Kad ir tikai maza un tāla cerība

Septiņas vēstules no elles priekškambara, ko autors dēvējis pat par paradīzi

Protams, daudz vairāk šajās vēstulēs no padomju koncentrācijas nometnes pateikts Ezopa valodā, starp vārdiem. Bet arī tāpēc šīs 1946. un 1947. gadā rakstītās Oskara Koha vēstules ir saistošas. Skaidrs, ka šo vēstuļu bijis daudz vairāk, autors tās numurējis. Saglabājušās septiņas. Laikmeta liecība un dokuments.

1946. gads         Nr. 36. 22. XI. 46.g.

Mīļo draudziņ!                                    

Ir nakts. Drīz jau laikam būs celšanās signāls. Es šonakt cīnos ar bezmiegu. Darīju šādus un tādus darbus un beidzot nolēmu patraucēt arī Tevi. Ceru, ka Tu varbūt neņemsi ļaunā par traucēšanu nakts laikā. Galvenais, ka nolūks nav ļauns. Un es jau tikai mazdrusciņ gribu papļāpāt ar Tevi un tad varēsi atkal doties sapņu valstībā.

Vakarā saņēmu no mājas savu foto kartiņu. Tādu, kur esmu sarkanās armijas karavīra formā. Šis uzņēmums nebija visai izdevies un man nepatika, tādēļ arī mājās bija palikuši vairāki eksemplāri. Tu jau pati zini, ka tādus neizdevušos labprāt negribas nevienam dot. Cik savādi ir atkal ieraudzīt sevi tādu. Es skatos uz fotogrāfiju un domāju — tas droši vien neesmu es, bet kāds cits. Jā, interesanti būtu nolikt blakus savu tagadējo uzņēmumu, bet tas tikai, par nožēlošanu, nav nekādi iespējams. Un tā arī labāk — lai paliek neredzēta šī nepatīkamā starpība. Lai, skatoties uz bijušo, varu pasapņot, ka esmu vēl tikpat jauns kā toreiz, un lai nerēgojas nepatīkamā patiesība.

Es ar tādu nepacietību vakar gaidīju kādas ziņas no Tevis, bet nekā. Tu nemaz nezini, kā vienmēr un ar kādu nepacietību gaidu vēstules no Tevis. Ja kādu laiciņu nesaņemu, tad vienmēr iedomājos kaut ko sliktu, un tā arī pašreiz. Jo pēdējā vēstule no Tevis ir 24.

Ko gan visu šo nakti neesmu izdomājis. Gan prātīgas, gan neprātīgas lietas. Labāk nestāstīšu Tev par šo sapņošanu, citādi vēl iedomāsies, ka esmu jucis prātā, un tas nebūtu visai patīkami priekš manis. Tādēļ labāk pastāstīšu kaut ko reālāku, tas ir, ko bez sapņošanas šonakt esmu darījis. Nodevos cītīgi lāpīšanas darbiem. Redzi, kā iet, kad nav otrās puses. Esmu iemācījies ne tikai visu lāpīt, bet arī pašūt. Protams, par smukumu nerunāsim. Un labi, ka Tu neredzi manus "mākslas" darbus, citādi vēl sāktu apcelt mani. Bet es jau uz to skaistumu tagad neesmu meties. Skatos vairāk no praktiskuma. Un, vai zini, tāda mazāka lāpīšanās dažreiz patīk tīri labi. Tikai, ja gadās "kapitālremonts", tad nav tik patīkami. Galvenais, ka parasti nav attiecīga materiāla. Vai vari iedomāties, kā esmu izlietojis tavus laikrakstu iesaiņojumus no drēbes. No viņiem pašuvu cimdus un šur tur uzšuvu kā ielāpus. Tu varbūt domā, ka man cimdu nav. Nē, ir pat no mājas, skaisti un silti. Bet, redzi, tādiem adītiem vējš pūš cauri un bez tam šāds "virsvalks" aizsargā iekšējos cimdus no plīšanas. Atceros, ka Noriļskā reiz strādāju lielāku laiku pie ķieģeļu lādēšanas un tad katru otro dienu dabūju šūt jaunus cimdus. Labi, ka tad man netrūka materiāla.

