Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 
Mītus pieņemt ir vieglāk
Viesturs Sprūde

Latvijas Universitātes profesors, holokausta un Latvijas pirmskara vēstures pētnieks Aivars Stranga pirms neilga laika atgriezās no ASV, kur prestižajā Stenforda universitātē lasīja studentiem lekcijas Baltijas valstu vēstures jautājumos. Kādas jaunas atziņas iegūtas Amerikā un kādām acīm amerikāņi raugās uz Baltiju, bija galvenie temati par kuriem jautāju profesoram.

— Stenfordā pazīst Baltiju, bet cik daudz amerikāņi kopumā zina par Baltiju, man grūti teikt, — saka Aivars Stranga, neslēpjot, ka attieksme pret viesprofesoriem Amerikā ir labvēlīgāka nekā šur tur Eiropā. — Stenfordā Eiropas un Krievijas studiju centru ilgus gadus vadīja cilvēks no tradicionālas Rīgas ebreju ģimenes, liels Latvijas patriots, profesors Lazars Fleišmans. Viņš vienmēr uzskatījis, ka viņa pienākumus ir aizstāvēt Latviju un aicināt uz universitāti cilvēkus no Latvijas. Tur bijuši Uldis Bērziņš, Sigma Ankrava, Helēna Demakova un citi. Stenforda ir izdevusi Latvijas, Lietuvas un Igaunijas vēsturi angļu valodā. Stenfordā tas nav dīvaini, — piebilst vēsturnieks. Interese par Austrumeiropu — Krieviju, Poliju, Baltiju — tur vienmēr bijusi klasiska, dziļa. Turklāt Stenforda ir elitāra augstskola, kur mācību maksa ir 37 000 USD gadā plus vēl iztika. Nav brīnums, ja par tādām Latvijas ierindas studentam fantastiskām summām tā var nodrošināt, ka grupa sākas no diviem studentiem un, ja divi studenti vēlas studēt Latvijas vēsturi, augstskolas pienākums ir sameklēt profesoru. — Es lasīju lekcijas 12 studentiem un tā jau skaitījās liela grupa, — piebilst profesors. Saskarties ar zināmiem aizspriedumiem A. Strangam iznācis nevis Stenfordā, bet netālajā Berklija universitātē. Tur parādījušies klasiskie jautājumi — kas notiek ar krieviem un vai tiek nosodītas Arāja vienības.

— Tātad Arāju Amerikā pazīst?

— Jāņem vērā lielais ebreju profesoru īpatsvars un ebreju kopienas ietekme. Pirms diviem gadiem es jau lasīju lekciju Stenfordā par latviešu darbību holokaustā un tad kādi trīs klātesošie bija neapmierināti, jo ticēja, ka leģions šāvis ebrejus. Bet tagad tas vairs absolūti netiek uztverts tā, ka visi latvieši būtu neaprakstāmi antisemīti un šāvēji. Amerikā ļoti daudz kas gājis uz priekšu Austrumeiropas izpētē. Stenfordā gandrīz katru dienu bija kāds pasākums, kurā ļoti korekti skaidroja, piemēram, Staļina laika genocīdu pret ukraiņiem vai Krimas tatāriem.

— Tātad zinātniskajā līmenī tas, kā mēs par sevi domājam te, un tas, kāds ir viedoklis par holokaustu tur, sakrīt…

— Sakrīt par 90 procentiem. Tas, kas paliek pāri, skar galvenokārt Poliju. Runa ir par tā saucamo Jedvabņas gadījumu, kad 1941. gada jūlijā pēc sarkanās armijas atkāpšanās tika sadedzināti cilvēki. Amerikā vēl dominē neprofesionāls viedoklis, ka ebrejus dedzināja "satrakojušies" poļi. Tie sadzinuši 1600 cilvēkus lielā šķūnī un sadedzinājuši. Bet Polijā ir veikta sīka izmeklēšana un atklājās, ka mazajā Jedvabņas miestā tāda milzīga šķūņa nemaz nebija. Slepkavotāju bija 40, slepkavība notika jau divas nedēļas pēc vācu ienākšanas — tātad nebija spontāna, un vācieši pirms eksekūcijas aplenca sādžu, lai neviens neaizbēg, bet poļi sadedzināja 250 cilvēku. Pārējos 1350 nošāva vācieši. Tas jebkurā gadījumā ir briesmīgi un neattaisno slepkavas. Bet patieso notikumu gaitu dažreiz vēl ir grūti pieņemt. Vieglāk pieņemt klasisko stāstu par to, kā poļi pēkšņi satrakojās, sadzina 1600 cilvēku šķūnī un sadedzināja. Tas ir tāpat kā mītā par Gogoļa ielas sinagogā Rīgā sadedzinātajiem 1000 ebrejiem. Tur nemaz tik daudz cilvēku nevarēja ietilpt.

