Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 
Vai Munters bija nodevējs?
Viesturs Avots

Jau 30. gadu nogalē lielas runas visos sabiedrības slāņos bija par ārlietu ministru Vilhelmu Munteru un viņa sievu Natāliju. Šo runu cēlonis bija Muntera (pusvācietis; vācietis?) un Munteres (krieviete) tautība, ministra ciešā draudzība ar Ulmani, daudzi citi fakti un apstākļi, sagadīšanās. Munters joprojām ir diskutabla personība mūsu vēsturē, kas pelnījusi plašākus pētījumus un vērtējumus. Baumas par nodevību uzliesmoja pēc Otrā pasaules kara. Tās veicināja arī šādi fakti: Munteri veiksmīgi pārdzīvoja deportāciju un ieslodzījumu. Munters (deportēts 1940. gada 16. jūlijā) pat Voroņežā strādāja par pasniedzēju Svešvalodu institūtā. Pēc aresta 1941. gada jūnijā (Vilhelmu — 26., Natāliju — 27. jūnijā) Munteriem ieslodzījumā bija privileģēts statuss. Natālija pat pamanījās izbēgt (!) no cietuma un nokļūt līdz pašai Maskavai (!), ASV vēstniecības vārtiem (!). Pēc atbrīvošanas 1954. gadā Munters strādāja Vladimiras traktoru fabrikā. 1958. gadā pāris jau ar čekas akceptu atgriezās Latvijā. Šeit viņi uzticami kalpoja okupantiem. Munters strādāja par tulkotāju žurnālā LPSR ZA Vēstis, apgādā LVI. Sākot ar 1962. gadu, laikrakstos Izvestija, Cīņa, Dzimtenes Balss publicēja virkni rakstu. Iznāca arī Muntera grāmatas Pārdomas, Savu tautu ienaidnieki. Visās publikācijās viņš apmeloja Latvijas brīvvalsti, trimdas latviešus, cildināja okupantus. 1964. gadā tika iecelts par locekli bēdīgi slavenajā čekas filiālē — Latvijas Komitejā kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs.

"Kungi, viss kārtībā!" 
1943.—1944. gadā paša rediģētajā ilustrētajā žurnālā frontei un tēvzemei Junda savas "piezīmes" (Patiesībā memuārus. — V. A.) par Latvijas liktenīgajām dienām Tā bija publicēja žurnālists Aloizs Klišāns. Tajās sniegta interesanta un koša Latvijas bojāejas aina. Protams, vācu cenzūras rediģēta. Daudzi interesanti vērojumi veltīti arī Munteram. Žurnālista atmiņas sākas ar 1939. gada vasaras notikumiem.

Viņš raksta, ka vienu brīdi licies — baumas par gaidāmo karu tā arī paliks tikai baumas. Tomēr starptautiskais stāvoklis kļuva arvien saspīlētāks. "Latvijas Ārlietu ministrijas namā 29. augustā notika kārtējā Ministru Kabineta sēde. Tā sākās tieši noteiktajā laikā, jo Valsts prezidents necieta nokavēšanos. Ministri ieradās dažas minūtes pirms sākuma. Uz žurnālistu jautājumiem viņi smaidot atbildēja, ka arī viņiem nekas par šīsdienas sēdi neesot zināms. Ar parasto diplomāta smaidu sejā kā pēdējais ieradās ārlietu ministrs Munters. Acumirklī Preses istabā iestājās klusums. No visām pusēm žurnālistu ielenkts, ministrs noklausījās jautājumus, tad atbildēja: "Kungi, mazliet pacietieties. Viss ir labākā kārtībā. To, kas man ziņojams, es ziņošu valdības sēdē, pēc tam jūs saņemsit attiecīgo informāciju."

Pēc pāris stundām ieilgušo sēdi pārtrauca. Preses istabā iznācis Ulmanis un teicis: "Priekš jums šodien nekādu lēmumu nebūs. Varat iet mājās, sēde vēl turpināsies."