Nu, tagad es Tev laidīšu mierīgi atpūsties. Visu labu! Oskars

Svētdien, 7.martā

Šodien svētdiena. Laiks ir tik brīnišķīgs. Tikai man ir pavisam skumja sirds. No paša rīta uzpucējos, kā to saprot šejienes nozīmē. Tad palika tik skumji, jo priekš kā gan es visu to daru? Nevienam es te neesmu vajadzīgs. Un tāpat man te neviens nav vajadzīgs. Mīļo, mīļo draudziņ, vai Tu nejūti, cik es esmu viens un atstāts? Aizgāju pie drauga spēlēt šachu, bet domas nemaz nebija pie spēles, un tādēļ izspēlējām partiju un steidzos parunāties ar Tevi. Varbūt tad paliks vieglāk. Tu taču esi mana saule. Un vari pat no tik liela tāluma mani sasildīt. Un tad šīs nepanesamās ilgas pēc dzimtenes, pēc mīļa cilvēka kļūst ciešamākas.

Tuvojas pavasaris. Tuvojas gada laiks, kurā vispār cilvēku sirdīs notiek pārvērtības. Pārvērtības dabā un cilvēku sirdīs. Bet man šis laiks ir daudz, daudz grūtāk pārdzīvojams. Atmiņā nāk pārdzīvotie laimīgie mirkļi, un tad jādomā, vai tos vēl kādreiz būs lemts piedzīvot. Paliek tikai vēl cerība. Bet arī tā daudzreiz liekas tik maza un tik tāla.

Mani "biedri" visapkārt smejas, strīdas, un liekas, viņus tikai interesē, kā vairāk kaut ko iepildīt vēderā. Par katru nepareizi sadalītu maizes gramu notiek strīdi līdz spēku izmēģināšanai. Ja tiek runāts par piederīgiem, tad tikai, kad cerība no viņiem sagaidīt kādu pienesumu jeb sūtījumu, ja tas nav apmierinošs, tad liek plūst vairākstāvīgiem "komplimentiem". Vispār lielākai daļai sarunās katrs otrais vārds ir kāds "kompliments". Jo uz zemeslodes ir tikai viena valoda, kurā nepārspējami var izteikt "komplimentus".

Mieru un klusumu reti varu baudīt. Parasti tas ir naktīs, arī ne katru reizi, un ja darbā strādāju atsevišķi no citiem. Tikai, kad pārnāku mājās nosalis un noguris, tad nekāda "biedru mūzika" nespēj traucēt saldi aizmigt un nejust nekā no šīs dzīves. Līdz zvans no rīta liek just dzīves īstenību un aizmirst skaistos sapņus.

Mīļo draudziņ, nav mīļas rokas, kuras vakaros varētu noglāstīt manu galvu, un teikt mīļus vārdus, lai aizmirstu grūtības un nepatikšanas darbā.

Ja uznāk skumju un grūtību brīži, tad tas viss ir jāpārvar vienam pašam. Tādēļ es daudzreiz apskaužu savus "biedrus", jo viņi dzīvi ņem tādu, kāda viņa ir, nedomājot daudz par bijušo un par turpmāko. Un viņi ir laimīgi un apmierināti.

Bet man taču arī reiz vēl jāpiedzīvo šāds mirklis, tam tā jānotiek, jo vai citādi gan būtu vērts vēl dzīvot! Un Tu taču arī tam tici?

Beigšu, mīļo meitenīt, un vēlreiz novēlēšu jaukus Lieldienas svētkus. Viņos no manis Tev mīļš skūpsts! Osis

1947. gads

Nr. 5. Sibīrijā, 16. I. 47.g.

Manu mīļo meitenīt!

