Staļina premjers
U. Šmits

Mēs pazīstam Vjačeslavu Molotovu galvenokārt kā Latvijai liktenīgā 1939. gada 23. augusta pakta parakstītāju. taču tā ir tikai neliela, kaut mums pati nozīmīgākā, viņa raibās biogrāfijas epizode.

Kopš L. Brežņeva nākšanas pie varas Vissavienības nozīmes personālais pensionārs Vjačeslavs Molotovs katram PSKP kongresam rakstīja iesniegumu, prasot atjaunošanu partijā. Baumoja, ka viņš, joprojām uzskatīdams sevi par piederīgu boļševiku saimei, ik mēnesi maksāja biedra naudu speciāli šim nolūkam krājkasē atvērtā rēķinā. Kongresi, kā tas pienācās, nodeva iesniegumu izskatīšanai partijas kontroles komitejā. Un Vjačeslavs Mihailovičs vismaz reizi četros gados uz partijas kontroles komitejā uzdoto jautājumu, vai viņš ir mainījis savus agrākos uzskatus un atzinis pieļautās kļūdas, atbildēja noliedzoši. No viņa laipni atvadījās. Līdz nākamajai reizei.

Taču 1984. gadā kādu dienu uz viņa vasarnīcu Žukovkā atbrauca paša PSKP ģenerālsekretāra sūtīti ļaudis līdz ar ātrās palīdzības reanimācijas masīnu. Molotovu gaidīja satraukuma pilni mirkļi. Viņu veda uz Maskavu atjaunot partijā. Notikusi arī viņa tikšanās ar K. Čerņenko. Un krietni vecākais Molotovs izskatījies brašņāks un stājā stingrāks nekā Padomju valsts pussabrukušais īslaicīgais vadītājs.

 Molotova slepenā atpakaļuzņemšana PSKP nebija viņa veco grēku piedošana — tādu viņš nekad netika lūdzis. Šajā žestā drīzāk izpaudās tā brīža PSRS vadoņu klusā nostaļģija pēc ‘’staļiniskās līnijas’’, kurai Molotovs bija palicis uzticīgs visu savu garo mūžu.

Viņš piedzima 1890. gada 9. martā Vjatkas guberņas Kukarkas ciemā. Kā sacīts autorizētajā biogrāfijā, bijis trešais dēls sīkpilsoņa Mihaila Skrjabina ģimenē. Mācījies Kazaņas reālskolā. Par Vjačeslava jaunības dienu vaļaspriekiem minēts vienīgi tas, ka viņš samērā labi spēlējis vijoli.

Kreisajiem radikāļiem, kuru daudzajos strāvojumos jauneklis sākumā īsti labi neorientējās, Vjačeslavs Skrjabins pieslējās jau 1905. gada revolūcijas laikā (oficiāli viņa stāžs boļševiku partijā skaitāms no 1906. gada), pēc kuras tika apcietināts par graujošu darbību. Ieslodzījums Kazaņas cietumā un izsūtījums Vologdas guberņā arī šim nelokāmajam revolucionāram kļūst par ‘’universitāti’’ — viņš lasa sociālistu un dažādu citu literatūru . Vēlāk Molotovs atzina: ‘’Varbūt es daudz ko nezinātu, ja nebūtu tik daudz laika pavadījis cietumos un izsūtījumā.’’ Pēc soda termiņa izciešanas V. Skrjabins iestājas Pēterburgas Politehniskajā institūtā, kur studē ekonomiku. Taču mācības nav galvenais. Viņš piedalās boļševiku avīžu ‘’Zvezda’’ un ‘’Pravda’’ veidošanā, kurās publicējas ar dažādiem pseidonīmiem. (Ar pieņemto uzvārdu ‘’Molotovs’’ viņš pirmo reizi paraksta kādu brošūru tikai 1919. gadā.) Kādu dienu ‘’Pravdas’’ redakcijā ielaužas žandarmi, bet Skrjabinam izdodas aizbēgt, izlecot pa logu. Viņu tomēr saņem ciet Maskavā. Seko jauns izsūtījums, šoreiz uz tālākām vietām Irkutskas guberņā. Tur viņš ilgi neuzturas, bet nelegāli atgriežas galvaspilsētā. Oktobra apvērsuma dienās Skrjabinu — Molotovu iekļauj Petrogradas t. s. kara revolucionārajā komitejā.

