Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 
Vēstures mīti šodienas Krievijā
Raivis Vītoliņš

Kopš brīža, kad Krievijas Federācijas pirmais prezidents Boriss Jeļcins deva varu Vladimiram Putinam, Krievija piedzīvo pārmaiņas, kuras nosaukt par demokrātiskām un eiropiešu izpratnē mūsdienīgām būtu grūti. Likuma varu, cilvēktiesību respektēšanu, vēlēšanu, vārda un mediju brīvību Krievijas varas elite izvēlējusies interpretēt un īstenot, atsaucoties uz vēsturiskām Krievijas sabiedrības tradīcijām un īpatnībām.

Pašreizējai varai Krievijā ir izdevīgi orientēties uz PSRS laika totalitāro pagātni, sev noderīgā veidā izceļot un skaidrojot tos notikumus, kurus cilvēki atceras kā panākumus. Tādējādi tiek uzturēti mīti, kuru radīšanā padomju propagandisti bija īpaši meistarīgi. Nostalģija pēc PSRS laikiem bijušās Padomju Savienības nomenklatūras darbinieku aprindās bija un ir dabiska parādība, savukārt tās rašanās plašos sabiedrības slāņos tikusi meistarīgi uztverta un atbilstoši uzturēta no valsts vadības puses.

Identitātes krīze

Valsts pārveides procesā, kad notiek mēģinājumi īstenot politiskās, administratīvās, sociālās un citas reformas, būtiska loma ir sabiedrības atbalstam. Viena no metodēm tā panākšanā ir apelēt pie pagātnes, pārsvarā mīta formā. Var piekrist krievu vēsturnieka G. Bordjugova uzskatam, ka šodienas Krievijas elite nav atteikusies no vēlmes kontrolēt pagātni, tātad arī tagadni. Tāpat kā agrāk vara veido tai izdevīgus vēstures mītus un zinātniskajā vidē viegli atrod atbalstu kā padomju pagātnes atmaskošanai, tā arī nacionālās kārts izspēlēšanai savā oficiālajā politikā. Bordjugovs gan nedomā, ka vara izmanto vēsturi kā politisku rīku, bet daudz tiek runāts par impēriskiem un monarhistiskiem uzplaiksnījumiem sabiedriskajā apziņā. Spilgts piemērs tam ir padomju himnas melodijas atjaunošana. Grūti noliegt, ka simboliskā soļa tālejošā jēga bija gatavot sabiedrību, lai tā asociētu mūsdienu Krieviju ar PSRS varenības laikiem, kad ar padomju valsti rēķinājās pasaule. Sabiedrība ilgojas pēc stabilitātes. Mīts par mierīgo padomju pagātni tiešām var apmierināt kādu tās daļu. Nosaucot PSRS sabrukumu par 20. gadsimta lielāko ģeopolitisko katastrofu, Krievijas valsts vadītājs apliecināja attieksmi pret sava priekšgājēja prezidenta Jeļcina politiku. Pazīstamā krievu kultūras darbiniece un publiciste Marieta Čudakova tēlaini salīdzina Jeļcina politiku pret padomisko pagātni ar galdauta noraušanu no galda. Astoņdesmito gadu beigās PSRS iesāktā staļiniskās nacionālās politikas, nacionālo attiecību deformācijas un impēriskās domāšanas kritika attīstīja krievos savdabīgu vainas un nožēlas sajūtu. Sāka brukt mīts par padomju tautu vienotību. Iespēju atbrīvoties no padomju žņaugiem pie pirmās izdevības izmantoja lietuvieši, latvieši un igauņi. PSRS sabrukums krievu sabiedrības lielākajā daļā radīja apjukumu, iekšējos kompleksus. Bija jāsaduras ar jaunu nacionālo identitāšu veidošanas nepieciešamību. Tas izraisīja pašapziņas krīzi, kas dažādām tautām izpaudās dažādi, īpaši attiecībā uz savas vēstures apzināšanos. Pēc Bordjugova domām, krieviem raksturīgi uzskatīt par krievisku visu, kas pagātnē bijis labs, jo, formāli pastāvot nāciju vienlīdzībai, praksē krievu kultūra tika uzskatīta par pārāku. Tagad krievi bija nostādīti jauna izaicinājuma priekšā.

