Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 
Tauta nevar iztikt bez mitoloģizētas vēstures
Māris Zanders, Elmārs Barkāns, 

Tuvojas Latvijas Republikas proklamēšanas diena — 18. novembris. Bet vai tā ir īstā diena, kad svinēt valsts dzimšanu? Latvijas Universitātes Jauno un jaunāko laiku vēstures katedras vadītājs, profesors Inesis Feldmanis atklāj, ka mēs Neatkarības dienu varam svinēt arī 2. decembrī vai 30. janvārī.

Un šie datumi nebūt nav saistīti ar mitoloģizēto vēstures tēlu Kārli Ulmani, kas 1934. gadā uz daudziem gadiem būtu bijis "jāiebāž" aiz restēm, bet tagad ir godā ceļams par to, ka "saglabāja Latviju". Nedēļa sarunājas ar profesoru par Latvijas nesenās vēstures līkločiem.

"Jāatsakās no kolaboracionisma jēdziena" No malas raugoties, Latvijas vēstures telpā pašlaik prevalē tikai viena tēma — leģionāri. Līdzko parādās jautājumi par Ulmaņa režīma izvērtēšanu, kolaboracionismu, izrādās, ka tas vairs nav būtiski. Mēs tikai par leģionāriem! Kas vēsturniekiem būtu jādara, lai mēs saprastu, kas esam un no kurienes nākam? 

Zināmā mērā tam var piekrist. Protams, ir tā sauktās vēstures politiskās tēmas, kuras noteiktā attīstības posmā valstij ir ļoti svarīgas. Tādēļ jau tika izveidota Latvijas vēsturnieku komisija pie Valsts prezidenta. Kad komisiju 1998. gadā dibināja, galvenā tēma tik tiešām bija latviešu leģionāri. Tomēr vēsturnieku komisijas uzmanības centrā pakāpeniski izvirzījās daudzi citi jautājumi, kas saistīti ar abu okupāciju politiku.

Komisijā darbojas četras pētniecības grupas, un šīs pētniecības jomas ir no 1940. līdz 1991. gadam. Man arī bijis gods vienu no šīm grupām vadīt, kas saistījās ar nacistisko režīmu Vācijā, izņemot holokaustu. Domāju, mēs savā laikā leģionāru tēmai, vismaz manā pētniecības grupā, pievērsām lielu uzmanību un veicām ļoti lielu pozitīvu darbu. Esam izveidojuši noteiktu argumentu sistēmu, kā populārzinātniskā līmenī varam "atsist" visus tos uzbrukumus leģionam, kas īpaši nav argumentēti.

Pirmais, ko pats varbūt arī esmu īstenojis, ir leģionu skatīt Eiropas vēstures kontekstā, parādīt, ka latviešu leģions nav nekāds izņēmums. Waffen SS vienībās dienēja visas Rietumeiropas tautas — tajās bija 35 Eiropas tautu pārstāvji. Ja skatām latviešu leģiona problemātiku salīdzinošā aspektā, cīņas mērķu ziņā latvieši ir viennozīmīgi augstāk nekā holandiešu vai dāņu brīvprātīgie. Latviešu leģionāri uzskatīja, ka kaut kādā mērā cīnās par Latvijas neatkarīgo valsti.

Es kopā ar kolēģiem pašlaik rakstu grāmatu Latvija Otrajā pasaules karā, un tajā kolaboracionisma problēma ir viena no galvenajām. Man šķiet, mums vispār ir jāatsakās no kolaboracionisma jēdziena.

