Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 

Kur izklīduši «pēdējie impērijas kareivji»
VIESTURS SPRŪDE

Interfrontes aizstāvju gaitas mūsdienu Krievijā

1991. gada janvāra barikāžu atceres dienas aizvadītas, to varoņi pieminēti. Gribot negribot rodas jautājums: ko pa šiem gadiem darījis dažs uz austrumiem aizbēgušais to dienu "nevaronis" – kaut vai "melno berešu" komandētāji un viņu sabiedrotie? Izrādās, šo to par personām, kuru vārdi savulaik Latvijā simbolizēja brūkošās impērijas varu, var uzzināt internetā. Krievijas masu informācijas līdzekļos viņu vārdi izgaismojas pat biežāk, nekā varētu domāt.

"Vajātais" Kuzmins

Nav šaubu, padomju varas beigu cēlienā Baltijā "melnās beretes" darbojās saziņā ar armiju. Tās neitralitāte bija tikai šķietama. Pēdējais PSRS Baltijas kara apgabala (BKA) pavēlnieks Fjodors Kuzmins ir viens no tiem, kas vainojams 1991. gada 13. janvāra Viļņas notikumos, bet augusta puča dienās ģenerālis bija pilnvarots izveidot un vadīt ārkārtas stāvokļa komisiju Latvijā. Pučs izgāzās, bet neizskatās, ka tas būtu kaitējis Kuzmina karjerai.

Mūsdienu Krievijas presē šis vīrs ģenerālpulkveža pakāpē sastopams kā "profesors Kuzmins", "vēstures zinātņu kandidāts". Viņš dzīvo Maskavā un aktīvi darbojas atvaļināto armijas virsnieku sabiedriskajā dzīvē, ir rezerves virsnieku savienības "Megapir" padomnieks. Vēl Kuzmins ir suvoroviešu, nahimoviešu un kadetu apvienību starptautiskās asociācijas "Kadetu brālība" priekšsēdētājs.

Internetā atrodamajā oficiālajā biogrāfijā par Baltijā pavadīto laiku viņš raksta: "BKA ierados 1989. gada 13. janvārī. Dienests notika ļoti sarežģītos politiskos apstākļos. No karaspēka vadības tas prasīja milzīgas pūles un līdzdalību reģiona sabiedriski politiskajā dzīvē. Es izgāju sarežģītu vēlēšanu procedūru Rīgā, taču galu galā tiku ievēlēts par PSRS tautas deputātu. Biju Latvijas kompartijas biroja loceklis, piedalījos visu PSKP CK plēnumu darbā, sākot no 1989. gada janvāra līdz 1991. gada jūlijam. Izdabājot Baltijas nacionālistu prasībām, PSRS prezidents Gorbačovs 1991. gada augustā pēc puča atstādināja mani no amata. Mani pratināja Ģenerālprokuratūras izmeklētāji, un es saskaņā ar ģenerālprokurora lēmumu sniedzu liecības kā "Baltijas tautu brīvības žņaudzējs" to [baltiešu?] juridiskajiem pārstāvjiem. Mans deputāta statuss palīdzēja man izglābties no deportācijas un attiecīgi no izrēķināšanās Baltijā. 1991. gada rudens manā dzīvē bija ļoti sarežģīts laiks. Maskavā es biju nežēlastībā kritis komandieris, mana ģimene atradās Rīgā. Pratināšanas, draudi izrēķināties ar mani un manu ģimeni, dzīvokļa un tālāku perspektīvu trūkums pamatīgi iedragāja manu veselību."

