Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 
Čekas maisi – priekšvēlēšanu medusmaize
Klementijs Rancāns

Problēma ar čekas maisiem radās līdz ar Valsts drošības komitejas (VDK) darbības pārtraukšanas laiku. Kā Augstākajā Padomē, tā Ministru Padomē čekas lietā bija viens galvenais jautājums – kā tikt klāt pie maisiem, kā noslēpt piecus datorus, kuri bija čekas informācijas centrā un kuros bija pilns aģentu šifrēts saraksts un operatīvā darba uzskaite – unikāls materiāls, uz kuru biju sarunājis arī atšifrēšanas speciālistus.

VDK darbības pārtraukšanai un mantas un dokumentu pārņemšanai bija izveidota valdības komisija, kuras sastāvā man bija uzdevums pārņemt visu operatīvo informāciju, kartotēkas un slepeno literatūru. Aģentu uzskaites kartotēka, tā sauktie čekas maisi, bija ieslēgta kabinetā, atslēgas atradās Augstākajā Padomē. No komisijas izveidošanas brīža čekas dokumentu pārņemšanā nebija tiesīga iejaukties neviena cita amatpersona, izņemot gadījumus, ja valdība vai parlaments pieņemtu kādu normatīvo aktu rīcības korekcijai. Nekādu aktu nebija.

Pārņēmu slepeno literatūru, sekretariāta dokumentus un normatīvos aktus un vairākus uzskaites dokumentus un kartotēkas, kā arī 53 aģentu uzskaites žurnālus par laiku no 1945. līdz 1991. gadam*. Žurnālos bija redzams VDK darbinieka vārds, savervētā aģenta pseidonīms, vervēšanas datums, kad izslēgts no tīkla un vai ir kartīte vai tā iznīcināta. Saglabāta bija apmēram 1/3 kartīšu**.

Nozaga datorus, sagrāba kartotēku

Bez manas ziņas vai komisijas vadītāja ziņas un paraksta nedrīkstēja rīkoties arī ar čekas aģentu uzskaites kartītēm, ar informācijas centrā esošiem pieciem datoriem. Un kas notika?

Apejot valdības komisiju un Augstākās Padomes komisijas vadītāju Vili Selecki, atsevišķi deputāti vakara stundā vardarbīgi iebruka VDK ēkā un sagrāba kartotēku. Šie deputāti, jādomā, paši bija interešu konfliktā ar maisu saturu. Šādu maisu sagrābšanu varēja kvalificēt kā laupīšanu.

Nelikumīgi, bez komisijas ziņas tika nozagti arī minētie pieci datori, proti, Maskavas VDK pulkveži man iesniedza pieteikumu atļaut izvest datorus uz Maskavu. Uzrakstīju rezolūciju, ka šādu piekrišanu varētu dot vienīgi tad, ja par to būtu Ministru Padomes lēmums. Iestājās klusums, un pēc kāda laika ieraudzīju, ka datoru nav. Nozagti. Kā man paskaidroja VDK darbinieki, zaļo gaismu datoru izvešanai esot devis Ivars Godmanis. Manuprāt, ar to jāsaprot, ka Godmanis arī parūpējās, lai čekas aģentu vārdi un čekas operatīvā darba datorizētā uzskaite nenokļūtu Latvijas rīcībā.

Rīgā bija kāds VDK ģenerālis (uzvārdu nesaukšu), kurš uz manu pieprasījumu atdot VDK arhīvus atbildēja, ka tādas pilnvaras viņam ir un labprāt parakstītu, bet Ivars Godmanis esot parakstījis vienošanās protokolu ar Maskavu, ka šo jautājumu risinās valdību līmenī un ka esot bijusi saruna aģentu jautājumu iesaldēt uz 75 gadiem, proti, tas nozīmējot atlikt šā jautājuma risināšanu uz nenoteiktu laiku.

