Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 
Markss un holokausts
Džordžs Vatsons
Pirmā daļa

Polijas cietumā 1947.gadā, gaidīdams nāves soda izpildīšanu, Rūdolfs Hess rakstīja memuārus Aušvices komandants, kur atcerējās, kā pat 1941.—1945.gada nacistiskās Vācijas un Padomju Savienības kara laikā viņa kolēģi nacisti atzinīgi izteikušies par padomju radīto cilvēku iznīcināšanas modeli, kas balstīts ieslodzīto piespiedu darbā. Kā padomju sabiedrotie nacisti šo modeli bija iepazinuši vismaz 1939.—1941.gadā (ja ne agrāk), bet pēc uzbrukuma Padomju Savienībai 1941.gada jūnijā uz viņiem milzu iespaidu atstāja nometņu sistēmas grandiozais mērogs — par to viņi galvenokārt uzzināja no izbēgušo liecībām. Hess pat atceras, ka nacistu nometņu komandantiem piesūtīti sīki ziņojumi, kuros bijusi jaušama apbrīna par padomju gatavību spaidu darbos iznīcināt veselas ļaužu kategorijas:

"Ja, piemēram, būvējot kanālu, visus līdz pēdējam kādas nometnes ieslodzītos nobeidza, tad ieveda tūkstošiem svaigu kulaku vai citu šaubīgu elementu, kurus tad savukārt visus nobendēja."

Par spīti tam, ka atsauce šķiet mazliet paplāna, Hess acīmredzot tomēr uzskatīja, ka padomju paraugu — kā jau precedentu — vajadzētu uztvert kā iedvesmas avotu vai pat attaisnojumu tam, ko viņš pats darīja Aušvicā.

Taču kopš 1945.gada nacistu parāds padomju nometņu pieredzei pieminēts reti. Pa daļai tas izskaidrojams ar pēckara laika cieņu pret sabiedroto un pa daļai — ar pārsteidzoši efektīvo cenzūru, par kādu kļuvis zināms tikai pavisam nesen. Kopš Hitlera sagrāves Staļins bija ļoti noraizējies, ka varētu atklāties nacistu un padomju sadarbība kopīgās Polijas okupācijas laikā no 1939. līdz 1941.gadam, un tagad kļuvis zināms, ka Staļins iecēla Višinski par slepenas komisijas vadītāju, kuras uzdevums bija ietekmēt kara noziegumu tiesāšanas gaitu Nirnbergā un nepieļaut, ka šāda informācija kļūtu publiski pieejama. (Arkādijs Vaksbergs, The Prosecutor and the Prey //Prokurors un medījums, 298.—299.lpp.) Padomju valsts apzinājās, ka tai ir daudz ko slēpt.

To zinot, kļūst vieglāk saprast, ka totalitārā ideja apzināti izauga no kopīga avota, ka tā (pietiekami bieži) šķita pievilcīga vieniem un tiem pašiem domātājiem un ka nacisti un padomju puse apmainījās idejām un pat tehniskiem paņēmieniem gan kā sabiedrotie, gan pretinieki karā. Antisemītisms šeit uzlūkojams kā daudz plašākas parādības viens aspekts — šī parādība ir genocīds jeb slepkavošana pēc kategorijas pazīmēm. Antisemītisma pārsviešanās no politiskā spektra kreisās puses uz labo līdz ar Dreifusa lietu XIX gadsimta 90.gados Francijā ir labi dokumentēta; Francijas kreisie atteicās no antisemītisma ap gadsimtu miju, galvenokārt tāpēc, ka tieši tobrīd to bija nolēmuši pārņemt labējie. (Zeev Sternhell, La Droite RĪvolutionnaire 1886—1914// Zēvs Šternhels Revolucionārie labējie 1886—1914.) Francijas Sociālistiskā partija publiski un apzināti norobežojās no Dreifusa lietas; 1896.gada 19.janvārī tās pārstāvji parlamentā, arī Žans Žoress, nāca klajā ar manifestu, ko nākamajā dienā publicēja La Petite Republique, raksturojot šo lietu kā cīņu par varu valdošajā šķirā un brīdinot strādniekus nenostāties nevienā no pusēm, jo, kā dogmatiski tika apgalvots, dreifusieši esot ebreju kapitālisti. Savā manifestā sociālisti neatzina, ka notikusi netaisnība un to nenosodīja.

