Otrais pasaules karš

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas| | Prese |

 Sākumlapa Home

 
Musolīni avantūras
Inesis Feldmanis

"Mājas Viesa" 2005. gada 2. septembra, 25. novembra un 2006. gada 13. janvāra un 24. februāra numuros jau varējāt lasīt Ineša Feldmaņa rakstus par Hitlera, Staļina, ASV un Lielbritānijas politiķu un ģenerāļu liktenīgi aplamajiem lēmumiem. Šoreiz – par Itālijas vadības militārajām un politiskajām avantūrām.

Otrā pasaules kara priekšvakarā un tā laikā nacistiskās Vācijas un fašistiskās Itālijas propaganda aktīvi sludināja "Berlīnes un Romas ass mītu", uzsverot abu valstu kopīgos mērķus, draudzību un varenību. Lai gan viens otrs pētnieks joprojām atrodas šā mīta gūstā, vairākums vēsturnieku jau sen ir pierādījuši, ka Vācijai Otrā pasaules gados neizdevās izveidot spēcīgu un saliedētu koalīciju. Ne Itālija, ne arī Japāna tai nebija līdzvērtīgi un saskanīgi partneri.

Vienošanās, kuras Vācija noslēdza ar šīm valstīm, izrādījās mazefektīvas. Itālija bija militāri ļoti vāja un ar laiku būtībā pārvērtās par balastu savām sabiedrotajām. Vācijas attiecības ar Japānu palika neprognozējamas. Tokija nepakļāvās Berlīnes spiedienam un neiesaistījās karā pret PSRS. Visu kara laiku Japāna stingri ievēroja 1941. gada 13. aprīlī noslēgto neitralitātes līgumu ar Padomju Savienību, kuru beigu beigās pārkāpa Kremlis.

Pašās kara beigās – 1945. gada 17. februārī –, kad Vācijas pilnīga militārā sagrāve vairs nebija aiz kalniem, vācu fīrers Ādolfs Hitlers sarunā ar nacistu partijas kancelejas šefu un personīgo sekretāru Martinu Bormanu atklāti atzina, ka savienības izveide ar Itāliju bijusi ļoti liela, varbūt pat izšķiroša kļūda. Viņš ārkārtīgi zemu vērtēja itāliešu ieguldījumu karā, uzskatot, ka šī savienība acīm redzami bija izdevīgāka "mūsu ienaidniekiem nekā mums pašiem". Hitlers atcerējās arī daudzos sarežģījumus un militārās neveiksmes, kuras izraisīja dučes Benito Musolīni lielās ambīcijas un iedomība, viņa nepārdomātā un patvarīgā darbība. Neraugoties uz to, viņš joprojām duči uzskatīja par īstu draugu...

Jau 30. gadu otrajā pusē un 40. gadu sākumā starp abiem diktatoriem tiešām bija izveidojušās īpašas attiecības, kuras gan grūti dēvēt par "nesatricināmu draudzību". Pirmo reizi viņi tikās 1934. gada 14. jūnijā Venēcijā, kad Musolīni, par spīti ideoloģiskajai tuvībai, pret Hitleru izturējās rezervēti, ar vāji slēptu neuzticību. Tikšanās laikā duče uzsvērti pasvītroja savu pārākumu – viņš jau bija pilnīgi iejuties visu apbrīnota un dievināta "diktatora lomā", ko vēl nevarēja teikt par vācu vadoni.

Neveiksmīgais "paralēlā kara" sākums

1939. gada 22. maijā Vācija un Itālija parakstīja "Tērauda paktu" – vienošanos par militāri politiskas alianses izveidi. Šī savienība tomēr pastāvēja tikai "uz papīra", jo Itālijas nesagatavotības dēļ Musolīni nevēlējās agrāk par 1942. gadu iesaistīties kopīgās militārās aktivitātēs. Vācu un poļu kara pirmajā dienā – 1939. gada 1. septembrī – viņš pat atļāvās rupji pārkāpt noslēgto paktu un dot Hitleram negaidīti nodevīgu triecienu, paziņojot Romā akreditētajiem britu un franču vēstniekiem, ka Itālija militārajā konfliktā neiesaistīsies. Pēc divām dienām Lielbritānija un Francija pieteica Vācijai karu. Musolīni iestājās karā vācu pusē tikai 1940. gada 10. jūnijā, kad vācu karaspēks jau bija guvis spīdošas uzvaras Rietumu kampaņā un Francija bija gandrīz sakauta – arī duče vēlējās gūt slavu kaujas laukā un piedalīties laupījuma sadalē. Musolīni tomēr gaidīja dziļa vilšanās. Itāliešu armija nespēja gūt vērā ņemamus panākumus Alpu frontē, bet Hitlers neatbalstīja viņa tālejošās teritoriālās pretenzijas pret Franciju. Musolīni bija spiests "norīt krupi" un samierināties.

Pēc tam, kad Francija bija sakauta, Hitlers, kurš sākumā stipri pārvērtēja itāliešu militārās iespējas, sevišķi neiebilda pret to, ka Musolīni uzsāk tā saucamo "paralēlo karu", lai uz Lielbritānijas rēķina nostiprinātu savas pozīcijas Vidusjūras reģionā un Āfrikā. 1940. gada septembrī Itālijas armija no Lībijas iebruka Ēģiptē, kur guva vien īslaicīgus panākumus. Pirmajās piecās uzbrukuma dienās itālieši pavirzījās uz priekšu 96 kilometrus, bet tad bija spiesti apstāties. Briti nostiprināja savus spēkus un 9. decembrī pārgāja pretuzbrukumā. Līdz 1941. gada 7. februārim itāliešu galvenos spēkus sakāva un viņiem atņēma arī daļu no Lībijas. Britu gūstā nonāca 130 tūkstoši itāliešu karavīru.