Dažas minūtes pēc tam Valsts kancelejas vadītājs žurnālistiem nodiktēja ziņojumu presei: "Valdība noklausījās ārlietu ministra Muntera ziņojumu par starptautisko stāvokli, kā arī par piesardzības līdzekļiem un saimnieciskā rakstura soļiem, kas pēdējās dienās pielietoti vairākās valstīs. Ziņojumus papildināja attiecīgo resoru vadītāji. Pārrunājot praktiskos jautājumus un uzdevumus, ko šinī virzienā tekošais moments uzstāda valdībai, Ministru Kabinets deva nepieciešamos norādījumus atsevišķiem resoriem, neatrodot par vajadzīgu ķerties pie jebkādiem ārkārtējiem līdzekļiem.""

Klišāns vēsta, ka tajā pašā dienā, tūlīt pēc valdības sēdes, zemkopības ministrs Jānis Birznieks kopā ar citiem saimniecības darbiniekiem aizbrauca uz Maskavu, lai apmeklētu PSRS Lauksaimniecības izstādi. "Viņš un pārējie delegāti atbrauca un aizbrauca. Šķitis, ka nekas nav mainījies. Un tomēr… Žurnālisti saņēma klusu norādījumu vairāk interesēties par lielā Austrumu kaimiņa dzīvi, mākslu, kultūru un visām citām lietām. PSRS vārdu klaji un atklāti izrunāt vēl neatrada par izdevīgu. Pēc MK sēdēm Munters, kas parasti bija slavens ar savu klusēšanu un atturīgām atbildēm uz žurnālistu jautājumiem, pēkšņi kļuva dzīvāks un deva plašākas atbildes, tiklīdz kāds jautājums skāra "lielo Austrumu kaimiņu". Bet bija taču gluži dabīgi, ja ārlietu ministrs labāk par citiem valdības locekļiem bija informēts par kādu ārvalsti."

Memuāru autors stāsta, ka līdz ar Otrā pasaules kara uzliesmošanu 1939. gada 1. septembrī Latvijā sākās spraiguma pilns laikmets. Kamēr Vācija un PSRS saplosīja Poliju, tikmēr no Austrumiem sāka pacelties draudu rēgs Latvijas neatkarībai. 19. septembrī, izmantojot Tallinā internētās poļu zemūdenes Orzel aizbēgšanu, PSRS sāka draudēt Baltijas valstīm.

Čekists Muntera dzīvoklī 
Klišāns raksta, ka šie draudi radīja lielu satraukumu Baltijas valstīs.

"Vēloties iegūt tuvāku informāciju par valdības diplomātiskiem soļiem, Rīta uzdevumā ierados Muntera privātdzīvoklī, kas atradās Valdemāra ielā 11a. Īstenībā nama numuram vajadzēja būt 13, bet pēc ministra vai, kā valdības aprindās atklāti teica, pēc ministra kundzes vēlēšanās 13. numura vietā likts neitrālais 11a. Pie ministra nama stāvēja ZIS automašīna ar PSRS sarkano standartu. Vestibilā, gaidot ministru, no blakus istabas pēkšņi iznāca kāds augstāks Sarkanarmijas virsnieks viena civilista pavadībā."

"Virsnieku redzēju pirmo reizi, bet civilistā pazinu PSRS sūtniecības sekretāru Vetrovu. Par viņu preses aprindās bija zināms, ka īstenībā viņš ir čekas pilnvarotais pārstāvis un faktiskais sūtniecības vadītājs. Abi kungi sirsnīgi atvadījās no ministra kundzes un aizgāja. Tūlīt pēc tam iznāca ministrs un aicināja savā darba istabā. Uz manu jautājumu, vai TASS paziņojums par zemūdenēm Baltijas jūras ostās nesatur kādus draudus Baltijas valstīm, ministrs īsi un skaidri pateica: "Nē, nekādā gadījumā. Mūsu attiecības ar PSRS ir vislabākās, un TASS paziņojums uzskatāms tikai par sīku starpgadījumu, kas jau pilnīgi noskaidrots."