Šoreiz mana nojauta mani drusciņ apmānīja un tikai vakar saņēmu vēstuli no Tevis. Tikai tās skatu kartiņas bija iepatikušās kādam citam, un tā viņš priecājas par mūsu dzimtenes skaistajiem skatiem. Bet, ja esmu zaudējis jau tik daudz, daudz, tad par šādiem sīkumiem atliek tikai pasmaidīt. Jā, cik gan daudz uz pasaules ir tādu cilvēku, kuri nesaprot vai negrib saprast, kas citam var būt dārgs un mīļš. Un cik daudz ir nācies redzēt tādus cilvēkus, kuri ir ar visu apmierināti, ja tikai vēders pilns. Viss pārējais viņiem nav ne mīļš, ne svēts. Bet vai tad no mežoņiem var gaidīt kaut ko labāku, cilvēciskāku? Tādēļ pret lielāko daļu no cilvēkiem man ir tīri dzīvniecisks naids. Jo tikai cita dēļ man ir bijis un vēl būs jāatsakās no dzīves, no tādas dzīves, kurā varētu justies laimīgs. Un kura nebūtu jābalsta tikai uz sapņiem un ilgām. Arī es reizēm esmu pilnīgs mežonis. Tā, redzot citus tādā stāvoklī, kas varētu iedvest tikai līdzjūtību, esmu smaidījis, sevī klusu priecājoties, un pat paspēris ar kāju. Un bez kādiem sirdsapziņas pārmetumiem arī tagad esmu tāds. Bet pilnīgi pret visiem tāds neesmu un nespēju būt. Kā gan lai varētu priecāties par draugu nelaimi? Nē, to nu gan es nekad nevarētu izdarīt. Tādēļ domāju, ka kaut kur sirds dziļumos manī vēl slēpjas cilvēciskais. Kā Tu domā? Vai neesi jau nobaidījusies no manis? Bet Tu jau neesi bijusies no garā vājiem, un ar mežoņiem, man liekas, tā lieta vēl tik bailīga nav. Atskaitot cilvēkēdājus, par tiem gan nevar dot ne 5 kapeiki.

Vakar vakarā noskatījos kino filmu, ka kāda sieviete, kura karā zaudē visu, kas tikai cilvēkam var būt dārgs un mīļš, aizstāv savu dzimteni. Man patika labi. Varēju kaut pāris stundas kaut cik reālāk, nekā tikai sapņojot, pabūt citā pasaulē. Un vakar to prieku varēju atļauties, jo šodien ir atpūtas diena un tad varēšu atpūsties un ļaut fantāzijai pilnu vaļu.

Rakstot šo vēstuli, vēl ir agra rīta stunda. Es jau parasti cenšos rakstīt tādā laikā, kad citi guļ. Tad nav apkārt troksnis, neviens netraucē un varu mierīgi savam tālajam draugam izkratīt savu sirdi.

Skatoties uz Tavu fotogrāfiju, man izskatās, ka Tev acīs mirdz asaras.
Pagaidām visu mīļu! Osis

 Nr. 8. Sibīrijā, 21. I. 47.g.

Mīļais draugs!

Vakar saņēmu Tavu 37. un 38. vēstuli. Līdz šim laikam esmu saņēmis visas Tavas vēstules. Tikai divi pēdējie laikrakstu sūtījumi vēl nav saņemti, tāpat malāriju pulveris un spogulītis.

