Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 
Tāpēc, ka esmu latvietis
Līvija Leine

Kad janvāris iegriežas viducī, atmiņa daudzus no mums aizved pagātnē. Pie tiem notikumiem, kas Latvijā un Lietuvā iezīmēja jaunu loku valstiskās neatkarības pastāvēšanas būt vai nebūt spirālē. Pie 1991.gada janvāra. Pie barikādēm. Un kaut sen izplēnējuši ugunskuri, kaut četrpadsmit rudeņu un vasaru lieti to pelnus skalojuši, atmiņās vēl dzirkstis uzpeld. 

Viens no tiem vīriem, kam sirds šajās dienās liek atkal būt kopējā pulkā, kur plecs pie pleca, doma pie domas, jūta pie jūtas - Nikolajs Veņģe. Ne ar ko īpašu barikāžu dalībnieku vidū neizceļas. Nav bijis Rīgā. Barikāžu naktis pavadījis tepat mūsu pilsētā. Kopā ar domubiedriem, apsargājot Liepājas svarīgākās vietas. Starp tām arī mūsu redakciju. 

- Man jau maz iznāca būt pie barikādēm, - tagad viņš atceras, - tolaik strādāju uzņēmuma "Torgmortransa" veikalā par krāvēju. Darbs bija no astoņiem rītā līdz astoņiem vakarā. Līdz pašam rītam ielās tāpēc nepaliku. Bija kādu stundu jāpaguļ. Priekšniecība veikalā bija izteikti interfrontiska, pat iedomāties nevarēja, ka atļautu barikāžu dēļ kādu minūti no darba nokavēt. 

Tajā laikā vienu nakti biju pie redakcijas, citu nakti pie Latviešu biedrības nama, kur pulcējāmies vairāki mana vecuma zēni. Graudu ielā biju. Un priecīgi mēs bijām tajās naktīs. 

- Priecīgi? Bail nebija? Barikāžu dienās un naktīs taču neviens nevarēja zināt, kā notikumi izvērsīsies, kas ar cilvēkiem un mūsu valsti notiks pēc brīža, pēc dienas, pēc vienas nakts... 

- Es savas bailes biju jau iztērējis 1944.gadā. Man ne no kā vairs nav bail. 

- Kas tad notika? 

- Mani tā gada augustā iesauca vācu armijā. 

- Uzreiz tikāt nosūtīts uz fronti? 

- Vispirms aizsūtīja uz Vāciju. Bija taču mūs jāapmāca. Zēni vien taču bijām. Tur mācīja skriet, celties, gulties. Šautenes iedeva, taču patronas nedeva. Frontē tajā laikā tās bija vajadzīgas. Vienu reizi gan iedeva katram trīs patronas un ļāva izšaut. Kad skaitījāmies frontei gatavi, tas bija 1945.gada 23.janvārī, atsūtīja uz Kurzemi. 

- Kurā divīzijā jūs bijāt? 

- Vācijā skaitījos 15.divīzijā, Kurzemē - 19. Pirmās ugunskristības bija pie Jāņukrodziņa Tukuma tuvumā. Smieklīgi bija tas, ka mūs zēnus, pareizāk sakot, puišeļus, ik pēc brītiņa dzenāja no vienas vietas uz otru. Bijām Lestenē, Džūkstē, Jaunpilī, Gibelēs, Zebrenē. Mums bija jāstājas tajās tranšejās, no kurienes tikko kā bija izgājuši vācu karavīri. Vācieši savus cilvēkus vāca kopā un sūtīja mājās. Samalšanai, iznīcināšanai krieviem atstāja mūsu zēnus. Vai mums toreiz kāds sacīja, kāpēc tā? Nolikām uz tranšejas malas savu šautenīti un gaidījām, kad notiks kārtējais uzbrukums. Kad bija tikai komanda - trauksme, paņēmām savu dūmkoku un gājām, kur lika. Ko mēs, karavīriņi, varējām teikt? Vienu reizi bija pat jāimitē uzbrukums. 

- Ko tas nozīmē - jāimitē? 

- Vajadzēja ieiet laukā starp abām frontēm, lika šaut, mest granātas, taisīt lielu troksni. Vēlāk dabūjām zināt, ka pa to laiku, kamēr taisījām to traci, mūsējie citviet gāja uz aizmuguri, lai aplenktu krievu daļas. 

Visriebīgāk bija Džūkstē. Bunkurs bija uz klaja lauka. Pa dienu galvu izbāzt nevarēja. Uz mums bija nomērķēti tik daudz ložmetēju, ka likās, mūs medī. 

- Bail tur bija? 

- Brīžiem, protams. Bet, lielākoties ne. Varbūt biju pārāk jauns, lai baidītos. Protams, nāvi redzēju, to, kā krita mūsu biedri. Atceros, kā pie Gibelām aizgāja bojā mūsu ziņnesis Vecvagars, ar kuru kopā biju mācījies Blaumaņa pamatskolā. Gāja pa klaju lauku, kaut kur ar ziņojumu, un snaiperis nošāva. Izvairīties nevarēja. Pavēle bija jāpilda. Ja kāds tam, kas notiek frontē, pretojās, tas otrā dienā pazuda. 