Vēlu naktī mani redakcijā izsauca pie telefona PSRS sūtniecības sekretārs. Tas pats kungs, kas pirms dažām stundām sastapa mani pie Muntera. Viņš jau bija informēts par manu sarunu ar ministru un lūdza, vai nevarot viņam šo interviju pa telefonu nolasīt. Saņēmis atbildi, ka tā nav domāta drukāšanai, bet tikai Rīta informācijai, Vetrovs pateicās un atvainojās par traucējumu, lūdzot par to nevienam redakcijā neko nesacīt. Tas esot tikai pilnīgi privāts jautājums."

Turpinot Klišāna stāstu par turpmākajiem notikumiem, vispirms uz Maskavu izsauca Igaunijas ārlietu ministru un piespieda parakstīt savstarpējās palīdzības paktu. Pēc Igaunijas pienāca Latvijas kārta.

Pienākusi Latvijas kārta
Klišāns turpina: "Jau 1. oktobrī Latvijas valdība sapulcējās uz ārkārtējo sēdi. ĀM namā, kur sēdei vajadzēja notikt, valdīja drūms noskaņojums. Prezidenta adjutants, plkv. Lūkins, vienmēr jautrais un priecīgais virsnieks, kas bija populārs ar aukstasinību un smaidu, šoreiz bija drūms un satraukts. Arī žurnālisti klusēja. Visi gaidīja ierodamies vienīgo ministru, kas varētu kaut ko vairāk pateikt, — Munteru. Ar galvas mājienu apsveicinājies, Munters uz brīdi apstājās, it kā gaidot, ka žurnālisti viņu ielenks un, kā parasts, uzstādīs veselu virkni jautājumu. Ar parasto diplomāta smaidu sejā ministrs stāvēja lielās telpas vidū un gaidīja. Bet, par brīnumu, neviens no žurnālistiem nekustējās no savas vietas. Neviens neko nejautāja. Arī adjutants, kas parasti katram ministram pateica dažus laipna prieka pilnus vārdus, pēkšņi bija atradis svarīgu nodarbošanos ar kaut kādiem papīriem.

Pagāja minūtes pilnīgā klusumā. Ministra sejā diplomāta smaids lēni izdzisa. Tad viņš strauji pagriezās un lēniem, pašapzinīgiem soļiem iegāja valdības sēžu telpā.

Pēc stundas sēdē ieradās pa telefonu izsauktais ĀM Austrumu nodaļas vadītājs. 10 minūtes vēlāk viņš aizgāja. MK sēde bija beigusies. Pavisam negaidīti iznāca prezidents un preses ļaudīm teica: "Ārlietu ministrs Munters jau šodien brauks uz Maskavu. Arī mums pienākusi Igaunijas kārta." Viens no žurnālistiem jautāja: vai tad Latvija arī slēgs tādu pašu līgumu kā Igaunija? Prezidents skumji paskatījās uz jautātāju, pasmaidīja un atbildēja: "Ko tad jūs darītu manā vietā, zinot, ka pie mūsu robežām stāv maršēšanai gatavas 30 padomju tanku divīzijas?" Žurnālisti klusēja. Ar klusu galvas mājienu prezidents atvadījās uz aizgāja. Tūlīt pēc tam prese saņēma oficiālo ziņojumu par sēdes gaitu."

Munters uzreiz pēc valdības sēdes aizlidojis uz Maskavu. Viņu pavadīja ĀM Līgumu departamenta direktors Kampe. Vienlaikus aizlidoja arī PSRS sūtnis Zotovs, tirdzniecības atašejs Terentjevs. "Kamēr lidmašīnu gatavoja startam, žurnālisti sarunājās ar Kampi. Sarunā skāra dažādus tematus, tikai ne Maskavā paredzamās sarunas. Igaunijas piemērs jau bija radījis skaidrību. Jau fakts, ka Munteru pavadīja Līgumu departamenta direktors, rādīja, ka ministram līdzi ir visplašākās pilnvaras līgumu slēgšanai. Munters bija vienīgais no triju Baltijas valstu ārlietu ministriem, kas ieradās Maskavā rīkoties ar pilnvarām pēc sava ieskata. Igaunijas un Lietuvas ārlietu ministri sarunu laikā sazinājās ar savām valdībām.

