Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 
“Mūsu nebūs, gars dzīvos tālāk vietā, kur mūžus vadīja tauta, kas nāvē nenīkst”
No grāmatas “Piezīmes par sevi pašu un 33 dzejoļi, kas atgriežas mājās”, Likteņstāsti, Rīga, 1997.

Velta Toma
Ticēt un domāt

Sarunāties ar saviem sapņiem,
zemē, par kuru
ik naktis sapņots
un dienās domāts –

Svešā pusē bez saknēm gaidot
brīdi, kad visi
pār laika telpu
mēs tiksim mājās –

Dzīvie izmirst. Neceļas augšā
neviens, kas atdots
kā asins ķīla
par mūsu zemi.

Smilgas aizaug tās vietas, ceļus,
mājas, kur brīvi
un jauni gājām
teiksmainā gaismā.

Sarunāties ar saviem sapņiem –
gribēt un varēt
ticībā dzīvot
nākamam laikam.

Mūsu nebūs, gars dzīvos tālāk
vietā, kur mūžus
vadīja tauta,
kas nāvē nenīkst.

Jauni, citi, viedumā sīksti
uzcels un vadīs
tēvzemi mūsu
no mošķiem brīvu.

Miglas soļiem, pa veļu laiku,
nāksim, lai sērstu –
satiekot dvēseles
no mūsu dienām.

 “Un zinām mēs: šai zemē atgriežoties, Vairs ceļa nav, kurp atkal projām doties”

— Jānis Medenis

Mēs pieminējām dzejnieku, mocekli, Jāni Medeni 100. dzimšanas dienā

Es mēģināju sarunāties ar dzejnieku,
pērkonim staigājot pāri Rīgai, sarunāties
ar vārdiem un dvēseli. Dzejnieks man
atbildēja no debesīm ar saviem pērkona
vārdiem, reizēm mīlīgiem, reizēm ar
vareniem dārdiem. Mēs bijīgi šķīrām
dzejnieka jauno grāmatu “Atkal esmu
mājās”. Mums godbijībā vajadzēja
piecelties kājās par to, ko Tu esi izcietis
dzejnieku dzejniek, Jāni Medeni. Caur
savām acu zīlēm redzēju Tavu pērkoņu
uguns zedeni. Velc, Jāni, pār slepkavu
mugurām to kā sodu. Ar Tevi kopā būt
mēs sajutām kā godu.

Tad zibeņa gaisma dziestot atvadījās no
mums, metot krustu pār dievnama krustu.
Lai Tavi vārdi, tautai rakstīti,
mūžīgi mūžos tautai nepazustu!

Andrejs Eglītis

 “Atkal esmu mājās” — tā ir Jāņa Medeņa dzejas izlase, kas tautās tiek laista viņa simtajā dzimšanas dienā. Dzejnieka spalvas brāļa Andreja Eglīša uzrunu grāmatas atvēršanas svētkos pavadīja pēkšņi uznākušā pērkona dārdi. Tā viņi tur sarunājās trijatā — ne caur zvaigzni, kā mēdz teikt, bet caur Pērkontēvu debesīs. Kā tas arī pienākas diviem latviešu patriotiskās dzejas dižvīriem. Nebūdams tomēr pārliecināts, vai viņa sacīto ļaudis varējuši sadzirdēt, Andrejs Eglītis, no svētkiem mājās pārnācis, savus apsveikuma vārdus izteica dzejā, šīs rindas laipni nododot mūs lasītājiem.

Šais dienās Jāni Medeni pieminam līdz ar visiem citiem komunistiskā genocīda upuriem.

Dzejnieku 1946. gadā apcietināja un pēc gariem morālas spīdzināšanas mēnešiem Centrālcietumā un Bolderājas darba nometnē 1948. gadā nosūtīja verga darbos uz Noriļsku, no kurienes varēja atgriezties tikai 1955. gadā — jau kā atkārtoti “noaktēts invalīds”. Viņš aizgāja mūžībā 1961. gada 10. maijā, nesagaidījis savu 58. dzimšanas dienu.

