Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 
Uz Maskavu pēc jaunumiem
Viesturs Sprūde

Vasaras sākumā no nedēļu ilgas ekspedīcijas Maskavas arhīvos atgriezās trīs Latvijas vēsturnieku komisijas sastāvā strādājoši mūsu nesenās vēstures pētnieki — Latvijas Vēstures institūta pārstāves vēstures doktores Irēne Šneidere un Rudīte Vīksna, kā arī profesors Heinrihs Strods.

Latviešu vēsturnieku braucieni uz Maskavas arhīviem jaunu materiālu meklējumos diemžēl nav bieži un dažādu apstākļu dēļ pētnieki tos var atļauties ne vairāk kā reizi gadā.

Šoreiz nekādu sensāciju pārvest nav izdevies, tomēr, kā saka paši braucēji, tas jau nemaz nav vēsturnieka pamatuzdevums.

Par Maskavā iegūtajām atziņām šajā rakstā.

No vēsturnieku mutes vairākkārt gadījies dzirdēt, ka sadarbība ar Latvijas Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas paspārnē esošo Latvijas Vēsturnieku komisiju ir teju vienīgais veids, kā iekļūt Maskavas vēsturisko dokumentu glabātavās un parakāties vismaz tajā lietu minimumā, ko turienes arhivāri pētniekiem no Latvijas atvēl.

Mehānisms ir šāds: vēsturnieku komisija vēršas ar lūgumu pie konkrēta arhīva vadības atļaut konkrētai personai tajā strādāt, bet arhīva direktors dod vai nedod attiecīgu atļauju. Pēdējā brauciena laikā triju vēsturnieku uzmanības centrā bija četrdesmito un piecdesmito gadu dokumenti.

Darbam Maskavā ir sava specifika, tādēļ mans naivais jautājums par tur meklētā un atrastā proporcijām izraisa sarkastiskus Irēnes Šneideres smieklus: "Jautāt, ko mēs gribam un ko dabūjam Krievijas arhīvos, ir vienkārši nekorekti." "Mūs tur neviens negaida," viņai piekrīt Rudīte Vīksna un pat Krievijas arhīvu tikumos pieredzējušais profesors Heinrihs Strods atzīst, ka strādāt tur kļūst aizvien grūtāk. Braukt uz Maskavu ir arī naudas jautājums, jo uzturēšanās šajā pilsētā viesim izmaksā dārgi.

Turklāt vienas arhīva dokumenta lapas kopēšana ārzemniekam nozīmē šķiršanos no 1 USD. Drusku nelāgu iespaidu atstāj uz darba atļaujas arhīvā uzšņāptais pārstāvētās valsts vārds "Latvija". Tas nosaka attieksmi. Tad var gadīties, ka personālam lūgtie materiāli ir vai nu "iesiešanā", vai arī telpas ir "remontā". "Nē, nevarētu jau teikt, ka arhīvos dokumenti netiek doti. Tikai Latvijas vēsturniekam nav ko cerēt uz kādu pretimnākšanu no turienes arhivāru puses, bet svarīgākie dokumenti vienkārši ir slepeni un pieejami tikai vietējiem," stāsta Šneidere.

Par spīti slepenībai

Dokumentu slepenība Krievijā pēdējos gados ir gājusi tikai vairumā. Jau prezidenta Borisa Jeļcina valdīšanas pēdējos gados turienes arhīvos apsīka atslepenošanas komisiju darbs, bet līdz ar Vladimira Putina ienākšanu Kremlī, šķiet, sācies pat atpakaļgaitas process un agrāk atvērtās lietas tagad kļūst slēgtas. Tiesa, pētnieki novērojuši arī kādu paradoksu — dokumentus, ko vieniem ārzemniekiem liedz, citiem var arī izsniegt. Arī pret krievu vēsturniekiem attieksme ir dažāda — visu nosaka attiecīgajam pētniekam piešķirtais pielaides līmenis.

Sacīsim, tāda līmeņa vēsturnieki kā ģenerālpulkvedis Dmitrijs Volkogonovs un Eduards Radzinskis tiek visur, jo vara zina, ko, kā un kāpēc tie uzrakstīs. Tostarp četri svarīgākie arhīvi — Krievijas prezidenta, Krievijas ārlietu ministra, VDK un Galvenais kara arhīvs Podoļskā — nevienam no Latvijas un vispār ārzemniekiem nav pieejami. Viesi no Latvijas konstatējuši, ka bijušās PSRS pēckara laika dokumentos slepeni ir centra vadošie norādījumi, sarakste ar VDK un Ārlietu ministriju, Latvijas kompartijas centrālkomitejas ziņojumi uz Maskavu par situāciju republikā, viss, kas saistīts ar nacionālo pagrīdi, pretestību režīmam, tāpat arī sarkanās armijas rīcību Baltijā. Parasta ir parādība, kad, šķirstot izsniegto lietu, atklājas, ka atsevišķas tās lapas vienkārši ieliktas aizzīmogotā aploksnē, tātad slepenas, bet pēc tam atkal turpinās atļautais teksts. Aprakstītā situācija nepieļauj iespēju, ka latviešu vēsturnieks materiālu ziņā pasakaini bagātajos Krievijas arhīvos vienā rāvienā varētu atrast ko tādu, kas plašākai vēstures interesentu sabiedrībai liktu vien noelsties.