19. gadsimta otrajā pusē franču zinātnieks Ernests Renans definēja nāciju kā dvēseli, kā garīgu principu, kas sastāv no divām daļām – kopīgām atmiņām par pagātni un vienojošu vēlmi dzīvot kopā tagadnē. Krievijas gadījumā pēc PSRS sabrukuma nācijas veidošanās pirmo daļu savā pārraudzībā pārņēmusi prezidenta Putina administrācija, tam izmantojot padomju pagātnes glorificēšanas elementus.

Vispiemērotākais un meistarīgi kultivētais padomju valsts varenības apliecinājums bija uzvaras Lielajā tēvijas karā uzsvēršana. Izvēle saistījās arī ar valsts varas centieniem stiprināt nācijas kopību. Pēc britu vēsturnieka Normana Deivisa domām, par nācijas vienotību runā ceremonijas, simboliskā māksla, vēstures interpretācija, izglītība un kopīgas kultūras veicināšana. Uzvaras sešdesmit gadu "projektā" šie elementi izpaudās skaidri. Svarīgi atzīmēt, ka līdzās iekšpolitiskajai komponentei vara orientējās arī uz ārpolitisko – kulminācijas pasākumā 9. maija svinībās bija iekļauta pasaules valstu vadītāju klātbūtne. Tā starptautiski atzītu Krievijas kā PSRS mantinieces varenību, kam attiecīgi bija jāiedarbojas uz Krievijas sabiedrību.

Bet 60 gadu senu notikumu interpretācija, īpaši attiecībā uz strīdīgi vērtējamiem faktiem, Maskavai izvērsās par sarežģītāku uzdevumu, nekā bija paredzēts. Centrālā vara nebija rēķinājusies ar risku, ka padomju režīma radītā mīta izplatīšana var pavērsties pret pašiem šīs idejas autoriem, parādot viņus nepievilcīgā gaismā. Krievijas varas elite nebija rēķinājusies ar to pasaules uzmanību, kuru attiecībā uz Otrā pasaules kara notikumiem lielā mērā izprovocēja Baltijas valstis un Polija, pieprasot Krievijai atzīt noziedzīgo rīcību pret šīm valstīm 1939. – 1945. gadā.

Propagandas mašīna darbā

Televīzija, kas mūsdienās ir galvenais propagandas rīks un kuru Krievijā gandrīz pilnībā kontrolē valsts, neērto jautājumu sakarā darīja savu darbu saskaņā ar pieciem propagandas pamatlikumiem. Pirmais – vienkāršošana, visu faktu reducēšana uz labā cīņu pret ļauno (padomju karavīrs iepretī ienaidniekam). Otrais – izkropļošana: diskreditējot, apmelojot un parodējot opozīciju (piemēram, Latvijas prezidenti, kura apšaubīja PSRS viennozīmīgo atbrīvošanas misiju). Trešais – manipulējot ar vienprātību attiecībā uz vērtībām, pierakstot tās tikai vienai pusei (piemēram, sarkanā armija kā atbrīvotāja no fašisma, bet otrs ļaunums – komunisms, pret ko cīnījās arī krievu atbrīvošanas armija ģenerāļa Vlasova vadībā,– netiek minēts). Ceturtais – vienprātības likums – viena viedokļa pasniegšana tā, it kā tas būtu vienīgais visu pareizi domājošo cilvēku viedoklis, un indivīda, kurš šaubās, pārliecināšana par pretējo, izmantojot sociālo spiedienu, psiholoģisko apstrādi (tas notiek iesaistot TV raidījumu vadītājus). Piektais – saskaņas jeb orķestrēšanas likums: bezgalīgi atkārtojot vienu ziņu dažādās variācijās un kombinācijās (piemēram, PSRS uzvarēja fašismu un atbrīvoja Eiropu).

