Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 

Karš beidzies. Karš turpinās
INETA LIPŠA

Ar aci redzi mapes, bet to vākos patiesībā guļ cilvēku cerības uzzināt par reiz mīlēto likteņiem. Arī tas tikai šķitums, ka Otrais pasaules karš beidzies tajā tālajā 1945. gada 8. maijā. Vēl joprojām Latvijas Sarkanā Krusta Meklēšanas dienesta lietu plauktā ik gadu pievienojas apmēram 250 jaunas cerības – lūgumi sākt meklēšanu. Lielākā daļa meklē kara laikā pazudušos tuviniekus. Gadi darījuši savu – tikai apmēram 40% lietu beidzas ar pozitīvu rezultātu, turklāt tāds tas ir arī, ja meklētais ir miris. Jo liktenis ir noskaidrots un neziņa kliedēta. Ko un kāpēc cilvēki meklē?

– Vēl joprojām galvenais darbs ir atrast Otrā pasaules kara laikā pazudušos radiniekus, kuri iesaukti karā un pazuduši, – stāsta Latvijas Sarkanā Krusta Meklēšanas dienesta vadītāja Ieva Nolberga, kura ir arī vienīgā darbiniece, kas ar šīm lietām nodarbojas. Tomēr meklētāju rīcībā jābūt starta kapitālam – ziņām, uz kuru valsti meklējamais emigrējis, un vēlams zināt arī pilsētu.

Reti, bet nāk arī jauni cilvēki. Pārsvarā meklētāji ir gados veci cilvēki, lielākoties sievietes, un dažkārt izstāsta visu dzīvi. Ievai Nolbergai spilgti atmiņā palicis kāds vecs vīrs. Bijuši viņi trīs brāļi – viens karoja padomju armijā, abi pārējie – vācu pusē. No kara viņš pārnāca viens. Tagad mēģina atrast kritušo brāļu kapavietas. – Atradām vācu armijā dienējušā brāļa kapu, bet otru vēl meklējam. Lieta vēl nav slēgta, – stāsta Meklēšanas dienesta vadītāja. Agrāk tikai no vecmāmiņas bija dzirdējusi par izsūtīšanām, karu, šausmām, ko cilvēki piedzīvojuši. Tomēr tikai tagad, kad pati uzklausa šos svešos stāstus, izjūt, ko nozīmē lakoniskā frāze "karš izšķīra ģimenes". – Reizēm ir pat šausmīgi noklausīties cilvēku likteņos. No Amerikas atbrauca sieviete, kuras tēvs lietuvietis bija kritis Latvijā. Viņas māti un brāli nošāva kara laikā. Viņas vīra vecākus nogalināja. Viņu šajā braucienā uz Latviju pavadīja vīrs. Atradām tēva kapu. Sagaidīju viņu un aizvedu turp, – stāsta Ieva Nolberga. – Diemžēl bieži atrastie jau ir miruši – meklētāji var iepazīties tikai ar viņu bērniem. Gadās, kad ziņojam – jā, esam atraduši, viņš dzīvo Amerikā, bet savu adresi nav ļāvis izpaust (tiem, kurus meklē, ievērojot personu datu aizsardzības likumu, lūdzam šo atļauju). Ar to meklēšana diemžēl beidzas. Nesen tā notika – meklēja kara laikā emigrējušos māsīcu un brālēnu, abus atradām, bet viņi neļāva izpaust adreses.

"Tik traģisks bija stāsts"

Kāda kundze 2004. gadā meklēja māsīcu, kura kara laikā emigrēja uz Austrāliju. Pēdējās ziņas par viņu bija no 1953. gada. Ar Austrālijas Sarkanā Krusta Meklēšanas dienesta palīdzību nupat maijā Ieva Nolberga noskaidroja, ka diemžēl kundzes māsīca ir mirusi, taču atrada māsīcas dēlu, kurš vēlējās atjaunot attiecības ar radiem Latvijā. Kundze raudāja, ka māsīca ir mirusi, tomēr priecājās, ka ir atrasti radinieki.