Spēle 15 gadu garumā

Un tā spēle ar čekas maisiem notiek jau 15 gadus. Deputātiem pirms vēlēšanām patīk spēlēties ar maisiem kā maziem bērniem smilšu kastē. Lieta ir nopietna, jo maisos atrodas ne viens vien, kas šodien ir vai grib atkal tikt pie varas, ne viens vien, kas bija iefiltrēts, kad veidojās Tautas fronte, dažādas kustības, apvienības un partijas. Tagad atkal nāk vēlēšanas un radušies "cēli" jūtu uzplūdi ar draudiem publicēt maisu saturu. Atļaušos uzreiz pateikt – nejēgas, ar ko jūs te nodarbojaties pēc 15 gadiem? Kādēļ to nedarījāt laikus un tādā veidā, kā to izdarīja Igaunija? Bija bail izgaismoties. Būtu bijis jāiet un jāziņo: es biju slepenais aģents, "stukačs", bet neko sliktu neizdarīju. Nereti varbūt arī, ka tā. Bet kā to atšifrēt? Nekad un nekā. To zina vienīgi pats aģents un Dievs. Bet, tā kā atbildi nav iespējams sagaidīt ne no viena, tad zīlēt, kurš bija labais un kurš sliktais aģents, – tā ir tautas acu aizmālēšanas nodarbe.

Nav taisnība tiem, kuri saka, ka varētu noteikt aģenta darbības būtību tad, ja mūsu rīcībā būtu aģenta personīgā lieta un darba lieta – ziņojumu kopums. Mēs uzzinātu daudz vairāk, bet tomēr pārāk maz, lai pateiktu, ka aģents bija "sliktais" vai "labais". Nav iespējams noteikt, kad aģents sniedza patiesu informāciju, kad dezinformāciju, kad iestājās par sava darbabiedra, paziņas noniecināšanu, iznīcināšanu, nomelnošanu, jo ne vienmēr varēja vai vajadzēja informāciju pārbaudīt.***

Nereti aģents sniedza ziņojumu kā savu no saklausītām baumām, subjektīvu, pat izdomātu, lai izpelnītos uzticību un virzību uz augšu. Bija gadījumi, kad darbinieks, lai rādītu, ka aģents viņam strādā, viņa vārdā pats rakstīja ziņojumu no saviem citu ziņu krājumiem, lai varētu saņemt naudu no kases un padalīties ar aģentu un sevi. Tātad arī VDK operatīvais darbinieks nevar dot pilnu aģenta darbības vērtējumu. Arī tiesas procesi – ir vai nav sadarbojies – ir teātris, kuru ir izgājis ne viens vien mūsu valsts augstmanis.

Kartīte apliecina sadarbošanos

Jāzina, ka aģentu vervēšana notika gan uz labprātības principa, gan piespiedu kārtā uz kompromitējošu, provokatīvu ziņu, materiālu pamata. Aģents sadarbībai deva parakstu un ziņojumus ar pseidonīmu parakstīja pats vai sadarbojās bez ziņojuma paraksta došanas. Vervēšanas procedūra bija sarežģīta, gara un pakļauta vairāku priekšnieku kontrolei. Šim vervējamajam staigāja pakaļ un pierakstīja katru soli, katru sakaru, noskaidroja viņa personību ar citu aģentu starpniecību, pētīja kaimiņos, darba vietā utt. Runāt par fiktīvām vai speciāli ievietotām kartītēm maisos ir tautas muļķošana.

Uzskatu, ka sadarbības fakts juridiski ir apstiprināms jau ar to, ka ir kartīte un ieraksts uzskaites žurnālā. Bija labais vai sliktais, tas lai paliek uz katra sirdsapziņas.

Starp citu, sadarbības fakts ir nosakāms arī ar to, ja persona ieradās dokumentēšanas centrā un interesējās, vai par viņu ir vai nav kartīte. Tā jau ir "pieteikšanās par vainīgu", tikai jautājums, vai Dokumentēšanas centrs šos cilvēkus uzskaitīja, lai gan apmeklētāji bija gan jāreģistrē.

Maisos ir apmēram 1/5 to aģentu, kuri ir reģistrēti uzskaites žurnālā. Žurnālā redzam veselu virkni atzīmju – "kartīte iznīcināta". Mazāk to, kuriem kartīte ir. Bet atsevišķas nodaļas aģenti, robežapsardzības un armijas aģenti, tie, kuri pa tiešo sadarbojās ar Maskavu, ne maisos, ne reģistrācijas grāmatā nav.