Kāpēc Tu tik daudz ņēmi pie sirds manu uzrunu "mīļā paziņa"? Tas taču bija domāts tā, tikai pa jokam. Bet, kā redzu, tad Tu par to esi dziļi apvainota. Mīļi, mīļi lūdzu — piedod, ja esmu ar to Tevi aizvainojis. Uz priekšu zini, ka, ja es kaut ko tādu Tev nepatīkamu uzrakstu, tad tas nav ar ļaunu nolūku. Man liekas, ka jau reizes divas esmu Tev rakstījis, ka manis rakstītie vārdi nekad ļaunā nozīmē nav jāsaprot. Bet Tu pati neesi ne par "5 kapeiki" labāka, jo tāpat "saproti" sliktākā nozīmē. Ar vārdu sakot, esam līdzīgi, ja? Un ar to lai tā strīdēšanās beidzas! Man taču tā gribas rakstīt pavisam cita satura vēstules, bet prāts saka: nē. Jo man šķiet, ka tā tomēr ir pareizāk. Bat varbūt es maldos? Man pašam šķiet, ka esmu jau tik vecs un nekam nederīgs un kā tādam nav tiesības rakstīt tā, lai Tu domātu, ka esmu vēl tāds pats kā agrāk. Un pie kādreizējās tikšanās tad Tev nebūtu jāpiedzīvo vilšanās. Kad domātā tēla vietā īstenībā būtu pavisam cits. Pēc manām domām, daudz labāk ir, ja īstenība ir patīkamāka nekā iztēlotais. Man tā lieta ir savādāka, jo zinu, ka man nekad nebūs jāmaldās Tevī. Jo tā Tālija, kura pēc Taviem vārdiem ir tik "veca un nesmuka", man patīk daudz, daudz labāk nekā otrā. Turpretī mani Tu neesi redzējusi tādu, kāds esmu tagad. Un tādēļ mani biedē tikšanās, jo būtu tik sāpīgi, ja Tev būtu jāmaldās. Esmu tik daudz gadus bijis spiests atteikties no dzīves un tādēļ kaut vēl mazdrusciņ vēlētos būt laimīgs un darīt kādu laimīgu.

Tu rakstīji, ka Tavs tēvs apjautājies par mani. Man liekas, ka agrāk viņš tik labos uzskatos par mani nebija. Es pat domās nevaru vairāk stādīties priekšā, kāds viņš izskatījās. Turpretī daudzreiz esmu atcerējies Tavu onkuli. Zini, to, kurš dzīvoja Cēsu ielā (Nr. gan vairs neatceros) un pie kura bija Tavas iesvētības. Jau vairākas reizes esmu gribējis apjautāties Tev par viņu un likt pasveicināt. Atceros, ka viņš bija vienīgais cilvēks Tavās iesvētībās, ar kuru varēju saprasties un kurš uz mani nebija dusmīgs. Turpretim visi pārējie, man likās, domāja labāk, ja es tur nebūtu bijis.

Nr. 9. Sibīrijā, 24. I. 47.g.

Tālija!

Ir agra rīta stunda. Lielākā daļa vēl guļ. Bet es kā jau parasti esmu agri nomodā. Tagad jau jācīnās ar bezmiegu. Iedomājies — jo vakar jau astotā diena, kamēr nododamies slinkošanai, un šodien arī visas pazīmes rāda, ka neiesim darbā. "Vispatīkamākais" laiks 22. I. — termometrs rādīja –55°. Tu nemaz nezini, cik priecīgi mēs esam par šo aukstumu. Ir tikai viena vēlēšanās, kaut tas pieturētos ilgāk. Mēs tā spriežam, ka vismaz šo mēnesi laikam nebūs jāiet darbā, ja tik atkal neuznāk kāds dabas untums. Dienas šādā bezdarbībā steidzas ļoti ātri. Sevišķi ātri man pagāja vakardiena. Tikai pašas dienas beigas nebija laimīgas, jo maza negadījuma pēc aizgāja bojā visas dienas pūles, faktiski gan vairāku dienu darbs. Biju nodomājis neko Tev neteikt par šo negadījumu. Bet tad nolēmu Tev tomēr pastāstīt, jo tas attiecas arī uz Tevi. Redzi, es biju nolēmis Tev kaut ko pagatavot par piemiņu. Grūti bija izvēlēties ko, jo šeit grūti ar attiecīgu materiālu sadabūšanu, un Tev nosūtīt es varu tikai vēstulē. Tā tad kaut ko mazu un plānu. Es jau agrāk rakstīju, ka esmu daudz nodarbojies ar izgriezumiem. Šai frontē tomēr pašlaik neko nevaru darīt. Vienīgo darba rīku — nazi — mans kaimiņš pazaudēja. Taisni žēl, bija ļoti laba tērauda, plāns un, galvenais, maziņš, tā kā viegli varēja kurā katrā vietā noslēpt, jo tādu "briesmīgu ieroci" mums turēt nav atļauts. Un tā kā tāda tērauda pašlaik dabūt nav iespējams, tad nekā. Domāju izgriezt krustiņu no kaula, bet tādu kaulu šeit nevar dabūt. Tagad jāgaida, kamēr atsūtīs no mājas, jo pasūtījumu jau uzrakstīju. Dažas dienas atpakaļ izdevās dabūt apaļu kaula gabalu. Pēc vairāku dienu darba vakar cerēju beigt. Bet, veicot pēdējo slīpējumu, izkrita no rokām, un kāds garāmgājējs uzmina ar kāju un salauza. Tik žēl par to, jo biju pielicis visu savu māku un pacietību, lai bez speciāliem instrumentiem kaut ko pagatavotu. Darbs bija izdevies labs un man pašam patika. Tas pie manis reti gadās, jo savos darbos pats vienmēr atrodu kādu vainu, bet pie šī nekādu vainu neatradu. Es Tev visu laiku par kaut ko stāstu, bet Tu nemaz nezini par ko. Redzi, šis mazais nieciņš, kuru gribēju Tev uzdāvināt, bija maziņš kaula gredzentiņš. Tā tagad Tev jāgaida, kamēr saņemšu no mājas attiecīgu plānu kaula plāksnīti un tad varēšu izgatavot krustiņu. Ja tikai negadīsies kaut kāda nelaime.