Kad žurnālisti kāpa automašīnā, lai dotos atpakaļ uz pilsētu, piesteidzās PSRS sūtniecības sekretārs Vetrovs. Viņš atgādināja presei neaizmirst savos ziņojumos, ka līdz ar ministru aizlidojis arī tirdzniecības atašejs Terentjevs, jo sarunām Maskavā būšot tīri tirdzniecisks raksturs. Vetrovs teica taisnību. Maskavā tiešām notika tirdznieciska darījuma slēgšana starp PSRS un Vilhelmu Munteru."

Dzīres padomju salonvāģī
Klišāns atceras interesantu tikšanos ar Munteru jau pēc līguma slēgšanas. 6. oktobra priekšpusdienā viņš saņēmis Rīta rīkojumu izbraukt uz Krustpili un tur sagaidīt Munteru, kas ar vilcienu no Maskavas atgriezīsies Rīgā, lai dabūtu no ministra interviju par pakta noslēgšanu.

"Izbraucot no Rīgas, stacijā satiku vēl cita Rīgas laikraksta pārstāvi, kam bija tāds pat uzdevums. Ceļu turpinājām kopā. Krustpilī pie stacijas dežuranta noskaidrojām, ka Munters brauc padomju salonvagonā, kas visu ceļu ir noslēgts. Tā ka iekšā tikt mums nebūšot iespējams. Tas mūs tomēr neatbaidīja. Maskavas vilcienam pienākot Krustpilī, ātri sameklējām padomju salonvagonu un, uzkāpuši katrs savā galā pie vagona ārējām durvīm, sākām klauvēt. Taču dežurantam bija taisnība. Neviens nenāca mūs laist iekšā. Dežurants nāca mums talkā un pat aizturēja stacijā vilcienu pāris minūtes ilgāk, cerot, ka mēs tiksim vagonā. Vilciens sāka kustēties. Mēs bijām spiesti iekāpt blakus esošos vagonos un mēģināt tikt iekšā pa gala durvīm.

Pēc mūsu neatlaidīgās klauvēšanas beidzot manā galā parādījās kāds padomju dzelzceļnieks. Viņš rādīja man zīmēm, ka iekšā nevarot nākt. Tāpat zīmēm rādīju pretī, ka man tomēr iekšā jātiek, vilkdams ārā dažādas apliecības un papīrus, kādi kabatā gadījās. Tas nelīdzēja. Atlika pēdējais līdzeklis. Izvilku no kabatas Latvijas 5 latu monētu un parādīju dzelzceļniekam. Tas, protams, bija risks, bet 5 latu monēta līdzēja. Durvis kā pēc burvja mājiena atvērās un aiz manis tūlīt noslēdzās. Saņēmis naudu, padomju dzelzceļnieks gribēja nozust. Bet es prasīju, lai viņš atslēdz durvis arī otrā vagona galā un ielaiž manu kolēģi. Vēl viens pieclatnieks mainīja īpašnieku.

Sākām vagona pārmeklēšanu. Pirmās kupejas durvis izrādījās noslēgtas. Otrā kupeja bija ierīkota kā darba istaba un izrādījās tukša. Trešā bija guļamistaba un arī bija tukša. Tuvojoties ceturtajai kupejai, dzirdējām iekšā sarunas. Nesaņemot atbildes uz mūsu klauvējieniem, durvis vienkārši atvērām. Kupeja bija iekārtota kā ēdamzāle — ar pakavveidīgu galdu un polsterētiem sēdekļiem visapkārt. Visas vietas pie bagātīgi klātā galda bija aizņemtas. Tieši pretim ieejai sēdēja Munters, viņam blakus kāda dāma, otrā pusē kāds augstāks padomju virsnieks. Viņu biju jau reiz redzējis un tūlīt arī atcerējos, kur. Tas bija tas pats virsnieks, ko biju saticis kopā ar PSRS sūtniecības sekretāru Vetrovu Muntera dzīvoklī.

Šampanieša glāzes patlaban bija pilnas. Acīmredzot mēs bijām ieradušies vispriecīgākā brīdī. Varbūt jau nākošā mirklī Muntera kungs ar padomju "biedru pulkvedi" un daiļajām dāmām un kungiem būtu pacēlis glāzes uz Latvijas "neatkarības stiprināšanu".