Līdzīgu ziņu Ieva Nolberga vēstīja arī Lidijai Škagalei no Līvāniem. Viņa meklēja tēvabrāli Broņislavu Umbraško, par kuru pēdējās ziņas bija saņemtas 1960. gadā no Austrālijas. Sarkanais Krusts noskaidroja, ka diemžēl viņas onkulis ir miris 1980. gadā, taču atrada viņa meitu un dēlu. Tie gan izrādījās viņa brāļa Juliāna bērni – Agnese un Paulis. Tātad Lidijas māsīca un brālēns. Ģimenes saites atjaunotas.

Doma sameklēt radiniekus Austrālijā bijusi sen. Lidijas tēvs dažreiz par to ieminējies, bet tā tas arī palika. 1993. gadā viņš nomira. Pagājušā gada februārī Lidija pieteica meklēšanu. – Bet to gan ziniet, ka, pasarg Dievs, mums nevajag ne mantojuma, nekā, – teic Lidijas vīrs Ēriks. – Esam pārtikuši. Nopietni ņemamies ar stādu audzēšanu jau vismaz desmit gadus.

Lidijas vectēvam Vincentam bija kupla ģimene – seši dēli un meita. Pagrūti tādam ļaužu pulkam bijis iztikt no trīs hektāru saimniecības, tāpēc 1939. – 1940. gadā, kad vācbaltieši repatriējās uz Vāciju un Bēnes pagastā sadalīja lauku muižu, Vincents Umbraško tur ieguva 15 hektāru saimniecību. Stāstā par meklēšanu iesaistīti trīs viņa dēli – Lidijas tēvs Boļeslavs, viņa brāļi Broņislavs un Juliāns. Juliāns studējis Garīgajā seminārā, bet iemīlējās un studijas pameta, smagi satriecot tēva sapni, ka viens no dēliem būs garīdznieks. Otrā pasaules kara beigās Juliāns ar sievu un trim bērniem atradās Drēzdenē. Bombardēšanā Juliāns ar sievu un vienu bērnu tika nogalināti. Izdzīvoja Paulis un Agnese. Viņus pēc kara sameklēja Juliāna brālis Broņislavs, kurš bija karojis latviešu leģionā, pieņēma audzināšanā un emigrēja uz Austrāliju.

Broņislavu Lidijas tēvamāsa Terēze atrada ap 1957. gadu. Abi sarakstījušies, līdz Eduarda Berklava laikā, kad nacionālkomunisti veicināja "atkusni" ideoloģijā, neko ļaunu nedomājot, Terēze aicinājusi brāli atgriezties mājās. Broņislavs nospriedis, ka viņam nav vajadzīgi tādi radi, kas viņam vēl dzīvi Padomju Latvijā!

Sakari pārtrūka līdz brīdim, kad nu jau Boļeslava meita Lidija nolēma Austrālijā dzīvojošos radus sameklēt. Ar Ievas Nolbergas palīdzību tas izdevās.

Saņēmusi pirmo vēstuli, Lidija pat apraudājusies – tik traģisks bija stāsts. – Domājām, ka onkulis, pieņēmis brāļa bērnus, audzina viņus pēc labākās sirdsapziņas, ka viņi tur atrodas drošībā un viss ir labi. Izrādījās, dzīve iegrozījusies nelaimīgi. Onkulis bijis pārāk cietu raksturu un nav pratis būt īsts tēvs, – stāsta Lidija. – Bet mēs mierīgi dzīvojām, domājot, ka viņiem savējais līdzās, ka gan jau viss ir kārtībā. Kad to uzzināju, tik smagi ap sirdi kļuva. Ja mēs būtu agrāk sākuši meklēt, iespējams, viss būtu pavisam citādi. Bet kā nu ir, tā ir. Neko darīt. Paulim ir slikta veselība – viņš pastāvīgi uzturas slimnīcā. Māsīca nupat izdzīvojusi pēc smaga insulta. Viņai ir seši bērni, jau pieauguši. Vīrs miris.

