|
Par un pret mobilizāciju
Pavisam nesen sabiedrības uzmanību
piesaistīja latviešu leģiona 15. divīzijas dokumentu arhīva nonākšana
Latvijā. Kara beigās Berlīnē paslēptajiem un tikai šogad no kāda
Nīderlandes kolekcionāra par 45 tūkstošiem latu nopirktajiem leģiona
dokumentiem ir liela vērtība, jo tie dienu pa dienai dokumentē leģionāru
cīņu gaitas. Tomēr šie nebūt nav vienīgie leģiona vēstures oriģināldokumenti,
kas pēdējos gados nonākuši Latvijas arhīvu un muzeju krājumos.
Latvijas Okupācijas muzejā glabājas unikāli un līdz šim nepublicēti
leģiona ģenerālinspekcijas štāba materiāli, kas atklāj dažādu vācu
un latviešu iestāžu lomu leģiona veidošanā, kā arī sniedz vērtīgas
ziņas par sabiedrības noskaņojumu un arī pretestību mobilizācijai.
To vidū ir arī ģenerālinspekcijas štāba inspekcijas daļas mape
"Lieta nr. 70. Anonīmais pasts".
Leģiona ģenerālinspekcija
Leģiona ģenerālinspekciju sāka veidot 1943. gada aprīlī ar latviešu
SS brīvprātīgo leģiona ģenerālinspektoru Rūdolfu Bangerski priekšgalā.
Viņa pienākumi un tiesības kara laikā gan tā arī nekad netika
rakstiski fiksētas, tāpat nebija arī izstrādāti un oficiāli
apstiprināti leģiona ģenerālinspekcijas štāba štati.
Līdzšinējos leģiona vēstures apcerējumos par štāba uzbūvi varam
atrast visai skopas ziņas. Štābs darbību visplašāk izvērsa 1944.
gada vasarā, kad kopā ar tam pakļauto papildinājumu pārvaldi un
sevišķo kara tiesu aizņēma trīs stāvus ēkā Rīgā, Ullerspergera
(Andreja Pumpura) ielā 6. Ģenerālinspekcijas štāba priekšniekam (līdz
1944. gada vasarai pulkvedis Aleksandrs Plensners, vēlāk virspulkvedis
Arturs Silgailis) bija pakļautas administratīvā personāla,
inspekcijas, aprūpes, tieslietu, sanitārā, veterinārā un saimniecības
daļa. Līdz mūsdienām saglabātajā mapē "Lieta nr. 70. Anonīmais
pasts" atrodamie dokumenti (dažāda veida vēstules un ziņojumi,
nacionālās un komunistiskās pretošanās kustības nelegālie
izdevumi, ģenerālinspekcijas štāba virsnieku atzīmes) tapuši laikā
no 1943. gada 12. oktobra līdz 1944. gada 2. oktobrim.
"Uzglabāt pie vēstures materiāliem!"
Vairākums Latvijas iedzīvotāju apzinājās padomju režīma atgriešanās
draudus. Tāpēc viņi pakļāvās vācu okupācijas varas ar latviešu
pašpārvaldes un atsevišķu augstāko latviešu virsnieku starpniecību
īstenotajai mobilizācijai, kuru šodien no starptautisko tiesību
viedokļa vērtējam kā pretlikumīgu. Tomēr daudzi centās no mobilizācijas
izvairīties vai pat dezertēja.
Par to liecina arī nelegālie izdevumi "Latvija", "Lāčplēsis"
un "Par Latviju", kas aicināja saglabāt tautas dzīvo spēku
un nosodīja latviešu sadarbošanos ar okupantiem. Vairākus no tiem
latviešu policija bija atradusi Rīgas ielās, un Rīgas prefekts
Roberts Štiglics "informācijas nolūkā" tos nosūtīja uz
leģiona štābu.
