Pretošanās. Nacionālie partizāni

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 
Viņš bija viens no visdrausmīgākajiem…
Valdis Bajārs

Nav nejaušība, ka, čekas maisiem gatavojoties atvērties, dienasgaismu ieraudzījusi aģenta Marģera Vītoliņa kartīte, kas bija redzama "Latvijas Avīzes" 8. marta numura pirmajā lappusē. Diez vai šajos maisos atrodams vēl kāds aktīvāks savas tautas nodevējs.

Lai gan čekas aģentu kartītes glabājās visstingrākajā slepenībā, tomēr, gadiem ritot, pēc katras nodevības daudz kas nācis gaismā. Atliek tikai visu apkopot un izdarīt secinājumus. Ka tas tiešām tā, var pārliecināties, pārlasot avīzes "Saldus Zeme" (2006.03.04) rakstu "Drāma pie Melnā dīķa", kas stāsta, kā Anna un Gunārs Roļi ilgstoši meklējuši savu radinieku – leģionāru Visvaldi Brizgu. Beidzot noskaidrojies, ka viņu radiniekam bijis cits vārds un uzvārds. Runa ir par Kārli Krauju, Īles nacionālo partizānu grupas komandieri. Tā bija grupa, kurā iefiltrējās Marģers Vītoliņš.

1949. gada 17. martā šīs nacionālo partizānu vienības bunkuru aplenca. Niknā kaujā 15 partizāni krita, bet deviņus sagūstīja. Tikai aģentam bija mazliet misējies. Viņš nezināja, ka pats grupas komandieris tobrīd atradās citā vietā. Kārli Krauju izsekoja un notvēra Saldū 1950. gada 24. martā toreizējā 15. augusta ielā 35, kur viņš bija ieradies pie partizānu atbalstītājiem. Namu aplenca 34 karavīri, sākās apšaude. Krauja centās izlauzties no aplenkuma un ieskriet Veides mežā, tomēr no lodēm aizbēgt nespēja.

Uzbrucējiem ar partizānu komandiera nāvi vien nepietika. Tie vēl nodedzināja kaimiņu māju ar tur dzīvojošajiem trim cilvēkiem, jo viens no viņiem esot pārvadājis leģionārus. Kad atbrauca ugunsdzēsēji, tiem glābt cilvēkus no liesmām neļāva.

Kas bija Marģers Vītoliņš? Īsu viņa raksturojumu sniedz publicists Modris Ziemiņš 1998. gadā iznākušajā grāmatā "Trešā atmoda": "Pēc profesijas – čekists, un tieši čeka arī viņam bija izvēlējusies mākslinieka "dekorāciju". Diezgan straujiem soļiem virzījusi viņu uz Latvijas PSR Mākslinieku savienības biedra titula iegūšanu, un tas vien jau liecina, ka arī Mākslinieku savienībā noteicēji bija nevis izcili talanti, bet gan tā pati čeka." Plašāk šīs personas spiegu gaitas un nodevēja darbību nesen iznākušajā grāmatā "Aizejot atskaties" atspoguļo Laimonis Purs: "Latvijas armijas autotanku pulka virsnieka vietnieku 1936. gadā (ar segvārdu "Grī") savervējusi PSRS militārā izlūkošana. 1940. gadā viņš turpināja sadarbību (segvārds "Tankists"). Vācu okupācijas gados ir Centrālās cinkogrāfijas un burtu lietuves (Blaumaņa ielā) direktors, iefiltrējas vācu lauku slepenpolicijas aģentūrā. No 1945. līdz 1956. gadam Marģers Vītoliņš tiek iesaistīts slepenajā diždivkaujā starp PSRS pretizlūkošanas un Rietumu (galvenokārt Anglijas) izlūkošanas dienestiem, uzturas Kurzemes mežos kā viltus partizāns ar segvārdiem "Klarks" un "Krusts", ievilina nacionālo partizānu vienību vadītājus čekas slazdos, piedalās apcietināšanās. Oficiāli vienu laiku gan ir "tikai" žurnāla "Bērnība" mākslinieciskais iekārtotājs.