Mīļš sveiciens! Osis

 Nr. 33. Sibīrijā, 26. maijā

Mīļo meitenīt!

Šodien man jauka svētku diena, jo saņēmu no Tevis divas vēstules, 15. un 16. Mīļš paldies par dzimumdienas vēlējumu. Man jau tas vien dod lielu prieku. Vai mani kāds vēl atceras šai dienā. Nemaz nevajag pūlēties ar citu iepriecinājumu. Neaizmirsti, ka es tomēr esmu vairāk pieradis pie šīs paradīzes dzīves nekā jūs tur. Un, ja vēl kaut kā var vilkt dzīvību un neslimot, tad viss ir labākā kārtībā. Tādēļ mīļi, mīļi lūdzu Tevi, draudziņ, domā vairāk par sevi, par savu veselību un necenties iegūt slaido līniju, jo tā Tev jau tā ir slaida.

Man arī būs lielāks prieks un mierīgāk ap sirdi, ja zināšu, ka esi vesela un iet labi. Bez tam Tavs garīgais darbs prasa veselu un izturīgu organismu.

Šodien man bija smaga darba diena, kuru vēl smagāku padarīja nejaukais laiks. Pārnācu mājās pavisam nospiestā garastāvoklī. Bet tad pašā vakarā arī man uzspīdēja saulīte. Tā saulīte bija Tavas vēstules. Lasot tās, aizmirsās visas dienas grūtības un nepatikšanas. Jo es varu būt laimīgs un lepns, ka man ir tāds draugs. Draugs, kas tik bieži domā un atceras mani, un gaida mani. Mani, par kura pašreizējo dzīvību un dzīvi nevar dot ne piecas kapeikas un kura nākotne ir tik pat tumša un baiga kā tumša rudens nakts. Bet Tu, manu mīļo meitenīt, neskatoties uz visu to, tomēr vēl tici un ceri. Un šo savu ticību Tu iedvesmo arī manī. Tādēļ tik daudzreiz esmu viegli ticis pāri visām grūtībām. Un šo, kā Tu esi man palīdzējusi, es nekad, nekad neaizmirsīšu. Man šie svešumā pavadītie gadi vēl nav padarījuši par lāci, kā Tu rakstīji.

Lasot par Tavu laipno ieteikumu sarakstīties ar kādu citu, man jāsmaida. Kāpēc gribi man ieteikt darīt to, kas Tev noteikti nepatīk? Nē, šoreiz es Tev to "prieku" nedarīšu. Tikai, ja vēl reizi tā rakstīsi, tad noteikti dabūsi pērienu, un vēl tā pamatīgu. Tādēļ uzmanies.