Pilsoņu kara gados viņš ir guberņas izpildkomitejas priekšsēdētājs Ņižņijnovgorodā, tad partijas komitejas sekretārs Donbasā. 1920. gadā Molotovu ievēl par Ukrainas K(b)P CK sekretāru, bet 1921. gada partijas kongresā — par Viskrievijas K(b)P CK locekli un sekretāru.

Centrālkomitejā Molotovs pārzināja organizatoriskās un kadru lietas. Viņš kopā ar Lāzaru Kaganoviču, tolaik CK organizācijas un instruktāžas nodaļas vadītāju, kļuva par pirmajām uzticības personām Josifam Staļinam viņa cīņā par neierobežotu varu. No 1926. gada Molotovs ieņēma vietu CK Politbirojā, 1930. gadā viņu iecēla par valdības — PSRS Tautas komisāru padomes — priekšsēdētāju.

 Otrais cilvēks pēc Staļina ārēji atbilda priekšstatam par solīdu valstsvīru. Neliels, proporcionāli veidots augums, no pirmā acu uzmetiena inteliīenta, taču stinga seja ar pensneju, akurāti apcirptām ūsām, enerīisku, nedaudz izvirzītu zodu. viņš parasti valkāja tumšu uzvalku ar kaklasaiti, nevis tālaika Kremīa modei pieskašoto militāra piegriezuma frenci. Molotovs nedaudz raustīja valodu, bet ar īpašiem treniņiem iemanījās šo defektu noslēpt. ‘’Savas runas es izdziedu spoguļa priekšā,’’ viņš atzinies kādam līdzgaitniekam.

Molotovam piemitis pedantiska grāmatveža darba stils un racionāls prāts. Tieši viņš ieteicis, ka nošaujamo jeb, tālaika terminoloģijā izsakoties, pēc pirmās kategorijas notiesājamo personu vārdus NKVD varētu iesniegt akceptēšanai Politbirojā veseliem sarakstiem. Iekšlietu tautas komisāram Nikolajam Ježovam atlika sagrupēt upurus pēc kaut kādām kopējām pazīmēm. Piemēram, ‘’bij. militārie darbinieki’’, ‘’tautas ienaidnieku sievas’’ utt. Pārējos ierindoja ‘’vispārīgajā sarakstā’’. Staļinam un Molotovam atlika dokumentu parakstīt un uzšņāpt kādu rezolūciju. Teiksim, ‘’noņaut visus šos neliešus’’ (Molotovs).

‘’Es uzskatu, ka mums vajadzēja iziet caur šo terora posmu — es nebaidos šā vārda —, jo tobrīd nebija laika, nebija iespēju visu līdz galam izprast. Mēs riskējām ne tikai ar padomju varu Krievijā, bet arī ar starptautisko komunistisko kustību,‘’ sacīja Molotovs mūža beigās. Jā, gadījās arī kļūdīties. Bet kurš gan nekļūdās? viņš tomēr palika pie pārliecības, ka lielākais vairums nošauto, tostarp maršals Tuhačevskis, saņēma, ko pelnījuši.

Staļiniskā kursa opozīcijas — patiesās un iedomātās — nākotni Vjačeslavs Molotovs savulaik pareīoja nekļūdīgi: ‘’Visiem šiem draņķiem mēs, protams, piežmiegsim asti.’’ Bet ‘’labējo’’ līderi Nikolaju Buharinu, kurš bija pretojies ‘’kulaku’’ iznīcināšanai, Molotovs ņēma priekšā pats personiski. ‘’Ja neatzīsieties, ar to arī pierādīsiet, ka esat fašistu rokaspuisis. Viņi taču savā presē raksta, ka mūsu procesi ir provokatoriski. Apcietināsim — atzīsieties!’’ Drīz ‘’tautas ienaidniekus’’ pārstāja lamāt par fašistu pakalpiņiem.