— Ir dzirdēts, ka Gogoļa ielas sinagogā vispār neviena nebija…

— Es domāju, tur kādi četri pieci noteikti bija. Tas apstiprinājās arī septiņdesmito gadu tiesas prāvā Hamburgā pret Viktoru Arāju. Arī Jedvabņa nav leģenda, bet briesmīgs, kaut pārspīlēts notikums, kas balstījās uz nepārbaudītiem avotiem. Taču Gogoļa ielas notikumi nekad nav pētīti. Tos radīja padomju propaganda, kas kā vienmēr izmantoja atsevišķus patiesības graudus. Redzat, lai cik briesmīgs būtu holokausts, tas nenozīmē, ka katrai epizodei jābūt prātam neaptveramai. Es vienmēr esmu vaicājis cilvēkiem: ja jau runā par milzīgu daudzumu sadegušo, vai nevarētu uzrādīt sarakstu ar vārdiem? Ja saka, ka Gogoļa ielā sadega 500 līdz 1000 cilvēku, tad vismaz 100 cilvēku vārdiem atmiņā būtu jāpaliek. Nevar tā būt, ka nav nekā. Bet nosauc četrus piecus cilvēkus. Un tie būs visi, kas kaut kur sadeguši. Nodedzināja jau arī sinagogu Stabu ielā. Lai cik dramatisks notikums būtu, jāsāk ar praktisku lietu noskaidrošanu. Tas varbūt skan ciniski, bet jājautā, kas pēc šiem cilvēkiem palika, kas tur visu sakopa. Sinagogu nodedzināja. Tas bija šausmīgi, bet kāpēc pagājušā gada jūlijā piemiņas brīdī bija jāliek klāt stāsts, ka latvieši stāvēja apkārt, blisināja acis un gandrīz vai priecājās? 1941. gadā taču bija komandanta stunda! Par tās pārkāpšanu nošāva. Turklāt — vai latviešu tradīcijā kādreiz bijis noskatīties baznīcu dedzināšanā?

Neizbēgami, vēsturē daudz kas ir neskaidrs. Varbūt arī Jans Tadeušs Gross, kurš pats cieta no antisemītisma un 1968. gadā emigrēja no Polijas, negribēja radīt mītu par Jedvabņu. Bet viņš balstījās uz šauru poļu, padomju avotu grupu no 1949. gada.

— Runājot par Ameriku — vai turienes politiķu ieviestais Eiropas dalījums "vecajā" un "jaunajā" gadījumā nav pieaugusī interese par šo kontinentu?

— Akadēmiskajās diskusijās parādās, ka ASV un mēs uz Eiropu skatāmies atšķirīgi. Pirmkārt, tur nav lielu simpātiju pret ES. Viņu priekšstatā tā ir novecojusi struktūra, kas regulē gurķu garumu. ES nav tas, kas amerikāņiem patīk un interesē. Mani šokēja kāda Sanfrancisko televīzijas stacija, kur sakarā ar Irākas notikumiem kritizēja Vāciju. Komentētājs tā, starp citu, ļauni izmeta: "Un, kā jūs jau zināt, vāciešiem ir raksturīgi dedzināt grāmatas." Eiropā tas būtu skandāls. Labi. Grāmatu dedzināšana notika, bet vienu reizi 1933. gadā! Nav dzirdēts, ka Federatīvajā Vācijā būtu dedzinātas grāmatas.

— Bet Amerikā pašā, kas tur aktuāli vēstures pētīšanā?

