Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 
Vai Masļenkos uzstādīsim pieminekli?
Aleksandrs Kiršteins

1940. gada 14. jūnija vakarā bez kāda ultimāta un līguma, 120 krievu karakuģiem nelikumīgi aizturot 52 Latvijas, Igaunijas, Somijas un Zviedrijas transporta kuģus, PSRS uzsāka Baltijas valstu blokādi. Agresijas turpinājums bija 15. jūnija rītā sekojošais uzbrukums robežpostenim Masļenkos, nogalinot un aizvedot gūstā ne tikai robežsargus, bet arī civiliedzīvotājus. 17. jūnija rītā, sešpadsmit vietās šķērsojot Latvijas robežu, tika pielikts punkts Latvijas neatkarībai, kuru pēc būtības mums tā īsti vēl nav izdevies atjaunot.

66. okupācijas un sešpadsmitajā it kā atjaunotās neatkarības gadā joprojām galvenais jautājums ir okupācijas seku likvidēšana. Tikai par to vairs skaļi, kā ne tik sen atmodas laikos, nav pieņemts runāt. Nedrīkst okupantus saukt par okupantiem, nedrīkst doties pie Brīvības pieminekļa 16. martā pieminēt tos savus tautas brāļus, kuri cīnījās pret boļševikiem, kā nu varēja. Pat vairāk – Rīgas domes plānos ietilpst par tautas saziedotiem līdzekļiem celto pieminekli ar administratīvu lēmumu privatizēt savām vajadzībām un ar dažādām citām atļaujām regulēt ziedu nolikšanu.

Okupācijas sekas ne tik daudz izpaužas ārējās vides piesārņojumā, kroplās ēkās un pieminekļos, bet galvenokārt domāšanā. Cilvēki kautrīgi runā par izciestajām represijām, baidās prasīt gandarījumu un taisnīgu tiesu, kaut arī 16 gadus jau dzīvojam formāli neatkarīgā valstī. Bet acīmredzot neatkarīgu apziņu un domāšanu nevar atgūt trīs dienās kā zaudēto valstisko neatkarību.

Dažādas organizācijas katru dienu mums skaidro, ka jābūt iecietīgiem, ka mūs apdraudot nevis okupanti, bet rasisms, ka savā zemē esam tikai "viena kopiena", kurai jāuztur dialogs ar "otru kopienu". Nekādu repatriāciju vai etniskās proporcijas atjaunošanu nedrīkst pat pieminēt. Ka tikai kāds kaut ko nepadomā...

Saeimas smagās diskusijās tapušie lēmumi par okupācijas seku likvidēšanu valdības līmenī tiek ignorēti, uzskatīti par formāliem papīrīšiem. Bet Saeima saskaņā ar Satversmi ir latviešu tautas gribas paudēja. Tikmēr "otrā kopiena" ar savām avīzēm, radio un TV kļūst arvien agresīvāka pret latviešu tautas gribu un valodu. Tā kļūst pašpietiekama, vēl tikai trūkst oficiāli reģistrētu pašaizsardzības vienību.

Laikraksts "Čas" var, drošības policijas netraucēts, pamācīt savus lasītājus, kā ar klusu sabotāžu no apakšas sagraut izglītības reformu, bet Krievijas pareizticīgo baznīcas patriarhs avīzes redaktorei un izdevējam piešķir pa ordenim. Latvijas amatpersonas tikai pateicībā noliec galvas un katram gadījumam vēl protestējošos latviešus nosauc par nacionālā naida kurinātājiem.

17. jūnijs ir piemērots brīdis, lai pārdomātu, vai latvietim mūžīgi jāierauj galva, vai mums mūžīgi kāda priekšā jātaisnojas un jāpiemērojas citu viedokļiem. Nē, mēs esam savā zemē un katram, kam nav pieņemama mūsu pasaules izpratne, jāmeklē sev vieta citur.

Mēs cerējām uz pasaules izpratni un līdzjūtību, bet atdūrāmies pret vēsu aprēķinu un merkantilismu. Eiroparlamentā uz komunisma upuru piemiņas plāksnes pasniegšanu ieradās tikai trīs rietumvalstu pārstāvji. Ak, jūs bijāt okupēti, jums neatdod teritorijas – tieciet paši galā divpusējās un pacietīgās sarunās, tikai atcerieties, ka nedrīkst iedzīt ķīli starp mums un lielākajiem enerģijas tirgotājiem.

17. jūnijs ir diena, kad jāsaprot: neviens – ne Brisele, ne Eiropas tiesa, ne tēvocis Sems – mums neko nedos. Ko paši paņemsim, tas būs. Tāpat kā mūsu vectēvi paņēma no cariskās Krievijas savu neatkarību, tā arī tagad mums atkal jāatjauno vēsturiskais taisnīgums un tiesības savā zemē. Tad, kad Masļenkos tiks atklāts piemineklis Latvijas robežsargiem, kuri ar ieročiem rokās pirmie atvairīja kārtējos okupantus, izgaisinot mītu par nepretošanos, mēs būsim nokārtojuši nelielu parādu savai pagātnei.

2006

  Atpakaļ   Back  

 Sākumlapa  Home