Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 
Migrācijas un rusifikācijas ēnā 
Jānis Riekstiņš

Pēdējā laikā sabiedrībā ir aktualizējusies diskusija par to, kurām iedzīvotāju grupām mūsu valstī būtu piešķiramas nacionālās minoritātes tiesības un vai tās var attiecināt arī uz padomju laika imigrantiem. Vēsturnieku pētījumi tomēr liecina, ka tieši PSKP Centrālās komitejas, PSRS valdības, Aizsardzības ministrijas, kā arī citu iestāžu apzināti veicinātā un mērķtiecīgi virzītā cittautiešu, īpaši krievu, migrācija kļuva par latviešu īpatsvara galveno samazināšanās faktoru, par draudu latviešu nācijas turpmākajai pastāvēšanai. 1989. gadā notikusī Vissavienības tautas skaitīšana parādīja – lai gan, salīdzinot ar pirmskara posmu (1935. gada dati), Latvijas iedzīvotāju skaits bija palielinājies 1,4 reizes, pamatiedzīvotāju skaits vēl joprojām nebija sasniedzis 1935. gada līmeni. Šajā laikā latviešu daudzums bija par 5,4% mazāks nekā 1935. gadā, turpretī krievu skaits bija palielinājies 5, 4, baltkrievu – 4, 5, bet ukraiņu – vairāk nekā 50 reižu.

Pētījumi liecina, ka laikā no 1971. līdz 1988. gadam vien Latvijas iedzīvotāju skaits mehāniski bija pieaudzis par vairāk nekā 200 tūkstošiem cilvēku, gandrīz divas reizes pārsniedzot iedzīvotāju dabisko pieaugumu. Neierobežotās migrācijas rezultātā, salīdzinot ar pārējām PSRS republikām, Latvijā bija visaugstākais iedzīvotāju mehāniskā pieauguma koeficients.

"Padomju cilvēks" – migrants

Migrācija (latīniski – migratio, no migro – pāreju, pārceļos) patiesībā ir tikpat sena kā pati pasaule. Raugoties no sadzīves loģikas, cilvēks vienmēr meklē, kur viņam ir labāk. Ja Latvija būtu bijusi nabadzīga un ekonomiski neattīstīta, tad arī stihisko migrantu straume uz tās pusi nebūtu bijusi tik milzīga. Daudzi krievu, baltkrievu, ukraiņu tautības migranti uz Latviju brauca galvenokārt tāpēc, lai uzlabotu sadzīves apstākļus (dabūtu darbu, vietu kopmītnēs, pēc tam saņemtu arī dzīvokļus), kā arī tāpēc, ka Latvija, salīdzinot ar citiem PSRS reģioniem, bija labāk apgādāta ar plaša patēriņa precēm.

Ieplānotajai migrantu plūsmai tomēr bija arī politiski motīvi – Latvijas kolonizācija un rusifikācija. Tieši cittautiešu iebraukšanas veicināšana bija galvenais apstāklis, kas ļāva nodrošināt ar darbaspēku visdažādākās nozīmes un profila rūpniecības, celtniecības un transporta uzņēmumus, vispirms jau tos, kuri atradās tiešā Vissavienības pakļautībā. Arī Latvijas kompartija savu sociālo sastāvu veidoja atbilstoši "šķiriskajam principam", vadošo vietu tajā nodrošinādama "apzinīgajiem strādnieku šķiras pārstāvjiem". Saprotams, ka tie galvenokārt bija iebraucēji no citurienes, pārsvarā krievu tautības pilsoņi.

Tajā pašā laikā Krievijā daudzas sādžas, pat veselus rajonus un apgabalus, pasludināja par "neperspektīviem". Tam sekoja neskaitāmi aicinājumi doties uz "komunisma triecienceltnēm", "jaunapgūtajām zemēm", citiem reģioniem un "jaunajām republikām". Daudzus tūkstošus cilvēku, atsvešinātus no savas dzimtās puses, īpašuma un senču tradīcijām, pārvērta par "mobilu darbaspēku", ar kura palīdzību varēja atrisināt kā ekonomiskus, tā arī politiskus uzdevumus. Tā apzināti un mērķtiecīgi veidoja "padomju cilvēku" – migrantu.

"Vecākais brālis" ieņem amatus

Komunistu propaganda neatlaidīgi veidoja krievu tautas kā "vecākā brāļa" tēlu, ko savās runās un rakstos pastāvīgi uzsvēra arī LKP CK funkcionāri Jānis Kalnbērziņš, Arvīds Pelše, Augusts Voss un daudzi citi. Padomju režīms ar visdažādākajām metodēm centās ieaudzināt krievu tautā lielvalstiskās apziņas un impēriskās augstprātības iezīmes, citām nācijām vardarbīgi uzspiežot krievu valodu, kā rezultātā migranti neuzskatīja par vajadzīgu mācīties pamattautu valodu. Rusifikāciju veicināja arī ar nacionālajās republikās ieviestā krievu vietvalžu institūta palīdzību, izveidojot PSKP CK 2. sekretāra amatu, kurā parasti iecēla kādu iebraucēju.