Valdības galva ieguva arī ārlietu tautas komisāra amatu, no kura atstādināja ebreju Maksimu Ļitvinovu. Trešajā reihā to pamatoti izprata kā vienu no signāliem, ka iespējama vienošanās. Pēc neilgas diplomātiskas priekšspēles Molotovs un Vācijas ārlietu ministrs Joahims fon Ribentrops 1939. gada 23. augustā Maskavā parakstīja neuzbrukņanas līgumu un slepeno papildprotokolu. Valstis, kas atradās starp Vāciju un PSRS, tika sadalītas ietekmes sfērās. Par godu šim notikumam sarīkoja nelielas vakariņas turpat Molotova darba kabinetā. Tā saimnieks gluži tāpat kā Staļins uzsauca tostu fīreram un ‘’jaunam vācu un padomju attiecību posmam’’. Pēc nedēļas sākās II pasaules karš. Toties Pad omju Savienība ieguva daļu Polijas, sev cienīgu sabiedroto un, kā tika cerēts, iespēju sakopot spēkus izšķirošajam triecienam. Fon Ribentropa otrās vizītes laikā tapa ietekmes sfēru sadalījuma galīgais variants, turklāt PSRS noslēdza ar Vāciju draudzības līgumu, pilnīgi pagriežot muguru jau tā piesmietajai starptautiskajai komunistiskajai kustībai, par kuru it kā tik īoti bija norūpējies Molotovs. priekšplānā izvirzījās krievu impēriskās ambīcijas. ‘’Draudzība’’ ar nacistiem un stāvoklis pasaulē tiem ļāva uzspiest Baltijas valstīm t. s. savstarpējos palīdzības līgumus, kam neizbēgami sekoja Latvijas, Igaunijas un Lietuvas aneksija.

Lai gan Molotovs atradās Staļina personības kulta ēnā, viņam tāpat parādīja pienācīgu godu. Viņa vārdā nosauca pilsētu (Permu no 1940. līdz 1957. gadam dēvēja par Molotovu), autorūpnīcu (ZiM), ielas un laukumus. Bet degmaisījuma pudeļu iesauka — ‘’Molotova kokteilis’’ — nāca no tautas.

Vērmahta negaidītais iebrukums izsita Staļinu no līdzsvara, tāpēc pavēstīt tautai par kara sākumu pēc vairāku stundu ilgas vilcināšanās uzdeva Molotovam. Daudziem iespiedās atmiņā pa radio noskaldītie vārdi: ’’Taisnība ir mūsu pusē. Ienaidnieks tiks sakauts. Uzvara būs mūsu.’' 1941. gada 22. jūnija dienvidū uzrunātie ‘’Padomju Savienības pilsoņi un pilsones’’ nezināja, ka Molotovs meloja, sacīdams — cīņās ar pretinieku nogalināti un ievainoti vairāk nekā divsimt cilvēku. Patiesībā kritušo un sakropļoto skaits jau pārsniedza simts tūkstošus. Tūkstoņiem sarkanarmieņu bija saņemti gūstā. Bet depresijā iegrimušais Staļins pavadīja dienas Kuncevas vasarnīcā. Politbiroja locekļi ar Molotovu priekšgalā nolēma doties pie ģenerālsekretāra. Atbraukušajiem radies iespaids, ka Staļins pirmajā brīdī nodomājis — ieradušies mani apcietināt... Molotovs ierosināja izveidot Valsts aizsardzības komiteju. Vadonis no šā brīža it kā atguvies. viņš oficiāli pārņēma savās rokās valdības stūri, nobīdot Molotovu TKP priekšsēdētāja vietnieka un Valsts aizsardzības komitejas priekšsēdētāja vietnieka posteņos.

 Karš pagāja, bet grūtākie pārbaudījumi Vjaēeslavam Molotovam vēl bija priekšā. Centrālkomitejas plēnumā pēc partijas XIX kongresa (1952) Staļins pēkšņi atcerējās Molotova agrākās ‘’kļūdas’’, to, ka viņš pirms kara ierosinājis pacelt graudu iepirkuma cenas . Tipiska buhariniešu pieeja. CK Prezidija birojā Molotovu neievēlēja. Turklāt bija apcietināta un izsūtīta viņa sieva — veca partijniece Poļina Žemēužina. Molotovs vēlāk vainoja notikušajā ‘’smirdošo blakti’’ Beriju. Viņam izdevies iestāstīt Staļinam, ka Poļina Semjonovna izpļāpājusi ienaidniekiem nez kādus valsts noslēpumus. Kad Politbirojā spriests par Žemēužinas arestu, visi, izņemot Molotovu, nobalsojuši par. Kaut gan represijās bija cietuši arī pašu balsotāju ģimenes locekīi. Vienu no Kaganoviča brāļiem nošāva (otrs nošāvās pats). Apcietināja vairākus Vorošilova tuviniekus. Tāpat ieslodzīja lēīērī Mihaila Kaīiņina dzīvesbiedri. Bet viņi turpināja izdabāt vadonim. Kaļiņins pat apgalvoja, ka Staļina krievu valoda ir ‘’labāka un skaidrāka’’ nekā literatūras klasiķiem. Molotovs daudz neatpalika no Vissavienības stārasta. Kādā uzstāšanās reizē Staļins vārdā ‘’zemkopības tautas komisariāts’’ (narkomzem) nepareizi izrunāja ‘’e’’ burtu. Nākamais runātājs Molotovs šo nepareizību apzināti atkārtoja un visi pārējie sekoja viņa piemēram. ‘’Ja es pateiktu pareizi, Staļins to uztvertu tā, it kā es viņu laboju,’’ pēc daudziem gadiem, iztaujāts par šo gadījumu, stāstīja Molotovs. ‘’ Paliekot vecāks, Staļins ātri apvainojās. Kādēļ gan nejauši pateikta vārda dēļ viņu tracināt?’’ Tas gan neliedza Molotovam apgalvot, ka principiālās lietās viņš nekad nav vairījies Staļinam iebilst.