Latviešu valodā lietojam divus jēdzienus: "kolaborācija" un "kolaboracionisms". "Kolaborācija" lietojam, apzīmējot vienkāršu sadarbību ar okupācijas varu, no kuras nevar izvairīties neviena okupēta tauta, tā vienkārši nevar eksistēt, ja kaut kādā mērā nesadarbojas ar okupējošo lielvalsti. Ar "kolaboracionismu" apzīmējam nodevīgu sadarbību, kas ir pretēja attiecīgās tautas interesēm, kuras vārdā tiek izdarīti daudzi un dažādi noziegumi. Latvijas un vispār Baltijas valstu gadījumā šī problēma ir nedaudz dziļāka, jo mums šī vācu okupācija sekoja kā otrā okupācija un latviešu sadarbībā ar šo varu gribot negribot tomēr ir jāatzīst, ka tajā bija mēģinājums kaut kādā veidā Latvijai atgriezt valstiskumu. Tas pat no šodienas viedokļa ir pozitīvs motīvs.

Jaunajā grāmatā varbūt pārstāvēsim ideju, ka šeit jārunā par ļoti dažādām kolaborācijām, un ieviesīsim tādu terminu kā "taktiskā kolaborācija", ar to saprotot, ka sadarbība ar vācu okupācijas varu kaut kādā veidā atbilda latviešu interesēm un ir bijusi virzīta uz Latvijas neatkarības atjaunošanu.

Politizētā vēsture Ja runājam par politizēto vēsturi, redzam, ka ir vēl neizdiskutētas tēmas: Ulmaņlaiks, Piektais gads. Ko sakām par sadarbību padomju laikā ar kompartiju? Kāpēc šīs tēmas netiek pietiekami aplūkotas? Vai tas ir resursu jautājums, vai nav pienācis īstais laiks, vai vēl citi iemesli? 

Viss kopā. Pirmām kārtām, lai veicinātu vēstures pētījumus, ir vajadzīgas finanses, un šajā ziņā mums kā medusmaize ir Latvijas vēsturnieku komisija, kas finansē atsevišķus pētījumus. Līdz ar to pēdējos septiņos astoņos gados šajā jomā ir manāma lielāka aktivitāte. Otra problēma ir ierobežotais cilvēku skaits.

Pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā vēsturnieku galvenie spēki tika koncentrēti noteiktu tēmu risināšanai. Vēsturnieku uzdevums bija vispār pastāstīt patiesību par Latvijas vēsturi, par Latvijas valsts dibināšanu un tās bojāeju. Pēc tam dienaskārtības centrā nāca Otrais pasaules karš.

Treškārt, gribu atzīmēt, ka tomēr tiek pētītas ļoti daudzas tēmas. Piekrītu, ka šo daudzo citu tēmu pētniecībā ir viena problēma, kurai grūti pateikt cēloņus. Vēsturnieki it kā pēta "pa tukšo", respektīvi, ar pētījumu rezultātiem netiek iepazīstināta plaša sabiedrība. Maz ir apkopojoša rakstura darbu un monogrāfisko pētījumu.

Caurlūkoju fakultātē pieteiktos grantu projektus — jāteic, tie aptver visas tēmas, 20. gadsimts tur nav centrā. Centrā varbūt ir pat arheoloģija un daudzas citas problēmas. Tā ka pētniecība norisinās visās jomās. Salīdzinot ar 20. gadsimtu, ir viena nelaime, ka agrāka laika pētniecība norisinās ļoti, ļoti lēni un pētījumu rezultāti netiek afišēti.

Piemēram, 1905. gada revolūcija ir ļoti aktuāla tēma. Manā skatījumā Piektais gads Latvijā ir jāpārvērtē. Tas bija terors un varmācība no visām pusēm. Man liekas, ka Piektā gada vērtējumā vēl esam kaut kur iepriekšējā — padomju — laikmeta ietekmē.

Mēs pozitīvi gribam vērtēt tikai vienu pusi, kaut gan tā īstenoja arī teroru, un nosodīt tikai otru pusi. Mēs it kā cenšamies attaisnot "likumīgu atriebību". Tas, man liekas, ir pats nejēdzīgākais, kas ir jaunāko laiku vēsturē.