— Amerika ir milzīga valsts. Lai aprakstītu vēstures grāmatas, kas iznākušas tikai nedēļas laikā, tur iznāk bieza avīze. Lietas tur pēta no visneiedomājamākajiem aspektiem. Mums tas pat prātā nevar ienākt. Ir dzimumu vēsture, etnisko minoritāšu vēsture. Amerikā ir milzīgs tirgus visdažādākajiem pētījumiem. Īpaši aizraušanās notiek ar dzimumu vēsturi. Piemēram, pēta arī sieviešu stāvokli Sudānā noteiktā laika posmā. Attīstīta ir biogrāfiju pētniecība. Studenti ASV ir turīgi un grib pirkt grāmatas, neskatoties uz to, ka katram ir portatīvais dators, ar kuru var "ieiet" visās bibliotēkās. Eiropā par nopietnu vēstures grāmatu tirgu var runāt labi ja trīs valstīs — Francijā, kur katram politiķim jāuzraksta sava grāmata, citādi viņš nav cienīgs būt par politiķi, Vācijā un Anglijā.

— Pēdējā laikā pie mums jau arī aktivizējušies biogrāfiju izdošanā.

— Labas tendences ir. Vita Zelče ievadīja tādu lietu kā sieviešu vēsture. Uzrakstīja grāmatu par sievietēm 19. gadsimta otrajā pusē. Sievietes tajā laikā ir ne tikai Aspazija. Sievietes bija arī prostitūtas un piepilsētas strādnieces. Mums iznāk ģeniālas kultūras vēstures grāmatas. Piemēram, glezniecības vēsturē, teātra vēsturē. Padomju laikā vēsture bija tikai sociālekonomiska, bet to neviens negribēja lasīt.

— Šķiet pārsteidzoši, ka ASV, piemēram, var iznākt ikmēneša žurnāli, kas veltīti tikai Amerikas pilsoņu karam un Otrajam pasaules karam. Ko gan jaunu var uzrakstīt par ziemeļnieku un dienvidnieku cīņām?

— Lieta jau nav tajā, ka mēs nezinātu, kā beidzās Amerikas pilsoņu karš. Galvenais, lai, visu to zinot, grāmatu vienalga varētu lasīt kā neaprakstāmi interesantu stāstu. Vai stāsts par to, kā ziemeļnieki nodedzināja dienvidu štatus no Atlantas līdz okeānam, nav satriecošs? Vai stāsti par kukluksklanu? Tikko ASV iznākusi 742 lappušu bieza grāmata, kur atainoti notikumi 1913. gadā Atlantā. Viss sākas ar to, ka kādā piepilsētas fabrikā atrod nožņaugtu meiteni. Apsūdz ebreju Franku. Un viņu nolinčo, pakar pilsētas ievērojamākie pilsoņi. Vēlāk izrādījās, ka patiesībā vainīgs kāds melnādainais, dzērājs. Bet stāsts ir par Atlantas ebreju kopienas mēģinājumiem integrēties sabiedrībā un to, kā ASV 1913. gadā nākamie tiesneši un mērijas ierēdņi varēja ielauzties cietumā un nolinčot nevainīgu cilvēku, sakot, ka ebrejiem žņaugt meitenes "ir tradicionāli". Turklāt tas nebija pūlis. Linčotāji brauca automašīnās. Tas ir stāsts par to, kā atdzima kukluksklans. Un tas nenotika nacistu Vācijā vai viduslaikos! Tātad caur viena jauna cilvēka nolinčošanu var parādīt, cik dziļš bija rasisms tā laika Amerikā! Tā ir pilsoniska drosme atgādināt kaut ko tādu.

— Vai arī pie mums varētu būt pieprasītas tik šokējošas lietas?

— Mums ir tā laime un nelaime, ka mēs bijām arhaiskāka sabiedrība, kur pūļa instinktu nebija. Ja jau līdz 1940. gadam viss bija tik ļauni, kā dažkārt apgalvo, kāpēc tad nevienam ebrejam tajā laikā pirkstu nepiedūra? Ir tikai divi gadījumi. Pirmais, kad Rīgā uz ielas sadursmē ar Nacionālā kluba fašistiem nodūra sociāldemokrātu ebreju. Bet, ciniski sakot, tikpat labi viņa vietā varēja būt arī kāds jānis krūmiņš. Otrs gadījums ir kautiņš 1933. gadā Universitātes stadionā, kad sakāvās ebreju un latviešu futbola komandas līdzjutēji. Es negribu teikt, ka nebija kādas nepatikas, bet šie divi gadījumi arī ir viss. Politiskas strāvas, kas balstījās uz ielu kultūru un masu histēriju, radīja tādas sabiedrības, par kurām to nemaz nevarēja iedomāties. Vāciešus vienmēr uzskatīja par "sausiņiem", bet viņi 12 gadu laikā radīja vistrakāko masu histēriju. Itāliešus uzskatīja par pārāk nenopietniem, bet viņi radīja Musolīni. Austrumeiropā bija briesmīgas lietas, bet tāda veida masu histērijas nebija. Krievijā 1881. gadā uzliesmoja ebreju "pogromi", bet pēc mēneša tie noplaka.