"Miera nesējs" Mliņņiks

Par Rīgas omoniešiem dzirdēts, ka pēc 1991. gada tie karojuši Serbijā, Piedņestrā, Aizkaukāzā, Čečenijā. Ne viens vien no viņiem šajos karos kritis. Avīze "Izvestija" bijušo "melno berešu" likteni deviņdesmito gadu otrajā pusē aprakstīja tā: "Būs bezcerība un dzīvesvietas trūkums Sanktpēterburgā un Maskavā, kur Makutinovičs (Viļņas OMON komandieris) un Mliņņiks bezjēdzīgi un nežēlīgi dalīs naudu, laiku pa laikam iesaistoties šaubīgās lietās (Mliņņiku Sanktpēterburgā arestēja par televīzijas programmas "600 sekundes" redaktora Turbina viltotas darba apliecības un pistoles nēsāšanu, bet Makutinoviču iepļaukāja viņa bijušais štāba priekšnieks Razvodovs, jo bija noskaidrojies, ka pieklājīgā summa, par kuru pirmajam bija jānopērk dzīvokļi savu agrāko padoto ģimenēm, pazudusi). Būs Piedņestra – joprojām tā pati senā cīņa par slāvu cēlo ideālu aizsargāšanu pret "rumāņiem", kuras beigās veiksmīgi izveidojās nikna, nabaga un krimināla kvazivalstiņa, kur vadošo lomu spēlē vēl viens tāds atnācējs no Baltijas – Ševcovs (viņš ar uzvārdu Antjufejevs ieņem neierobežotām pilnvarām apveltīta drošības ministra posteni). Būs Abhāzija (..). Būs dienests Maskavas OMON un beigu beigās Čečenija."

Internetā var atrast fragmentus no ukraiņu nacionālista Dmitrija Korčinska grāmatas "Karš pūlī", kurā aprakstīta ukraiņu brīvprātīgo sadursme ar omoniešiem abhāzu–gruzīnu kara laikā. Agrākās "melnās beretes" varēts atpazīt pēc rupjas lamāšanās un rokudzelžiem pie jostas – cits neviens Abhāzijā tādus neesot nēsājis.

Runājot par Krievijas presē rodamiem eksomoniešiem, vispirms jāmin agrākais Rīgas OMON komandieris Česlavs Mliņņiks. Pēc augusta puča izgāšanās šis "impērijas kareivis" solīja "noslīcināt visu Rīgu asinīs". Tā vietā augusta pēdējā dienā viņam līdz ar ieroču biedriem nācās evakuēties uz Tjumeņu un kādu laiku uzturēt "kārtību" tur. Krievijas avīzes Mliņņiku dēvē par "leģendāru personību" un "bezkompromisa padomju patriotu", taču mēdz atgādināt par līdzdarbību asinsdarbos Medininkos, Abhāzijā un iespējamo saistību ar krievu demokrātes Gaļinas Starovoitovas slepkavību.

Neierasti Mliņņika vārds ieskanējās 2004. gada oktobra beigās, kad kļuva zināms, ka Krievijas Drošības padome viņu pilnvarojusi novērst iekšpolitiskus ķīviņus starptautiski neatzītajā Abhāzijas republikā. "Miera nesējs" Mliņņiks komandējumā devās kā labs vietējās situācijas zinātājs – par līdzdalību 1992./1993. gada karā viņš taču saņēma Abhāzijas augstāko apbalvojumu – Leona ordeni. Mliņņiks dzīvoja Maskavas kara apgabala sanatorijā Suhumi, un viņa darbība patiesi esot palīdzējusi samazināt politisko kaislību līmeni. Krievijas avīžnieki pēc tam sprieda, ka Abhāzijā "atjaunot tiltus varēja tikai tas, kuru samusinātie ļaudis ciena ne tikai amata pēc". Tāpēc "Česlava Genadjeviča praktiskā lauka pieredze izrādījās vairāk pieprasīta par, teiksim, kāda valsts dienesta akadēmijas beidzēja sarkano diplomu".

Pagājušā gada aprīlī Maskavas apgabala izdevumā "Moja informacionnaja gazeta" bija lasāms, ka "Česlavs Mliņņiks – Padomju Savienības varonis, bijušais Rīgas OMON komandieris" Piemaskavā apmeklējis bankas "Puškino" kausa izcīņu apvidus auto sprintā. Nonācis uzmanības centrā, savas ierašanās iemeslu viņš skaidroja tā: "Šodien es te ierados, lai tiktos ar draugiem, kopā ar viņiem justu līdzi sacensību dalībniekiem. Ir tāds teiciens: "Ģimene – sabiedrības pamatšūniņa". Es šo jēdzienu esmu sev nedaudz paplašinājis un uzskatu, ka draugi ir tāda pati pamatšūniņa. Bet, ja šiem ļaudīm ir aktīva dzīves pozīcija, ja viņiem nav vienalga, kas notiek apkārt, ja viņi ir profesionāli un uzticami, tad tā ir ļoti stipra pamatšūniņa."

