Baltijas valstu miegainums starp kariem

Baltijas valstu miegainums starp kariem
Atis Klimovičs

Vēstures doktors Zenons Butkus uzskata, ka nepietiek ar autoritārisma apsūdzēšanu 1940.gada notikumos. Jāmeklē cēloņi starptautiskajās attiecībās. Arī tagad nelielās valstis nav pietiekami aktīvas savstarpējā sadarbībā — visas cerības tiek saistītas gandrīz vai vienīgi ar starptautiskajām organizācijām

Lietuviešu vēsturnieks, vēstures doktors Zenons Butkus, kas specializējies Baltijas valstu sadarbības pētīšanā laika posmā starp Pirmo un Otro pasaules karu, runā par to, ka divdesmitajos un trīsdesmitajos gados trīs valstis bijušas pārlieku biklas, iespējams, līdzīgi citām nelielām valstīm Eiropas vidienē un austrumu daļā. Viens no šāda bikluma rezultātiem — ciešas sadarbības neizveidošana starp Lietuvu, Latviju un Igauniju. Šķiet, valstis telpā starp Vāciju un Padomju Savienību gluži vai miegā sagaidījušas lielā pavērsiena gadus pirms Otrā pasaules kara. Starptautiskajā politikā nav bijis pieņemts, ka mazāk ietekmīgie spēlētāji nāk klajā ar ierosinājumiem, valdījis priekšstats, ka visu izdarīs lielās valstis. Zenons Butkus uzskata, ka arī tagad nelielās valstis nav pietiekami aktīvas savstarpējās sadarbības stiprināšanā — visas cerības tiek saistītas gandrīz vai vienīgi ar starptautiskajām organizācijām.

Ko varētu uzsvērt, salīdzinot Baltijas valstu sadarbību pašreiz un starpkaru posmā? Pašlaik, šķiet, sadarbībai ir mazāk šķēršļu, lai gan arī tagad Lietuva centusies vairāk orientēties uz Poliju, Igaunija uz Skandināviju, bet Latvija palikusi pa vidu.

Tomēr ir daudz kopēja starpkaru posmā un tagad. Arī patlaban sadarbība ir diezgan vāja. Tagad nav un arī toreiz nebija ekonomiskās savienības, nav arī militārās savienības. Visi saka — stājamies NATO, bet par militāro savienību pašu starpā ne vārda. It kā tas būtu šķērslis — bet tas taču vienīgi pastiprinātu sadarbību ar NATO.

Arī Baltijas valstis varētu parakstīt vismaz savstarpēju līgumu, varētu dot solījumu palīdzēt citām valstīm aizsargāt robežas. Tas netraucētu pieņemt NATO standartus. Tā mēs spēcīgāk integrētos NATO, kuru tagad novājinājušas pretrunas starp Eiropu un Ameriku.

Ģeopolitiskā situācija joprojām ir nedaudz līdzīga starpkaru posmam. Arī šodien notiek cīņa starp jūras un kontinentālajām valstīm. Anglijai un Amerikai ir savs skatījums uz pasaules kārtību, bet Krievijai, Francijai un Vācijai savs. Es gribētu uzsvērt, ka ģeopolitiskā situācija ir diezgan sarežģīta. Kontinentālo valstu spiediens šodien, tāpat kā starpkaru laikā, ir spēcīgs, un to nespēj neitralizēt vāji ieinteresētās jūras valstis.

Kur izpaužas šī neieinteresētība?

Baltijas reģionā. Piemēram, dienvidos, Afganistānā ASV un Anglijai ir daudz interešu, bet ziemeļos nav. Jūras valstīm varbūt nedaudz interesē Baltijas valstis. Tāpēc kontinentālo valstu, it sevišķi Krievijas, spiediens paliek. Es uzskatu, ka Baltijas valstu sadarbība ir aktuāla.

Vai var uzskatīt, ka ciešākas sadarbības neizveidošana starp Latviju, Lietuvu un Igauniju beigu beigās noveda pie neveiksmīgās neitralitātes politikas, kas beidzās ar okupāciju?

Tagad runā par to, ka Baltijas savienība nebija jārada, jo visas trīs valstis bija vājas. Tam it kā neesot bijis jēgas, jo 1940.gadā Baltijas valstis vienas pašas nespētu aizstāvēties, ja arī būtu līgums. Taču nevajag skatīties tikai uz 1940.gadu vien, bet izvērtēt situāciju visā starpkaru posmā. Ja pēc Pirmā pasaules kara būtu izveidota spēcīga Baltijas un pārējo valstu, kas atradās starp Vāciju un Krieviju, savienība, varbūt arī nebūtu tādas situācijas, kāda izveidojās 1939.gadā. Bet visas šīs valstis gulēja, arī Baltijas valstis, tās nebija sagatavojušās jauniem izaicinājumiem.