No aģentu sastāva izslēdza visos gadījumos, kad persona tika izvirzīta un iecelta augstos valsts vai partijas amatos, lai nesakompromitētu viņus tautas un starptautisko institūciju acīs. Izslēdza arī, kad pateica, ka pārtrauc sadarbību, kad notiesāja par kriminālnoziegumu vai pārsūtīja kartīti uz to republiku, kur izbrauca dzīvot. Par izslēgtajiem kartītes vajadzēja iznīcināt, tomēr bieži to nedarīja ar nolūku, ka izslēgtais turpmāk var tikt atjaunots sakaros. Ja kartīte iznīcināta, bet ar laiku ar aģentu jāatjauno sakari, būtu jāprasa atļauja Maskavai izsūtīt kartīti utt., kas radīja lielas nepatikšanas un neērtības. Tādēļ mums ir tāds maisu saturs, nevis tas tāds tika atstāts provokatīvos nolūkos. Varbūt ir arī vēl kādi mērķi, bet par to lai runā VDK bijušie vadītāji. Tad parēķiniet, cik plaša informācija ir maisos un kas notiktu, ja publicējam šo maisu saturu?!

Viltīgs mērķis

Ko paredz maisu satura publikācijas autori, nav grūti saprast cilvēkam, kurš daudzus gadus ir nodarbojies ar operatīvo darbību, gan citā sfērā. Čekas maisu publicēšanai ir rafinēti viltīgs un tālejošs mērķis:

– parādīt vēlētājiem, tautai, represētajiem – redziet, cik mēs atklāti, pareizi, akurāti un gudri; kā mēs aizstāvam tautas intereses un vēlmi un noslēdzam rēķinus; balsojiet par mums, mēs taču lemjam tagad, bet ļaujam publicēt tikai rīt, pēc vēlēšanām, publicēsim tikai sliktos aģentus. Tik "patiesi" vārdi, ka pateicības labad jānoņem cepure un jānometas ceļos;

– uz ilgu laiku vai uz mūžiem norakt, noņemt aizdomu ēnu uz pašiem maisu spēles dalībniekiem, par kuriem informācijas nav maisos, vai lai sevi varētu ieskaitīt "labajos" aģentos un nepublicētu.

Nokavēts

Simtprocentīga kartotēka ir Krievijas dažādos arhīvos, bet drīzāk ieraudzīsim Putina ēzeļa ausis nekā Latvijā neesošo aģentu sarakstus. Turklāt "draudzību" ar čeku uzturēja ne tikai aģenti. Viņiem stučīja skolotāji, kaimiņi, direktori, priekšnieki, darbabiedri, partijnieki. VDK bija arī vienreizējie stukači – uzticamības personas. Stučīja desmitiem tūkstošu, tādēļ nevajag celt gaismā mītus, ka latvietis latvietim ir saldais ēdiens.

Atliek secināt, ka lēmums publicēt maisa saturu ir provokācija, lāča pakalpojums tautai. Labāk paši piesakieties un publicējiet savus vārdus, ka bija vaina, to nožēlojam, vairāk tā nedarīsim. Bet VDK aģents, kura vārds nav atrodams maisā, Latvijai ir ļoti bīstams, jo viņam ar izgaismošanas un citāda veida draudiem, ar naudu liks kalpot, tādēļ vajadzēja t. s. lustrācijas likumu un dot laiku pieteikties. Bet tas jau nokavēts.

***
NOTIKUMU HRONOLOĢIJA

- 1991. gada 24. augustā LR Augstākā Padome pieņēma lēmumu par LPSR VDK likvidāciju.

- 1991. gada 28. augustā aģentūras kartotēkas un operatīvās meklēšanas kartotēkas pārņēma LR Augstākās Padomes deputātu komisija, atstājot tās VDK telpās Brīvības ielā 61. Aģentūras alfabētiskā kartotēka atradās divos ar VDK un AP zīmogiem aizzīmogotos maisos, bet statistiskā kartotēka – divos aizzīmogotos diplomātkoferos. Operatīvās meklēšanas kartotēka atradās vairākos kartotēku skapīšos un dažas kartītes no šīs kartotēkas 27. novembrī izbira uz VDK trepēm, skapīšus iznesot no VDK telpām.

Kartotēkas līdz LR Augstākās Padomes un PSRS VDK saskaņota lēmuma pieņemšanai atstāja VDK telpās nr. 219 un 331, kuras arī tika aizzīmogotas un nodotas LR Iekšlietu ministrijas apsardzei.

- Attiecībā par VDK īpašumu un arhīva dokumentu un citu informācijas nesēju pārņemšanu LR īpašumā 29. augustā tika sastādīts divpusējs protokols, kurš paredzēja, ka operatīvo arhīvu un kartotēku, kā arī citu bijušās LPSR VDK informācijas nesēju nodošana Latvijas Republikai notiek saskaņā ar īpašu vienošanos starp PSRS VDK un Latvijas Republiku. Taču, tā kā Latvijas pusei nav bijusi pieņemama Krievijas prasība aģentūras materiālus iznīcināt vai noglabāt uz 75 gadiem bez piekļūšanas un izmantošanas iespējām, nekāda vienošanās starp LR AP un PSRS VDK netika panākta.