Atgriezīšos pie Otrā pasaules kara. Te populāra ir tā dēvētā uzvarētāja versija, ko es mēģinu kritizēt. Mani pārsteidz, ka mūsdienās ir tādi ļoti solīdi vēsturnieki, kas padomju karavīru neiedomājamās zvērības pret vācu civiliedzīvotājiem kaut kā mēģina attaisnot ar tiesībām atriebties. Nu, kas tās par tiesībām atriebties? No kādas ideoloģijas, reliģijas viedokļa? Domāju, ka vēsturniekiem nevar būt tāda pieeja arī Piektā gada sakarā. Uzskatu, ka mūsu vēsturnieki saprot, ka šajā pieejā daudz kas ir jāmaina, Piektajā gadā tika iznīcināts diezgan daudz kultūrvērtību, par to ir jāizsaka vismaz nožēla.

"Nacionālais Lāčplēsis" — Kārlis Ulmanis

Ulmanis mums ir nacionālās mitoloģijas varonis. Vieni Ulmani izmanto kā politisko karogu, savukārt citi dēvē par demokrātijas kapraci un 1940. gada pirmsākumu. Kā jūs kā profesionāls vēsturnieks vērtējat viņa personību? Kā šo laiku pareizi pētīt, kā salikt mozaīku, lai mēs beidzot saprastu, kas tad īsti bija Ulmaņlaiki? 

Laikam piederu pie tiem vēsturniekiem, kam bieži uzbrūk kā Ulmaņa kritiķim. Man tomēr liekas, ka mēģinu Ulmaņa politiku apskatīt diezgan saprātīgi un viņa darbību pētīt no tā, kā viņš to ir pelnījis, izejot no latviešu tautas un Latvijas valsts interesēm. Domāju, ka mums, vēsturniekiem, jau nekādu strīdu nav tajā, ka Ulmani vērtējam ļoti pozitīvi attiecībā uz Latvijas valsts dibināšanu, jo 18. novembris lielā mērā ir Ulmaņa nopelns. Viņa devums varbūt ir ne tik daudz pie valsts dibināšanas, bet gan pie šīs neatkarības nosargāšanas.

Kaut gan šajā sakarā vēstures zinātnē varbūt ir nostabilizējušies mīti, kuros, stingri zinātniski apskatot, varētu arī ko mainīt. Latvijas valsts vārdu jau ne tikai varam saistīt ar Kārļa Ulmaņa vārdu un 18. novembri. 

Historiogrāfijā ir vismaz trīs viedokļi, kad ir dibināta Latvijas valsts, un divi pārējie datumi absolūti nesaistās ar Ulmaņa darbību. Es šeit domāju 1917. gada 2. decembri, kad sanāca pirmā latviešu Pagaidu nacionālās padomes sēde, kurā tika pieņemta rezolūcija, ko praktiski var vērtēt kā pieteikumu neatkarīgajai Latvijas valstij, un 1918. gada 30. janvāri, kad bija otrā šīs pašas padomes sēde, kas diezgan stingri deklarēja Latvijas atdalīšanos no Krievijas. Bet tā nu vēsturē ir iznācis, ka mēs Latvijas dibināšanu saistām ar 1918. gada 18. novembri.

Tā ir viena problēma. Otrkārt, par Ulmani visvairāk strīdamies sakarā ar 1934. gada 15. maiju un 1940. gada jūniju. Nekādi nevaru saprast, kā var pozitīvi vērtēt 15. maija apvērsumu. Tā jau var nonākt līdz absurdam, ka attaisnojam vardarbību, puču pret likumīgu valsts varu. Šajā ziņā Ulmanis rīkojās ne tā, kā to vajadzēja darīt. Viņa darbība te vērtējama kā atklāti vērsta pret Latvijas demokrātiju, kā demokrātijas sagraušana. Ja apvērsums būtu beidzies neveiksmīgi, viņam pēc tā laika likumiem vajadzētu nez cik gadu sēdēt cietumā. Tas ir varmācības akts, ko nevar vērtēt pozitīvi.