Vai Rietumu historiogrāfijā nevalda priekšstats, ka Baltijas valstu atdošana PSRS bija pareiza rīcība?

Agrāk teica, ka nav iespējams šīs valstis aizsargāt ģeogrāfisko apstākļu dēļ. Tagad tiek atzīts, ka šādas iespējas ir. Ļoti patīkami. Bet ir jautājums — kas nodrošina lielāku stabilitāti — neatkarīgas vai atkarīgas Baltijas valstis. Neatkarīgas šīs valstis ir bijušas ļoti īsu laiku. Divdesmitajā gadsimtā trīsdesmit gadus, deviņpadsmitajā nemaz. Varbūt tā nav nejaušība, varbūt Baltijas valstīm vienmēr jābūt Krievijas interešu sfērā. Varbūt tieši neatkarība ir nejaušība.

Pasaulē nav vienota viedokļa, ka Baltijas valstīm vajadzētu būt neatkarīgām. Joprojām ir arī uzskats, ka Eiropu varot iedomāties bez trim Baltijas valstīm, ka tā nebūtu traģēdija visai Eiropai.

Jūsu jaunais pētījumu virziens ir vācu — padomju diplomātiskā sadarbība Baltijā starp kariem. Kāda tā bija?

Kā rāda arhīvu materiāli, Baltijas valstu liktenis ar beigām 1940.gadā nebija nejaušība. Šādi apstākļi tika veidoti visā starpkaru posmā. Ļoti plaši bija attīstīta diplomātiskā sadarbība starp Vāciju un PSRS. Šo valstu pārstāvji tikās gandrīz katru dienu — Rīgā, Kauņā, Tallinā — un pieņēma vienādus lēmumus. Tādēļ tik liela ietekme (it īpaši Lietuvā) bija Vācijai un PSRS. Turpretim demokrātiskās valstis īstenoja ļoti vāju diplomātiju Baltijā. Nebija sadarbības starp Angliju un Franciju. Vispār diplomāti strādāja ļoti maz — četras stundas dienā. Vācijas un PSRS diplomāti strādāja pat divdesmit četras stundas diennaktī.

Piemēram, Anglijas vēstnieks Lietuvā centās pierādīt, ka nekādas vācu agresijas Lietuvā nebūs. Viņš it kā centās piespiest prezidentu Smetonu atļaut lietot kāškrustu Klaipēdā: kāpēc jūs baidāties no šī kāškrusta un nacistiem, ja dosiet brīvību vācu minoritātei, viss būs labi, nekāds uzbrukums no Vācijas nav iespējams. Lūk, tāds bija it kā galvenais angļu diplomātijas uzdevums — uzspiest viedokli, ka nav nekādu briesmu — neadekvātu starptautiskās situācijas izpratni.

Ko jums nozīmē jēdziens «vēsturiskais mīts» laika posmā, kuru pētāt? Kāds mīts ir spēkā Lietuvā?

Uzskata, ka 1939.—1940.gads atnāca nejauši, kā anomālija starptautiskajās attiecībās, ka līdz tam laikam Baltijas valstis bija pilnīgi neatkarīgas, proti, nepakļāvās jebkādai ietekmei. Tad gluži kā no Mēness nokrita nelaime. Ribentropa—Molotova pakts tomēr nav nejaušība, tas izriet no visu starptautisko attiecību attīstības. Vācijas un PSRS ietekme pakāpeniski pastiprinājās visā starpkaru posma laikā.

Vai Baltijas valstu politikas neatkarība būtu apšaubāma?

Pilnīgi to apšaubīt varbūt arī nevar. Tās palika neatkarīgas, tomēr ārpolitika nebija ļoti spēcīga un patstāvīga, jo bija pārliecība, ka mazas valstis neko nespēj izdarīt. Bija dažādas miera iniciatīvas, kā Keloga—Briāna pakts, Lokarno vienošanās, kas bija vērstas uz miera izveidošanu, vai Ļitvinova protokols 1929.gadā. Visi domāja, ka tas pieliks punktu karam, ka nebūs briesmu.

