Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 
Krievijā «mežabrāļi» ir lamuvārds
Viesturs Sprūde

Kaut cik patiesībai atbilstošas Otrā pasaules kara vēstures Krievijā joprojām nav un, visdrīzāk, tuvākajā laikā netiks izdota, jo tāda nav vajadzīga ne Kremlim, ne Krievijas tautai, kas "visu norīs", – tik skarbus vārdus man nācās dzirdēt sarunā ar Krievijas Valsts universitātes Sociālās antropoloģijas katedras profesoru Borisu Sokolovu.

Filologs un vēsturnieks Sokolovs jūnijā bija ieradies Rīgā kā referents konferencē par nacionālajām pretošanās kustībām pēckara Padomju Savienībā. Uz interviju profesoru aicināju, lai uzzinātu viņa domas par nacionālo partizānu kustībām, taču saruna izvērtās plašāka. Par profesoru Sokolovu varētu sacīt – viens no nedaudzajiem aktīvajiem krievu vēsturniekiem demokrātiem, bet ārkārtīgi liels skeptiķis.

– Kā mūsdienu Krievijā uztver Baltijas, Ukrainas un Baltkrievijas "mežabrāļus" jeb nacionālos partizānus?

B. Sokolovs: – Labākajā gadījumā kā vācu izpalīgus. Kā bandītus, kriminālnoziedzniekus. Īsāk – kā sliktus cilvēkus. Vārdi "banderieši" attiecībā uz Stepana Banderas vadītajiem Ukrainas nacionālajiem partizāniem vai "mežabrāļi" attiecībā uz Baltijas partizāniem Krievijas sabiedriskajā apziņā vairāk vai mazāk ir ar tādu pieskaņu, ka tos izmanto kā lamuvārdus. Mīti par "mežabrāļiem" Krievijas sabiedrībā ir ļoti dzīvi. Krievijā nav daudzmaz objektīvu pētījumu, grāmatu par pretpadomju kustībām. Šogad Pleskavā iznāca "Spiegi un diversanti. Cīņa pret Baltijas valstu spiegiem un nacionālistiskajiem bandītiskajiem formējumiem Krievijas ziemeļrietumos". To grāmatu nevajag pat lasīt. Pēc nosaukuma viss skaidrs.

– Vai gribat teikt, ka kopš padomju laikiem nekas nav mainījies?

– Mainījies ir. Tagad par šo problēmu vismaz sākuši runāt. Piemin arhīvu informāciju… Bet ar nacionālo partizānu lietām ir tā, ka padomju arhīvi dod lielākoties vienveidīgu informāciju – cik "bandītu" iznīcināts un tamlīdzīgi. Turklāt skaitļi ir pārspīlēti uz augšu. Vēsturnieki Ukrainā un Baltijā tiem mēdz ticēt, bet es jums ar pārliecību varu sacīt, ka tos skaitļus vienkārši izzīda no pirksta. Pēc tiem absolūti nevar noteikt nogalināto cilvēku patieso skaitu. Atskaišu rakstītāji vadījās pēc saviem zaudējumiem ar aprēķinu, ka kritušo pretinieku skaitam jābūt krietni lielākam. Tajos ciparos mēdza iekļaut nošautos mierīgos iedzīvotājus – "bandītu atbalstītājus".

– Vai pašā Krievijas teritorijā pēc kara bija kādas pretpadomju kustības?

– Cik zinu, vienīgi Kaminska vienības no ģenerāļa Vlasova Krievijas atbrīvošanas armijas (ROA) Brjanskas mežos. Šī partizānu kustība pastāvēja līdz 1947. gadam, bet viņu bija, maksimums, 100 cilvēku. Vēl čečeni kalnos karoja. Čečenijā vēl 1948. gadā pastāvēja nelielas, 5 – 6 vīru, partizānu grupas. 1946. gadā viņu vienības bija tik stipras, ka spēja iznīcināt NKVD karaspēka rotu. Ziemeļkaukāza tautu pretošanās kustību jau neviens nav pētījis un aprakstījis. Par kara laiku vēl kaut kas ir, jo kāds no šīm kustībām aizgāja līdzi vāciešiem un vēlāk ārzemēs uzrakstīja. Ziniet, atsevišķi vientuļnieki Čečenijas kalnos bija pat septiņdesmitajos gados. Cik nu bija idejiski pārliecinātu partizānu, cik vienkārši bandītu, to es jums nepateikšu. Visādā gadījumā, kad padomju laikā ģeologiem tur vajadzēja iet ekspedīcijās, tad līdzi ņēma pistoli "TT". Tur darbojās princips: ja uz tevi šauj, izņem pistoli un izšauj uz labu laimi. Parādi, ka esi bruņots, un tad tev bez īpašas vajadzības neviens nepiesiesies.

– Otrais pasaules karš jums ir tuvs temats. Tātad, ja Hitlers nebūtu uzbrucis PSRS, Staļins uzbruktu Vācijai?