Kāds laikraksta "Tēvija" lasītājs R. Bangerskim bija atsūtījis
raksta "Boļševiki slepkavo latviešu strādājošos"
izgriezumu. Nodzeltējušajā avīzes fragmentā vēstīts par Doma
laukumā atkritumu urnā padomju pagrīdnieku ievietotā spridzekļa
eksploziju 1943. gada 15. novembra rītā, kurā gāja bojā trīs un
ievainojumus guva divi civiliedzīvotāji. Izgriezumam klāt bija
pievienota anonīma vēstule ar īsu tekstu mašīndrukā: "Viņi
noslepkavoja trīs, bet cik gan Jūs, ja drīkstam zināt, Volchovas
purvos?" Uz vēstules oriģināla šodien varam lasīt R. Bangerska
1943. gada 16. novembrī rakstīto rezolūciju: "Kā vislielākās
muļķības izpausmes dokumentu uzglabāt pie vēstures materiāliem."
"Kareivis J. Saprātiņš" un citi autori
Ģenerālinspektoram bijis jāuzklausa visdažādākās sūdzības, piemēram,
par vācu karavīru un vlasoviešu veiktajām Vidzemes bēgļu māju
izlaupīšanām, Gaujienas baznīcas saspridzināšanu, leģiona vienību
un latviešu civiliedzīvotāju nosūtīšanu uz Vāciju, par nejēdzībām
iesaukšanā, jo leģionā mobilizējot pārsvarā nemantīgos, bet bagātākie
atpērkas un iegūst "neatvietojamo" (UK) statusu. Anonīmie
rakstītāji ierosināja "darīt galu latviešu zemes izputināšanai",
"vākt ārā latviešus no Hitlera SS", norādīja, ka
"policijas iecirkņos karam spējīgu virsnieku vietnieku, seržantu
un kaprāļu ir vairāk nekā frontē", ka "nabagie karo un
bagātie sēž aizmugurē" un tamlīdzīgi.
Starp dokumentiem lasāmas arī denunciācijas par dezertieru slēpšanu,
minot viņu vārdus un norādot uzturēšanās vietas. To vidū ir arī
sūdzība par slavenā latviešu diriģenta Teodora Reitera dēlu Leonu,
kuru slēpjot Rīgas Operas vadība un tāpēc "kauns visai
Latvijas mākslai slēpt tagad Latvijas grūtās dienās savā pajumtē
gļēvu dezertieri". Sūdzējās arī par šoferiem un dzelzceļniekiem,
kuri izvairoties no dienesta frontē, bet vienlaikus uzdzīvojot ar
ielasmeitām, kuras ir slimas ar sifilisu, par komunistiski noskaņotām
personām, kuras demonstratīvi nēsājot sarkanas krāsas apģērbu,
"lai godam sagaidītu sarkano armiju".
Kāda 1944. gada 18. jūnijā tapusi vēstule bija parakstīta vairāku
aktīvo un kritušo kareivju māšu uzdevumā, pieprasot "taisnību
un Tēvijas drošību" un protestējot, ka viņu dēli paņemti no
skolas sola un neapmācīti nosūtīti uz fronti, bet citi tajā pašā
laikā "ar dokumentiem apbruņojušies par neaizskaramību turpina
dzīvot priekā". R. Bangerski pat aicināja "iziet pastaigā
nakts laikā", lai redzētu, ka "daudzi jo daudzi mitinās vai
nu pie savām līgavām, vai sava tēva malkas šķūņos". Daudzas
R. Bangerskim adresētas vēstules bija parakstītas ar vārdiem
"Kareivis J. Saprātiņš", "Kāds Jūsu karavīrs",
"Latvietis", "Leģionārs", "Latvijas atbrīvotājs
1918. g.", "1941. g. partizānu vadītājs", "Brīvās
Latvijas latvieši", spilgti paužot autoru pārliecību un pat zināmu
ironiju. Materiālu vidū izceļas arī "dzejmeistara Ritmiņa"
un "mākslinieka Salutaura" pretvācu rīmes un zīmējumi,
kas bija vērsti pret mobilizāciju leģionā. 1944. gada 20. jūnija vēstulē
leģiona bijušo 1. un 2. (39. un 40. U. N.) latviešu kājnieku
pulku virsnieki un kareivji solīja "nolikt ieročus", ja
neveiks vispārēju mobilizāciju un mežu tīrīšanu.