Vēstuli Lidijai uzrakstīja Agneses un Pauļa audžumāte, latviete no Latgales. Īsumā aprakstīja, kā abiem dzīve iegrozījusies. Broņislavs viņiem par abu vecākiem ir maz stāstījis, lai neteiktu, ka nemaz. Tāpēc Lidijas mamma, kas draudzējās ar Agneses un Pauļa māti, solījusies uzrakstīt par viņu vecākiem. Viņai jau 86 gadi, bet šobrīd ir ļoti aizņemta – žirgti palīdz Lidijas brālim audzēt stādus un tirgot. Mēnesis pagājis, kamēr Lidija pirmo vēstuli uzrakstījusi. Uzmetums gājis aši, bet pēc tam nodomājusi, ka vajag fotogrāfijas sameklēt, vajag vēl ko pierakstīt. Aizsūtīja bandroli ar fotogrāfijām. Tā kā Agnese bija uzrādījusi telefonu, Lidija piezvanīja. Kaut gan viņa nesaprot angliski un Agnese, kaut latviski saprot, tomēr pēc nupat pārdzīvotās veselības krīzes tikai pamazām atgūstas, aizkustinājums abām galu galā ļāvis saprasties. Turpināšot sarakstīties.

Sarkanā Krusta tīkli

Sarkanā Krusta iespējas ir krietni plašas. Nupat maijā 11 valstu (ASV, Beļģija, Francija, Grieķija, Itālija, Izraēla, Lielbritānija, Luksemburga, Nīderlande, Polija, Vācija) komisija, kuras pārziņā ir plašs arhīvs ar dokumentiem par nacistiskās Vācijas kara noziegumiem, piekrita to padarīt pieejamu sabiedrībai. Tomēr līdz brīdim, kad vienošanos parakstīs šo 11 valstu augstākās amatpersonas, kamēr to ratificēs, arhīvs, kurā glabājas 47 miljoni lietu par vergu darba strādniekiem, koncentrācijas nometnēs ieslodzītajiem un politieslodzītajiem, vēl joprojām ir pieejams tikai Starptautiskajam Sarkanajam Krustam, kas to izmanto, palīdzot atrast radiniekus, ar kuriem sakari pārtrūkuši kara laikā. Arhīva lietas, starp citu, atrodas bijušajās SS kazarmās Bādarolzenes pilsētā Vācijas vidienē, un to pārvalda Starptautiskais meklēšanas dienests, kas ir Starptautiskā Sarkanā Krusta komitejas filiāle.

Vārdu sakot, meklēšanā Ieva Nolberga izmanto Sarkanā Krusta "tīklus". Citās valstīs atšķirībā no Latvijas arhīvi, kuros gūstamas šādas ziņas, ir piederīgi Sarkanajam Krustam. Tā tas ir Vācijā, kur Sarkanajam Krustam ir pat trīs meklēšanas dienesti – viens meklē kara laikā pazudušos, otrs karavīru kapavietas, trešais mūsdienās pazudušos. Krievijas Sarkanā Krusta meklēšanas un informācijas centra arhīvā ziņas glabājas ar roku rakstītās kartotēkās. Paiet laiks, kamēr tajās atrod vajadzīgo informāciju. Krievijas kolēģi tāpat kā Ieva Nolberga Latvijā sadarbojas ar arhīviem, Iedzīvotāju reģistru, pašvaldībām, dzimtsarakstu nodaļām savā valstī. Sarakstoties paiet laiks – tāda ir Ievas atbilde uz jautājumu: kāpēc tik ilgi jāgaida?