Mazo nāciju iznīcināšana

Šo incidentu var uzskatīt par priekšvēstnesi pieredzes apmaiņai starp fašistiem un komunistiem nākamajā gadsimtā, kur abu pušu līdzīgās nostādnes bez problēmām tika atzītas privāti, taču noraidītas publiski. To kopīgā izcelsme rodama jau XIX gadsimta 40.gados, un XX gadsimta 40. gados veselu tautu iznīcināšana jau gadsimtu bija sociālistisko ideju sastāvdaļa. 1849.gadā uz to aicināja Engelss rakstā par karu Ungārijā, kuru Markss publicēja savā žurnālā Neue Rheinische Zeitung. Šo bieži cildināto un tulkoto rakstu slavēja arī Staļins savā 1924.gadā izdotajā darbā Ļeņinisma pamati. Būdams Engelsa draugs, dažus gadus agrāk par tā vispārējo ievirzi savā grāmatā Marksa dzīve atzinīgi bija izteicies arī vācu marksists Francs Mērings, kaut gan kādā samērā mazpazīstamā rindkopā viņš nepiekrīt Engelsa konkrētajai programmai, ko tas bija paredzējis serbiem un citiem slāviem, kā arī baskiem, bretoņiem un skotu kalniešiem. Sniedzis visai plašu Engelsa raksta kopsavilkumu, viņš lakoniski atzīmē:

"Noliedzot jelkādu vēsturisku nākotni mazajām slāvu nācijām, Engelsam nebija taisnība, taču ideja, kurā viņš balstīja savu nostāju, pašos pamatos bez šaubām ir pareiza." (VI.3)

Mērings nomira neilgi pēc šīs publikācijas 1919.gada janvārī — kādu nedēļu pēc tam, kad Berlīnē tika brutāli noslepkavoti viņa draugi un domubiedri Roza Luksemburga un Kārlis Lībknehts, un tieši tad, kad sevi grasījās pieteikt vairākas nelielas slāvu nācijas; būdams vācietis tāpat kā Markss un Engelss, viņš, iespējams, uzskatīja, ka ideja par atsevišķu nāciju pašnoteikšanos sadalītajās Hohencollernu vai Hābsburgu zemēs ir vismaz muļķīga, lai neteiktu vairāk. Diez vai mēs jelkad gūsim pilnīgu skaidrību, ko īsti viņš gribēja sacīt, slavējot Engelsa pamatideju par mazo nāciju iznīcināšanu, vienlaikus apšaubot tās detaļas, tomēr nav šaubu, ka Engelsa 1849.gada rakstu viņš pazina ļoti labi, jo bija to rediģējis krājumam ar nosaukumu Aus dem literarischen Nachlass von Marx, Engels und Lassalle. Tieši šajā krājumā Staļins un Hitlers, jādomā, iepazinās ar marksistiskā genocīda doktrīnas oriģinālu.

Rase ir ekonomisks faktors

Kāds tad īsti bija šis oriģināls? No viena gala līdz otram tā bija varas pielūgsmes ideja, jo Marksu un Engelsu interesēja tikai uzvarētāji. Viņi uzskatīja, ka pasaules strādnieku revolūcijā buržuāzija drīz vien zaudēs proletariātam; taču šī apsēstība ar šķiru cīņu un dedzīgā ticība ekonomiskam determinismam neizslēdza rases faktoru. "Mēs uzskatām, ka ekonomiskie apstākļi būs tie, kas galu galā noteiks vēstures attīstību," 1894.gada janvārī Engelss rakstīja V.Borgiusam, "bet rase pati par sevi ir ekonomisks faktors." Ja atceramies baltās rases pārākuma idejās balstītos marksisma iedibinātāju pieņēmumus, tad šai apgalvojumā nav nekā dīvaina. Dažus gadus agrāk savās Piezīmēs Anti–Dīringam Engelss bija konstatējis, ka, ņemot vērā iegūtu īpašību pārmantojamību, šo pārmantojamību var attiecināt ne tikai uz indivīdu, bet arī uz sugu:

