|
Starp
dzirnakmeņiem
Jānis Medenis
Atkal esmu mājās Nordik, 2003
1.
Patlaban, kad ne Rakstnieku savienībai, ne Grāmatu izdevēju asociācijai,
par Kultūras ministriju nemaz nerunājot, nav vienotas latviešu literārā
mantojuma izdošanas koncepcijas, ikkatras šā mantojuma daļas klajā
laišana ir notikums gan grāmatniecībā, gan mantojuma apguvē kopumā.
Nu Jānis Medenis ar lirikas un liroepikas izlasi. Vārdus lirika un
liroepika izceļu tāpēc, ka izlasē bez fotogrāfijām, Ilzes Graudiņas-Akmenes
ievada, Janīnas Kursītes pēcvārda un Ilgoņa Bērsona sastādītās
bibliogrāfijas ir tikai Jāņa Medeņa dzeja, kura grāmatā apkopota
vairāk nekā trīssimt lappusēs. Tikpat kā nekur (arī ASV iznākušo
rakstu piecos sējumos) nav dzejnieka vēstuļu, nav arī laikabiedru
atmiņu. Lai izprastu dzejnieka personību, gribētos lasīt arī komentārus,
tomēr Jānis Medenis ir viens no tiem nedaudzajiem latviešu
dzejniekiem, kura dzeja ir arī viņa dzīvesstāsts.
2.
Izmantojot tikai Izlasē publicētos dzejoļus, ieskicēšu kādu traģisku
motīvu J. Medeņa dzejā.
Krājums Tecila (1933) no dzejoļa Strēlnieks Kremlī:
Ar atriebības joņiem ielām pāri
Pland sarkans karogs,
ziemeļvēju svelts;
Caur veļu miglu liesma šaujas kāri
Un nobāl, Spožā, tavu torņu zelts.
Krājums Varenība (1936):
Pāršalc nu tēvzeme dziesmām, un
gavilēm apvijas kalni,
Spārnots to atnesis tu trīsdesmit
ceturtais gads,
Atkliedza arāju dēli no Latgaļiem,
Zemgaļiem, Kuršiem:
Droši ej Vadoni gaišs,
dzīvību atdodam tev!
Noskaņas vācu okupācijas gadā vislabāk izsaka J. Medeņa sonetu ar
kodu beigu rindas no dažādiem kara laikā rakstītiem dzejoļiem:
Tu posta zemes šīs ne mūžam neatstāsi. Par naidu pārāku tu līksmi
sevī glabā. Lai kāda tava nakts, tu manu balsi dzirdi! Uz nāvi ceļu
pos un izturi līdz galam! Ai, tauta dievotā, kā Kristus krustā šaustā!
Par gara trulumu un postu sirds mums sēro. Dzīvs jūsu vidū es, jūs
dzīvi manā dziesmā!
Kā lielas dzīres svini tu ik dienas,
Ik diena pēdējā šais godos šķiet,
Pie tās ik skatiens kā pie mīļās sienas,
Un sāpe smeldz, kad atkal saule riet.
Šī četrrinde nav no kara laikā rakstītās dzejas. Tā rakstīta
1947. gadā Bolderājas cietumā, kur pirms izsūtīšanas uz Noriļsku
dzejnieks pavadīja vairāk nekā divus gadus. Nometnē rakstītie dzejoļi
ir ar līdzīgām intonācijām. Un tad atgriešanās Latvijā:
Pretī vēji brāž asi kā tuteni,
Putni dīvaini asinīs dzied...
Gāzies pāri man, vakara puteni,
Ceļā bangainas kupenas svied!
Dzejolis gan saucas Slēpēs, bet bez precīzi attēlotajām slēpotāja
izjūtām saklausu arī dzīvi, kurā dzejnieks atgriezies pēc deviņiem
cietumā un Staļina koncentrācijas nometnēs pavadītajiem gadiem.