Kā attaisnojumu Ulmanim var minēt, ka tolaik šādi notikumi Eiropā bija populāri un Latvija šajā ziņā neizceļas uz Eiropas kopējo notikumu fona, bet gan faktiski iekļaujas Eiropā, jo pāreja no demokrātijas uz diktatūru bija raksturīga tā laika Eiropas vēstures iezīme. Cita lieta atkal ir, ko Ulmanis darīja vai nedarīja sava autoritārā režīma laikā. Domāju, ka šajā ziņā viņš izdarīja arī daudz laba.

Kāds nāvessods bija labāks? Ko tad mēs ierakstītu šo labo un slikto darbu tabuliņas ailēs? 

Sliktais darbs ir pats apvērsums. Arī tāda maza augstprātība, kas noveda pie Latvijas valsts un latviešu attiecību saasināšanās ar minoritātēm, gan ar vācbaltiešiem, gan ebrejiem. Slikto darbu sarakstā arī jāiekļauj Ulmaņa tuvredzīgā politika saistībā ar Padomju Savienības prasībām gan 1939. gada rudenī, gan 1940. gada pavasarī. Lai arī Ulmaņa politika bija reti tuvredzīga, viņš pats absolūti nebija vainīgs. Latvijai 1939. gada augustā tika piespriests nāvessods, un Latvijas vienīgā iespēja bija izvēlēties šā soda veidu. Uzskatu, ka šī nāvessoda izvēle nebija pati labākā.

Un kāda tad bija tā labākā izvēle? 

Mūsu oponenti nu var spekulēt ar slaveno 17. jūnija Ulmaņa radiorunu, kurā viņš pateica, ka padomju karaspēks, kurš ienāca Latvijā, ir mūsu valstij draudzīgs, ka Ulmanis palika amatā pēc valdības pārveidošanas 1940. gada 20. jūnijā. Viņš praktiski ar savu parakstu akceptēja visus okupācijas varas lēmumus.

Ko tad viņam vajadzēja darīt?

Protams, neiestājos par to, ka Latvijai vajadzēja militāri pretoties — tas bija iespējams 1939. gada rudenī, kad Baltijas valstīm PSRS uzspieda savstarpējās palīdzības līgumus. 1940. gadā tas jau līdzinātos pašnāvībai, bet bija daudz citu veidu, kā varēja rīkoties. Viens no tādiem varēja būt stingrāk izvērsta simboliska pretošanās. Nesaku, ka vajadzētu būt kādai nāvinieku grupai. Galvenais — vajadzēja būt politiskai pretošanās gribai.

Ulmanim vajadzēja atstāt kaut kādu dokumentālu liecību, kurā būtu fiksēts, kā tieši viņa vadītā valdība uztver šos notikumus, kā vērtē okupāciju un tā tālāk. Viņš varēja vērsties ar ziņojumu, piemēram, pie Lielbritānijas valdības. Nu, vismaz kaut ko atstāt! Tagad vēsturniekiem ir ļoti, ļoti maz tāda veida dokumentu. Ulmanis, domāju, jau pāris nedēļu iepriekš saprata, kas sekos, un viņš varēja sūtnim Kociņam deleģēt lielākas pilnvaras, dot uzdevumu izveidot trimdas valdību. Ulmanim neapšaubāmi vēl var pārmest tuvredzību. Viņš taču dezinformēja latviešu tautu.

Bet kāpēc viss notika, kā tas notika? Jūsu viedoklis. Kas bija pie vainas — Ulmaņa vecums vai vēl kaut kas cits...? 

Ulmanis ir jāvērtē kā augstas raudzes politiķis, arī visi ārvalstnieku vērtējumi par viņu ir visnotaļ pozitīvi. Esmu lasījis vācu sūtņa Latvijā ziņojumus par Ulmani, kuros viņš uzsver, ka Latvijā nav otra Ulmaņa mēroga politiķa.

To, kas notika, zināmā mērā var izskaidrot, un es ceru, ka tā tas arī ir — ka Ulmanis bija dzīvojis cariskās Krievijas laikā un domāja, ka pazīst krievu mentalitāti. Bet viņš nepazina boļševiku mentalitāti... Viņš varbūt iedomājās, ka, piekāpjoties, balstoties uz noslēgtiem līgumiem, ir iespējas Latvijai saglabāt kaut kādu neatkarību, kaut vai protektorāta formā.

