa no citām cieņu un pat mīlestību. Neloģiski un tuvredzīgi? Protams. Toties attiecīgajā brīdī pie varas esošajiem izdevīgi. Ko tikai kopš Latvijas neatkarības atgūšanas Krievija nav gan ekonomiski, gan politiski darījusi, lai attiecības ar Latviju pēc iespējas ilgāk neuzlabotos!

Vai tiešām Maskavā domā, ka Padomju Savienībā vardarbīgi iekļautās un vairākās paaudzēs bradātās tautas tā vienkārši ņems un visu aizmirsīs? Liekulīgajiem un brīžiem neiecietīgajiem aicinājumiem neatskatīties pagātnē nav nekāda seguma. Gana daiļrunīgs ir fakts, ka Krieviju uz grēknožēlu nav aicinājusi pat tās baznīca. Ja pēc visa tā, kas pagājušajā gadsimtā ir noticis, tautu cietuma mantiniekiem nekas nav sakāms Dievam, ko gan viņi var teikt cilvēkiem? Tādās reizēs parasti izlīdzas ar meliem. Ka atbrīvojuši, atnesuši kultūru un pavēruši iespējas.

Šķiet, nu kas gan būtu vēl vienkāršāk kā, sekojot Vācijas paraugam, atvainoties kādreiz okupētajām tautām. Gan pati daudz cietusī Krievija, gan reiz okupēto valstu tautas iegūtu otro elpu. Attiecības attīstītos nevis vārdos, bet darbos un sakārtotos ne tikai tagadne, bet arī nākotne. Un arī politiski joki kļūtu pavisam citādi.

Latvijas avīze, 2003. gada 20. decembris

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home