Noprotams, ka Mliņņikam ir draudzīgas attiecības ar nacionālšovinistiskās Dmitrija Rogozina partijas "Rodina" pārstāvjiem. Tā kā bijušo omonieti saistībā ar lietuviešu muitnieku slepkavību Medininkos meklē Interpols, praktiski nekur citur, izņemot Krieviju, Baltkrieviju un Abhāziju, viņš nemaz nevar rādīties.

Ministrs Antjufejevs

Bijušajam Rīgas kriminālmeklēšanas priekšnieka vietniekam Vladimiram Antjufejevam, kurš arī bija saistīts ar "melnajām beretēm", laikiem mainoties, 1991. gada septembrī no Latvijas nācās aizbēgt. Ar Krievijas politiķu Viktora Alkšņa un Sergeja Baburina atbalstu Antjufejevs sāka jaunu dzīvi separātajā Piedņestras republikā jau kā Vladimirs Ševcovs. Sākotnējais vidēja ranga darbinieks vietējā drošības aparātā drīz izvirzījās, pašrocīgi izveidoja kriminālajam režīmam nepieciešamo specdienestu un aktīvi piedalījās šīs Moldovas daļas "valstiskuma" celtniecībā kā drošības lietu ministrs.

Ar turēšanos pie varas tik savdabīgā un mafiozā "valstī" Antjufejevs-Ševcovs joprojām tiek galā veiksmīgi. Ir viedoklis, ka noteicējs Piedņestrā ir tieši viņš, ne oficiālais "prezidents" Igors Smirnovs. Pirms pieciem gadiem, apsveicot Antjufejevu-Ševcovu 50 gadu jubilejā, Krievijas komunistu avīze "Zavtra" nebeidza vien jūsmot par jubilāra "patriotismu, nesalaužamo cīnītāja garu, uzticību zvērestam": "Lielisks virsnieks un kriminālizmeklēšanas operatīvais darbinieks vēl padomju Rīgā, pēc tam – nesamierināms cīnītājs pret atdzimstošo Latvijas fašismu, pēc tam Baltijas valstu specdienestu meklēts politiskais emigrants, brīvprātīgais Piedņestrā, viens no Piedņestras Moldāvijas republikas izveidotājiem, tās valsts drošības ministrs pašos dramatiskākajos un grūtākajos gados."

Ģenerāļa Ļebedja līdzgaitnieks, bijušais padomju armijas pulkvedis un agrākais Tiraspoles kara komandants Mihails Bergmans atmiņās par Piedņestrā piedzīvoto "Vadonis svešā barā" sniedz ļoti nepievilcīgu Antjufejeva darbības ainu. Bergmans apraksta, kā organizēti moldāvu "nacionālistu" uzbrukumi un zvērības, kā rīkotas provokācijas, kuru mērķis bija uzturēt karu un naidu. Tā 1992. gada 3. martā naktī tika apšaudīta atrās palīdzības automašīna, kas veda dzemdētāju. Gāja bojā vecmāte, bet grūtniece, šoferis un vēl vairāki braucēji guva ievainojumus. Separātisti tūdaļ paziņoja, ka vainīgi "moldāvu volontieri", un Dubosaru rajonā ieviesa ārkārtas stāvokli. Patiesie automašīnas apšaudītāji bija agrākie Rīgas omonieši V. Ņikitenko un S. Bubnovs. Pavēli viņiem bija devis Antjufejevs. Uzturot pastāvīgu saspīlējumu, pēdējais un viņa līdzgaitnieki varēja turpināt kontrolēt Piedņestru un nodarboties ar ļoti ienesīgo ieroču kontrabandu. "Drošības ministrs" no bijušajiem "rīdziniekiem" un viņiem līdzīgiem izveidoja īstus nāves eskadronus. To galvenie uzdevumi: "Likvidēt nevēlamos, rīkot provokācijas uz robežlīnijas, veikt diversijas savā teritorijā (piemēram, spridzināt augstsprieguma līniju balstus)."

