Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 

Miera līgumam ar Krieviju – 85
Elmārs Pelkaus

1920. gada 11. augustā Rīgā, Ārlietu ministrijas sēžu zālē pulksten 12 un 40 minūtēs ar speciāli šim nolūkam izgatavotu zelta spalvu parakstīja Miera līgumu starp Latviju un Padomju Krieviju. Mūsdienās Krievija nevēlas atzīt 1940. gadā notikušās okupācijas faktu, jo negrib runāt par okupācijas gados nodarīto zaudējumu kompensāciju.

Savukārt 1920. gadā Maskava strikti iebilda pret tās apvainošanu kara izraisīšanā, jo nevēlējās maksāt atlīdzību par karadarbības rezultātā nodarītajiem postījumiem.

Latvijas un Krievijas pretējās pozīcijas 1920. gada Miera līguma sakarā mūsdienās izskanēja abu valstu politiķu nesenajā diskusijā par jaunā robežlīguma noslēgšanu. To laikā Latvijas puse deklarēja, ka 1920. gada Miera līgums ir pamats Latvijas attiecībām ar Krieviju, bet Maskava turpināja uzsvērt, ka šis Miera līgums kopš 1940. gada vairs nav spēkā.

Kāpēc Krievija tomēr tik ļoti baidās no 1920. gada Miera līguma pieminēšanas?

Bez ierunām, labprātīgi un uz mūžīgiem laikiem...

Starp Latviju un Padomju Krieviju noslēgtajā Miera līgumā bija teikts, ka KSFPR "bez ierunām atzīst Latvijas valsts neatkarību, patstāvību un suverenitāti un labprātīgi un uz mūžīgiem laikiem atsakās no visām suverenām tiesībām, kuras piederēja Krievijai attiecībā uz Latvijas tautu un zemi, kā uz bijušās valsts tiesiskās iekārtas, tā arī uz starptautisko līgumu pamata, kuri še aprādītā nozīmē zaudē savu spēku uz nākošiem laikiem. No agrākās piederības pie Krievijas Latvijas tautai un zemei neizceļas nekādas saistības attiecībā uz Krieviju".

Miera līgums noteica, ka abas puses nepieļaus otrai pusei naidīga karaspēka, organizāciju vai grupu atrašanos savā teritorijā, kā arī aizliedza atbalstīt trešo valsti, kura atrastos karastāvoklī ar vienu no līgumslēdzējām pusēm. Līgums paredzēja visdrīzākajā laikā karagūstekņu un bēgļu atgriešanos dzimtenē. Saskaņā ar līgumu par Latvijas pilsoņiem uzskatīja personas, kuras pašas vai kuru vecāki līdz 1914. gada 1. augustam bija dzīvojušas Latvijas teritorijā (tos, kuri līguma noslēgšanas brīdī dzīvoja Krievijas teritorijā, atzina par Krievijas pilsoņiem). Visām astoņpadsmit gadus vecām personām gada laikā kopš līguma ratifikācijas bija atļauts atteikties no vienas valsts pilsonības un optēt otras valsts pilsonību. Par Latvijas pilsoņiem atzina arī personas, kuras līdz 1914. gada 1. augustam bija dzīvojušas Latvijas teritorijā, bet līguma noslēgšanas brīdī dzīvoja kādā trešajā valstī. Latviju atbrīvoja no saistībām attiecībā uz cara Krievijas parādiem. Latvijai bija jāsaņem tiesības uz meža cirsmām 100 tūkstošu desetinu platībā. Starp abām valstīm ekonomiskajās attiecībās turpmāk bija jāpielieto vislielākās labvēlības princips. Krievija apņēmās uz sava rēķina nodot Latvijas valdībai Pasaules kara laikā uz Krieviju aizvesto bibliotēku, muzeju un arhīvu krājumus, mākslas priekšmetus un dažādus dokumentus. Krievija ar dažām atrunām arī piekrita atdot Latvijai juridisko un fizisko personu evakuēto īpašumu.

