1939. gada 23. augustā noslēgtais Molotova – Ribentropa pakts bija prettiesisks un cinisks darījums, izlīgums uz trešo valstu rēķina. Tas iededza zaļo gaismu Otrajam pasaules karam, sadalot Austrumeiropu vācu un krievu ietekmes zonās. Somija, Latvija, Igaunija, Austrumpolija un Besarābija nonāca padomju, bet Lietuva un Rietumpolija vācu "interešu sfērā". Bez Padomju Savienības un Vācijas noziedzīgās vienošanās nebūtu iespējama desmit mēnešus vēlāk notikusī Baltijas valstu pilnīgā okupācija.

1939. gada 1. septembrī Vācija iesāka karu Eiropā un kopā ar Padomju Savienību likvidēja Poliju kā neatkarīgu valsti. Polijas pazušana no kontinenta politiskās kartes jūtami mainīja Baltijas valstu vietu Austrumeiropas starptautisko attiecību sistēmā. Turpmāk tām bija manāmi sarežģītāk turpināt iepriekšējo uz neitralitāti orientēto ārpolitisko līniju. Stipri samazinājās arī diplomātiskās manevrēšanas iespējas. Latvija, Igaunija un Lietuva (to iekļāva padomju interešu sfērā 1939. gada 28. septembrī) bija nonākušas bezizejas stāvoklī, tādēļ neatkarības zaudēšana vairs bija tikai laika jautājums.

Nervu karš

Baltijas valstu ārpolitikas vadītāji nebija savu uzdevumu augstumos, nespējot atrisināt radušās problēmas. Lai gan politiķu rīcībā bija informācija par Molotova – Ribentropa paktu, viņi pietiekami intensīvi nemeklēja valstu neatkarības saglabāšanas iespējas. Baltijas valstu ārpolitiskajā kursā sāka dominēt piekāpšanās PSRS spēka spiedienam. Izvēli par labu šādai politikai tās izdarīja 1939. gada septembra beigās un oktobra sākumā, kad Padomju Savienība bija sakoncentrējusi karaspēku pie Baltijas valstu robežām un tām daudēja tūlītējs padomju karaspēka iebrukums.

1939. gada 25. septembrī padomju diktators Josifs Staļins sarunā ar Vācijas sūtni Padomju Savienībā Fridrihu Verneru fon der Šulenburgu ierosināja Vācijai nesaglabāt "kā patstāvīgu valsti apcirpto Poliju" un apmaiņā pret Ļubļinas vojevodisti un daļu no Varšavas vojevodistes atteikties no Lietuvas PSRS labā. Vācijas piekrišanas gadījumā Maskava "tūlīt stātos pie Baltijas valstu problēmas atrisināšanas saskaņā ar 23. augusta protokolu un gaida (..) no vācu valdības neapstrīdamu atbalstu".

Par pirmo upuri izraudzīja Igauniju, kuras ārlietu ministru Karlu Selteru uzaicināja ierasties Maskavā, lai it kā parakstītu tirdzniecības līgumu. 24. septembrī uzsāktajās sarunās padomju ārlietu tautas komisārs Vjačeslavs Molotovs uzbruka Igaunijai, ka tā ļāvusi no Tallinas ostas aizbēgt internētajai poļu zemūdenei "Orzel", kas var "apdraudēt padomju floti". Padomju puse pieprasīja, lai igauņi noslēdz ar PSRS militāru savienību vai savstarpējās palīdzības paktu, atteikšanās gadījumā piedraudot lietot pret Igauniju spēku. Pēc dažām dienām – 27. septembrī, kad K. Selters no jauna bija atgriezies Maskavā (25. septembrī viņš devās atpakaļ uz Tallinu, lai informētu valdību par radušos situāciju), Padomju Savienība, lai šantažētu Igauniju un piespiestu to pieņemt vēl tālejošākas padomju prasības, inscenēja veca padomju tankkuģa "Metalist" nogremdēšanu Narvas līcī. Igauņu delegācijai paziņoja, ka to izdarījusi nezināma zemūdene. Igauņi izvērsto nervu karu sākumā izturēja un mēgināja nepadoties. Jaunie padomju priekšlikumi paredzēja, ka Igaunijai uz laiku, kamēr Eiropā norisinās karš, jāpiešķir Padomju Savienībai tiesības izvietot tās teritorijā 35 tūkstošus padomju karavīru, lai "novērstu Igaunijas vai Padomju Savienības iesaistīšanu karā, kā arī aizsargātu iekšējo kārtību Igaunijā". Igaunijas ārlietu ministrs principā noraidīja šos priekšlikumus, jo viņa skatījumā to īstenošana nozīmētu viņa valsts militāro okupāciju. Sarunu pieraksts liecina, ka V. Molotovam nekas cits neatlika kā saskaņā ar iepriekš izstrādātu scenāriju pieiet pie telefona un uzaicināt J. Staļinu piedalīties sarunās: "Biedri Staļin, atnāc. Pie manis ir Seltera kungs un citi igauņu kungi. Viņi iebilst pret mūsu jaunajiem priekšlikumiem. Sauc to par okupāciju un citiem briesmīgiem vārdiem. Atnāc palīdzēt viņus pārliecināt (..)". Sarunu turpinājumā igauņi bija spiesti kapitulēt, panākot vienīgi nelielas izmaiņas padomju priekšlikumos.

