Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas| | Prese |

 Sākumlapa Home

 
Patiesība ir daudz sarežģītāka
Ģirts Mergins

Atzīmējot Jaltas konferences 60.gadadienu, būtu lietderīgi atskatīties, kas īsti notika Jaltā no 1945.gada 4. līdz 12.februārim

Patiesība par to, kas īsti ir vainīgs Austrumeiropas teritoriju izpārdošanā Staļinam, ir daudz sarežģītāka, nekā to pastiprināti emocionāli uzskata tautas, kurām turpat 45 gadus bija nolaupīta brīvība, — tā vērtē Ģirts Mergins, ilggadējs ASV firmu pārstāvis Maskavā, kopš 1998.gada pensionējies Rīgā

Vai Jaltā izpārdeva Austrumeiropu?

Prezidentes Vairas Vīķes–Freibergas 12.janvāra paziņojums, ka viņa kopā ar citiem pasaules līderiem piedalīsies 9.maijā kara baigu atzīmēšanā Maskavā, ir izraisījis Latvijā dzīvas debates. Tālāk savā paziņojumā viņa uzsver, ka, "tikai piedaloties pasaules procesos, mēs varam aizstāvēt demokrātisko tiesisko valstu vērtības, tajā skaitā pienākumu objektīvi, bezkaislīgi izvērtēt totalitāro režīmu noziegumus. Ribentropa—Molotova pakts, Jaltas un Potsdamas konferences nedrīkst atkārtoties."

Arī ASV prezidents Bušs nesen NATO svinībās Varšavā savā runā deklarēja: "Mums vairs nebūs Minhenes, mums vairs nebūs Jaltas." Atskatoties atpakaļ, vērtējumi par Jaltas konferences nozīmi vēsturē ir dažādi. Tautas Austrumeiropā, kurām turpat 45 gadus bija nolaupīta brīvība, šo tematu uztver pastiprināti emocionāli un lielākoties vaino Otrā pasaules kara rietumu sabiedroto lēmējus Jaltā par šo teritoriju izpārdošanu Staļinam. Tas nebūt tā nav. Patiesība ir daudz sarežģītāka.

Jaltā padomju puse bija zaudējusi visās kategorijās, un viņi to arī atzina. Ko viņi līgstot ieguva, viņi jau tāpat bija iekarojuši ar savu armiju. Viņu atzinums pēc Jaltas bija tas, kas lika pamatus aukstajam karam, proti, pieredze rāda, ka nav ienesīgi sadarboties ar rietumiem. Sekoja līgumi Potsdamā un Trumena paziņojums par faktisku atombumbas eksistenci. Nolaidās dzelzs priekškars. Sekoja neskaitāmi vienošanās pārkāpumi un vārda laušana. Pēc kara problēmas nesākās Jaltas konferences rezultātā, tās radīja Staļina ciniski norunu pārkāpumi aukstā kara atmosfērā.

Nevienā Jaltas konferences dokumentā un neviena dalībnieka atmiņās nav minēta vienošanās vai debates par Baltijas valstu likteņiem. Tas visā pilnībā jau bija paveikts 1943.gadā Teherānas konferences trešajā dienā. Tur Staļins Rietumu sabiedrotajiem skaidri un gaiši bija pieprasījis parakstīt apliecinājumu, ka viņi piekrīt Baltijas valstu pilnīgai iekļaušanai Padomju Savienībā. Tā kā Rūzveltam drīzumā bija paredzētas vēlēšanas un viņam vairāk rūpēja Polijas risinājums, viņš izvairīgi atbildēja, ka Amerikā dzīvojot seši miljoni poļu un liels skaits latviešu, lietuviešu un igauņu, tādēļ Baltijas valstu iedzīvotājiem jādod iespēja izteikt savas domas referendumā — varbūt ne tūlīt pēc okupācijas, bet kādu brīdi vēlāk. Staļins, nespēdams noticēt, ka Rūzvelts bija tik viegli piekāpies, skaidroja, ka padomju konstitūcija ļaujot tautai izteikt savas vēlmes, bet viņš nekādā ziņā nepiekrīt nekādai starptautiskai kontrolei. Tas Rūzveltam nemaz nebija prātā, un pēc tam nevienam no Rietumu sabiedrotajiem nebija intereses izsekot, vai tādi referendumi kādreiz tika rīkoti vai ne. Dzelzs priekškars jau bija nolaidies.