Varbūt savu lomu nospēlēja tīri personīgās intereses, kā saglabāt sevi. To arī krievu puse veicināja, jo, kā zināms, tad Krievijas vēstniecība viņam piedāvāja izbraukt uz Šveici, un, kad Ulmani izveda uz Maskavu, tad jau principā viņam teica, ka viņš brauks uz Šveici.

Varbūt Ulmanis šajā laikā zaudēja savu politiķa intuīciju, bet nekādā ziņā nenostājās Latvijas nodevības pozīcijās.

Kāds ir jūsu personiskais viedoklis, komentārs šim Ulmaņa tēlam? Vai tāds Ulmaņa tēls un mīts mums vispār ir vajadzīgs?

Nevar būt vēsture bez mītiem, cilvēkiem ļoti patīk pozitīvi mīti. Ulmaņa mīts ir vajadzīgs, lai tauta labāk uztvertu un saprastu laikmetu. Nezinu, vai šo mītu var un vajag izdzēst, jo Ulmanis ir ļoti cieši saaudzis ar Latvijas neatkarību un latvietības nostiprināšanu.

Ulmaņa politika sešos autoritārisma gados tik daudz darīja latviešu tautas nacionālās pašapziņas kāpināšanā, kā tas nebija nevienā citā laika posmā. Par to taču mums viņam jābūt pateicīgiem. Varbūt viņš to darīja apzināti, jo zināja, ka Latvijai tuvojas grūti laiki un ka, tieši balstoties uz nacionālās pašapziņas lielo pacēlumu, tauta var izdzīvot grūtos laikos. Un, redziet, tā arī notika. Nākamos piecdesmit okupācijas gadus taču pārdzīvojām. Man ļoti tuva ir tēze: Ulmaņa autoritārisma seši gadi neizglāba Latviju, bet to saglabāja nākotnei. Domāju, tas arī ir Ulmaņa vēsturiskais veikums.

Pirms un pēc Ulmaņa

Parunāsim par senākiem — Pirmsulmaņa — laikiem. Visai populārs ir apgalvojums par latviešiem: nu, ko var gribēt no tautas, kas 700 gadu bija verdzības jūgā?

Bet tas ir mīts par tiem septiņiem verdzības gadsimtiem, kas vēsturnieku vidē jau skaitās apgāzts. Taču psiholoģiskas sekas šis laiks mūsos ir atstājis. Jo, protams, mums, latviešiem, laikam jau kaut kāds pakalpiņa gars iekšā sēž. Negribētu gan teikt, ka tas ir stingri izteikts. Tā drīzāk ir tāda tautas pielāgošanās vēsturei. Tā ir laba īpašība, jo citādi mēs, tik maza tauta, jau nebūtu izdzīvojuši šādā sarežģītā vietā, kur saduras agresīvu lielvalstu intereses, ja nebūtu šā pašsaglabāšanās instinkta.

Kā mums tagad būtu jāvērtē pēckara laika posms, kā jāizturas kaut vai pret tiem pašiem čekas maisiem? Vieni saka: latviešu ir tik maz, ka nevajag sev kaisīt pelnus uz galvas. Otri apgalvo: kamēr viss nav noskaidrots, tā īsti labi jau nav. 

Skaidrs, ka par visu tomēr jātiek skaidrībā. Vēsturnieki pakāpeniski jau par visu tiks skaidrībā, bet tas nebūs tik ātri. Ir zināms pamats uzskatam, ka ir jāpaiet vismaz 100 gadiem, lai varētu uztaisīt īstu vēsturisku analīzi vai uzrakstīt apceri par to laiku. Tāpēc jau, piemēram, par Piekto gadu neko neesam nokavējuši, tikai tagad pienācis laiks tā īsti rakstīt par to.