"Ja, piemēram, mūsu vidū matemātikas aksiomas šķiet pašsaprotamas katram astoņgadīgam bērnam un tām nav nepieciešami pieredzē balstīti pierādījumi, tad tas ir tikai "uzkrātā mantojuma" rezultāts. Turpretim būtu sarežģīti tās ar pierādījumu palīdzību iemācīt bušmenim vai Austrālijas nēģerim."

Baltie cilvēki, pēc marksistu pārliecības, ir progresa nesēji. Savukārt attiecibā uz baltajiem tādas lielas tautas kā vācieši un krievi ir pārākas — vienkārši tāpēc, ka lielākas — par mazajām nācijām un tādām etnosu paliekām kā bretoņi, baski un serbi. "Poļi kā nācija ir pagalam," 1851.gada 23.maijā Engelss rakstīja Marksam; viņi nav sasnieguši neko vairāk par "drosmīgu, kašķīgu stulbumu". Turpretim Krievija ir "patiesi progresīva attiecībā pret Austrumiem" — tai ir civilizējoša ietekme uz Melno jūru, Kaspijas jūru un Vidusāziju. Tas ir visnotaļ impērisks skats uz vēsturi. Engelss secināja, ka no Rietumpolijas vajag "paņemt nost, cik daudz vien iespējams", jādomā, iedēstot tur vācu kolonistus, un "kā ieganstu minot aizsardzību, piepildīt ar vāciešiem tās cietokšņus, sevišķi Pozeni"; kas attiecas uz pārējiem, vajag "ļaut, lai viņi salaiž visu dēlī, iedzīt viņus ugunī, aprīt viņu zemi…" Diez, vai Hitlers jebkad tika iepazinies ar Marksa un Engelsa saraksti; taču, ja būtu lasījis šo vēstuli, tad droši vien būtu tai skaļi uzgavilējis. Viņš būtu arī uzgavilējis kādai rindkopai Neue Rheinische Zeitung 1852.gada marta/aprīļa numurā publicētajā rakstā Revolūcija un kontrrevolūcija Vācijā (to parakstījis Markss, taču rakstījis droši vien Engelss), kur nolemti iznīcībai anglosakšu rases nesen pakļautie franču un spāņu kreoli abās Amerikās, kā arī "mirstošās bohēmiešu, karintiešu, dalmāciešu u.c. tautības", kam jāsamierinās ar savas tūkstoš gadu ilgās vēstures nepielūdzamo slēdzienu, ka "regress ir neiespējams". Tām jāsamierinās ar "vācu nācijas fizisko un intelektuālo spēju pakļaut, absorbēt un asimilēt savus senos austrumu kaimiņus". Galu galā tieši tā esot izplatījusies civilizācija. Līdzīgiem vārdiem tajā pašā žurnālā cildināti briti par Indijas un ASV par Kalifornijas iekarošanu.