Gandrīz vienlaikus Maskavā notika arī PSRS un Vācijas sarunas, kas noslēdzās 28. septembrī ar līguma par robežu un draudzību parakstīšanu, kuru pavadīja vairāki dažādas slepenības pakāpes protokoli. Tiekoties ar vācu ārlietu ministru Joahimu fon Ribentropu, J. Staļins neslēpa agresīvos nodomus pret Baltijas valstīm, norādot, ka Igaunija ir jau piekritusi noslēgt savstarpējās palīdzības līgumu ar PSRS, bet, ja Latvija pretosies, "sarkanā armija ar to izrēķināsies visīsākajā laikā". Vācu puse iestājās, lai "Baltijas jautājumu" atrisinātu pakāpeniski, uzreiz tās pilnībā neokupējot. J. Staļins apsolīja J. fon Ribentropam īstenot pakāpenisku iespiešanos Baltijā un pagaidām atstāt Latvijai, Lietuvai un Igaunijai neatkarību, neizslēdzot iespēju, ka nākotnē šīs valstis nonāks PSRS sastāvā.

Nāves spriedums Baltijas valstu neatkarībai

Savu agresīvo nostāju un apņemšanos neievērot starptautisko tiesību normas un lietot spēku padomju puse apstiprināja arī Maskavas sarunās ar Latvijas pārstāvjiem par savstarpējās palīdzības līguma noslēgšanu, kas iesākās 1939. gada 2. oktobrī. Nākamajā dienā Latvijas ārlietu ministrs Vilhelms Munters informēja valdību: J. Staļins viņam teicis, ka "vāciešu dēļ mēs varam jūs okupēt", kā arī piedraudot norādījis uz iespēju PSRS paņemt "teritoriju ar krievu mazākumtautību". Latvijas valdība nolēma kapitulēt un piekrist Padomju Savienības prasībām, ielaižot tās karaspēku savā teritorijā. Izšķirošo lēmumu, kas izrādījās tik liktenīgs Latvijas neatkarībai, Ministru kabinets pieņēma 3. oktobra ārkārtas sēdē. Otra alternatīva bija karot, jo tūlīt sekotu padomju uzbrukums. Par šādu iespēju Kārļa Ulmaņa valdība neizšķīrās tautas dzīvā spēka saglabāšanas interesēs.

1939. gada 28. septembrī Igaunija, bet 5. un 10. oktobrī Latvija un Lietuva parakstīja uzspiestos savstarpējās palīdzības līgumus, kuru galvenais mērķis bija iznīcināt Baltijas valstis. Saskaņā ar šiem līgumiem PSRS ieveda Baltijā noteiktu karaspēka kontingentu, ierīkoja sauszemes, gaisa un jūras karaspēka bāzes. Šie līgumi ievadīja Baltijas valstu neatkarības gala sākumu un bija 1940. gada jūnija notikumu prelūdija. Līdz pilnīgai okupācijai šīs valstis zaudēja neitralitāti ārpolitikā, nokļuva PSRS varā un būtībā pārvērtās par tās protektorātiem. Neko šajā ziņā nemainīja ne pieminētajos līgumos uzsvērtā "valstiskās neatkarības atzīšana", ne "neiejaukšanās pretējās puses iekšējās lietās", ne arī atsaukšanās uz 1920. gada miera līgumiem vai noslēgtajiem neuzbrukšanas līgumiem.

Vēsturiskā atskatā īpašus pārmetumus pelnījis Latvijas ārlietu ministrs V. Munters, kurš, parakstot bāzu līgumu, nebija uzmanīgs. Kā gan varēja, piemēram, nepamanīt līguma 6. panta dīvaino formulējumu, kas būtībā liedza Latvijai, ja to nevēlas Padomju Savienība, vispār jebkad no šā līguma atbrīvoties? "Šis pakts ir spēkā desmit gadus, pie kam gadījumā, ja viena no līdzējām pusēm neatzīst par vajadzīgu uzteikt šo paktu vienu gadu pirms termiņa notecēšanas, tas automātiski paliek spēkā uz turpmākajiem desmit gadiem."

No starptautisko tiesību viedokļa līgumus, kuri slēgti par savstarpējo palīdzību starp tik nevienlīdzīgi spēcīgām pusēm (lielvalsti un mazām un vājām valstīm), grūti ir uzskatīt par leģitīmiem. Latvijas, Lietuvas un Igaunijas vadības piekāpšanos PSRS toreiz uztvēra kā "varmācīgi uzspiestu aktu". Tomēr tās centās lojāli izpildīt bāzu līgumus, naivi cerot, ka to darīs arī Padomju Savienība. Maskavai šie līgumi bija vajadzīgi, lai Baltijas valstis pilnīgi iznīcinātu. Tieši PSRS 1940. gada vasarā, izvirzot ultimātus Lietuvas, Latvijas un Igaunijas valdībām, pilnīgi okupējot Baltijas valstis, organizējot tajās šķietamas vēlēšanas un inscenējot to "labprātīgu" pievienošanos Padomju Savienībai, ne vien atklāti lauza šos līgumus, bet arī rupji pārkāpa moderno starptautisko tiesību pamatprincipu – suverenitātes principu, tautu pašnoteikšanās tiesības un aizliegumu lietot spēku.

2004. gada 01. oktobris