1954. gada 24. septembrī Vītoliņu kā nacionālo partizānu "piespēlē" angļu izlūkdienestam, kura "bezbailīgo cīnītāju par neatkarīgu Latviju" no Užavas mežiem nogādā vispirms Zviedrijā, pēc tam Anglijā. Divos Anglijā pavadītajos mēnešos viņš ir paveicis ne mazumu, jo pēc atgriešanās Padomju Latvijā tiek apbalvots ar augsto Sarkanā Karoga ordeni. Pēc Otrā pasaules kara viņš strādā nacionālās pagrīdes un partizānu iznīcināšanā. Marģeram Vītoliņam izdodas iefiltrēties Sieksātes partizānu grupā, kuras vadītājs viņam noticēja. Anonīma liecība rāda – Vītoliņš pēc 1945. gada 8. maija norīkots "darbā" Aizputes rajonā. Tur viņš iefiltrējies dzīvot Kazdangas tehnikuma "Sīļu" mājās Ostnieku ģimenē, kur dēls Alfrēds Ostnieks – bijušais leģionārs un apmācīts "meža kaķis" – sadarbojās ar mežā esošajiem nacionālajiem partizāniem.

Kādu sestdienu atnācis Vītoliņš un lūdzis mājas saimniecei patvērumu: esot bijušais leģionārs, un Rīgā viņam klājoties grūti. Viņu tur meklējot. Viņš varētu dzīvot "Sīļos" un palīdzēt visus darbus darīt, jo patīkot strādāt. Saimniece kategoriski teikusi "nē". Tad Vītoliņš kritis uz ceļiem pie saimnieces gultas un, raudot īstas asaras, panācis, ka tanī vakarā viņam dotas naktsmājas. Vēlāk Vītoliņš gatavojis pretvalstiskus, pret Staļinu vērstus uzsaukumus. Devis tos saimnieces dēlam, lai izplata. Kad vēlu rudenī visus iedzīvotājus "Sīļos" apcietināja, neskarta palika vienīgi kalpone, pie kuras Vītoliņš katru nakti gulējis…

Vītoliņš mācējis ne tikai ar asarām iežēlināt lētticīgo latviešu sirdis. "Mākslinieku" nosūta uz Lielbritāniju, lai stāsta par "Latvijas nacionālo partizānu dzīvi mežā". Un, šķiet, pārliecināja gan izlūkdienestu SIS, gan MI-6 vadošos darbiniekus, ka tas tiešām tā ir. Līdz ar to var secināt, ka Marģers Vītoliņš ir viens no visdrausmīgākajiem latviešu tautas nodevējiem. Viņa upuru skaits sniedzas daudzos simtos. Tāds, lūk, "mākslinieks"…

No 1955. līdz 1962. gadam (tātad, strādājot arī "Zvaigznē") Vītoliņš diezgan bieži pabija braucienos pa Padomju Savienību, kur tēloja "vācu spiegu", lai pārbaudītu vietējo valsts drošības dienestu modrību.

Protams, ka tajos tālajos laikos nupat uzskaitīto Marģera Vītoliņa darbošanos nezinājām, tomēr dažas informācijas drumstalas un tādas kā baumas un nevalodas par viņu klīda un bija iebirušas manās smadzenēs, un tāpēc intuīcija brīdināja."

"Kā jums izdevās tik sīki atšifrēt Marģera Vītoliņa drausmīgos noziegumus?" vaicāju Laimonim Puram.

"Pa kripatiņai vien, līdz sākām saprast, ka pašiem arī jāuzmanās. Turpat vienkopus žurnālistikā strādājām. Pie tam viņš bija pļāpīgs, sevišķi tad, kad bija iedzēris, dažreiz mēdza padižoties. Aizdomas vēl izraisīja biežie un daudzreiz ilgstošie komandējumi.

Bet ne jau par šo melno vīru vien lasāms Laimoņa Pura grāmatā. Tā nu tas ir iznācis, ka, tuvojoties vēlēšanām, politiķi atkal grūstās ap čekas maisiem. Laimonis Purs dod skaudru un personisku atbildi, kā godīgam cilvēkam izvērtēt un kā rīkoties pašam – jā gan, tieši pašam – ar savu vietu un gājumu tautas kopīgajā ceļā. Un tas ir – ļoti kritiski sevi izvērtēt un atklāti pateikt par sevi visiem, kam to vajag vai gribas zināt.

"Aizejot atskaties" nav romāns. Saucot cilvēkus īstajos vārdos un uzvārdos, bieži vien pausts visai negaidīts skatījums par daudziem sabiedrībā plaši pazīstamiem darbiniekiem, ar kuru kādu laiku dzīvots un strādāts ciešākā saskarē.

Latvijas Avize  18. aprīlis, 2006

  Atpakaļ   Back  

 Sākumlapa  Home