Jaltas konferences nepieciešamība bija izlemta Staļina un Čērčila tikšanās laikā Maskavā 1944.gada novembra otrajā pusē. Vienoties par laiku un vietu grūti bija daļēji stratēģisku apsvērumu, daļēji valstsvīru veselības problēmu dēļ. Staļins atteicās lidot jebkur ārpus Padomju Savienības, atsaucoties uz savu ārstu norādījumiem. Īstenībā kā reālpolitiķi pēc vācu armijas sakāves pie Staļingradas un Rietumu sabiedroto otrās frontes atvēršanas rietumos viņu vairs neinteresēja par katru cenu meklēt tikšanos ar sabiedroto valstu vadoņiem. Viņš jau bija sapratis, ka pēc kara viņa Eiropas jurisdikcijas tā vai tā sniegsies tik tālu Eiropā, cik tālu būs aizvirzījusies Sarkanā armija.

Rūzvelts, kurš bija nesalīdzināmi sliktākā fiziskajā formā, cieta no komplikācijām, ceļojot lielos attālumos. Viņš jau no 39 gadu vecuma pēc saslimšanas ar poliomielītu bija spējīgs pārvietoties tikai invalīda krēslā. Tikšanās vairākkārt tika atlikta gan cita iemesla dēļ — 1944.gada novembra sākumā bija ASV prezidenta vēlēšanas, un Rūzvelts nevēlējās lemt un propagandēt Eiropas valstu dalīšanu, pirms viņš nebija drošs, ka atkal tiks ievēlēts.

Šī otrā un pēdējā Otrā pasaules kara triju galveno varasvīru Rūzvelta, Čērčila un Staļina tikšanās notika greznajā cara Nikolaja II atpūtas rezidencē Livādijā Krimā. Toreiz, lai nokļūtu šajā nomaļajā kūrortā, no Krievijas puses parasti brauca ar vilcienu, turpretim no Vidusjūras salas Maltas, no kurienes lidoja rietumu konferences dalībnieki, lidaparātam bija jānolaižas 135 kilometrus attālajā Saki lidostā. Rūzvelts tika izcelts no kara kravas lidmašīnas ar speciāli aprīkotu ceļamkrānu. Tālāk pēc piecu stundu gara brauciena automašīnā pa ledainiem, sniega klātiem ceļiem viņš beidzot tika nogādāts savos triju istabu apartamentos Livādijas pilī. Čērčila ārsts, kurš bija kopā ar viņu, sagaidot Rūzveltu, rakstīja savā dienasgrāmatā: "Prezidents izskatās nopietni slims. Pazīmes liecina par smagu artēriju pārkaļķošanos smadzenēs un turklāt vēlā stadijā. Es dodu viņam tikai nedaudz mēnešu izdzīvošanai." Šis vairāk nekā

10 000 km garais ceļojums Rūzveltu bija pamatīgi novārdzinājis.

Astoņu dienu konferences laikā tika debatēts par daudz un dažādiem tematiem ar atšķirīgu svarīguma pakāpi atbilstoši sabiedroto lielvalstu kara un pēckara stratēģijai. Rūzvelta interesēs bija pārliecināt Staļinu iesaistīt Padomju Savienību Japānas karā. Čērčila rūpes bija par pēckara Polijas valdības veidošanu — panākt, lai Staļina veidotajā komunistiskajā Ļubļinas valdībā svarīgus posteņus ieņemtu arī Londonā emigrācijā mītošā Polijas valdība. Staļinam bija svarīgi saņemt Rūzvelta un Čērčila piekrišanu par reparācijām, kādas Padomju Savienība pieprasīs no karu zaudējušās Vācijas. Visu interesēs bija vienoties par okupētās Vācijas teritorijas sadali starp uzvarētājiem, jauno Eiropas valstu robežām un risināt jautājumu, kādas politiskās iekārtas tiks veidotas iekarotajās teritorijās. Vēl viens neatliekams punkts bija izstrādāt balsošanas kārtību Apvienoto Nāciju dalībniekiem, kā tas bija nolemts Dambārtonas sanāksmē. Staļins bija priecīgs spriest par jebkuru darba kārtības punktu, ja tas noildzinātu pievēršanos Austrumeiropas nākotnes izskatīšanai. Sevišķi dedzīgi viņš pievērsās jautājumam par piedalīšanos Japānas karā, jo viņam jau bija kabatā sagatavots saraksts, kuras teritorijas viņš vēlēsies sev pieprasīt, kad Japāna zaudēs karā.