Baltijas valstis saprata, ka tas ne pie kā nenovedīs, taču pašas it kā baidījās, nebija pieņemts mazajām valstīm izteikt piedāvājumus starptautiskajai sabiedrībai, tām vajadzēja tikai pielāgoties situācijai un atbalstīt vienu vai otru valsti. Tomēr nelielās valstis labāk sajūt briesmas. Tām bija lietišķi priekšlikumi, lai nodibinātu drošību, bet tās kaut kā nespēja izšķirties un piedāvāt šos projektus par miermīlīgu sadarbību, starptautiskā stāvokļa izmaiņu — Baltijas Lokarno. Bija arī priekšlikums par Nāciju līgas pastiprināšanu, tomēr valdīja viedoklis, ka visu izdarīs pašas varenākās valstis, tās parūpēsies par visiem.

Turpinot sarunu par stereotipiem — vai Lietuvas sabiedrībā ir spēcīgi stereotipi par prezidentu Smetonu?

Ir viedoklis, ka viņš slikti rīkojies, 1940.gadā aizmukdams. Tomēr viņš bija racionāls un neko neparakstīja, tāpēc ne tik gludi norisinājās Lietuvas pievienošana PSRS. Viņam vajadzēja aizbraukt. Taču varēja kaut kā protestēt, izveidot valdību ārzemēs. Baltijas valstis neizveidoja šādas valdības, lai gan tas bija minimums, ko vajadzēja izdarīt.

Runājot par autoritārismu Baltijas valstīs, jāņem vērā situācija, kāda tolaik bija Eiropā, un tomēr — kā vērtējams autoritārisms Lietuvā?

Raugoties no šodienas situācijas, šie režīmi jāvērtē stingri, jo tas tomēr bija autoritārisms, nevis vadāmā demokrātija — tāds termins tagad radīts Igaunijā, it kā pēc 1934.gada Igaunijā nebūtu bijusi autoritāra pārvalde. Tomēr tā bija autoritāra pārvalde, un tāda tendence bija ne tikai Baltijas valstīs, bet visā Eiropā.

Smetonas režīmu Lietuvā nevar salīdzināt ar totalitāriem režīmiem. Pie mums pat sākuši to salīdzināt ja ne gluži ar vācu fašismu, tad ar itāļu fašismu gan. Lūk, to tomēr darīt nedrīkst. Smetonam uz galda vienmēr atradās Mein Kampf. Kad nāca ārzemju diplomāti, kas centās pārliecināt, ka vajag īstenot maigāku politiku pret fašistiem, piemēram, Klaipēdā, Smetona uzreiz atvēra Mein Kampf un lasīja priekšā. Un teica — būs karš un miljoni ies bojā. Ko jūs darāt, Anglija un Francija! — viņš teica angļu un franču diplomātiem. Kāpēc jūs neko nedarāt! Tādas bija viņa replikas.

Par itāļu fašismu dažus pozitīvus vārdus bija pateicis Lietuvas pirmais premjers Augustīns Voldemārs, viņš runāja par kārtību. 1922.gadā, kad Musolīni nāca pie varas Itālijā, Voldemārs brauca uz Itāliju un pēc šī brauciena žurnālistiem teica: lūk, ir mainījusies kārtība, agrāk es braucu uz Romu un nespēju tur nokļūt laikā, jo streikoja te vienas, te otras dzelzceļa stacijas darbinieki un vajadzēja stāvēt. Tagad tik brauc uz priekšu un dažu stundu laikā esi jau Romā. Lūk, kārtība!

Vai Baltijas liktenis būtu bijis citāds, ja autoritāro režīmu vietā būtu parlamentārās iekārtas? Čehoslovākija bija demokrātiska valsts, taču arī tā nepretojās. Varbūt lēmumi tur bija vēl sliktāki nekā Baltijas valstīs. Tik tiešas saistības ar četrdesmitā gada notikumiem nav. Lai gan, ja sabiedrība būtu politiski vairāk izglītota, ja būtu demokrātiska, varētu sagaidīt arī citus lēmumus.

