1939.gada 23.augusts. Molotova-Ribentropa pakts. Austrumeiropas sadale divu necilvēcīgu režīmu starpā. Šogad attiecīgajā datumā pakta 65.gadadiena. Runāt, nerunāt? Vai vispār vērts atcerēties? Fakts tāds, ka šis pakts joprojām ir dzīvs. Ciktāl zināms šo rindu autoram, Vācijai nav iebildumu pārvilkt svītru šim līgumam (atzīt to par spēkā neesošu kopš parakstīšanas brīža). Problēma joprojām ir austrumos no Latvijas, Krievijā.

Mūsu lielais austrumu kaimiņš, kā politkorektuma dēļ Krieviju mīl dēvēt Latvijas reptiļprese, pietiekami bieži licis saprast, ka Latvijas neatkarību uzskata par nepatīkamu pārpratumu. Pat ja tā atguvusi neatkarību, tad tai tomēr jābūt Krievijas ietekmes sfērā. Pēdējo reizi to diezgan caurspīdīgi lika saprast Krievijas aizsardzības ministrs Sergejs Ivanovs, Sanktpēterburgā tiekoties ar savu ASV kolēģi Donaldu Ramsfeldu 13. augustā. Vai tad NATO lidmašīnas virs Baltijas varot novērst pasaules teroru? Kāpēc jāšķiež NATO valstu nodokļu maksātāju līdzekļi šādiem lidojumiem?

Piekrītu, laikam jau šie lidojumi nevar novērst terorismu, tomēr tie piespiež mūsu dārgo austrumu kaimiņu (vai redzat, es arī esmu kļuvis politkorekts!) mazliet uzmanīgāk izvēlēties savu kara lidmašīnu lidojumu maršrutus. Tikai pāris nedēļas pirms NATO lidmašīnu patruļlidojuma sākuma kāda krievu lidmašīna (nu, protams, tīri nejauši) ielauzās Igaunijas gaisa telpā un atkal tīri nejauši, tikai dažu simtu metru attālumā pārlidoja Igaunijas Valsts prezidenta ārpilsētas mītni Kadriorgu Tallinas pievārtē. NATO lidmašīnas virs Baltijas valstīm ir vislabākais garants šādu "nejaušību" novēršanai.

Dzirdēti apgalvojumi, ka Molotova-Ribentropa pakts ir sena lieta, kuru vairs nav vērts cilāt. Bez tam PSRS Tautas deputātu kongress jau esot nosodījis šo paktu. Lieta tomēr nav tik vienkārša. "Nosodīt" vēl nenozīmē noliegt to un tā izraisītās sekas. Būtu pareizāk šo paktu pasludināt par spēkā neesošu kopš tā parakstīšanas brīža, tāpat kā četras lielvalstis (Vācija, Itālija, Anglija, Francija) to pirms kādiem gadiem izdarīja ar 1938.gada Minhenes vienošanos. Līgumu var atzīt par spēkā neesošu tikai uz visu tā parakstītāju vienošanās pamata. Krievija neizrāda vēlmi to darīt.

Vēl vairāk. Nupat kārtējo reizi Krievija lika saprast, ka tā aizvien vairāk attālinās pat no PSRS Tautas deputātu kongresa pozīcijām. Pēc vairāk nekā desmit gadu ilgas poļu virsnieku slepkavības lietas izmeklēšanas (Katiņas traģēdija) Krievija paziņoja, ka pieliek tai punktu un noilguma dēļ nevienu slepkavības līdzdalībnieku netiesās. Tas izraisīja visai asu reakciju Polijā, kura pilnīgi pamatoti uzskata Katiņas notikumus par genocīdu pret poļu tautu.

Krievija visai bieži uzmet lūpu, ka tās kaimiņi ignorējot Maskavas draudzības apliecinājumus. Diemžēl, kā rāda viss iepriekšteiktais, tie ir tikai vārdi bez seguma. Krievija, atšķirībā no Vācijas, joprojām nevēlas patiesi izvērtēt savas vēstures tumšās un noziedzīgās lappuses. Tas neļauj atvairīt domu, ka Krievija atkal gatava staigāt jau reiz iemītos ceļus. Šādos apstākļos sagaidīt Austrumeiropas valstu uzticību Krievijas labās gribas apliecinājumiem ir vienkārši naivi.

Druva. 23. augusts 2004