Prezidentam Rūzveltam pirms kara pieteikšanas bija jāpārliecina savas miermīlīgās tautas masas, ka ASV nav citas izvēles, kā iesaistīties cīņā pret agresoru Hitleru. Japāņu uzbrukums Pērlhārborai deva prezidentam Rūzveltam vajadzīgo tautas atbalstu. Tajā pašā laikā bija jāplāno stratēģija, lai Amerika pēc iespējas mazāk zaudētu savu dēlu dzīvības. Ja austrumu frontē noasiņoja tūkstošiem krievu karavīru, tas bija saprotami, jo tur valsts un iekārta cīnījās par savu eksistenci.

ASV cerēja pēc iespējas ilgāk iztikt tikai ar materiālā pabalsta sniegšanu, piemēram, lendlīzes programmas realizēšanu un kara materiālu piegādi saviem Eiropas partneriem. Tas, ka nākotnē arī ASV nevarēs izvairīties no savu dēlu iesaistīšanas karā un būs nepieciešams atvērt otro fronti, bija skaidrs. Vajadzēja tikai vienoties, kur un kad. Pēc iespējas ilgāka novilcināšana taupīja dārgās amerikāņu dzīvības.

Tas, ka būs jāpalīdz komunistu sabiedrotajam Padomju Savienībai un tās diktatoram Staļinam kā līdzvērtīgam Lielbritānijai un Čērčilam, nebija debatējams. Nebija īstais brīdis nodarboties ar jautājumiem par Staļina ideoloģiju, viņa varas metodēm, runa bija par viņa spējām palīdzēt sakaut agresoru Hitleru un uzvarēt karā.

Staļins kā sabiedrotais

Kamēr Rūzvelts sasniedza savu varas virsotni, izmantojot demokrātiskas metodes, vēlētāju simpātijas un atbalstu, Staļins varas virsotni sasniedza ar intrigām un nesaskaņas risinot ar visai vienkāršiem paņēmieniem — nonāvējot nesaskaņu cēlējus. Kad 1917.gadā boļševiki nāca pie varas Krievijā, Staļinam bija 38 gadi. Vēlāk, 1922.gadā, Ļenins viņu izvirzīja par Centrālās komitejas ģenerālsekretāru, kaut pēc diviem gadiem, īsi pirms savas nāves, Ļeņins cīnījās, lai atstādinātu Staļinu no šā posteņa, jo viņš bija tapis "par daudz rupjš".

Rūzvelts kā sabiedrotais


Kad Franklins Delano Rūzvelts 1932.gadā pirmo reizi tika ievēlēts par Amerikas Savienoto Valstu prezidentu, viņš jau 12 gadus bija fiziski nevarīgs paralītiķis. 38 gadu vecumā viņš saslima ar poliomielītu jeb bērnu trieku, un īsā laikā viņa kājas zaudēja kustību spējas. Tomēr tas viņu neatturēja aktīvi darboties politikā, un, par spīti paralīzei, jau 1928.gadā viņu ievēlēja par Ņujorkas štata gubernatoru. Ar to sākās viņa neizskaidrojami veiksmīgais kāpiens augšup, kas beidzās ar toreiz satversmē vēl atļauto viņa četrkārtējiem ievēlēšanu ASV prezidenta amatā.

Lai pasargātu viņu no dažkārt nežēlīgi atklātiem fiziskās nevarības skatiem, avīžnieki solidarizējās un parasti presē nerādīja viņu invalīda krēslā vai stāvot ar metāla kāju balstiem. Parasti viņu pavadīja zem rokas vai nu viens no viņa dēliem, vai meita. Liela daļa tautas, nemaz nerunājot par pasauli, nezināja vai, pareizāk sakot, nebija ievērojuši viņa traģisko fizisko nevarību.