Izlasi bagātina filoloģijas doktores profesores Janīnas Kursītes literatūrpētnieciskais raksts “Jāņa Medeņa dzejas pasaule” un rakstnieces Ilzes Graudiņas-Akmenes apcere “Tam mūžam atgriezties, kas rozēm dzied un mīlai” par dzejnieka ceļu dzīvē un mākslā. Te citētas arī rindas no Jāņa Medeņa vēstules savam novadniekam Andrejam Eglītim. Tā datēta ar 1945. gada 25. februāri, kad “Kurzemes cietoksnī Liepājas radio joprojām skan Andreja Eglīša balss un iznāk viņa vadītais laikraksts “Tēvija”, kur publicēti arī Jāņa Medeņa dzejoļi”, un daudziem šķiet, “kamēr šeit ir Andrejs Eglītis, tikmēr cerība vēl nav zudusi”.

Jānis Medenis raksta: “Tu nu esi tikpat kā pēdējais latvju dzejnieks, pēdējā krastā atspēries. Ar pravietisku niknumu un mīlestību Tu šausti pātagām un glaudīdams glaudi. Nevar nemaz būt, ka Tavi vārdi, kas ir kā zibens šautras, varētu palikt nedzirdēti un nesatrauktu, ka tie jebkad varētu izgaist no atmiņas! Nākotne, kas rakstīs šī laika Latvijas vēsturi, pacels vēl lielāku Tevi, manu mīļo kaimiņ!”

Kā atzīmē prof. Janīna Kursīte, Jāņa Medeņa vārds vecākajai un vidējai lasītāju paaudzei saistās ar latviešu tautas brīvības cīņu, īpaši strēlnieku tēmu, ar latviešu dzejā agrāk nebijušiem tā sauktajiem Medeņa metriem jeb strofām, bet pāri visam - ar smalku mīlestības un dabas liriku. Viņa pirmais dzejoļu krājums “Torņi pamalē” iznāca 1926. gadā. Sekoja “Tecila” (1933), “Varenība” (1936), “Mūžīga diena” (1937, papildināts un pārstrādāts pirmā krājuma izdevums) un “Teiksmu raksti” (1942). Padomju laikā - divas izlases: “Dienu krāšņums” (1958) un “Ugunis naktī” (1961). Trimdā izdota izlase “Miķelnīcas” (1952) un Raksti piecos sējumos (1985-1989). Jāņa Medeņa dzeja izpelnījusies Annas Brigaderes prēmiju un Kultūras fonda balvu, bet mūsu jaunajai paaudzei palikusi neiepazīta, jo pēc 1961. gada viņa darbi Latvijā nav izdoti. Tāpēc jo lielāks gandarījums par simtgades izlasi, ko sakārtojuši Jāņa Medeņa bērni un palīdzējuši izdot viņa brāļi ar savām ģimenēm. Saņemts arī Kultūrkapitāla fonda atbalsts, un V.Villeruša mākslinieciskajā iekārtojumā tapis lielā dzejnieka cienīgs jubilejas izdevums, ko laidis klajā apgāds “Nordik”.

Kā atzīst literatūrzinātne, jebkura jaunlaiku dzeja lasītāju ietekmē divējādi — uzrakstītā un nolasītā veidā. Andrejs Eglītis spilgtā atmiņā glabā Jāņa Medeņa vareno balsi un to, kā skanējusi slavenā “Tecila”, kur viņš izkapti un cirvi darba vīra rokās salīdzina ar karavīra šķēpu un dzejnieka spalvu. “Kareiv, trula šķēpa necilā -/ Skaudras dzirkstis šķiļas tecilā” un tālāk: “Dzejniek, trulas spalvas necilā -/ Karstas dzirkstis šķiļas tecilā!”.

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore. Latvijas Vēstnesis, 13.06.2003 

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home