Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas | Prese |

 Sākumlapa Home

 
Melna lapa pelēku laukakmeņu ietvarā

Pēc vēsturnieka Heinriha Stroda pētījumiem pirmajā baigajā gadā no 1940. gada jūnija līdz padomju varas krišanai Latvijā nošauti, arestēti vai deportēti 35 828 cilvēki - 1,85 % no Latvijas iedzīvotāju skaita. Drīz bija jāseko otrajam deportāciju vilnim, kurā bija jāizved 62 000 cilvēku, tad upuru vidū jau būtu katrs divdesmitais Latvijas iedzīvotājs jeb 5,15%.

Te fotoattēlos dažu nomocīto un nobendēto piemiņas vietas tepat, Latvijā, zem baltiem krustiem vai pelēkiem laukakmeņiem. Bet to, kas aizgāja bojā vergu darbā komunistiskajās nāves nometnēs vai citur plašajā Sibīrijā, kapus velti meklēt. Bija cilvēki - bija problēmas, nav cilvēku - nav pat kapu lauku.

Pp1.jpg (44346 bytes)
Piemiņas akmens Jēkabpilī 1941. gadā izsūtīto piemiņai

Pp2.jpg (26718 bytes)
Komunistiskā terora upuru kapi Ragaciemā

Pp3.jpg (29637 bytes)
Viesītes partizānā Kārļa Pelčera atdusas vieta, viņš kritis 1941. gada 28. jūnijā

Pp4.jpg (26697 bytes) Pp5.jpg (56053 bytes) Pp6.jpg (54111 bytes)
Litenes nometnē nogalināto karavīru kaps Ezerniekos; Emils Ledus izdarīja pašnāvību 1940. gadā, atteicoties sadarboties ar čeku; atdusas vieta Balvos Litenē nogalinātajiem Latvijas armijas karavīriem un Otrajā pasaules karā kritušajiem.
Foto: Māris Locs

Tik dažādās vasaras: saule, bruņoti vīri sētsvidū, aizrestoti vagoni

Paši pirmie iespaidi, ko atceros, saistās ar ceļojumu uz dienvidiem, uz Melno jūru, kad man bija gadi pieci. Manā apziņā bērnība arvien ir kopā ar spožu sauli un svelmi jau no agra rīta, bet turpat blakus viļņojas bezgalīgs ūdens plašums.

Manam tēvam pirmās bērnības atmiņas ir agrākas - no trīs gadu vecuma: bruņoti vīri sētsvidū, automašīna, kas visu ģimeni kaut kur ved, vēlāk aizrestoti vagoni...

Bet pirms tam bija 1938. gada salnu mēnesis novembris ar kailiem kokiem un kārtējo dabas gatavošanos ziemas mieram. Odzienas pagastā tajā dienā bija nemierīgi, jo Strautmaļu Iegrīvās pasaulē nāca jauns cilvēks. Manu vecvecāku Elzas un Eduarda Krūmiņu ģimenē piedzima dēls, ko nosauca par Kārli. Ģimene bija kupla - bez mana nākamā tēva Kārļa tur vēl auga divas meitas un divi dēli.

Dzīve ritēja savu gaitu, Strautmaļos valdīja prieks. Kurš gan tolaik nojauta, ka pēc Molotova un Rībentropa pakta parakstīšanas Latvijas liktenis ir izlemts?

Nāca bargais 1941. gads. Vasaras ziedu plaukumā pāri visai Latvijai gāzās melnais rēgs. 14. jūnijā mājas pagalmā iebrauca kravas mašīna ar bruņotiem kareivjiem un vietējiem varasvīriem, kas pavēlēja dažu minūšu laikā atstāt dzimtās mājas. Tagad to atceras un man stāsta tēvmāsa Aina. Eduards (mans vecaistēvs) tajā dienā bija iesācis tīrīt krāsnij dūmvadus, bet Elza (mana vecāmāte) laukā ravēja. Uz turieni viņai pakaļ atskrēja vecākā meita Elvīra ar ziņu, ka jābrauc prom. Vecāmamma vēl izbrīnījās: Uz kurieni?

Tāds liktenis tajās dienās piemeklēja tūkstošiem latviešu ģimeņu - viņiem bez tiesas, bez apsūdzības uzrādīšanas atņēma dzimteni, tuviniekus, mantu un zemi. Steigā nācās savākt pašu nepieciešamāko un doties pretī nezināmajam.

Madonas stacijā ģimenes sadalīja - vīriešus atsevišķi, sievietes un bērnus kopā. Salādēja lopu vagonos ar restotiem logiem, un sākās ilgais moku ceļš.

Pēc daudzām dienām vilciens nonāca Austrumsibīrijā. Svešumā vajadzēja mēģināt sākt dzīvi no nekā, pārciest pazemojumus, mainīt apģērbu pret ēdienu, bet pašiem staigāt skrandās un darīt visu, lai nenomirtu bada nāvē. Mana vecāmamma sāka strādāt kolhoza lopu fermā. Lai gan darbs bija ļoti smags, maksāja tik maz, ka ģimenes iztikai nepietika.
Latvijas Vēstnesis

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home