Krievija nevēlas atlīdzināt zaudējumus

Miera līgums tapa ilgu sarunu rezultātā, kuru gaitā Krievija nemitīgi centās nepieļaut Baltijas valstu kopīgas pozīcijas izveidi, runājot ar katru no tām atsevišķi (miera līgumu ar Igauniju noslēdza 1920. gada 2. februārī, bet ar Lietuvu – 1920. gada 12. jūlijā). Mūsdienās sarunās ar Krieviju Baltijas valstis cenšas panākt okupācijas fakta atzīšanu, bet 1920. gadā tās uzstāja, lai miera līgumos ierakstītu, ka karš izcēlies, sarkanajai armijai iebrūkot Baltijā. Tomēr šajā ziņā neko neizdevās panākt – Krievija paziņoja, ka ir bez vainas, jo nekad tām neesot oficiāli pieteikusi karu.

Mūsdienās Krievija nevēlas runāt par padomju okupācijas gados nodarīto zaudējumu kompensāciju. Latvijas Republikas Valdības komisija ekonomiskās reformas jautājumos 1991. gadā konstatēja, ka 1988. gada cenās PSRS ir Latvijai parādā 83,9 miljardus rubļu (46,6 miljardus ASV dolāru), ierēķinot šajā summā arī 14,2 miljardus rubļu (7,9 miljardus ASV dolāru) par komunistiskā terora rezultātā bojā gājušajiem Latvijas pilsoņiem. Nesen Latvijas valdība izveidoja jaunu komisiju PSRS totalitārā režīma nodarīto zaudējumu apzināšanai un aprēķināšanai. Atlīdzības prasījuma summa varot sasniegt pat desmitiem miljardu ASV dolāru. Savukārt pirms astoņdesmit pieciem gadiem Latvijas eksperti bija aprēķinājuši, ka Pirmā pasaules kara laikā Latvijas saimniecība ir cietusi zaudējumus vairāk nekā trīs miljardu zelta rubļu apjomā, tomēr sākotnējās cerības atgūt no Krievijas šo summu vai vismaz nozīmīgu tās daļu drīz izplēnēja – kara izpostītajai Latvijai kā "draudzīgu pretimnākšanu" samaksāja tikai četrus miljonus rubļu. No Krievijas bankās noguldītajiem 80 miljoniem zelta rubļu Latvijas pilsoņi nedabūja ne graša. No aizvestajām lokomotīvēm, vagoniem un kuģiem, kā arī no evakuētajām rūpnīcu iekārtām atguva tikai niecīgu daļu, bet no meža cirsmām Latvija galu galā nedabūja neko. Noslēdzot mieru ar Igauniju, Krievija tai gan bija samaksājusi 15 miljonus zelta rubļu, arī īpaši uzsverot, ka tās nav nekādas reparācijas.

Krievija nepiekrita arī Miera līgumā ierakstīt saistību, saskaņā ar kuru līgumslēdzējas puses atteiktos no naidīgās propagandas, jo tā nebija gluži zaudējusi cerību uz komunistiskajām revolūcijām Eiropas valstīs. Tieši līguma slēgšanas laikā – 1920. gada augusta vidū – sarkanā armija bija nonākusi līdz pat Varšavai.

Līgums – labākais no toreiz iespējamā

Latvijas Satversmes sapulce Miera līgumu vienbalsīgi ratificēja 1920. gada 2. septembrī. Debašu laikā ārlietu ministrs Zigfrīds Anna Meierovics saņēma pārmetumus par Miera līguma novilcināšanu. Igauņi, lūk, esot paspējuši noslēgt miera līgumu pusgadu agrāk, kad boļševiki pirms uzvarām Polijā bijuši piekāpīgāki. Arī naudu no Krievijas igauņi dabūjuši gandrīz četras reizes vairāk.