Konferences laikā Rūzvelts lika uzsvaru uz personīgajām attiecībām un mēģināja panākt vienošanos ar Staļinu, liekot lietā savu izkopto politisko šarmu. Bija svarīgi iemantot Staļina uzticību un demonstrēt, ka nekāda sazvērestība Rietumu sabiedroto starpā nevalda. To Rūzvelts cerēja panākt jau Teherānas konferencē, izkārtojot personīgas sarunas ar Staļinu bez Čērčila piedalīšanās. Jaltas apstākļos tas bija grūtāk, un britu ārvalstu sekretārs Antonijs Īdens tādu pieeju uzskatīja par kļūdu. Atceroties Teherānu, Staļins tūlīt pēc ierašanās Jaltā 4.februārī pirmais devās privātā vizītē pie Rūzvelta uz viņa dzīvokli Livādijas pilī. Šaubu nav, ka viņi tur redzēja to pašu, ko Čērčila ārsts lidostā: sabrukušu, novājinātu un ar mokām funkcionējošu bijušā valstsvīra ēnu, salīdzinot ar to, kādu viņi atcerējās no iepriekšējām reizēm.

Rūzvelts savas attiecības ar Staļinu centās turpināt tādā pašā garā. Staļins turpretim uzņēma Rūzvelta vientiesīgos glaimus un caurredzamās pārliecināšanas metodes dažkārt ar skaļiem, ironiskiem smiekliem. Viņš instinktīvi apzinājās, kur slēpjas viņa izšķirošais spēks un kas beigu beigās būs izšķirošā realitāte — viņa kailā faktiskā militārā vara.

Čērčils kā sabiedrotais

Rūzvelts savā ziņā Čērčilu uzskatīja par Viktorijas viduslaiku relikviju, kas joprojām sevi apmānīja ar grandiozām atmiņām par plašo Britu impēriju un tās bagātajām kolonijām. Vilsona dekrēti, ka modernajā pasaulē jāievieš demokrātiskie principi un mazu valstu pašnoteikšanās, Čērčilam kā vecās Eiropas iekārtas pārstāvim nebija tik akūti svarīgi. Vecā sistēma ar ietekmes sfēru veidošanu un vecmodīgo varas līdzsvarošanu Čērčilam bija ja ne nepieņemama, tad sveša. Čērčilam nebija viegli pārorientēt savu dziļi ieaudzināto imperiālistisko domāšanu.

Čērčils apzinājās, ka bez ASV atbalsta un Francijas atgriešanās lielvalsts statusā Lielbritānija viena pati nebūs spējīga turēties pretī Staļina dominēšanai pēckara Eiropā. Sarunas pievērsās konkrētiem tematiem, kuriem bija jāatrod risinājumi.

Francijas vieta Eiropā pēc kara

Čērčils vēlējās, lai Francija par katru cenu atgūtu savu pirmskara lielvalsts vietu Eiropā un sāktu atjaunot lielu karaspēku. Būtu pareizi, ka tai tiktu piešķirta arī viena no četrām Vācijas okupācijas zonām. Tā būtu veidota, atšķeļot atsevišķus apgabalus no amerikāņu un angļu zonām.

Tika jautāts Rūzveltam, cik ilgi ASV domā uzturēt savu armiju Eiropā. Atbilde bija — ne vairāk kā divus gadus. Tā izvērtās par konferences visdramatiskāko vērā ņemamo faktu. Staļins momentā secināja, ka viņš var droši piekrist visādiem naiviem prātojumiem par brīvām vēlēšanām Austrumeiropā, jo divu gadu laikā Amerikas militārie spēki, kas būtu vienošanās izpildes vērotāji Austrumeiropā, Eiropā jau vairs nebūs.

Ar šo jauno informāciju Staļins piekrita Francijai piešķirt vienu no okupācijas zonām, bet ne vietu Savienoto spēku kontroles komisijā. Rūzvelts, gatavojoties līgumam ar Staļinu par piedalīšanos karā pret Japānu, piekrita, ka Francija nav pelnījusi būt kontroles komisijā. Gala lēmums tika atlikts.