— Tādus nemierus jau parasti kāds kurina…

— Viens no maniem lielākajiem ieguvumiem Stenfordā bija iespēja lasīt daudz literatūras un žurnālu, arī cara "ohrankas" arhīvu no 1881. līdz 1917. gadam. Es skatījos to, kas attiecās uz Latviju. Un man radās divi secinājumi. Pirmkārt, carisms nekādus "pogromus" nekurināja. Tas, ka "ohrankā" bija daudz antisemītu un tur ebrejus nemīlēja, ir kas cits. Bet reti kura vara grib sev uz kakla kaut ko neprognozējamu. Kur garantija, ka grautiņi apstāsies pie ebrejiem un nepāries pie muižniekiem? To, ka ne vienmēr cara vara šos "pogromus" apturēja, gan var pārmest. Bet lielākais atklājums bija tāds, ka nav pierādījumu tam, ka "Cionas gudro protokolus" būtu safabricējusi "ohranka". Par to līdz šim brīdim nav nevienas nopietnas liecības, lai arī vispārpieņemts tā uzskatīt. Tas, ka kāds nemīl ebrejus, nenozīmē, ka viņš tos grib slepkavot. Nikolaja II naids pret ebrejiem iesākās pēc krievu—japāņu kara, kad no Krievijas uz Ameriku emigrējušie finansiāli atbalstīja Japānu. Cars bija cerējis, ka, viņa vārdiem sakot, "želtopuzije" ("dzeltenvēderi") nevarēs ilgi karot. Bet varēja. To, ka 150 "pogromus" 1881. gadā inspirēja carisms, izvirzīja lielais ebreju vēsturnieks Simons Dubnovs. Bet nav absolūti neviena fakta. Tā gada martā atentātā tika nogalināts cars Aleksandrs II. Slepkavu vidū bija kāds ebrejs. Tumšajai tautai ar to pietika, lai sāktu "gromiķ". Domāju, "pogromu" vēsturē vēl būs daudz kas jāpārskata. Un varbūt nāksies nonākt pie secinājuma, ka tie drīzāk bija spontāni. Kijevā grautiņos piedalījās sievietes un bērni. Grūti iedomāties, ka kāds cara ģenerālis mudinātu bērnus uz grautiņiem. Pūļa reakcija ir neprognozējama un ne vienmēr vajag kādu lielāku grūdienu.

— Te jau saskatāmas līdzības ar mūsdienām, kad krievu skolēnus izved ielās, bet krievvalodīgā prese baida ar etniskiem konfliktiem.

— Tagad ir viena nepatīkama lieta, kas Latvijas vēsturē nekad nav bijusi, — preses kampaņa, kas kurina nepatiku un ilgst gadiem. Pirmskara Latvijā bija nepatika pret baltvāciešiem, bet demokrāti, nemaz nerunājot par Ulmaņa režīmu, presē neko tādu nepieļāva. "Ugunskrustam" neļāva divus trīs gadus sludināt pret "žīdiem". Pēc 15. maija vispār par tādām lietām lika cietumā. Tagad dienu no dienas sludina — mūsu skolas iznīcinās, mūs asimilēs, mums nebūs darba. Agrāk Latvijā cilvēkiem nemēģināja smadzenēs iedēstīt, ka ir kādi ienaidnieki — "vai nu mēs, vai viņi". Tagad gadiem kurina naidu, ka Latvija ir ļauna, ka atnāks "melnais Kārlis" un nezin ko izdarīs. Latvijā naida sludināšana pret latviešiem būtu jāvērtē tikpat nopietni, cik naida sludināšana pret citām tautām. Nevar būt tā, ka sludināt naidu pret vienu tautu ir slikti, bet ilgu laiku rakstīt, ka ir tāda "fašistiska valstele", drīkst.

Latvijas Avīze 2004. gada 04. marts

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home