M. Bergmana slēdziens ir šāds: "Antjufejevs-Ševcovs un viņa padotie, pirmkārt, Tiraspolē strādāja un strādā, kāda ļoti augsta Maskavas aizbildņa piesegti; otrkārt, ar savām darbībām 1992. gada pavasarī šī grupa ienesa tobrīd vētrainajos un neviena nevadītajos (bet varbūt tomēr vadītajos?) notikumos ļoti spēcīgu dezorganizējošu efektu." Var piebilst, ka Antjufejevs balotējies arī Krievijas Valsts domes vēlēšanās no liberāldemokrātu jeb žirinovskiešu saraksta. Un vēl Moldovas presē klīst baumas, ka separātās republikas likvidēšanas gadījumā viņam esot sagatavota silta vietiņa Krievijas Iekšlietu ministrijā.

Deputāts Parfjonovs

Sergejs Parfjonovs, OMON komandiera vietnieks Rīgā, bija atbildīgs par materiālo apgādi un, pēc visa spriežot, pielika savu roku arī Medininku notikumiem. Līdz ar citiem 119 Rīgas omoniešiem pēc 1991. gada augusta puča viņš nonāca Tjumeņā, taču Latvijas likumsargi ar Maskavas piekrišanu Parfjonovu apcietināja, pārveda uz Latviju, kur nespēja neko citu kā notiesāt uz četriem gadiem par dienesta pilnvaru pārsniegšanu. Parfjonovs cietumā uzturējās tikai divus gadus – tos, kurus pavadīja pirmstiesas izmeklēšanā. 1993. gada jūlijā viņu uz robežas nodeva Krievijas varas iestādēm. Pleskavas apgabalā viņš ieradās kā varonis un moceklis.

Nākamajā dienā pēc Latvijas pamešanas prezidents Boriss Jeļcins Parfjonovu jau bija apžēlojis. "Pateicībā" par to Parfjonovs septembrī kopā ar Mliņņiku vadīja vairākus desmitus bijušo Viļņas omoniešu, kuri ieradās pie Augstākās padomes ēkas Maskavā, lai Krievijas parlamenta konfliktā ar prezidentu Jeļcinu nostātos dumpinieku pusē. Kad 1993. gada 4. oktobra vakarā kļuva skaidrs, ka Jeļcinu gāzt nesanāks, "veterāni" sagrāba pāris bruņutransportieru, izlauzās cauri aplenkuma lokam un pazuda nezināmā virzienā. Kas notika pēc tam, ziņu trūkst, taču 2001. gada 7. jūlijā informācijas aģentūrā "Tjumenskaja ļiņija" lasām: "Tjumeņas pilsētas domes deputāts, bijušais Rīgas OMON komandiera vietnieks Sergejs Parfjonovs nolēmis atteikties no brauciena uz Vāciju, lai izvairītos no iespējas, ka viņu varētu arestēt Interpols. Piektdien, 20. jūlijā, viņam kopā ar deputātu grupu vajadzēja izlidot uz sadraudzības pilsētu Celli, taču pēc grupas vadītāja, pilsētas domes priekšsēdētāja vietnieka Borisa Grigorjeva lūguma dienu pirms izlidošanas Sergejs Parfjonovs savu biļeti nodeva."

No tās pašas "Tjumenskaja ļiņija" ziņas uzzināms, ka minētajā gadā Tjumeņā palikuši vien 15 agrākie Rīgas omonieši. Interpola meklētais netraucēti vadīja Krievijas Federācijas Valsts muitas komitejas Urālu reģiona Tjumeņas filiāli un pilsētas domē pildīja priekšsēdētāja vietnieka pienākumus pastāvīgajā komisijā vietējo pašvaldību jautājumos. Divus gadus vēlāk viņš atkal kandidē uz vietu Tjumeņas domē. Diemžēl internetā attiecībā uz šo personu tas arī ir pēdējais vēstījums, par ko var nešaubīties, ka runa tiešām ir par bijušo Rīgas "melno bereti", jo cilvēku ar vārdu Sergejs un uzvārdu Parfjonovs interneta ziņu avotos netrūkst. Un tas attiecas ne tikai uz šo gadījumu. Jo tālāk 1991. gads, jo grūtāk pateikt, vai attiecīgās personas tiešām ir tās, kuru sirdīs joprojām gruzd naids pret Latviju, vai tikai viņu vārdabrāļi.

Neatkarīgā Rīta Avīze  22.02.2006

  Atpakaļ   Back  

 Sākumlapa  Home