Taču nepietiek apsūdzēt autoritārismu. Vajag meklēt cēloņus starptautiskajās attiecībās. Ārpolitika līdz pat šodienai ir slepena un nav nošķirta no slepenajiem dienestiem. Pašas galvenās briesmas saistās ar to, ka demokrātija tiek īstenota tikai iekšpolitikā, bet starptautiskajās attiecībās demokrātijas ir ļoti maz. Bizantijas radītā kārtība starptautiskajās attiecībās dominē arī šodien. Diplomātijā par labo toni tiek uzskatīta slepenība. Sabiedrībai detaļas nestāsta, un neviens necenšas to mainīt. Ārpolitika netiek nopietni studēta, jo nav pieejami dokumenti un sabiedrība nespēj to izvērtēt. Nav dokumentu, nav iespējams nevienu apsūdzēt. Kad šie dokumenti tiks atrasti, būs jau par vēlu. Vajag meklēt izeju no šī apburtā loka. Ja nav dokumentu, politika var būt ļoti bīstama.

Starp Latvijā plaši izplatītiem stereotipiem par padomju laiku figurē priekšstats par stiprajiem un neatkarīgajiem lietuviešu nacionālkomunistiem. Cik neatkarīgi viņi bija?

Tas patiešām ir mīts. It kā kaut kas būtu bijis atkarīgs no Lietuvas Komunistiskās partijas! Nesen bija Sņečkus simt gadu jubileja, un daži to centās svinēt, uzskaitīja viņa nopelnus. Taču viņš pats parakstīja visus dokumentus par izsūtīšanu. Pats līdz 1940.gadam bija atteicies no Lietuvas pilsonības un strādāja Maskavas labā, par labu Kominternei.

Tātad neko patstāvīgu vietējie komunisti nespēja paveikt?

Vajag studēt dokumentus, Maskavā tos pētīt, kādi bija komunisti un ko tie ir izdarījuši. Dokumenti rāda, ka komunistiskās partijas vadītāji, piemēram, paši pēc savas iniciatīvas gribējuši cīnīties pret lietuviešu emigrāciju. Paši prasījuši Maskavai, lai tiktu nogādāti atpakaļ uz Lietuvu tie, kuri no turienes bija devušies projām 1944.gadā. Visādi līdzekļi pēc Lietuvas kompartijas iniciatīvas tika lietoti pret lietuviešiem Amerikā. Varbūt, ka Lietuva bija mazāk kolonizēta nekā Latvija un Igaunija, taču diezin vai tāpēc, ka Lietuvas kompartijai būtu citāda politika. Iespējams, tāpēc, ka pēc kara Lietuvā bija spēcīgāka pretošanās, kolonisti uz Lietuvu negribēja braukt.

Nacionālo sastāvu tomēr būtiski izmainīja tikai Latvijā un Igaunijā.

Domāju, ka cēloņi meklējami vēsturiskajā attīstībā. Līdz Pirmajam pasaules karam Latvija un Igaunija bija rūpnieciski reģioni ar lielām pilsētām un ostām — Rīgu, Liepāju, Ventspili, Tallinu un citām. Protams, Kremlim bija arī vēlme sašķelt Baltiju. Tā bija mērķtiecīga Maskavas politika. Savukārt Lietuvas kompartijas, tāpat kā Igaunijas kompartijas, loma bija maza.

Vai lietuviešu vēsturniekiem ir zināmi fakti, ka pirms vācu armijas daļu ienākšanas Lietuvā vietējie iedzīvotāji paši būtu sākuši ebreju iznīcināšanu, vai arī tas tā nebija un iznīcināšana notika saskaņā ar vācu pavēlēm?

Detalizēti pētījumi rāda, ka jau pirms vāciešu ierašanās Lietuvā darbojās vācu aģentūra, strādāja specdienesti, diversiju vienības. Baltijas valstu iedzīvotājus var apsūdzēt par to, ka viņi pakļāvās citu valstu specdienestiem. Nevar tik daudz apsūdzēt par savu līdzpilsoņu iznīcināšanu pēc pašu iniciatīvas, bet var par to, ka viņi kalpoja vācu pasūtītājiem.

Vācijai tas bija izdevīgi, kad viņi gribēja parādīt, ka ne tikai fašistiskā valdība, bet arī citas valstis ebrejus neieredz. Tā tomēr bija iniciatīva no Vācijas, un arī pirmie upuri bija pasūtījums no tās. Bet dokumenti parāda arī, ka starpkaru laikā bija solidaritāte ar Vācijas ebrejiem.

Tēma par vācu preču boikotu Baltijas valstīs plaši pazīstama. Tā bija liela akcija, kad tika sākts vācu preču boikots, protestējot pret ebreju pakļaušanu represijām Vācijā.

***

Zenons Butkus. Vēstures doktors. Sarakstījis monogrāfiju Lietuvos ir Latvijos santykiai 1919—1929/ Lietuvas un Latvijas sakari 1919 —1929