Otrais pasaules karš

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas| | Prese |

 Sākumlapa Home

 
Par un pret mobilizāciju

Pavisam nesen sabiedrības uzmanību piesaistīja latviešu leģiona 15. divīzijas dokumentu arhīva nonākšana Latvijā. Kara beigās Berlīnē paslēptajiem un tikai šogad no kāda Nīderlandes kolekcionāra par 45 tūkstošiem latu nopirktajiem leģiona dokumentiem ir liela vērtība, jo tie dienu pa dienai dokumentē leģionāru cīņu gaitas. Tomēr šie nebūt nav vienīgie leģiona vēstures oriģināldokumenti, kas pēdējos gados nonākuši Latvijas arhīvu un muzeju krājumos.

Latvijas Okupācijas muzejā glabājas unikāli un līdz šim nepublicēti leģiona ģenerālinspekcijas štāba materiāli, kas atklāj dažādu vācu un latviešu iestāžu lomu leģiona veidošanā, kā arī sniedz vērtīgas ziņas par sabiedrības noskaņojumu un arī pretestību mobilizācijai. To vidū ir arī ģenerālinspekcijas štāba inspekcijas daļas mape "Lieta nr. 70. Anonīmais pasts".

Leģiona ģenerālinspekcija

Leģiona ģenerālinspekciju sāka veidot 1943. gada aprīlī ar latviešu SS brīvprātīgo leģiona ģenerālinspektoru Rūdolfu Bangerski priekšgalā. Viņa pienākumi un tiesības kara laikā gan tā arī nekad netika rakstiski fiksētas, tāpat nebija arī izstrādāti un oficiāli apstiprināti leģiona ģenerālinspekcijas štāba štati.

Līdzšinējos leģiona vēstures apcerējumos par štāba uzbūvi varam atrast visai skopas ziņas. Štābs darbību visplašāk izvērsa 1944. gada vasarā, kad kopā ar tam pakļauto papildinājumu pārvaldi un sevišķo kara tiesu aizņēma trīs stāvus ēkā Rīgā, Ullerspergera (Andreja Pumpura) ielā 6. Ģenerālinspekcijas štāba priekšniekam (līdz 1944. gada vasarai pulkvedis Aleksandrs Plensners, vēlāk virspulkvedis Arturs Silgailis) bija pakļautas administratīvā – personāla, inspekcijas, aprūpes, tieslietu, sanitārā, veterinārā un saimniecības daļa. Līdz mūsdienām saglabātajā mapē "Lieta nr. 70. Anonīmais pasts" atrodamie dokumenti (dažāda veida vēstules un ziņojumi, nacionālās un komunistiskās pretošanās kustības nelegālie izdevumi, ģenerālinspekcijas štāba virsnieku atzīmes) tapuši laikā no 1943. gada 12. oktobra līdz 1944. gada 2. oktobrim.

"Uzglabāt pie vēstures materiāliem!"

Vairākums Latvijas iedzīvotāju apzinājās padomju režīma atgriešanās draudus. Tāpēc viņi pakļāvās vācu okupācijas varas ar latviešu pašpārvaldes un atsevišķu augstāko latviešu virsnieku starpniecību īstenotajai mobilizācijai, kuru šodien no starptautisko tiesību viedokļa vērtējam kā pretlikumīgu. Tomēr daudzi centās no mobilizācijas izvairīties vai pat dezertēja.

Par to liecina arī nelegālie izdevumi "Latvija", "Lāčplēsis" un "Par Latviju", kas aicināja saglabāt tautas dzīvo spēku un nosodīja latviešu sadarbošanos ar okupantiem. Vairākus no tiem latviešu policija bija atradusi Rīgas ielās, un Rīgas prefekts Roberts Štiglics "informācijas nolūkā" tos nosūtīja uz leģiona štābu.