Nacistiskajai Vācijai nekas cits neatlika kā palīdzēt Itālijai. Uz Ziemeļāfriku nosūtīja spējīgā vācu ģenerāļa Ervīna Rommela (vēlāk viņu iesauca par "tuksneša lapsu") vadīto korpusu, kas sekmīgi cīnījās un 1941. gada pavasarī izvērsa uzbrukumu Suecas kanāla virzienā. Ziemeļāfrikas kara notikumos iesākās straujš un neparedzēts pavērsiens. Britus aizdzina atpakaļ līdz Ēģiptes robežai. Vācu un itāliešu karaspēks nonāca simts kilometru attālumā no Aleksandrijas.

"Fīrer, mēs uzbrūkam!"

Savā pārgalvībā un uzpūtībā Musolīni dažkārt pat atļāvās nesaskaņot ar Vāciju savus militāros plānus un pasākumus, kas turklāt bija klajā pretrunā ar savstarpēji noslēgto līgumu garu un burtu. 1940. gada rudenī pretēji itāliešu armijas ģenerālštāba priekšnieka Pjetro Badoljo brīdinājumiem par nepiemērotajiem laika apstākļiem un Albānijā dislocēto divīziju vājumu viņš pieņēma reti neapdomīgu un kļūdainu lēmumu 28. oktobrī uzbrukt Grieķijai. Hitlers uzzināja par šo lēmumu 27. oktobrī, atgriežoties no tikšanās ar Spānijas diktatoru Francisko Franko un Višī (Francija) valdības galvu Anrī Petēnu. Fīrers gandrīz vai uzsprāga no dusmām, jo bija ieinteresēts, lai Balkānos valdītu miers un nerastos nekādi sarežģījumi ar karošanai tik nepieciešamās rumāņu naftas piegādi Vācijai. Itāliešu iecerētais pasākums draudēja novest pie militārā konflikta eskalācijas Dienvidaustrumeiropā. Briti, kuri jau 1939. gada 13. aprīlī bija garantējuši Grieķijas neatkarību, varēja izcelt desantu un palīdzēt grieķiem atvairīt itāliešu agresiju.

Hitlers nolēma pierunāt Musolīni, lai viņš atceltu savu lēmumu. Fīrers pavēlēja mainīt speciālvilciena maršrutu un doties uz Florenci, lai tur 28. oktobrī tiktos ar Musolīni. Tomēr jau bija par vēlu. Duče sagaidīja fīreru ar jūsmīgiem vārdiem: "Fīrer, mēs uzbrūkam. Uzvarošās itāliešu karaspēka daļas šorīt šķērsoja Albānijas – Grieķijas robežu. Uztraukumam nav pamata – četrpadsmit dienās viss būs beidzies."

Turpmākajos mēnešos notika tas, no kā Hitlers bija visvairāk baidījies. Jau 1940. gada 23. novembrī itāliešus līdz pēdējam karavīram padzina no Grieķijas, kur izcēlās britu desants, ierīkoja militārās bāzes un okupēja Krētas salu. Grieķijā stacionētie britu bumbvedēji varēja sasniegt Ploješti naftas laukus Rumānijā un apdraudēt naftas ieguvi.

1940. gada 13. decembrī Hitlers bija spiests izdot pavēli sagatavoties operācijai "Marita", lai padzītu britus no grieķu zemes. Šai operācijai bija jānovērš arī iespējamie draudi Vācijas pozīcijām no Balkāniem pirms iecerētā uzbrukuma Padomju Savienībai, kuru saskaņā ar 18. decembrī izdoto fīrera direktīvu vācu karaspēkam vajadzēja būt gatavam īstenot 1941. gada 15. maijā.

Pēc valsts apvērsuma Dienvidslāvijā (1941. gada martā), kas mainīja tās ārpolitisko orientāciju un bija vērsts pret vācu ietekmi, arī šī valsts nokļuva Vācijas ienaidnieku sarakstā. 1941. gada 6. aprīlī Vācijas, Itālijas un Ungārijas karaspēks iebruka Dienvidslāvijā un Grieķijā. Karagājiena temps bija elpu aizraujošs, bet panākumi – galvu reibinoši. Dažu nedēļu laikā Dienvidslāvija un Grieķija bija spiestas kapitulēt. 1941. gada maija spīdošās vācu gaisa desanta operācijas rezultātā britus no Krētas salas padzina. Visi Balkāni nonāca Vācijas kontrolē.

Briljantā vācu uzvara Balkānos tomēr slēpa sevī sakāves iedīgli. Itāliešu avantūras dēļ Vācija bija spiesta pārcelt uzbrukuma sākumu Padomju Savienībai no 1941. gada 15. maija uz 22. jūniju. Vācieši zaudēja iespēju sešas nedēļas ilgāk karot labvēlīgos laika apstākļos. Daudzu vēsturnieku skatījumā tas izšķiroši ietekmēja vācu – padomju kara gaitu un iznākumu.

***
- Vācijas militārā potenciāla īpatsvars pasaules valstu vidū bija 14,4%, bet Itālijas – tikai 2,5%.
1941. gada pavasarī Grieķijā cīnījās 62 tūkstoši britu karavīru.
Dienvidslāvija kapitulēja jau Balkānu kampaņas 14. dienā.
1943. gada 25. jūlijā Itālijas karalis Viktors Emanuēls III atcēla Musolīni no ministru prezidenta amata un iecēla šajā amatā maršalu Pjetro Badoljo.
1943. gada 13. oktobrī Itālija pieteica karu Vācijai.
Otrā pasaules kara laikā krita 374 tūkstoši itāliešu karavīru

Majas Viesis  31. marts, 2006

  Atpakaļ   Back  

 Sākumlapa   Home