Vairākas pazīmes norādīja par Staļina gatavošanos jaunai tīrīšanas kampaņai, kam acīmredzot bija jānotiek 1953. gadā, kad tiktu novākta pie malas arī viņa vecā gvarde. Atceroties tā brīža priekšnojautas, to apliecināja arī Molotovs:’’Jā, es biju gatavs uz visu.’’ Un piemetināja: ‘’Nemēdz būt revolūciju bez upuriem.’’ viņš bija ar mieru upurēties.

 Kad Staļins gulēja uz nāves gultas, Molotovs bija smagi saslimis ar plaušu karsoni. viņš tomēr saņēmās, lai atnāktu pie vadoņa. Staļina bērēs laikabiedri pirmo un pēdējo reizi redzējuši Molotova acīs asaras. viņš sēroja patiesi.

PSRS Ministru Padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks un ārlietu ministrs (1953 — 1956) Molotovs bija viens no tiem, kas palīdzēja CK pirmajam sekretāram Ņikitam Hruņcovam novākt Beriju. taču Hruščova turpmākā politika, jo seviņķi Staļina personības kulta atmaskojumi partijas XX kongresā (1956), sagādāja Molotovam dziļu vilšanos. viņš kopā ar domubiedriem cerēja izmantot Staļinistu vairākumu centrālkomitejas prezidijā, lai Hruščovu noliktu pie vietas. Labākajā gadījumā viņu gaidīja lauksaimniecības ministra amats, sliktākajā — arests. Par PSKP CK pirmo sekretāru bija paredzēts iecelt Molotovu.

Tātad centrālkomitejas prezidija sēdē, kas sākās 1957. gada 18. jūnijā un ilga veselas trīs dienas, negaidīti tika izvirzīts jautājums par Hruščova atcelšanu no amata. Viņu asi kritizēja septiņi prezidija locekļi, bet aizstāvēja trīs. Arī vairāki prezidija locekļu kandidāti, tajā skaitā L. Brežņevs un marņals G. Žukovs, taču viņiem bija tikai padomdevēja balsstiesības. L. Kaganovičs rupji aprāvis Brežņevu, kurš no aizvainojuma gandrīz kritis ģībonī. Daudz svarīgāks bija Lielā Tēvijas kara varoņa Žukova viedoklis un viņš lika saprast, ka armija atbalstīs Hruščovu. Tomēr prezidijs nobalsoja par viņa atcelšanu. Hruščovs šo lēmumu neatzina, paziņojot, ka amatā viņu iecēlusi centrālkomiteja, un pieprasīja CK plēnuma sasaukšanu, ko savukārt noraidīja pārliecinātie staļinisti ar Molotovu priekšgalā. Taču Hruščova pusē toreiz bija VDK (A. Serovs) un partijas aparāts. Centrālkomitejas locekļi — lielākajā vairumā Hruščova atbalstītāji — jau pulcējās Maskavā uz plēnumu. Arī tas ilguma ziņā (22. — 29. jūnijs) pārspēja visus iepriekšējos. Gandrīz visi Hruščova pretinieki — Voroņilovs, Bulgaņins u. c., saprotot, ka pirmais sekretārs guvis uzvaru, publiski nožēloja grēkus. Molotovs palika pie saviem uzskatiem. Viņam ļāva izteikties, taču klātesošie ‘’kliedza, nemaz neklausījās’’. Ievērojamākos t. s. antipartijiskās grupas dalībniekus padzina no varas gaiteņiem.