Kāds laikraksta "Tēvija" lasītājs R. Bangerskim bija atsūtījis raksta "Boļševiki slepkavo latviešu strādājošos" izgriezumu. Nodzeltējušajā avīzes fragmentā vēstīts par Doma laukumā atkritumu urnā padomju pagrīdnieku ievietotā spridzekļa eksploziju 1943. gada 15. novembra rītā, kurā gāja bojā trīs un ievainojumus guva divi civiliedzīvotāji. Izgriezumam klāt bija pievienota anonīma vēstule ar īsu tekstu mašīndrukā: "Viņi noslepkavoja trīs, bet cik gan Jūs, ja drīkstam zināt, Volchovas purvos?" Uz vēstules oriģināla šodien varam lasīt R. Bangerska 1943. gada 16. novembrī rakstīto rezolūciju: "Kā vislielākās muļķības izpausmes dokumentu uzglabāt pie vēstures materiāliem."

"Kareivis J. Saprātiņš" un citi autori…

Ģenerālinspektoram bijis jāuzklausa visdažādākās sūdzības, piemēram, par vācu karavīru un vlasoviešu veiktajām Vidzemes bēgļu māju izlaupīšanām, Gaujienas baznīcas saspridzināšanu, leģiona vienību un latviešu civiliedzīvotāju nosūtīšanu uz Vāciju, par nejēdzībām iesaukšanā, jo leģionā mobilizējot pārsvarā nemantīgos, bet bagātākie atpērkas un iegūst "neatvietojamo" (UK) statusu. Anonīmie rakstītāji ierosināja "darīt galu latviešu zemes izputināšanai", "vākt ārā latviešus no Hitlera SS", norādīja, ka "policijas iecirkņos karam spējīgu virsnieku vietnieku, seržantu un kaprāļu ir vairāk nekā frontē", ka "nabagie karo un bagātie sēž aizmugurē" un tamlīdzīgi.

Starp dokumentiem lasāmas arī denunciācijas par dezertieru slēpšanu, minot viņu vārdus un norādot uzturēšanās vietas. To vidū ir arī sūdzība par slavenā latviešu diriģenta Teodora Reitera dēlu Leonu, kuru slēpjot Rīgas Operas vadība un tāpēc – "kauns visai Latvijas mākslai slēpt tagad Latvijas grūtās dienās savā pajumtē gļēvu dezertieri". Sūdzējās arī par šoferiem un dzelzceļniekiem, kuri izvairoties no dienesta frontē, bet vienlaikus uzdzīvojot ar ielasmeitām, kuras ir slimas ar sifilisu, par komunistiski noskaņotām personām, kuras demonstratīvi nēsājot sarkanas krāsas apģērbu, "lai godam sagaidītu sarkano armiju".

Kāda 1944. gada 18. jūnijā tapusi vēstule bija parakstīta vairāku aktīvo un kritušo kareivju māšu uzdevumā, pieprasot "taisnību un Tēvijas drošību" un protestējot, ka viņu dēli paņemti no skolas sola un neapmācīti nosūtīti uz fronti, bet citi tajā pašā laikā "ar dokumentiem apbruņojušies par neaizskaramību turpina dzīvot priekā". R. Bangerski pat aicināja "iziet pastaigā nakts laikā", lai redzētu, ka "daudzi jo daudzi mitinās vai nu pie savām līgavām, vai sava tēva malkas šķūņos". Daudzas R. Bangerskim adresētas vēstules bija parakstītas ar vārdiem "Kareivis J. Saprātiņš", "Kāds Jūsu karavīrs", "Latvietis", "Leģionārs", "Latvijas atbrīvotājs 1918. g.", "1941. g. partizānu vadītājs", "Brīvās Latvijas latvieši", spilgti paužot autoru pārliecību un pat zināmu ironiju. Materiālu vidū izceļas arī "dzejmeistara Ritmiņa" un "mākslinieka Salutaura" pretvācu rīmes un zīmējumi, kas bija vērsti pret mobilizāciju leģionā. 1944. gada 20. jūnija vēstulē leģiona bijušo 1. un 2. (39. un 40. – U. N.) latviešu kājnieku pulku virsnieki un kareivji solīja "nolikt ieročus", ja neveiks vispārēju mobilizāciju un mežu tīrīšanu.