Rudīte Vīksna stāsta, ka pārskatījusi dokumentus par Ārkārtas komisijas darbību, kuru Maskavā, protams ir vairāk nekā Rīgā. Vēl pārskatīts PSRS Reliģijas un kulta lietu komisijas fonds, evakuācijas fonds, tomēr secinājusi, ka tas, kas Maskavā pieejams pētniekam no Latvijas, lielākoties ir mazsvarīgi dokumenti. Tie prasa ilgu un cītīgu darbu, lai izdarītu kādu secinājumu. Tā kā latviešu vēsturniekiem kā ārzemniekiem daudziem fondiem tikt klāt nav iespējams, daļēja izeja varētu būt sadarbībā ar demokrātiski noskaņotiem krievu vēsturniekiem. Tāda sadarbība arī notiek vairākus gadus, bet pētnieki ir pārliecināti, ka, neskatoties uz grūtībām, viņiem turp tik un tā jābrauc, jo jāņem vērā, ka aptuveni 90% materiālu par padomju okupācijas laiku glabājas Krievijā.

"Uz Maskavu tomēr ir vērts un vajag braukt. Fakts, ka atbildes uz daudziem ar vēsturi saistītiem jautājumiem jāmeklē Maskavā, ne Rīgā. Tur ir cita līmeņa dokumenti un citi apjomi. Protams, Staļina parakstītus dokumentus par īpašām attiecībām ar Latviju mums tur nedod. Tāpat netieam pie prezidenta un čekas arhīvā," pēc darba Krievijas Valsts sociālpolitiskās vēstures jeb bijušajā Vissavienības komunistiskās partijas centrālkomitejas arhīvā uzsver Irēne Šneidere. Tur nav ko iebilst, jo tikai tāda rakāšanās pirms trim gadiem ļāvusi atbildēt uz jautājumu, ar kādu dokumentu Latvijas komunistiskā partija padomju okupācijas sākumposmā tika uzņemta Vissavienības komunistiskās jeb boļševiku partijas sastāvā. Visus deviņdesmitos gadus tika apgalvots, ka tāds dokuments neeksistē, bet izrādījās, ka attiecīgo lēmumu VK(b)P birojs tomēr pieņēmis 1940. gada 8. oktobrī. Tagad ir pasūtītas dokumentu kopijas ar tā brīža Latvijas komunistu sarakstu. Un tad beidzot varēs atbildēt uz jautājumu, cik tad biezas 1940. gada jūnijā Latvijā bija komunistu rindas un kāds bija to nacionālais sastāvs.

"Uzpūstie" padomju partizāni

Profesors Heinrihs Strods Maskavā šoreiz strādājis Krievijas Federācijas Valsts arhīvā un jau minētajā Krievijas Valsts sociālpolitiskās vēstures arhīvā. Pirmajā skatīti cenzūras vēstures materiāli. Arhīvā saglabātas atskaites, ko ik gadu sūtīja uz centru, — kādas grāmatas aizliegtas, cik grāmatu iznīcināts. No atskaitēm izriet, ka Latvijā padomju periodā no 1944. gada līdz 80. gadu sākumam iznīcināts pāri par 12 miljoniem grāmatu un 750 000 žurnālu un laikrakstu. "Nelaime ir tā, ka Latvijas pirmās brīvvalsts laikā pastāvēja likums — no katra numura bibliotēkā jāatstāj trīs eksemplāri. Tagad stāvoklis ir tāds, ka saglabājies tikai viens eksemplārs, ko glabāja specfondā. Bet tas mūsdienās jau ir noplēsts," padomju cenzūras postošās sekas izskaidro profesors.

Tomēr čekas darbības rezultāti grāmatu aizliegšanas jomā palikuši pāri visai maz. Proti, VDK katra gada beigās dokumentus mēdza iznīcināt. Iznīcināmos materiālus iedalīja divās daļās — makulatūrā un partijas makulatūrā. Ar pēdējo domāti, piemēram Ļeņina un Staļina darbi, kurus nevarēja tāpat vien vest pārstrādei, lai tie netiktu kaut kur necienīgi dubļos nomētāti. Tos vajadzēja sadedzināt.

Bijušajā Vissavienības komunistiskās partijas centrālkomitejas arhīvā, kurā agrāk bijis ļoti grūti iekļūt, profesoru Strodu saistījis 69. fonds, kas stāsta par partizānu kustības centrālā štāba darbību Maskavā: "Vēlējos paskatīties, cik tad liela taisnība ir Dzintara un Samsona kungam, kuri agrāk rakstīja par sarkano partizānu kustību Latvijā." Aizdomas apstiprinājušās — dokumenti liecina, ka Otrā pasaules kara sākumā nekādu padomju partizānu Latvijā nav bijis un tikai 1942. gadā Latvijas PSR kompartijas centrālkomitejas 1. sekretārs Jānis Kalnbērziņš rakstīja priekšniecībai, lai partizāni tiktu apmācīti un sūtīti uz Latviju.