Laika gaitā latviešu situācija Tēvzemē izveidojās patiešām dramatiska. 1953. gada vasarā no 107 mašīnu un traktoru staciju (MTS) politisko daļu priekšniekiem tikai 23 bija latvieši. Latvijas PSR Iekšlietu ministrijas vadošajā sastāvā latvieši bija tikai pieci procenti. No 56 rajonu iekšlietu daļu priekšniekiem latvieši bija tikai četri cilvēki (7%). Milicijā latviešu vispār bija 31%, bet vadošajā darbā – tikai 17%. Arī kolhozu priekšsēdētāju lielākā daļa bija nevis vietējie iedzīvotāji, bet gan atbraucēji, kuri latviešu valodu neprata un vietējos apstākļus nepārzināja. 1959. gadā no 552 Tautas saimniecības padomes uzņēmumu direktoriem latvieši bija tikai 202, bet par galvenajiem inženieriem šajos uzņēmumos strādāja tikai 100 latvieši – nedaudz vairāk kā viena ceturtdaļa. No 44 republikas ārstniecības iestāžu galvenajiem ārstiem latvieši bija 18, bet Rīgas 53 ārstniecības iestāžu galveno ārstu vidū bija tikai 19 latvieši. It īpaši liels cittautiešu procents bija PSKP filiālē – Latvijas komunistiskajā partijā, jo sevišķi tās vadošajās iestādēs.

Protams, ne jau visi samierinājās ar rusifikāciju un lielkrievu šovinisma izpausmēm. 1945. gada jūnijā notikušajā kārtējā LK(b)P CK plēnumā, runājot par krievu valodas invāziju Latvijā, LPSR Aizsardzības, aviācijas un ķīmiskās rūpniecības veicināšanas biedrības Centrālās padomes priekšsēdētājs E. Kusins norādīja: "Raksturīgi, ka tie latvieši, kuri Latvijā atgriezušies no PSRS un kuri sen ir aizmirsuši savu dzimto valodu (..), nerūpējas par latviešu valodas apgūšanu (..)"

Par šādu atklātu un patiesu izrunāšanos E. Kusinu kritizēja daudzi klātesošie, bet LK(b)P CK 1. sekretārs Jānis Kalnbērziņš uzsvēra: "Mūsu republikā nav latviešu un nav krievu problēmas. Šos jautājumus uzpūš atsevišķi naidīgi elementi, bet jūs, biedri Kusin, esat šo elementu rupors (..)."

E. Kusins no šādas kritikas tomēr nenobijās. LK(b)P CK 1947. gada maija plēnumā viņš uzsvēra: "Biedri necenšas un negrib apgūt pašu vajadzīgāko instrumentu (..) latviešu valodu. Tiem biedriem, kuri atsūtīti nopietni un uz ilgu laiku uz Latviju, pat varbūt uz visu dzīvi, latviešu valoda ir jāmācās (..)"

Šoreiz E. Kusina runu J. Kalnbērziņš novērtēja jau kā nacionālista uzstāšanos. Nav brīnums, ka drīz vien viņu pazemināja amatā, bet nedaudz vēlāk viņš bija spiests no Latvijas aizbraukt.

Konsekventākais cīnītājs – E. Berklavs

Konsekventākais cīnītājs pret neierobežoto migrantu plūsmu uz Latviju bija Eduards Berklavs. Tieši tādēļ LKP CK 1959. gada 7. – 8. jūlija slēgtajā plēnumā visniknākie uzbrukumi bija vērsti tieši pret viņu. LKP CK pirmais sekretārs J. Kalnbērziņš savā runā uzsvēra: "Nopietnas kļūdas tika pieļautas, ierobežojot pierakstīšanos Rīgā. Latvijas PSR Ministru Padome un Rīgas pilsētas izpildu komiteja ar CK ziņu, atsaucoties uz nepieciešamību stingri ievērot pasu režīmu Rīgā, visādi kavēja pierakstīties cilvēkiem, jo sevišķi nelatviešiem. (..) Visādi šķēršļi tika radīti karavīru ģimeņu locekļu, kā arī uz Rīgu darbā nosūtīto speciālistu pierakstīšanā. Šķiet, pierakstīšana būtu tehnisks jautājums, taču nepareizas īstenošanas rezultātā tā mums izvērtusies par tīri politisku jautājumu un ieguvusi nacionālistisku nokrāsu."

LPSR Ministru Padomes priekšsēdētāja vietnieks E. Berklavs atbildot pauda, ka "šādi ierobežojumi jau ir noteikti Maskavā, Ļeņingradā, Kijevā un vairākās citās pilsētās (..). Mēs saņēmām arī rakstisku lēmumu no PSRS Ministru Padomes, kurš deva mums tiesības noteikt šo ierobežošanu". E. Berklavs norādīja, ka pēckara gados Rīgā ieradušies gandrīz 700 000 cilvēku. Pilsētas iedzīvotāju skaita mehāniskais pieaugums šajos gados sasniedzis 310 600 cilvēku. Viņš aicināja padomāt par to, "kāds šodien būtu stāvoklis Rīgas komunālo un sadzīves pakalpojumu dienestā, ja mēs būtu pierakstījuši Rīgā visus 200 000 pilsoņus, kuri 1959. un 1958. gadā lūdza pierakstu milicijas orgānos".

LPSR Valsts plāna komisijas priekšsēdētājs plēnumā norādīja: "Īstenībā b. Berklavs konsekventi ieturēja līniju pret to, ka republikā (ne tikai Rīgā, bet arī citās pilsētās) jebkādā veidā iebrauktu pilsoņi no pārējām republikām (..)."

Drīz pēc šā komunistiskās partijas funkcionāru saieta Eduardu Berklavu, Vili Krūmiņu, Indriķi Pinksi, Paulu Dzērvi, Pāvelu Pizānu, Aleksandru Ņikonovu, kā arī dažus citus vadošos darbiniekus, kuri aktīvi iestājās pret migrāciju, Latvijas kolonizāciju un rusifikāciju, no ieņemamajiem amatiem padzina. Līdz ar to līdz pat 1989. gadam milzīgajai migrantu plūsmai uz Latviju nekādu būtisku šķēršļu vairs nebija.

"Mājas viesis" 7. marts, 2005

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home