Tu nemaz nezini, cik palika viegli, tā parunājoties ar Tevi. Nu, vai es tagad neesmu viegli iepriecināms? Tikai pāris vārdus no Tevis vai dažus vārdus uzrakstīt Tev, un jau viss liekas rožainā gaismā.

Žēl, ka dzimumdienas ziedus nesaņēmu, laikam izkrituši. Līdz šim man vienmēr ar ziediem bija laimējies. Māsa jau bieži vēstulēs ieliek ziedus, un visus tos esmu saņēmis. Bet nekas, es jau priecājos, ka esi to darījusi, un domās esmu tos saņēmis.

Ar labu nakti! Osis

 Nr. 35. Sibīrijā, 18. jūnijā

Mīļo draudziņ!

Gandrīz veselu mēnesi ar nepacietību katru dienu gaidīju kādas ziņas no dzimtenes, bet nekā. Tāpat gāja arī draugiem. Mēs jau bijām nobažījušies, kas gan noticis, ka tik ilgi nav nekādas ziņas. Un tikai vakar beidzot sagaidījām. Saņēmu Tavu 17., 18., 19. un 20. vēstuli. Tad vienu no mājiniekiem un pirmo kartiņu no tēva. Ar viņu līdz pat šim laikam nebiju varējis nodibināt nekādus sakarus. Tikai viņam iet vēl bēdīgāk nekā man, neskatoties, ka viņš skaitās kā brīvs cilvēks un var brīvi kustēties 80 km rādiusā. Tomēr, neskatoties uz visu to, starpība ir liela un pie tam viņam par sliktu. Lieta būtu citāda, ja es būtu viņa vietā. Bet mūsu griba ir tik maza un nenozīmīga, atliek tikai paļauties uz likteni. Kurš parasti nav saskaņots ar cilvēka vēlēšanos.

19. jūnijā. Tikai šodien atkal ķeros pie rakstīšanas, ne visai patīkama starpgadījuma dēļ bija jāpārtrauc rakstīšana. Pat vēl šodien nav visai labs noskaņojums. Bet jāsaņem visa dūša, jo citādi Tu domāsi, ka Tevi esmu pavisam aizmirsis. Ja es rakstu, ka man gadījies kaut kas nepatīkams, tad labāki neprasi kas, jo vispār nav patīkami rakstīt par kaut ko nepatīkamu. Un man taisni vēl ir ieteicams neko nerakstīt par kaut ko, kas nospiež savu sirdi.

Esmu saulītē paspējis pamatīgi nodedzināties un, galvenais, pēc 6 gadiem esmu paspējis uzaudzināt dažus cm garus matus, un tie ir atkal lokaini. Nezinu gan, cik ilgi šie prieki man vilksies, jo tikko kāds no tiem, kuriem nav ieteicams redzēt, ieraudzīs, tad bez žēlastības nost līdz ādai. Bet tie aizliegtie prieki jau ir tie saldākie. Un, ja es tagad, tāds brūni nodedzis un ar pliku pakausi, paskatos spogulī, protams, ja spogulis ir tikai ar neskaidrāku attēlošanas spēju, tad ienāk prātā, ka varbūt savam tālajam draugam varētu tā mazdrusciņ patikt. Kā Tu domā?

Vēl tikai dažas dienas, un tad būs jaukie Jāņi. Kur Tu esi tos nodomājusi pavadīt? Es jau nemaz nezinu, kur Tu pašlaik esi — pilsētā vai uz laukiem? Mēs jau arī ar draugu centīsimies visiem spēkiem tos atzīmēt. Ja tikai negadās kaut kas neparedzēts. Tā jau te ir parasta parādība, katra minūte var dot kādu pārsteigumu.
Attā, draudziņ! Osis

Tālija

1939. gada janvārī

Oskars

1938. gada 20. maijā

Tālija un Oskars Kohi Oskara 86. dzimšanas dienā Latviešu virsnieku apvienībā 2001. gada jūnijā
Foto: Andris Kļaviņš

Latvijas Vēstnesis, 14.06.2001