– Uzbruktu. Viņš to gatavojās darīt jau 1940. gadā. Staļins taču Katiņā apšāva poļus tādēļ, ka jūlijā plānoja uzbrukumu. Plānus izjauca ātrā Francijas sagrāve. Staļins bija domājis, ka karš Rietumos ieilgs. Uz robežas atradās tikai 12 vērmahta divīzijas, kam iepretī atradās cik tur padomju. Bet, kad Francijas kampaņa beidzās, Vācija jau varēja pārsviest uz austrumiem vairāk divīziju un padomju uzbrukums kļuva riskants. Bet tur vēl daudz noslēpumu. Poļu gūstekņus steidzīgi apšāva 1940. gada aprīlī, maijā. Vēl februārī viņus apšaut neviens netaisījās. Gatavojās pārsūtīt uz nometnēm PSRS austrumos. Bet tā – ja Staļins uzbruktu Vācijai, Anglija automātiski kļūtu PSRS sabiedrotā; Polijas trimdas valdība atradās Londonā un poļu gūstekņi būtu jāatbrīvo, lai Polija varētu formēt savu armiju, taču Staļins šo armiju kontrolēt nespētu. Tāds karaspēks viņam nebija vajadzīgs. Vienkāršāk bija poļus iznīcināt.

– Un kāda tajā visā bija Molotova–Ribentropa pakta loma?

– Paktam vajadzēja nodrošināt, lai Hitlers sāktu karu ar Rietumu sabiedrotajiem. Vācijas un PSRS robežas satuvinājās. Nākamais solis Staļina prātā – uzbrūkam un pievācam Poliju, pēc tam Vāciju. 1940. gada februārī sarkanajā armijā bija direktīva uzskatīt par iespējamajiem pretiniekiem Vāciju un tās sabiedrotos un nekādu tur Franciju vai Angliju, kas it kā taisījās izsēdināt savu korpusu palīgā Somijai. Pēc Ziemas kara beigām sarkanarmiešu demobilizāciju attālināja līdz 1940. gada 1. jūlijam. Staļins ap to laiku gatavojās sākt, taču 14. jūnijā krita Parīze.

– Kādēļ PSRS, arī uzbrukumu gatavojot, tik centīgi "baroja" Vāciju ar karamateriāliem?

– Vajadzēja taču panākt, lai Hitlers turpina karot ar rietumniekiem! Un nevarēja jau vienkārši pateikt: mēs jums neko nedosim, jo taisāmies ar jums karot. Bet 1941. gadā uz sarkanās armijas vienību stratēģiskā izvietojuma plāna martam bija PSRS bruņoto spēku ģenerālštāba priekšnieka vietnieka Vatutina rezolūcija: "Uzbrukumu sākt 12. jūnijā." Pēc tam šo lietu pārlika uz jūliju. 1941. gada 4. jūnijā Padomju Savienības komunistiskās partijas politbirojs pieņēma lēmumu līdz 1. jūlijam izveidot sarkanajā armijā poļu divīziju.

– Līdzīgi, kā pirms uzbrukuma Somijai komplektēja somu sarkanarmiešu vienības?

– Jā. Vēl pirms uzbrukuma Polijas teritorijai poļu divīzijai bija jābūt gatavai. Citādi nav jēgas vispār tādu divīziju veidot.

– Ir versija, ka vēl 1942. gada februārī un 1943. gada jūnijā augsta ranga padomju un vācu delegāti tikušies, lai vienotos par kara izbeigšanu, ka Molotovs ticies ar Ribentropu un bijis gatavs atdot Vācijai Baltiju…

– Tās ir leģendas. Nekādu tikšanos Kirovogradā nebija. Ir zināms, ka 1941. gada jūlijā noslēgt mieru ar Vāciju Kremlis mēģināja caur Bulgārijas vēstnieku Stamenovu, taču, cik noprotams, Stamenovs nenodeva priekšlikumus tālāk. Pēc Staļina nāves 1953. gadā šo lietu "piešuva" Berijam, bet Berija jau nerīkojās pats uz savu galvu.

– Beriju vispār šodienas Krievijā cenšas reabilitēt…

– Es neteiktu, ka reabilitēt, bet katrā ziņā skats uz viņu ir elastīgāks. Viņš tomēr bija padomju atombumbas "tēvs". Ar Berijas parakstu 1937./1938. gadā Gruzijā "pēc normas" nošāva ap 5000 cilvēku. Ar Hruščova ziņu Ukrainā un Maskavā tajā pašā laikā nošāva kādus 80 tūkstošus. Kad Hruščovs 1938. gada sākumā ieradās Ukrainā, viņš vispirms paaugstināja nošaujamo limitu par 10 000. Viņš bija asiņaināks. Jā, Berija kā NKVD šefs nogalināja ap 100 000 cilvēku, bet tie jau bija kolektīvie, partijas vadības, ne tikai viņa lēmumi.

– Bet stāsti par Beriju un sievietēm?

– Sieviešu viņam bija daudz. Bet ar Beriju šajā ziņā varēja konkurēt arī Kaļiņins, Lunačarskis, Mikojans. Kurš gan tur bija bez grēka?

– Hruščovs pēc nākšanas pie varas esot licis "iztīrīt" arhīvus.