J. Medeņa dzejā elpo viņa traģiskais liktenis. No 1905. gada nākušie
latviešu sarkanie (ne baltie!) strēlnieki dzejnieka, strēlnieku
un visas tautas traģēdija , cara ģenerāļu nodevība Nāves salā,
naiva (tāpat kā strēlniekiem!) boļševisma idealizēšana... Tad
1934. gads diktatorisks režīms, cenzūra, Saeimas padzīšana, bet
dzejnieks dzied slavas dziesmas diktatūrai. Tas nav konformisms, tā ir
ticība tāpat kā latviešu sarkano strēlnieku ideāliem. Tā
saucamais vācu laiks ir kara laiks, un tam ditirambi netiek dziedāti.
Ir skumjas, ir nomāktība, un te parādās vēl viens motīvs J. Medeņa
dzejā, kas turpinās cietuma un nometņu dzejoļos drūmumu, nomāktību,
dzīves apnikumu līdsvaro tuva cilvēka, mīlētas sievietes esība.
Intonatīvi kara laika dzejoļi ir līdzīgi ieslodzījumā rakstītajiem.
Bet arests 1946. gadā, 1948. gada izsūtījums ir traģisks paradokss
viena totalitārā vara represē dzejnieku par citas sev līdzīgas
varas apdziedāšanu! Negribu salīdzināt Ulmani ar Staļinu,
Hitleru, Musolīni un Franko. Gribu tikai atgādināt, ka trīsdesmito
gadu vidū totalitārisms Eiropā bija modē. Šai traģiskajai modei
sekoja arī Ulmanis un liela daļa latviešu inteliģences.
Tad atgriešanās dzimtenē arī tā dzejniekam, pašam nemanot, ir
traģiska. Protams, salīdzinot ar Noriļsku, Padomju Latvija ir bezmaz
vai paradīze. Dzejnieks to tieši neapdzied, bet naski iekļaujas atkušņa
apreibināto spalvasbrāļu korī (Vācietis, Plotnieks, Vējāns,
Heislers).
Jānis Medenis mirst 1961. gadā, nesagaidījis (labi, ka tā?) atkušņa
pārvēršanos dzeldīgā sērsnā.
3.
Var strīdēties par Izlases sastādīšanas principiem. Acīmredzot
sastādītāju vēlme bijusi aptvert dažādos J. Medeņa dzīves un
dzejas lokus, viņa traģisko malšanos starp varu dzirnakmeņiem. Tomēr
nepieņemama man šķiet vienas no viņa daiļrades virsotnēm Ziemeļu
elēģijas sadrumstalošana. No divdesmit četrām elēģijām
publicētas tikai desmit. Man bijusi iespēja lasīt visas, un Ziemeļu
elēģijas uzskatu par vienu no izcilākajiem episkajiem darbiem visā
latviešu dzejā. Intīmā dzeja? Traģiska poēma? Tautas likteņdzeja?
Ievada autore teic, ka Jānim Medenim izdzīvot palīdzējusi dzeja. Tā
jau ir, bet jēdziens dzeja ir diezgan abstrakts. Palīdzēja cilvēki,
kuri viņu gaidīja dzimtenē, un šīs ģeogrāfiski tālās gaidas pārtapa
dzejā.
Mīla, par ceļvedi nāc šinī dvēslē,
kas gurusi sāpēs,
Tumsības dziļumos vēl cerībai
iedegties liec.
Kulminācija sasniegta 24. elēģijā, kas rakstīta pēc atgriešanās
dzimtenē:
Viegli tev aiziet un aizmirst,
jo stipra tu varā pār dzīvi,
Viegli man atteikties ar:
manī tu būsi mūždien!
Pēc ilgiem atšķirtības gadiem divi cilvēki, beidzot būdami kopā,
šķiras... Paradoksāli? Neizprotami? Bet tā jau ir tēma drāmai vai
romānam. Jānis Medenis to vairs neuzrakstīs...
Andris Bergmanis. NRA, 2003. g.13. jūnijā
|