"Ņem tēvu zeme, tavs esmu viss!"
Ģenerālinspektoram adresētajos sūtījumos atrodamas arī pretēja
rakstura vēstules, kurās izteikta gatavība cīnīties pret uzbrūkošo
sarkano armiju un pausts atbalsts viņam kā augstākajam latviešu
komandierim.
Ziedonis Grāps no Kabiles "Aļņiem" 1944. gada 21. jūnijā
raksta: "Mēs alkstam pēc cīņām. Ar ilgām daudzi jaunekļi
gaida, kad viņus sauks tēvuzemes sargu rindās. Mēs nelolojam iet
karavīru gaitās, lai meklētu piedzīvojumus un dēkas [..] Atmiņā
mums rēgojās baigais gads ar drūmāko dienu mūsu, latviešu, dzīvē.
Un, šo gadu atceroties, mūsu pirksti savelkas dūrē [..], tādēļ mēs
ilgojamies leģionāra vārda, tādēļ mēs sakām: "Ņem tēvu
zeme, tavs esmu viss!""
Pie atsevišķām vēstulēm pats R. Bangerskis atzīmējis, ka
"tajās jau ir daļa taisnības". Kādā citā vēstulē ar
virsrakstu "Dariet kaut ko tautas labā!" skaidri pateikts:
"Vāci latviešu tautai nav neko pat solījuši, bet daudz prasījuši,
patvarīgi ņēmuši, pazeminājuši tautas godu un iemantojuši arī
naidu. Sakarā ar iespējamo mobilizāciju mēs prasām lai dod mums
suverēno latviešu valsti. Lai likvidē nosaukumu "Latviešu brīvprātīgo
SS leģions", kas mums ir svešs un nemīlams, bet tā vietā dod
Latvijas armiju."
Lūk, ko rakstīja kāds anonīms autors, atsaucoties uz R. Bangerska
uzsaukumu "Tautieši" (publicēts laikrakstā "Tēvija"
1943. gada oktobrī), kas aicināja visus spēkus ziedot cīņā pret boļševismu:
"Kādēļ ir vajadzīga šāda laipošana un faktu viltošana, un vācu
vara neizdara savā vārdā oficiālu mobilizāciju? Lūk, kādēļ: vācieši
negrib visas pasaules priekšā rādīt, ka viņi mobilizē okupētas
zemes iedzīvotājus [..] Mūsu lozungam jābūt: kara dienestu var pildīt
vienīgi brīvas zemes pilsoņi. Ja stāvoklis prasa, ka latviešu
tautai tomēr jāķeras pie ieročiem, tad ir tikai viena izeja:
Latvijas patstāvība tiek pasludināta reizē ar aicinājumu pie ieročiem."
Šī dokumentu kopa sniedz tikai nelielu ieskatu sabiedrības uzskatos
un būtu pārsteidzīgi no tās izdarīt visaptverošus secinājumus.
Vienlaikus šie materiāli var noderēt kā interesants avots kara laika
ikdienas dzīves izpētei, papildinot jau zināmos oficiālos leģiona vēstures
dokumentus.
***
- 1944. gada jūlijā izsludinātā
totālā mobilizācija paredzēja iesaukt visus 1906. 1928. gadā
dzimušos Latvijas vīriešus.
- No 1943. gada marta līdz 1944. gada februārim iesaukšanai bija pakļauti
101 918, no kuriem uz mobilizāciju ieradās 85 869, bet izvairījās 18
156 cilvēki.
- Pēc leģiona ģenerālinspekcijas datiem, 1944. gada 1. jūlijā Vācijas
bruņotajos spēkos bija iesaistīti 110 294 latviešu karavīri.
10.03.2006
|