Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 
Starp dzirnakmeņiem
Jānis Medenis Atkal esmu mājās Nordik, 2003

1.

Patlaban, kad ne Rakstnieku savienībai, ne Grāmatu izdevēju asociācijai, par Kultūras ministriju nemaz nerunājot, nav vienotas latviešu literārā mantojuma izdošanas koncepcijas, ikkatras šā mantojuma daļas klajā laišana ir notikums gan grāmatniecībā, gan mantojuma apguvē kopumā.

Nu Jānis Medenis ar lirikas un liroepikas izlasi. Vārdus lirika un liroepika izceļu tāpēc, ka izlasē bez fotogrāfijām, Ilzes Graudiņas-Akmenes ievada, Janīnas Kursītes pēcvārda un Ilgoņa Bērsona sastādītās bibliogrāfijas ir tikai Jāņa Medeņa dzeja, kura grāmatā apkopota vairāk nekā trīssimt lappusēs. Tikpat kā nekur (arī ASV iznākušo rakstu piecos sējumos) nav dzejnieka vēstuļu, nav arī laikabiedru atmiņu. Lai izprastu dzejnieka personību, gribētos lasīt arī komentārus, tomēr Jānis Medenis ir viens no tiem nedaudzajiem latviešu dzejniekiem, kura dzeja ir arī viņa dzīvesstāsts.

2.

Izmantojot tikai Izlasē publicētos dzejoļus, ieskicēšu kādu traģisku motīvu J. Medeņa dzejā.

Krājums Tecila (1933) – no dzejoļa Strēlnieks Kremlī:

Ar atriebības joņiem ielām pāri
Pland sarkans karogs,
ziemeļvēju svelts;
Caur veļu miglu liesma šaujas kāri
Un nobāl, Spožā, tavu torņu zelts.

Krājums Varenība (1936):

Pāršalc nu tēvzeme dziesmām, un
gavilēm apvijas kalni,
Spārnots to atnesis tu – trīsdesmit
ceturtais gads,


Atkliedza arāju dēli no Latgaļiem,
Zemgaļiem, Kuršiem:
Droši ej Vadoni gaišs,
dzīvību atdodam tev!

Noskaņas vācu okupācijas gadā vislabāk izsaka J. Medeņa sonetu ar kodu beigu rindas no dažādiem kara laikā rakstītiem dzejoļiem:

Tu posta zemes šīs ne mūžam neatstāsi. Par naidu pārāku tu līksmi sevī glabā. Lai kāda tava nakts, tu manu balsi dzirdi! Uz nāvi ceļu pos un izturi līdz galam! Ai, tauta dievotā, kā Kristus krustā šaustā! Par gara trulumu un postu sirds mums sēro. Dzīvs jūsu vidū es, jūs dzīvi manā dziesmā!

Kā lielas dzīres svini tu ik dienas,
Ik diena pēdējā šais godos šķiet,
Pie tās ik skatiens kā pie mīļās sienas,
Un sāpe smeldz, kad atkal saule riet.

Šī četrrinde nav no kara laikā rakstītās dzejas. Tā rakstīta 1947. gadā Bolderājas cietumā, kur pirms izsūtīšanas uz Noriļsku dzejnieks pavadīja vairāk nekā divus gadus. Nometnē rakstītie dzejoļi ir ar līdzīgām intonācijām. Un tad atgriešanās Latvijā:

Pretī vēji brāž asi kā tuteni,
Putni dīvaini asinīs dzied...
Gāzies pāri man, vakara puteni,
Ceļā bangainas kupenas svied!

Dzejolis gan saucas Slēpēs, bet bez precīzi attēlotajām slēpotāja izjūtām saklausu arī dzīvi, kurā dzejnieks atgriezies pēc deviņiem cietumā un Staļina koncentrācijas nometnēs pavadītajiem gadiem.