– Visus dokumentus ar saviem parakstiem zem nāves spriedumiem Ukrainā. Viņš taču bija Ukrainas "troikas" galva.

– Latvijā pēdējā laikā izdevēji sasparojušies ar vēstures grāmatu izdošanu angļu, krievu valodā. Vai Krievijā pašreizējos apstākļos tādi izdevumi kādu interesē?

– Kaut kāda jēga tam ir. Krievu lasītājam, krievu vēsturniekam vajag dod iespēju uzzināt arī latviešu viedokli. Lai jūsu vēsturi Krievijā zinātu, jums jāizdod grāmatas krieviski. No šī viedokļa raugoties, baltiešiem vajadzētu subsidēt grāmatu izdošanu, lai kaut nedaudz mainītu sabiedrisko domu, kaut arī valsts līmenī politiku tas nemainīs. Protams, mūsdienu Krievijas situācijā atrast sponsoru tāda veida izdevumam praktiski nav iespējams. Sacīsim, es vēlos izdot Latvijas PSR Valsts drošības komitejas dokumentus, bet visu laiku lieta atduras pret naudu.

– Jūs esat ilggadējā PSRS vadītāja Leonīda Brežņeva biogrāfijas autors. Kad to rakstījāt, negadījās kas Baltijas sakarā?

– Ja nu vienīgi tas, ka Brežņevs daudz labprātāk brauca atpūsties uz dienvidiem, nevis Baltijas republikām. Brauca uz Armēniju, Azerbaidžānu, Vidusāziju. Baltija viņam laikam likās svešāda.

– Pelšes vai Vosa vārdu nesastapāt?

– Protams, tie bija "īstie zēni". Kad es pirms gadiem trīsdesmit pirmo reizi biju Rīgā, tad man radās iespaids, ka Voss te ir pati nīstamākā personība. Vai katrs, ar kuru runāju, sunīja viņu, ka tas visu Latvijas lauksaimniecības produkciju sūta uz Maskavu, lai tikai pārpildītu apgādes plānu un nopelnītu tur "siltu" vietu. Partijas pirmais sekretārs, kurš vēlējās taisīt karjeru Maskavā, tajā laikā jebkurai republikai bija lielākā nelaime, jo tas nozīmēja, ka viņš Maskavā savas republikas labā neko panākt necentās, bet, gluži otrādi, centās pēc iespējas vairāk "grūst" uz galvaspilsētu. Bet, ka Brežņevam būtu bijusi kāda īpaši draudzīga attieksme pret Vosu… Nē, to neesmu konstatējis. Tikās tāpat kā ar pārējiem – partijas plēnumos reizi pusgadā – un citādi sazinājās pa valdības telefonu.

– Vai Brežņeva stagnācija bija tā, kas pielika pēdējo punktu Padomju Savienībai?

– Es neteiktu, ka PSRS sabruka Brežņeva politikas dēļ. PSRS vispār nevarēja nesabrukt.

Brežņevs, gluži otrādi, stabilizēja Padomju Savienību, izveidoja "troņa" mantošanas sistēmu. Kad viņš pieņēma valsti, tajā dzīvojošajos jau nebija vairs ne ticības komunisma ideāliem, ne baiļu, vismaz ne tik, lai tās kalpotu par stimulu attīstībai. Viņš vienkārši saglabāja pastāvošo stāvokli. Starp citu, šo stāvokli varēja vēl saglabāt ilgi. Bet nostrādāja subjektīvais faktors. Veči bija sēdējuši savās vietās gadu desmitiem un tad atnāca jaunie. Gorbačovs sāka mainīt partijas un republiku vadību. Plus viņam gribējās orientēties uz Rietumiem. Vismaz, lai elite dzīvotu Rietumu līmenī. Sākās "pārbūve", un tad pēkšņi pasaulē kritās naftas cenas. Reformai sakrītot ar zemajām naftas cenām, notika tas, kas notika. Bet visdrīzāk PSRS jau nemaz nebija reformējama.

– Jūs nojaušat, kurā virzienā Krievijā tagad attīstās vēstures pētniecība?

– Manuprāt, sen vairs nekur neattīstās. Ja nu vienīgi uz savu loģisko galu. Demokrātiski noskaņoti vēsturnieki ir, bet viņu ir maz un ne akadēmijā, ne arhīvos, ne institūtos tie neko nenosaka. Pētījumus nefinansē, un tas ir drošākais ceļš, lai nekā nebūtu. Jaunie manī cerības nevieš. Viņi pieņem spēles noteikumus.

– Kas tālāk?

– To es nezinu. Tas, kas notika saistībā ar uzvaras 60 gadu svinībām, atspoguļo Krievijas vēstures pētniecības un Krievijas sabiedrības apziņas reālo līmeni. Atkal viss ir padomju dekorācijās un frāzēs. Pastiprinās pašcenzūra izdevniecībās. Patiesus vēsturiskus darbus izdot kļūst aizvien grūtāk. Neizslēdzu, ka ar laiku ieviesīs arī tiešu cenzūru tipogrāfijās. To jau nav grūti izdarīt.

Latvijas Avīze

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home