Pret čekas maisiem man ir divējāda attieksme. To saturu vajadzēja publicēt jau no paša sākuma, nevis tagad, kad tie jau ir stipri patukšoti.

Tie tik tiešām tagad ir patukšoti? 

Pieļauju gan, jo neskaitāmas reizes esmu par to dzirdējis. Kādreiz pat tika nosaukta cena, cik vajadzīgs, lai kartīti dabūtu ārā no čekas maisiem. Tagad maisu satura publicēšana kaut kādu iespaidu un rīvēšanos jau atstātu, bet tas vairs nebūtu tik graujošs kā pirms 15 gadiem. Un no šāda viedokļa tas diez vai ir vajadzīgs. Čeka jau zināmā mērā mums pārvērtusies par vēsturi.

Krievi jau saka: "Par kādu okupāciju vispār ir runa? Jūs paši, latvieši, bijāt partijā un paši te arī ņēmāties!"

Te atkal atgriežamies pie kolaborācijas jēdziena. Jo ilgāk pastāv okupācijas vara, jo šī sadarbība ar to ir aizvien neizbēgamāka, citādi jau sabiedrība nemaz nevar pastāvēt.

Kā vēstures pētniecībai vajadzētu vērtēt šo laika posmu?

Šis laiks ir ļoti tuvs mūsdienām. Uzskatu, ka notikumus jāsāk pētīt, kad jau pagājuši vismaz 50 gadi. Jo pētāmais laiks ir tuvāk mūsdienām, jo vēsturniekiem ir grūtāk dot objektīvu vērtējumu. Uz vēsturniekiem savu iespaidu atstāj emocijas, vēl ir dzīvi visi tie "aktieri", kas darbojās attiecīgajā laika posmā. Tas sarežģī šo pētniecību. Tas nav viegli arī tāpēc, ka mūsu sabiedrība ir tik daudzšķautņaina un sarežģīta. Mēs neesam viendabīga sabiedrība.

Vēsturniekiem vajadzētu daudz asāk kritizēt šo kolaborāciju jeb sadarbību ar okupācijas varu, kas notikusi padomju otrās okupācijas laikā un kas šodien var skart ļoti daudz cilvēku.

Cik sabiedrībai ir vajadzīga šī pašattīrīšanās? Pastāv taču viedoklis, ka nevajag kaisīt sāli brūcēs. Ko tas dos, ka mēs noskaidrosim sliktos? 

Vāciešiem tā pelnu kaisīšana ir ļoti izteikta, un tā novedusi pie atsevišķām negatīvām parādībām. Vācieši tik daudz tos pelnus sev kaisīja uz galvas, ka neatļāvās veikt objektīvus pētījumus par Otro pasaules karu. Kaut arī Vācija bija zaudētājvalsts, tā praktiski pārstāvēja kara uzvarētāja versiju. Tikai tad, kad krievi pagājušā gadsimta 80. gadu beigās, 90. gadu sākumā sāka rakstīt arī par savām zvērībām pret vācu civiliedzīvotājiem, arī vācu vēsturnieki sāka cilāt tēmas, kas saistās ar padomju karaspēka tiešām neaprakstāmām zvērībām Austrumvācijā. Piemēram, par divu miljonu vācu sieviešu izvarošanu un daudzām citām varmācībām, par vācu bēgļu likteni, ko tagad ļoti daudzi vēsturnieki uzskata par vislielāko Otrā pasaules kara traģēdiju.

Angļu vēsturnieks Makss Hastings pagājušajā gadā sakarā ar 60. gadadienu kopš nacisma sagrāves uzrakstīja darbu, kurā pārstāvēts tāds termins kā "vācu holokausts". Vācieši baidījās rakstīt patiesību par karu, domājot, ka tādējādi viņiem pārmetīs simpātijas pret nacistiem un tā tālāk, un galu galā tas ļoti negatīvi ietekmējis historiogrāfijas attīstību par Otro pasaules karu.

Nedçïa  30. oktobris, 2006

  Atpakaļ  Back   

 Sākumlapa  Home