Sociālistiskais genocīds

Šīs programmas nežēlība bija tās lielākais lepnums, un Markss un Engelss būtu bijuši izbrīnīti, ja kāds mēģinātu noliegt, ka viņi atbalsta iekarošanu un iznīcināšanu. Izteikumu pārdrošība varbūt arī bija galvenais, ko no viņiem pārņēma Staļins un Hitlers. Tam nav nekāda sakara ar eigēniku, kas tika izstrādāta tikai 1865.gadā, kad Frānsiss Galtons, pamatojoties uz sava brālēna Čārlza Darvina evolūcijas teoriju, žurnālā Macmillans Magazine nāca klajā ar ideju, ka turpmāk cilvēcei vajadzētu pašai lūkot kontrolēt savu evolūciju ar pareizas vairošanās palīdzību. Nedaudz vēlāk, 1883.gadā, kad nomira Markss, Galtons pirmo reizi žurnālā Human Faculty lietoja pašizgudroto terminu "eigēnika". Engelsa 1849.gadā izveidotā genocīda programma, kurai savu svētību deva Markss un kuru cildināja Mērings un Staļins, tomēr ir kas pilnīgi cits: tā balstīta sociālistu vēstures teorijā, kurā feodālismu — kur vien tas vēl pastāv — nomainīs kapitālisms, kapitālismu — sociālisms; savukārt tās atpalikušās tautas, kas šīs divkāršās pārmaiņas rezultātā būs palikušas tālu iepakaļ, nebūs citas izejas kā iznīcināt. Līdz ar to nav pamata uzskatīt, ka sociālistiskais genocīds sākās līdz ar darvinismu vai eigēniku. Genocīda ideju Engelss aprakstīja un Markss publicēja 1849.gadā — vairāk nekā piecpadsmit gadus, pirms tika izstrādāta eigēnikas teorija. Neviena cita politiskā partija vai grupējums XIX gadsimtā neatbalstīja rasu iznīcināšanu, itin neviena modernajā Eiropā nebija to darījusi pirms 1849.gada.

Krievijā šis jautājums joprojām tiek cilāts, un nesenā rakstā par Staļina deportācijām Moscow News tika minēts, ka 1923.gadā, XII partijas kongresa priekšvakarā, Staļins izteicis priekšlikumu iedalīt padomju tautas trīs daļās: pirmajā kategorijā būtu tās, kurām ir sava attīstīta identitāte, otrajā — tās, kuras vēl nav pāraugušas kapitālisma stadiju, bet trešajā — atpalikušas ciltis, kas vēl nav pat sākušas nodarboties ar lauksaimniecību, piemēram, dažas Kaukāza tautas. Gluži tāpat kā Engelss, viņš norakstīja poļus, ebrejus un citus kā kopienas, kam trūkst jebkādas šķiru struktūras vai teritoriālas bāzes. Minētais raksts apstiprina, ka labu laiku, pirms Hitlers pārņēma varu Vācijā, Padomju Savienībā tika publiski apliecināta uzticība Marksa un Engelsa 1849.gada iznīcības programmai.

Šovs žēlastību nepazīst

Šī programma tika īstenota ar patiesu degsmi. Gorkijs, kurš personīgi pazina Ļeņinu, savā 1924.gadā izdotajā grāmatā Ļeņins piezīmē, ka par indivīdu tam neesot bijis tikpat kā nekādas intereses, arī strādnieku šķira, no Ļeņina viedokļa, neesot nekas cits kā "rūda metāllējējam". Nav pierādījumu, ka Ļeņins bijis rasists, tomēr viņš bija pirmais, kas Eiropā izveidoja koncentrācijas nometnes un kā tādas tās arī aprakstīja; viņš arī dedzīgi atbalstīja slepkavošanu pēc kategorijas pazīmēm, noslaukot veselas šķiras, piemēram, kulakus, nost no sava ceļa.