Viens no sarežģītākajiem uzdevumiem, ar kuru saskārās Krievijas mūsdienu propagandisti, bija atrast savietojamību starp rietumvalstu kā ienaidnieka un sabiedrotā tēlu. Uzvaras svētkos tas tika darīts, pieļaujot Otrā pasaules kara pieminēšanu, lai gan prezidents Putins valstu vadītājus ielūdza uz svinībām "sakarā ar uzvaras Lielajā tēvijas karā gadadienu". Atzīstot Rietumu ieguldījumu, tika pieļauta atteikšanās no mīta, ka PSRS uzvarēja karā viena. Tomēr svinīgajā uzrunā Sarkanajā laukumā visu aicināto valstu vadītāju klātbūtnē prezidents sūtīja vecos signālus: PSRS/Krievija ir uzvarētāja karā; tai pienākas lielākie lauri; uzvarētājus nesoda. Tieši izejot no pēdējā, krievu politiskās varas elite uztver kritiku, kas izskanēja no vairāku Eiropas valstu puses, īpaši Baltijas valstīm un Polijas. Efekta mazināšanai radīja vēl vienu mītu – kāds grib nozagt mūsu (PSRS/Krievijas) uzvaru. Katra publiska PSRS izcilības apšaubīšana operatīvi tika atspēkota dažādos līmeņos, strādājot gan iekšējai, gan ārējai auditorijai. Spilgtākie piemēri parādījās saistībā ar Molotova–Ribentropa pakta ietekmi uz kara izcelšanos, Polijas un Baltijas valstu likvidēšanu, kara upuru milzīgo skaitu. Tāpat var minēt citus mītus, kurus izmanto PSRS/Krievijas tēla attīrīšanai: 1) mīts par Minhenes vienošanos kā zaļo gaismu Otrā pasaules kara sākumam un Molotova–Ribentropa paktu kā likumsakarīgu turpinājumu; 2) vecais padomju mīts par PSRS aizsardzības karu, kura taktikas elements bija robežu atbīdīšana, vienojoties ar Hitleru par ietekmes zonām; 3) Baltijas valstu pievienošanās PSRS – likumīga; 4) padomju cilvēku milzu patriotisms. Tiesa, otrais un trešais mīts ir tik bezgaumīgi, ka to komentēšana kļūst banāla, toties pirmajā un ceturtajā ir kas jauns. Minhenes vienošanos kā kara aizsācēju Putins pirmo reizi publiski pieminēja pirms tikšanās ar ASV prezidentu Džordžu Bušu Bratislavā, un, manuprāt, tā liecina par skaidru signālu – Krievija nepacietīs Otrā pasaules kara interpretāciju atšķirīgu no tās, kāda dominēja PSRS. Tas ir – nacistiskā Vācija kā agresors, PSRS kā fašisma sagrāvēja un Eiropas tautu atbrīvotāja. Ja rietumvalstis izvēlēsies likt akcentus uz "blakus parādībām", piemēram, Molotova–Ribentropa paktu, tad Krievija akcentēs rietumvalstu naidīgumu pret PSRS un atbalstu nacistiskajai Vācijai. Šajā kontekstā skatāma bijušā padomju vēstnieka VFR, agrākā PSRS kompartijas centrālkomitejas locekļa un vēsturnieka Valentīna Faļina interpretācija par britu valdības plānu "Neiedomājamais" ("Unthinkable"), kam slepenības zīmogs noņemts tikai 1999. gadā. Faļins un vēsturnieks Oļegs Ržeševskis apgalvo, ka Čērčils plānā esot paredzējis uzbrukt PSRS 1945. gada 1. jūlijā, kas apliecinot Rietumu sabiedroto patiesos nodomus un slepenās spēles ar vācu vērmahtu. Lai gan versija par "Trešo pasaules karu" plašu publicitāti neguva, tomēr var pieļaut, ka tika gatavots pamats mītam par Rietumu sazvērestību pret PSRS. Krievu vēsturnieku aprindās Faļina un Ržeševska apgalvojumi gan ir apšaubīti. Boriss Sokolovs parādīja, ka greizo secinājumu pamatā ir neatbilstošs angļu teksta tulkojums – "That is for Russians to decide. If they want total war, they are in a position to have it…", ko minētie vēsturnieki tulkojuši Gēbelsa garā: "Ja viņi vēlas totālo karu, tad viņi to dabūs." Patiesībā citātam jāskan: "Krieviem izlemt. Ja viņi vēlas totālu karu, viņi ir spējīgi uz to." Arī faktoloģiskā analīze parāda, ka plāns nebija agresīvs, bet domāts aizsardzībai padomju uzbrukuma gadījumā. Rietumu izlūkdienestiem un diplomātiem Staļina agresīvie plāni trīsdesmitajos gados un "apetītes uzlabošanās" pēc nacistiskās Vācijas sagrāves nebija noslēpums.