Kara reparācijas

Rūzvelts un Čērčils piekrita, ka Padomju Savienībai pienākas lielākā daļa no Vācijas pēckara reparācijām, tajā pašā laikā atgādinot, ka milzīgās reparācijas pēc Pirmā pasaules kara noveda pie Veimāras Republikas sabrukuma un Hitlera nākšanas pie varas. Staļins izvirzīja savas prasības, ka viņš vēlas no Vācijas saņemt rūpniecības iekārtas 20 miljardu dolāru vērtībā un desmit gadus saņemt pusi no tās ražotajiem produktiem. Čērčils protestēja, ka tas nav iespējams. Pēc Pirmā pasaules kara reparācijas kopumā bija tikai divi miljardi dolāru. Rūzvelts nostājās Staļina pusē, piebilstot, ka viņš negribētu, ka karā zaudējušajā Vācijā dzīves standarts būtu augstāks nekā PSRS. Galīgais lēmums tika atlikts.

Polijas jautājums

Nākamās trīs dienas tika pavadītas, apspriežot Polijas pēckara robežas un valdības sastāvu. Tā kā Sarkanā armija jau bija okupējusi visu Poliju un komunistiskā Ļubļinas valdība Varšavā jau izplatīja valdības dekrētus un rīkojumus, debates par teritorijas robežām un valdības sastāvu bija maznozīmīgas. Rūzvelts uzstājās, ka Amerikā dzīvo seši miljoni poļu amerikāņu, kuri vēlas, lai Ļvova un naftas lauki tiktu atdoti Polijai. Viņi arī vēlētos redzēt jauno valdību, veidotu no vairākiem reprezentatīviem politiskiem grupējumiem. Staļins atbildēja, ka, pirmkārt, Polija ir pilnīgā Sarkanās armijas varā un viņš nevēlas, lai kaut kur aizmugurē plosītos civilais karš un kāds iešautu viņa karavīriem mugurā, un, otrkārt, ka lords Kurzons un Klemanso bija tie, kas novilka šīs Staļinam pieņemamās robežas, un viņš nevēlētos būt krieviem mazāk labvēlīgs kā šis anglis un francūzis.

Nākamajā dienā Staļins piekāpās par Apvienoto Nāciju Drošības padomes balsošanas noteikumiem un uzstāja, ka ASV un Lielbritānijai vajadzētu piekāpties Polijas jautājumos.

Beidzot Staļins lika priekšā fiktīvu piekāpšanos par Polijas Ļubļinas komitejas valdības sastāvu un daļu bijušās Vācijas austrumu teritorijas pievienošanu Polijai. Čērčils apšaubīja, ka nez vai evakuēt vāciešus no Polijai pievienotajām rietumu teritorijām vispār būtu iespējams. Staļins meloja, ka vācieši no tām jau ir pazuduši. Katrā ziņā sarunas tiks turpinātas Maskavā starp vēstniekiem, un uz Maskavu tiks aicinātas poļu delegācijas no Ļubļinas un Londonas, lai panāktu vienošanos nākamās valdības formēšanā.

Pēc atgriešanās Maskavā noklausoties ASV vēstnieka V.Harimena atreferējumu par Jaltas sarunām Polijas jautājumā, ievērojamais amerikāņu sovetologs Džordžs F.Kenans piebilda, ka visa Polijas nākotnes problēmu risināšana Jaltā, pēc viņa uzskatiem, ir bijusi nenozīmīgs teātris un laika tērēšana. Panāktā vienošanās deklarācija ir vislētākās kategorijas meli.

PSRS iesaistīšanās karā ar Japānu

Rūzveltam svarīgākā vienošanās Jaltas konferencē bija par Padomju Savienības gatavību iestāties karā pret Japānu. Staļins to labi zināja, bija sagatavojies un pasniedza viņam rēķinu. Noteikumi bija smagi: piemēram, japāņiem jāatdod PSRS 1904.gadā zaudētā Sahalinas dienvidu daļa un Kuriļu salas, osta Mandžūrijā, Ķīnas—Austrumu dzelzceļš un Dienvidmandžūrijas dzelzceļš utt.

Rūzvelts bija iedzīts stūrī, jo viņš nevarēja līgt par teritorijām, kuras viņam nepiederēja. Viņš aizbildinājās, ka, pirms viņš paraksta vienošanos, viņam jākonsultējas ar Čanu Kaiši. Vienošanās tomēr tika noslēgta, nekonsultējoties ar Ķīnu, un Staļins piekrita iesaistīšanās karā ar Japānu 2—3 mēnešus pēc Vācijas kapitulācijas. Amerikas jūras admirāļi, kas piedalījās konferencē, bija apmierināti un priecīgi komentēja, ka brauciens uz Jaltu ir bijis to vērts.