Atbildes runā ārlietu ministrs norādīja, ka no saimnieciskā viedokļa līgums nebūt nav ideāls, taču labākus noteikumus Latvijas delegācijai nebijis iespējams panākt. Dažā ziņā igauņiem gan izdevies panākt vairāk, taču viņi arī izrādījuši piekāpību un devuši Krievijai plašas privilēģijas attiecībā uz savu ostu izmantošanu, kādas Latvija nav devusi. Z. A. Meierovics arī atspēkoja viedokli, ka nav bijis vajadzīgs ar bruņotu spēku atbrīvot Latgali, lai panāktu mieru ar Krieviju – Lietuvā pat pēc miera noslēgšanas sarkanā armija nebūt nav steigusies izvākties no Lietuvai piekritīgajām teritorijām. Piebildīšu, ka Z. A. Meierovicam bija pilnīga taisnība, – Krievijas pārstāvji sākotnēji pieprasīja "pašnoteikšanos" Latgalei, šī apgabala pārvaldi uz paritātes pamatiem u. tml.

Ārlietu ministrs arī uzsvēra, ka nevar uzskatīt par pamatotiem pārmetumus Latvijas armijai, ka tā nav visur apstājusies pie Latvijas robežām austrumos. Precīzi pateikt, kur ir latviešu tautas apdzīvotās teritorijas robežas austrumos, nemaz nav bijis iespējams. Ieņemtās teritorijas (piemēram, Drisas apriņķis Daugavas labajā krastā) turklāt noderējušas diplomātiskā spiediena izdarīšanai uz sarunu partneriem.

Satversmes sapulcē norisējušās diskusijas par Miera līgumu un viedokļu apmaiņa presē liecināja, ka Latvijas sabiedrībā pastāvēja vienprātība galvenajā jautājumā – līgums ir pamatos nodrošinājis Latvijas valstiskuma atzīšanu, Latvijas pilsoņu kopuma (Latvijas tautas) noformēšanos, Latvijai izdevīgu un taisnīgu robežu noteikšanu.

Pitalovas rajons – vērts vairāk nekā miljoni zelta

Latvijas un Krievijas starpvalstu robeža garākajā posmā sakrita ar Daugavpils, Rēzeknes un Ludzas apriņķu austrumu robežu. No Vitebskas guberņas Drisas apriņķa Latvijā ietilpināja teritoriju uz ziemeļiem no Pridruiskas (Piedrujas) Daugavas labajā krastā – mūsdienās tie ir Krāslavas rajona Indras un Robežnieku pagasti. Otra teritorija, ko Latvijā ietilpināja no Pleskavas guberņas Ostrovas apriņķa, aptvēra Pitalovas dzelzceļa mezgla apkārtni.

Tolaik Latvijai ne visai labi veicās, nospraužot robežu ar Igauniju. 1920. gada 1. jūlijā starptautiskā šķīrējtiesa piešķīra Igaunijai gandrīz visu Valku, Latvija dabūja tikai nelielu daļu no latviešu apdzīvotās Lauru kolonijas Igaunijas dienvidaustrumos un nedabūja Sāmsalas (Ārensburgas) apriņķim piederīgo Roņu salu.

Robežu nospraušana ar Lietuvu veicās krietni labāk – Lietuvai no Latvijas pievienoja 19,1 tūkstoti desetīnu (galvenokārt Palangas apvidu un Rucavas pagasta dienvidu daļu), bet Latvijai no Lietuvas zemes pievienoja 27,5 tūkstošus desetīnu (galvenokārt Aknīstes pagastu un lielāko daļu Budbergas (Panemunes) pagasta).

Nospraužot austrumu robežu, Latvija bija ieguvēja un nekur neizskanēja viedoklis, ka jauniegūtās teritorijas kara izpostītajai valstij būtu slogs vai ka tās nevēlami ietekmētu Latvijas iedzīvotāju etnisko sastāvu. Runājot Miera līguma ratifikācijas sēdē, Satversmes sapulces deputāts no Zemnieku savienības, Latvijas delegācijas loceklis miera sarunās ar Krieviju Kārlis Pauļuks teica: – Ja mums nebūtu izdevies dažus apgabalus dabūt pie Latvijas klāt, kurus mēs esam tagad dabūjuši, [..] ja šis Pitalovas rajons vien būtu izpalicis, tad tas būtu lielāks zaudējums nekā tie daži miljoni zelta, kurus mēs varbūt būtu dabūjuši. 

Latvijas Avīze 13. augusts, 2005 

  Atpakaļ  Back   

 Sākumlapa  Home