J. Medeņa dzejā elpo viņa traģiskais liktenis. No 1905. gada nākušie latviešu sarkanie (ne baltie!) strēlnieki – dzejnieka, strēlnieku un visas tautas traģēdija –, cara ģenerāļu nodevība Nāves salā, naiva (tāpat kā strēlniekiem!) boļševisma idealizēšana... Tad 1934. gads – diktatorisks režīms, cenzūra, Saeimas padzīšana, bet dzejnieks dzied slavas dziesmas diktatūrai. Tas nav konformisms, tā ir ticība – tāpat kā latviešu sarkano strēlnieku ideāliem. Tā saucamais vācu laiks ir kara laiks, un tam ditirambi netiek dziedāti. Ir skumjas, ir nomāktība, un te parādās vēl viens motīvs J. Medeņa dzejā, kas turpinās cietuma un nometņu dzejoļos – drūmumu, nomāktību, dzīves apnikumu līdsvaro tuva cilvēka, mīlētas sievietes esība. Intonatīvi kara laika dzejoļi ir līdzīgi ieslodzījumā rakstītajiem. Bet arests 1946. gadā, 1948. gada izsūtījums ir traģisks paradokss – viena totalitārā vara represē dzejnieku par citas – sev līdzīgas – varas apdziedāšanu! Negribu salīdzināt Ulmani ar Staļinu, Hitleru, Musolīni un Franko. Gribu tikai atgādināt, ka trīsdesmito gadu vidū totalitārisms Eiropā bija modē. Šai traģiskajai modei sekoja arī Ulmanis un liela daļa latviešu inteliģences.

Tad atgriešanās dzimtenē – arī tā dzejniekam, pašam nemanot, ir traģiska. Protams, salīdzinot ar Noriļsku, Padomju Latvija ir bezmaz vai paradīze. Dzejnieks to tieši neapdzied, bet naski iekļaujas atkušņa apreibināto spalvasbrāļu korī (Vācietis, Plotnieks, Vējāns, Heislers).

Jānis Medenis mirst 1961. gadā, nesagaidījis (labi, ka tā?) atkušņa pārvēršanos dzeldīgā sērsnā.

3.

Var strīdēties par Izlases sastādīšanas principiem. Acīmredzot sastādītāju vēlme bijusi aptvert dažādos J. Medeņa dzīves un dzejas lokus, viņa traģisko malšanos starp varu dzirnakmeņiem. Tomēr nepieņemama man šķiet vienas no viņa daiļrades virsotnēm – Ziemeļu elēģijas – sadrumstalošana. No divdesmit četrām elēģijām publicētas tikai desmit. Man bijusi iespēja lasīt visas, un Ziemeļu elēģijas uzskatu par vienu no izcilākajiem episkajiem darbiem visā latviešu dzejā. Intīmā dzeja? Traģiska poēma? Tautas likteņdzeja? Ievada autore teic, ka Jānim Medenim izdzīvot palīdzējusi dzeja. Tā jau ir, bet jēdziens dzeja ir diezgan abstrakts. Palīdzēja cilvēki, kuri viņu gaidīja dzimtenē, un šīs ģeogrāfiski tālās gaidas pārtapa dzejā.

Mīla, par ceļvedi nāc šinī dvēslē,
kas gurusi sāpēs,
Tumsības dziļumos vēl cerībai
iedegties liec.

Kulminācija sasniegta 24. elēģijā, kas rakstīta pēc atgriešanās dzimtenē:

Viegli tev aiziet un aizmirst,
jo stipra tu varā pār dzīvi,
Viegli man atteikties ar:
manī tu būsi mūždien!

Pēc ilgiem atšķirtības gadiem divi cilvēki, beidzot būdami kopā, šķiras... Paradoksāli? Neizprotami? Bet tā jau ir tēma drāmai vai romānam. Jānis Medenis to vairs neuzrakstīs...

Andris Bergmanis. NRA, 2003. g.13. jūnijā

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home