Noslēgums

Atceļā no Jaltas Rūzvelts ielidoja Kairā un pavadīja tur pāris dienu konferencēs ar arābu līderiem Palestīnas jautājumā. Varētu domāt, ka Rūzvelta veselība bija tik slikta, ka viņš ar pēdējiem spēkiem tikai spētu sasniegt savas zemes krastus. Taču pagāja vēl divi mēneši, kad 12.aprīlī Rūzvelts saļima ar smagu sirdstrieku. ASV prezidentūru pārņēma Harijs Trūmens.

Potsdamas konferences laikā notika britu parlamenta vēlēšanas. Pārsteidzot visu pasauli, Čērčils savu premjera posteni zaudēja Klementam Etlijam un pēc 25.jūlija Potsdamas sarunās vairs nepiedalījās.

Staļins Potsdamas konferences vidusposmā pēc Trūmena paziņojuma noklausīšanās, ka ASV veiksmīgi izmēģinājušas atombumbu, uztvēra to bez pārsteiguma (vēsturnieki teic, ka viņš to jau bija dzirdējis no saviem spiegiem un zināja agrāk par Trūmenu), bet tad pēkšņi mainīja PSRS pēckara stratēģiju, kas beidzās ar dzelzs priekškara nolaišanos starp austrumiem un rietumiem un aukstā kara sākšanos. Tās rezultātā arī sākās Baltijas valstu totāla izolēšana no pārējām Rietumeiropas valstīm līdz neatkarības atgūšanai 45 gadus vēlāk.

Pēc Latvijas iestāšanās NATO un Eiropas Savienībā tai kā kaimiņam vairs nedraud Krievijas vēsturiskā militārā un politiskā piektās kolonnas agresivitāte. Krievijas ārpolitikas stratēģijas pētīšana un analīze kopumā ir tapusi akadēmiska. Labāk saprast diplomātiskos gājienus pret Baltijas valstīm palīdz ilgie 45 okupācijas gadi, kurus lielākā daļa Baltijas valstu iedzīvotāju ir izbaudījuši uz savas ādas. Pusmūža un gados vecāki politiķi, kas pašreiz ir pie varas Krievijā, tikuši audzināti vēl vecās Padomju Savienības partijas nomenklatūras skolās. Līdzīgu audzināšanu ir saņēmuši arī nomenklatūras ļaudis bijušajās republikās. Viņu darbības metodes Baltijas valstīs ir pazīstamas un savstarpēji salīdzinoši viegli lasāmas.

Pirmais ASV vēstnieks Maskavā Viljams K.Bulits, kurš bija pazīstams kā ass padomju iekārtas analizētājs, daudzus gadus vēlāk pēc atgriešanās Amerikā vēstulē Rūzveltam 1943.gadā Staļinu un Staļina metodes raksturoja šādi: "Staļins ar aizdomu pilnu realitāti izvērtē visus faktorus, kuri var virzīt Krievijas (Padomju Savienības) intereses un robežas. Viņš virzās tikai tur, kur pretestība ir vāja. Kur viņš sastop cietu objektu, viņš apstājas. Viņš izstiepj savus taustekļus kā amēba, nevis lec kā lunkans tīģeris. Ja tausteklis nesastopas ne ar kādu pretestību, Padomju Savienība (Krievija) plūst tālāk."

Pirmo reizi Austrumeiropas vēsturē Latvija var justies droša, ka Krievijas militārās varas metodes un robežu pārkāpumi beidzot vairs nedraud un nedraudēs arī citām Baltijas valstīm. Robežas piederēs Eiropas Savienībai. Par ko tad jābūt modriem, dzīvojot milzeņa ēnā? Par metodēm, kas varētu būt vēl graujošākas. Modernajos laikos tās ir globālās ekonomikas viltības vai to potenciālais destruktīvais ļaunums. Latvijai jābūt piesardzīgai un jāvēro, kur "amēbas taustekļi" parādīsies, tās var būt daudzas un dažādas ekonomikas attiecību sfērās, un pret tiem jābūvē attiecīgi "nocietinājumi".

Ģirts Mergins, ilggadējs ASV firmu pārstāvis Maskavā, kopš 1998.gada pensionējies Rīgā
Diena, 2005. gada 12. februāris

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home