Ja meklē padomju karavīra kapavietu, vēršas Latvijas Valsts arhīvā, kurā glabājas informācija par Latvijā kritušajiem padomju karavīriem. No Krievijas saņemtajos pieprasījumos dažkārt ir norādīts, kur meklējamais ir apbedīts, tomēr visbiežāk tikai aptuveni – pie kaut kādas mājas, kaut kādā apdzīvotā vietā, kuras nosaukumu šodien kartē neatrast. Ja arhīvs sniedz pozitīvu atbildi, Ieva Nolberga attiecīgajā pagastā noskaidro, vai kapavieta ir saglabājusies. Bieži gadās, ka nav. Savukārt par nacistu okupācijas laikā armijā iesauktajiem karavīriem informāciju viņa lūdz Latvijas Valsts vēstures arhīvā. Šobrīd Ieva Nolberga mazliet nogaida, kamēr arhīvisti sakārtos latviešu leģiona 15. divīzijas dokumentus, ko nesen Latvijas valsts nopirka no privātkolekcionāra Nīderlandē, lai noskaidrotu, vai tajā atrodamas ziņas par kādām no viņas izmeklēšanā esošajām lietām, uz kurām citos avotos gūtas negatīvas atbildes. Kas zina, iespējams, atbildi varēs atrast tieši šajā dokumentu klāstā…

Ko īsti cilvēki lūdz sameklēt? Lielākoties kapavietas. Šobrīd daudzi interesējas par ebrejiem, kuri nacistu okupācijas laikā atvesti uz Latviju un par kuru pēdējo mītnes vietu minēta Rīga. Lielākajā daļā šo lietu rezultāts ir negatīvs – ziņu nav. Daļa cilvēku lūdz sameklēt dokumentus, lai iegūtu izziņu, kas apliecina, ka viņš ir ticis pakļauts represijām – atradies piespiedu darbos vai koncentrācijas nometnēs Vācijā vai Otrā pasaules kara laikā piespiedu kārtā evakuēts, jo tas dod iespēju saņemt kompensācijas. Mazāk ir tā dēvēto humanitāro pieprasījumu. Tās visbiežāk ir situācijas, kad cilvēks pēc kara radiniekiem ir rakstījis, bet pēc tam pārstājis.

Vārdu sakot, darbs ir gluži kā detektīvei un pašai ļoti patīk. Lietas Ieva Nolberga izmeklē radoši – tā teikt, ja pagātne neielaiž pa durvīm iekšā, viņa mēģina izdomāt, kā iekāpt tajā pa logu, bet tomēr reiz notikušo noskaidrot. – Lietas ir tikpat dažādas kā cilvēku likteņi, bet katrai ir kāda sava īpašā nianse. Es mēģinu izdomāt, kā to atklāt: kura dokumentu krātuve vēl ko varētu pastāstīt, – teic Meklēšanas dienesta vadītāja. – Dažkārt arhīvā nav ziņu par meklējamo karavīru, tomēr pārbaudu arī attiecīgajā pagastā. Gadās, ka kapavieta atrodas!

Diemžēl ne viss ir atkarīgs no Ievas Nolbergas uzņēmības. Latvijas likumdošana (Iedzīvotāju datu aizsardzības likums) Sarkanajam Krustam liegusi pieeju Iedzīvotāju reģistram. Ieva sūta vēstuli Iedzīvotāju reģistram un pielikumā pievieno vēstuli cilvēkam, kuru meklē, ar lūgumu to pārsūtīt un meklējamā deklarēto dzīvesvietu. Ja cilvēks ir deklarējies, tad reģistrs to izdara, ja nav, atbild, ka tāda persona nav deklarējusies (daudzi arī nedzīvo deklarētajās dzīvesvietās). Tad pēdas diemžēl sadzīt nevar. Turklāt šajā gadījumā lietas turpmākā gaita paliek meklējamā rokās – tikai no viņa atkarīgs, vai viņš piezvanīs tam, kurš viņu meklē. Tā šīs lietas dažkārt mēdz palikt, it kā karājoties gaisā.