Šo praksi visnotaļ atzinīgi vērtēja Ļeņina apbrīnotāji. Priekšvārdā savai 1933.gada grāmatai On the Rocks Bernards Šovs izsmej cilvēka dzīvības principiālo svētumu kā absurdu no ikviena patiesa sociālista viedokļa, aicina iznīcināšanu balstīt "uz zinātniskiem pamatiem" un piebilst, ka noslaktēt ierāvēju šķiras esot "visnotaļ saprātīgi un ļoti nepieciešams", jo ne ar kādām pārmācības metodēm nebūšot iespējams piespiest tās atteikties no saviem kapitālistiskajiem instinktiem. Staļins, viņaprāt, rīkojies pareizi: "Nodrošinājums pret pārkāpumiem, īstenojot šo varu pār dzīvību un nāvi, bija tas, ka čekai nebija nekādas intereses nogalināt tādus, kas varēja būt noderīgi sabiedrībai — tās intereses bija pilnīgi pretējā virzienā." Atcerēsimies, ka arī verdzības aizstāvji savulaik lietoja līdzīgus argumentus — vergturi, lūk, esot ieinteresēti saglabāt savu īpašumu. Šovs uzskatīja, ka sociālistiskā valsts rīkojas pareizi, nogalinādama ikvienu, kas nav tai noderīgs. "Aicinājums ķīmiķiem," viņš nedaudz vēlāk rakstīja izdevumā Listener, "izgudrot humānu gāzi, kas nogalinātu acumirklī un bez sāpēm; īsi sakot, džentlmenisku gāzi — katrā ziņā nāvējošu, taču humānu, nevis nežēlīgu." Šāda gāze galu galā varētu noderēt arī karā, taču, ja karš vairs netiktu pieredzēts, "mēs tai atradīsim pielietojumu mājās". Gāzes humānisms kādā jaukā dienā Jeruzalemē bija Ādolfa Eihmana aizstāvības arguments, runājot par Zyklon–B. Gadu vēlāk laikrakstā Sunday Referee Šovs apsveica Musolīni izteikumu, ka britu demokrātija par tādu tikai izliekoties; un vēl pēc dažiem gadiem laikrakstā Star viņš nosauca Hitleru "par labāku variantu nekā tā saucamā demokrātija, kas patiesībā nav nekāda demokrātija", atbalsojot nacistu uzskatu, ka Lielbritānija nav nekas cits kā plutokrātija.

Šovu tomēr vairāk interesēja nogalināt slinkos un nederīgos, nevis iznīcināt pēc rases pazīmēm. Viņš uzstāja, ka jebkurai valdībai — arī nacistu valdībai — ir absolūtas tiesības un pienākums šais lietās pieņemt savus lēmumus. "Attiecībā uz ebreju jautājuma risināšanu," viņš 1938.gada 6.februārī privātā vēstulē rakstīja Beatrisei Vebai, "mums jāatzīst valstu tiesības veikt eigēniskus eksperimentus, izravējot jebkuru cilti, kura tām šķiet nevēlama, taču jāuzstāj, lai tas tiktu darīts tik humāni, cik vien iespējams, un lai cilvēcei nebūtu jāpiedzīvo tāds šoks kā Einšteina izdzīšana un aplaupīšana."

Talants, vēl jo vairāk ģēnijs, pēc Šova domām, pelnījis būt izņēmums. Tomēr viņš tikpat skaidri un gaiši kā Markss un Engelss apgalvoja, ka etniskā tīrīšana ir būtiska sociālistu programmas sastāvdaļa — gan aiz citiem apsvērumiem. Starp Marksa un Engelsa laikmetu un laiku, kad dzīvoja Šovs, bija piedzimusi eigēnika: milzīgu apmēru eksperiments, kas, kā uzskatīja Šovs un Velss, tiks veikts ar pašu dzīvo cilvēci tās brīvības vārdā. Ļoti personīga attieksme pret to bija pat Virdžīnijai Vulfai. Savā 1915.gada 9.janvāra dienasgrāmatas ierakstā viņa piezīmē, ka gadījies iet garām garai rindai plānprātiņu un tie visi viņai šķietot "nožēlojamas, neefektīvas, neveiklas, idiotiskas būtnes", kas — tāpat kā Šovam un Velsam — izraisot viņā tikai spēju pretīgumu: "Tas bija pilnīgi šausmīgi. Viņi katrā ziņā būtu jānogalina."
***
Džordžs Vatsons, St. Johns College, Kembridžas universitāte. Raksts ar izdevēja atļauju pārpublicēts no viņa grāmatas Sociālisma pazudusī literatūra (The Lost Literature of Socialism).

Diena, 2006. gada 11. februāris.

  Atpakaļ  Back   

 Sākumlapa  Home