- 1991. gada 27. novembrī LR AP komisija kartotēkas bez saskaņošanas ar PSRS VDK un Augstākās Padomes prezidiju pārveda uz Augstākās Padomes telpām Jēkaba ielā 16. Īpaša seifu istaba, kurā novietoja dokumentus, tika aizzīmogota un aizslēgta ar vairākām atslēgām, kuras tika nodotas vairāku LR AP deputātu glabāšanā. Istabu ar dokumentiem cauru diennakti apsargāja AP drošības dienests.

- 1993. gada 16. martā LR Augstākā Padome pieņēma lēmumu, saskaņā ar kuru bijušās LPSR VDK dokumenti tiek nodoti AP Totalitārisma režīmu noziegumu izmeklēšanas komisijai.

- 1993. gada 23. maijā, pamatojoties uz AP 16. marta lēmumu, VDK īpašumu pārņemšanas komisijas loceklis K. Rancāns AP Totalitārisma režīmu noziegumu izmeklēšanas komisijai nodeva VDK elektroniskos informācijas nesējus un 53 aģentūras personīgo un darba lietu reģistrācijas žurnālus, kā arī citu VDK dokumentāciju, kas līdz tam glabājās VDK ēkā Brīvības ielā 61.

- 1993. gada 28. maijā AP drošības dienests, kura atbildībā atradās VDK dokumentu (seifa istabas) apsargāšana, AP Totalitārisma režīmu noziegumu izmeklēšanas komisijai nodeva VDK aģentūras kartotēkas un operatīvo kartotēku. Komisija savukārt tajā pašā dienā minētos dokumentus nodeva uzglabāšanai un izmantošanai Totalitārisma seku dokumentēšanas centram.

- 1994. gada 2. jūnijā stājās spēkā likums "Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personas sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu".

- 2006. gada 7. martā Saeimas Juridiskā komisija slēgtā sēdē atbalsta ieceri publiskot čekas maisu saturu. Tika dots mēnesis laika, lai tiktu sagatavots īpašs pavadraksts, kas tiks pievienots, publiskojot aģentu vārdus un uzvārdus. Kad komisija būs iepazinusies ar sagatavoto pavadrakstu, likumprojekts varētu tikt virzīts skatīšanai Saeimas plenārsēdē trešajā lasījumā.

***
Totalitārisma seku dokumentēšanas centra direktora Induļa Zālītes precizējumi un komentāri

K. Rancāna kungs tiešām darbojās valdības komisijā, kurai bija jāpārņem LPSR VDK lietas. Notikumi 1990. – 1991. g. risinājās tik ļoti strauji (īpaši pēc 1991. gada augusta puča), ka Latvija nespēja organizēt vienotu taktiku VDK lietu pārņemšanas procesā. Pastāvēja LR Augstākās Padomes komisija, pastāvēja LR Ministru Padomes komisija un abas katra par sevi meklēja risinājumus, veica nesaskaņotas darbības, tajā skaitā sarunas ar PSRS VDK pārstāvjiem. Īpaši haotiska situācija izveidojās pirmajās dienās pēc puča, kad PSRS VDK augstākā vadība (Krjučkovs) bija arestēta, bet dažādu līmeņu PSRS VDK priekšnieki steigšus bija devušies atvaļinājumos. LPSR VDK kā PSRS VDK integrēta sastāvdaļa faktiski palika bez vadības.

* Patiesībā mūsu rīcībā nonāca 53 žurnāli par 1953. – 1987.g.

** Patiesībā 1/5 daļa.

*** Operatīva rakstura dokumentu interpretācijas problēmas atzīst daudzi komunistisko specdienestu eksperti. Pastāv ļoti liela iespēja, ka šo dokumentu nekritiskas izmantošanas rezultātā "tiek radīta jauna realitāte, nevis atspoguļota patiesība".

KLEMENTIJS RANCĀNS, jurists, bijušais IeM operatīvais darbinieks, bijušais Rīgas tiesas apgabala prokurors, VDK darbības pārtraukšanas valdības komisijas loceklis

Latvijas Avīze  29. marts 2006

  Atpakaļ   Back  

 Sākumlapa  Home