"Ziņkārību apmierinājuši"

Apmēram 40% lietu informāciju par pazudušajiem Latvijā pieprasa no ārzemēm. No Vācijas Sarkanā Krusta Minhenes meklēšanas dienesta Haralds E. atrada pusmāsu Anitu Vītiņš Morē. – Mana māte abus savus pusbrāļus nekad nebija redzējusi. Viņa ir vecākā, dzimusi Vācijā Kēnigsbergā filtrācijas (koncentrācijas) nometnē. Uzreiz pēc dzemdībām no mātes nošķirta – ar speķi atpirkās, lai zīdaini no nometnes iznestu. Viņu izaudzinājusi audžumāte – mātes māsīca, par viņu gados daudz vecāka, kas atbēga uz Latviju. Māte aizbrauca uz Vāciju, apprecējās otrreiz, un šajā otrajā laulībā tad dzimuši abi pusbrāļi. Mana mamma savu māti neatceras. Kamēr vecāmāte bija dzīva, mamma ar viņu sarakstījās. Bet tad vecāmāte nomira ar vēzi. Tobrīd mammas vecākajam pusbrālim bija 12 gadi. Viņš vēl prata latviešu valodu. Jaunākajam brālim – četri gadi. Viņš vispār neko neatceras, – stāsta Anitas meita Linda Bērtule no Līgatnes.

Jaunākajam brālim Vācijā kaimiņos dzīvo paziņa latviete no Liepājas, kura tur strādā. Tā radusies interese par pašu radiem Latvijā. Pagājušā gadā augustā trīs dienas viņi nodzīvojuši Latvijā. Tā kā jaunatrastie radi Latvijā vāciski nerunā, bet viens no brāļiem runājis angliski, Lindas vecākā meita viņus pavadījusi tulkojot. Taču, vienreiz atbraukuši, abi tā arī pazuduši.

Linda secina, ka jaunie radi ziņkārību apmierinājuši, bet tagad pat neatbild uz bērnu vēstulēm. – Bērniem sirdis sāp – aizsūta apsveikumus, atpakaļ nesaņem ne ziņas. Būtu kaut pieklājības pēc atrakstījuši. Esam normāla ģimene ar labu iztikšanu, nekāda palīdzība mums nav vajadzīga. Laikam tomēr izpratne par attiecībām ir dažāda. Tā ka varam apstiprināt – Sarkanais Krusts mūs tiešām sameklēja, bet stāsts "pēc tam" ir drīzāk skumjš.

***

LSK Meklēšanas dienests palīdz:

sameklēt kara laikā vai dabas stihijās pazudušus tuviniekus vai viņu kapa vietas;
nosūtīt īsas vēstules tiem, kas atrodas karadarbības vai bruņota konflikta zonā;
saņemt izziņu, kas apliecina, ka persona ir tikusi pakļauta represijām – atradusies piespiedu darbos vai koncentrācijas nometnēs Vācijā, II pasaules kara laikā piespiedu kārtā evakuēta;
sameklēt tuviniekus, kuri legāli dzīvo ārzemēs un ar kuriem pēkšņi ir zuduši kontakti.

Lai sāktu meklēšanu, ir jāvēršas LSK Meklēšanas dienestā Rīgā, Skolas ielā 1, 2. stāvā (iepriekš piesakoties pa tālr. 7686300) vai tuvākajā LSK komitejā un jāaizpilda meklēšanas pieprasījuma veidlapa, kurā jāsniedz pēc iespējas plašāka un detalizētāka informācija par meklējamo tuvinieku. Dienesta darbiniece izvērtēs, vai tā ir pietiekama, lai sāktu attiecīgā cilvēka meklēšanu.

***

1991. gada 4. novembrī Latvijas valdība atzina Latvijas Sarkano Krustu par vienīgo Sarkanā Krusta organizāciju Latvijas Republikā, līdz ar to darbību uzsāka arī Meklēšanas dienests. No šā brīža līdz mūsdienām LSK Meklēšanas dienesta arhīvā ir 6234 lietas.

Meklēšanas dienesta pēdējos trīs gados (2003 – 2005) atvērtās lietas. Tomēr bieži aktuālās ir arī vecākās lietas. Meklēšana var ilgt no pusgada līdz pat pāris gadiem.

Majas Viesis 16. jūn. 2006

  Atpakaļ  Back   

 Sākumlapa  Home