Atteikties no ērtās pagātnes

Staļina lomas mitoloģizēšana ir atsevišķs temats. Kārdinājumu apelēt pie vadoņa izšķirošās lomas uzvaras kaldināšanā bijis pietiekami daudz, viņa "tautu tēva" tēls aizvien nav izdzisis baiļu vai patoloģiska kolektīvā mazohisma ietekmē. Tas, ka Staļina mīta iedzīvināšana, ieskaitot pieminekļu uzstādīšanu, tomēr neīstenojās, ir zināms lakmusa papīra tests šodienas krievu sabiedrībai un tās varas pārstāvjiem. Domāju, ka nešaubīgs Staļina nosodījums Rietumos kopā ar krievu inteliģences aktīvo protestu nodrošināja to, ka diktatora nopelnus neizcēla tādā mērā, lai uzstādītu viņam pieminekļus, kas bija jau izgatavoti. Bet jāatzīmē, ka diktatora vainas nosodīšana par milzīgajiem cilvēku upuriem karā un agresīvo ārpolitiku nekļuva par oficiālo līniju. Kaut slēpts, Staļina mīts saglabājas, ja tiek uzskatīts, ka pēc kara PSRS kļuva par varenāko valsti kontinentā.

Mītu noturība ir noteikta pazīme sabiedrības attīstības pakāpei, kritiskās domāšanas klātbūtnei. Krievijas gadījumā notiek sava veida saspēle starp varas eliti un to sabiedrības daļu, kura ir atvērta manipulācijām. Situāciju var saistīt ar padomju totalitārisma tradīciju, kas izglītības jomā izpaudās arī kā kontrole pār vēsturi. Patiesu zināšanu trūkums par vēsturi un emocionāla pretestība nepatīkamajai patiesībai, ko kļūdaini mēdz dēvēt par nacionālā lepnuma aizskārumu, kopā ved pie atbalsta pagātnes pseidokonstrukcijām.

Izteikti bieži dažādos līmeņos Krievijā šogad loka vārdu savienojumu "vēstures pārrakstīšana", attiecinot to pārsvarā uz kaimiņvalstu politiķiem, vēsturniekiem, retāk piedēvējot to tautiešiem Krievijā. Centieni saglabāt padomju mitoloģizēto vēsturi kā vienīgo pieņemamo liecina par nopietnām modernizēšanās problēmām Krievijas pašreizējā varas elitē. Apšaubāmi ir arī centieni saglabāt šo mākslīgi būvēto pagātnes ainu ar ierobežotu pieeju arhīvu materiāliem.

Krievu vēsturnieks akadēmiķis Jurijs Afanasjevs uzskata, ka aizraušanās ar kara beigu un uzvaras svinēšanas motīviem, lai nostiprinātu lielvalstnieciskumu sabiedrības apziņā, ir spokains motīvs, jo reālā dzīve neliecina par Krieviju kā lielvalsti. Zaudētāja karā Vācija kļuvusi par demokrātisku labklājības valsti, tāpēc drīzāk uzdodams jautājums, kurš īsti karā ir uzvarētājs. Afanasjevaprāt, krievi vēl nejūtot vajadzību apjēgt, ko viņi svin. Ir pamats pārvērtēt 1939. – 1945. gada karu, tā sekas 20. gadsimtā, pārvērtēt padomju uzskatus par PSRS lomu pasaulē pēc 1917. gada. Bez nopietnām pārdomām par šo tematu Krievijā un ar to saistītajā pasaulē miera nebūs. No ērtiem vēstures štampiem atteikties nav viegli. Pārāk daudz cilvēku likteņu, zaudējumu, ciešanu. Tomēr nedrīkst kļūt par ikdienas apziņas ķīlniekiem, nemeklējot vēsturisko patiesību, uzsver Afanasjevs. 

Latvijas Avīze28. jūnijs, 2005

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home