"Ņem tēvu zeme, tavs esmu viss!"

Ģenerālinspektoram adresētajos sūtījumos atrodamas arī pretēja rakstura vēstules, kurās izteikta gatavība cīnīties pret uzbrūkošo sarkano armiju un pausts atbalsts viņam kā augstākajam latviešu komandierim.

Ziedonis Grāps no Kabiles "Aļņiem" 1944. gada 21. jūnijā raksta: "Mēs alkstam pēc cīņām. Ar ilgām daudzi jaunekļi gaida, kad viņus sauks tēvuzemes sargu rindās. Mēs nelolojam iet karavīru gaitās, lai meklētu piedzīvojumus un dēkas [..] Atmiņā mums rēgojās baigais gads ar drūmāko dienu mūsu, latviešu, dzīvē. Un, šo gadu atceroties, mūsu pirksti savelkas dūrē [..], tādēļ mēs ilgojamies leģionāra vārda, tādēļ mēs sakām: "Ņem tēvu zeme, tavs esmu viss!""

Pie atsevišķām vēstulēm pats R. Bangerskis atzīmējis, ka "tajās jau ir daļa taisnības". Kādā citā vēstulē ar virsrakstu "Dariet kaut ko tautas labā!" skaidri pateikts: "Vāci latviešu tautai nav neko pat solījuši, bet daudz prasījuši, patvarīgi ņēmuši, pazeminājuši tautas godu un iemantojuši arī naidu. Sakarā ar iespējamo mobilizāciju mēs prasām – lai dod mums suverēno latviešu valsti. Lai likvidē nosaukumu "Latviešu brīvprātīgo SS leģions", kas mums ir svešs un nemīlams, bet tā vietā dod Latvijas armiju."

Lūk, ko rakstīja kāds anonīms autors, atsaucoties uz R. Bangerska uzsaukumu "Tautieši" (publicēts laikrakstā "Tēvija" 1943. gada oktobrī), kas aicināja visus spēkus ziedot cīņā pret boļševismu: "Kādēļ ir vajadzīga šāda laipošana un faktu viltošana, un vācu vara neizdara savā vārdā oficiālu mobilizāciju? Lūk, kādēļ: vācieši negrib visas pasaules priekšā rādīt, ka viņi mobilizē okupētas zemes iedzīvotājus [..] Mūsu lozungam jābūt: kara dienestu var pildīt vienīgi brīvas zemes pilsoņi. Ja stāvoklis prasa, ka latviešu tautai tomēr jāķeras pie ieročiem, tad ir tikai viena izeja: Latvijas patstāvība tiek pasludināta reizē ar aicinājumu pie ieročiem."

Šī dokumentu kopa sniedz tikai nelielu ieskatu sabiedrības uzskatos un būtu pārsteidzīgi no tās izdarīt visaptverošus secinājumus. Vienlaikus šie materiāli var noderēt kā interesants avots kara laika ikdienas dzīves izpētei, papildinot jau zināmos oficiālos leģiona vēstures dokumentus.

***
- 1944. gada jūlijā izsludinātā totālā mobilizācija paredzēja iesaukt visus 1906. – 1928. gadā dzimušos Latvijas vīriešus.
- No 1943. gada marta līdz 1944. gada februārim iesaukšanai bija pakļauti 101 918, no kuriem uz mobilizāciju ieradās 85 869, bet izvairījās 18 156 cilvēki.
- Pēc leģiona ģenerālinspekcijas datiem, 1944. gada 1. jūlijā Vācijas bruņotajos spēkos bija iesaistīti 110 294 latviešu karavīri.

Mājas Viesis   10.03.2006

  Atpakaļ   Back  

 Sākumlapa   Home