Molotovu nosūtīja tālāk no acīm diplomātiskajā darbā — par vēstnieku Mongolijā, tad par PSRS pārstāvi Starptautiskajā atomenerģētikas aģentūrā. Bet viņš nerimās. ‘’Katru gadu es sūtīju centrālkomitejai vienu divas vēstules ar viņu politikas kritiku. Pēdējo — ar kritiku par partijas programmu, kuru uzskatīju par liekulīgu, antiļeņinisku. Hruščovs šo jautājumu izskatīja un mani izslēdza no partijas.’’ Pie viena arī Kaganoviču un Maļenkovu.

Kopš 1962. gada, būdams pensijā, Molotovs plašākā sabiedrībā neparādījās, taču pilnīgā noslēgtībā nedzīvoja. Šad un tad viņš atstāja Žukovku, lai baudītu aprūpi Piemaskavas sanatorijā ‘’Ļesnije daļi’’ vai apstaigātu Maskavas grāmatnīcas un papildinātu savu bibliotēku (‘’ar tik prāvu pensiju kā man es to varu atļauties’’). Molotovs joprojām sūtīja vēstules uz CK, norādot uz atkāpēm no ļeņiniskās līnijas. Pie viņa nereti viesojās cilvēki, kuri prata izrādīt pienācīgu cieņu vēsturiskajai personai. Domubiedri, kas labprāt klausījās runas par Staļina diženumu. Molotovu tracināja Hruščova solījums par drīzo komunisma iestāšanos un, protams, tas, ka viņš reabilitēja ‘’atklātus ienaidniekus’’. Pāragri bija atcelta proletariāta diktatūra, tāpēc ‘’pieauga antisociālistiskas noskaņas’’. Bija aizmirsta Ļeņina vienkāršā tēze, ka ‘’sociālisms ir šķiru iznīcināšana’’. Molotovs kritizēja arī Brežņeva ‘’patērētāju sociālismu’’. Laikā, kad visiem spēkiem vajadzēja nostiprināt smago rūpniecību, tika pasludināts kurss uz darbaļaužu pieaugošo materiālo vajadzību apmierināšanu. Darbaļaudis ar savām vajadzībām varēja pagaidīt — galvenais bija lielvalsts varenība. Molotovs izteicās, ka ir ‘’gatavs uzmanīgi uzslavēt Andropovu’’. Bet Čerņenko tik vien paspēja kā atdot Staļina premjeram biedrakarti.

Molotova vasarnīcas ēdamistabā bija trīs fotoportreti — Ļeņins, Staļins un namatēva dzīvesbiedre. Svinīgāki mielasti parasti iesākās ar tostiem par šīm trim personām. Pirmo glāzi aizvien pacēla, godinot Staļinu. Molotovs labprāt iedzēra konjaku, taču ar mēru. viņš cēlās agri — pusseptiņos, tad vingroja. Ik dienas devās desmit kilometru garā pastaigā, bet, kad vecums lika atbalstīties uz spieķa — pēc deviņdesmit —, soļoja kādus trīs kilometrus. Diena pagāja, lasot laikrakstus un grāmatas. Televizoru viņš skatījās maz — gandrīz tikai ziņu pārraides. Sestdienās pie viņa brauca mazbērni un mazmazbērni. Miega zāles Molotovam nebija nepieciešamas. Viņš gulēja mierīgā, veselīgā miegā kā cilvēks, kuru nemoka sirdsapziņas pārmetumi. Viņš tā arī teica: ‘’Esmu laimīgs šajā solīdajā vecumā’’. Lai gan pašā mūža nogalē viņu nevarēja nesatraukt tas, kas notika valstī.

 Divas vēlēšanās — nodzīvot līdz simts gadiem un pieredzēt imperiālisma sabrukumu, kam, viņaprāt, bija jānotiek XX gadsimtā, — tomēr nepiepildījās. 1986. gada 11. novembrī PSRS valdības laikraksts ‘’Izvestija’’ nelielā laukumiņā lappuses apakņējā stūrī iev ietoja ziņu, ka pirms pāris dienām miris Vjačeslavs Molotovs.

Sagatavojis U. Šmits

1997. gada 22. Augusts.   LAUKU AVĪZE.