Secinājums ir tāds, ka sarkanie partizāni, atskaitot ļoti nedaudzus pašās kara beigās, nebija vietējie un tika sagatavoti aiz robežām. Bijušas trīs grupas: izlūki, spridzinātāji un tādi kā vispārējā uzdevuma partizāni. Tos nogādāja Latvijā pa gaisu vai pāri frontei. Latvijas padomju enciklopēdijā 80. gados ir rakstīts, ka sarkano partizānu bijis 20 000 (!), bet izziņā, ko 1944. gada janvārī partizānu kustības centrālais štābs iesniedza Staļinam, Berijam, Molotovam, Kaganovičam un citiem padomju varasvīriem, skaidri minēts skaitlis— 812 plus vēl 530 "neapbruņota rezerve no vietējo iedzīvotāju vidus". Aptuveni 200 no šīm personām ir latvieši.

Epizodes ar niansēm

H. Strods stāsta: "Interesanti ir sarkano partizānu izlūku ziņojumi, kas arhīvā uzkrājušies kopš no 1943. gada. Tos parakstījis pulkvedis Sproģis. Šie ziņojumi būtībā dod atbildi uz jautājum, kādēļ 1944. gadā uzlidojumā tika iznīcināta Rēzekne. Ziņojumā teikts, ka pilsētā vācieši izvietojuši divīziju ap 10 000 vīru, ka cauri Rēzeknei mēneša laikā izbraukuši 130 kara ešeloni. Uz ziņojuma ir štāba priekšnieka ģenerālleitnanta Ponomarenko rezolūcija: "Paziņot 2. Baltijas frontes komandierim" un apakšā: "Izpildīts". Un tā Rēzekni nolīdzināja līdz ar zemi, kaut arī tur nebija ne divīzijas, ne ešelonu. Tur gāja bojā Alberts Sprūdžs un daudzi citi.

Tajos pārskatos bija sarakstīts par 200% vairāk, nekā bija patiesībā, bet interesanti, ka tas pats Ponomarenko atzīst, ka sarkanie partizāni "nodarbojas ar marodierismu". Tas ir tas pats, ko tiesa Latvijā mēģināja pierādīt Kononovam, bet nepierādīja. Vēl interesanti, ka PSRS Iekšlietu ministrijā pastāvēja Galvenā pārvalde cīņai pret bandītismu. Tā cīnījās ne tikai pret nacionālajiem partizāniem, bet arī pret bandītismu sarkanajā armijā. Diemžēl tās lietas ir slepenas un nav pieejamas." Ieskatoties ar gulagu saistītajos dokumentos, profesors atradis pavēli nošaut katru meža darbos iesaistīto politieslodzīto, ja tas pieķerts pametam darbu, lai izraktu un apēstu tikko stādītos kolhoznieku kartupeļus, tā nodarot "zaudējumus" padomju varai. Uz pēckara laiku attiecas pavēle nometnēs izķert žurkas "ne mazākas par 20 centimetriem". Par tām maksāja dažus desmitus kapeiku, bet par žurku ādiņām jau mazliet vairāk. Cita pavēle liek visās nometnēs slēpes turēt rūpīgi ieslēgtas, jo tās bēgšanas mēģinājumiem izmanto ieslodzītie.

Uzturoties Maskavā, profesoram Strodam pavērusies arī iespēja apmeklēt starptautisku konferenci par sarkanās armijas atrašanos Austrijā. Tur tad arī izrādījies, ka diskusijas par tematu "okupācija vai atbrīvošana" Baltijā atsevišķās detaļās ir pārsteidzoši līdzīgas situācijai Austrijā.

Padomju ģenerāļi uzskata, ka viņi austriešus atbrīvojuši, bet paši austrieši simtprocentīgi domā, ka okupēti. Turklāt vērojams kāds paradokss — padomju un krievu vēsturnieku ieskatā Austrijas austrumdaļa, kur iegāja sarkanā armija, ir "atbrīvota", bet rietumdaļa, kurā ienāca rietumvalstu sabiedrotie, —"okupēta". Līdzīgas domstarpības pastāv arī jautājumā par padomju armijas karavīru uzvedību Austrijā. Krievi saka, ka karavīru uzvedība bijusi ārkārtīgi laba un ne laupīšanu, ne izvarošanu nav bijis, bet austrieši pierāda pavisam pretējo. Tāpat tie norāda, ka aptuveni ceturtā daļa padomju okupētās Austrijas teritorijas iedzīvotāju tikuši arestēti it kā saistībā ar "nacistisko pagātni", toties krievu vēsturnieki apgalvo, ka tādi gadījumi bijuši tikai daži. Cik gan tas viss šķiet pazīstami!

Latvijas Avīze 2004. gada 19. jūlijs

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home