Mūsu parādīšanās kupejas durvīs atstāja bumbas sprādziena iespaidu. Vienā mirklī kupejā bija pilnīgs klusums. Mans kolēģis, neizrādot nekādu samulsumu, smaidot paklanījās un krievu valodā teica: "Lūdzu mūs atvainot! Mēs tikai gribējām lūgt mazu sarunu ar Muntera kungu." Tai pašā brīdī Munters piecēlās un atstāja kupeju, arī mūs izbīdot laukā. Ministra seja bija pieņēmusi asu izteiksmi. Parastais smaids nozudis.

Vagona ejā mēs lūdzām atbildēt uz dažiem jautājumiem par Maskavas sarunām. Jau minūti vēlāk Munters atkal bija vienmēr laipnais un smaidīgais ārlietu ministrs. Munters draudzīgi saņēma mūsu rokas un smaidot teica: "Mani kungi, es diemžēl neko jums nevaru pateikt. Vispirms man jāziņo prezidentam. Tālāko informāciju jūs tad saņemsit ĀM."

Laipni pamājis ar galvu, Munters atgriezās kupejā. Tā kā vagons joprojām bija noslēgts, mums nekas cits neatlika, kā braukt līdz Rīgai padomju salonvāģa gaitenī. Rīgas stacijā ministru sagaidīja mūsu kolēģi ar fotogrāfiem. Tūlīt arī pienāca Vetrovs un, pasaucis mūs sāņus, pateica: "PSRS sūtniecība nevēlas, lai par ministra atgriešanos presē būtu vairāk par pāris informatīvām rindām. Arī fotouzņēmumi nav vēlami. Es ceru, ka jūs mūs sapratāt." Mēs sapratām.

Valdība nespēj orientēties
"Noskaņojums tautā ar katru dienu kļuva drūmāks. Draudi no Austrumiem bija kļuvuši tik lieli, ka tos nevarēja neredzēt. Tomēr šķita, ka valdība tos neredzēja vai arī negribēja redzēt. Uz žurnālistu jautājumiem ministri vai nu klusēja, vai arī atbildēja ar parastām frāzēm, ka nekādas briesmas latviešu tautai vai Latvijas neatkarībai nedraudot. Šais sarunās varēja izlobīt, ka arī ministri bija sākuši nojaust, ka Munters spēlē augstu spēli, turklāt pagaidām ar ievērojamiem panākumiem. Munters bija pratis iegūt pilnīgu prezidenta uzticību un līdz ar to arī diezgan lielas pilnvaras.

Prese uzzināja, ka vairāki ministri Ulmani brīdinājuši no Muntera, norādot, ka viņi gatavi pat iesniegt demisiju. Prezidents tomēr palicis noteikts — uzticību pret Munteru nekas nespējis dragāt. Būdami uzticīgi prezidentam un paklausot viņa norādījumiem, šie ministri bija spiesti izbeigt opozīciju Munteram. Tas gan notika tikai oficiāli. Privāti attiecības starp Munteru un dažiem ministriem vēl vairāk saasinājās. Daži ministri atklāti atteicās sasveicināties ar Munteru, bet tas viņu neuztrauca. Presei radās pārliecība, ka Munters skaidri redz savu ceļu. Viņš zināja, ko grib un ko dara. Viss pārējais viņam bija vienaldzīgs. Arī vācu repatriācija iederējās Muntera politikā. Tā deva iespēju legāli atbrīvoties no vienas tautības grupas, kas viņa politikai varēja izrādīties visbīstamākā."

Te nu Klišāns stipri pārspīlē. 1939. gadā uz Vāciju repatriējās arī Muntera māte un māsa. Pēc nepārbaudītām ziņām, viņas veiksmīgi pārdzīvojušas Otro pasaules karu. Savukārt Austrālijā dzīvoja Natālijas Munteres māsa.

Nedçïa 8. novembris, 2006

  Atpakaļ  Back   

 Sākumlapa  Home