- Ko nozīmēja - pretojās? Vērsa ieročus pret pavēļu devējiem? 

- Kur nu! Savā starpā tikai parunāja: par ko mums jākaujas, kāpēc jācīnās? Un vēl līdzīgas lietas. Kur viņi pazuda, nezinu. Bet pēc kara nevienu no tiem vīriem neesmu sastapis. 

- Nevienu pašu? 

- Ja kāds arī palika dzīvs, nevarēju sastapt tāpēc, ka pēc kara mani atbrīvotāji aizsūtīja mani prom uz Noriļsku. 

- Uz koncentrācijas nometni? 

- Jā. Deviņi mēneši ziema. Pārējie gadalaiki - rudens un pavasaris. Barakas. Ap tām dzeloņdrāšu žogs, stūros sargtorņi, apsargi ar šautenēm. Divstāvu nāras. Matracis pildīts ar zāģu skaidām. Smirdēja jau pa gabalu. Pirms mums jau tos bija citi lietojuši. Ne segu, ne palagu. Spilvena vietā apavi, kādi nu kuram bija. Sega, vecs vatenis vai šinelis, ko kādi citi pirms mums jau bija valkājuši, tos pa dienu ģērbām arī mugurā. Ēdiens - 600 gramu maizes dienā, kāda plāna biezputra bez aizdara. Divreiz nedēļā zivju zupa - samazgu ūdenim līdzīgs šķidrums, kur labi ja varēja atrast pāris sīkus kartupeļu kriksīšus. Bada maize. Spēka no tās nebija. Taču strādāt vajadzēja daudz. Iedeva tā saucamo ķirku, vajadzēja rakt bedres kaut kādai apakšstacijai. Pēc pāris cirtieniem pa sasalušo zemi tās jau vajadzēja asināt. Kad priekšnieki redzēja, ka tā neko neizdarīt, viņi izdomāja, ka zemē var iedzīt laužņus un tiem pievienot strāvu. Domāja: izkausēs to ledu. Neizdevās. Tad sāka spridzināt. Mums vajadzēja vākt izspridzināto zemīti kopā. Praktiski ledus klučus. Smagi tas bija. 

- Kas jūs tur bijāt aizsūtīti? Tikai leģionāri? 

- Nē. Bija arī vācu karavīri, latviešu zēni, lietuviešu zēni, kas bijuši vācu armijā, igauņu zēni, kuri arī bijuši tajā iesaukti. Bija arī krievu karavīri, kuri bija krituši vācu gūstā pirms kapitulācijas un, krieviem ienākot, vēl atradās gūstekņu nometnē pie Ziemeļu kapiem. 

- Kāpēc viņi tur nokļuva? 

- Viņiem sākumā bija teikts, ka sūta uz dzimteni. Daudz melots nebija. Tikai nepateica, ka nelaidīs mājās, bet noliks aiz dzeloņstiepļu žoga. Vēlāk viņus visus notiesāja uz desmit gadiem stingrā režīma cietumos. Un tikai tāpēc, ka viņi bija palikuši dzīvi. Tikai tāpēc. Viņiem prasīja: tev šautene bija? Bija, viņi atbildēja. Patronas bija? Bija, viņi godīgi sacīja. Tad kāpēc tu esi dzīvs, prasīja viņu tiesātāji. 

- Tad tas nozīmē, ka viņiem bija jānogalina sevi? 

- Jā. Ir tāda grāmata "Mīts". Tajā stāstīts par Staļinu. Pat viņš nav atzinis savu dēlu tikai tāpēc, ka viņš kritis gūstā. Tā ir briesmīga morāle, pēc kuras Krievija dzīvoja. Pēc visa, ko esmu redzējis, varu teikt tikai vienu: nabaga krievu tauta! Kā tā ir ļāvusi sevi muļķot! Citus pazemodami, tās cilvēki visvairāk taču pazemoja paši sevi. Tikai viņi to neapjēdz. Kas tas ir stulbums, aklums, vēl šodien nesaprotu. 

- Bet viņi taču tic tam visam, ko viņiem mācīja padomju vara. Ka viņi citus atbrīvo. Ka iekarot citas tautas un zemes ir varoņdarbs. Vēl tagad krievu skolās vēsturē tiek runāts nevis par to, ka Krievija okupējusi citas valstis, bet ka tā bijusi tikai savas teritorijas paplašināšana. Tā sakot, nepieciešamība. 

- Tā tas bija. Pat Noriļskā, nometnē ieslodzīti būdami, viņi uzskatīja sevi pārākus par citiem. Mēs viņu priekšā nebijām nekas. Bet naida ne pret viņiem, ne pret krieviem vispār manī nav. Es sapratu, cik viņi nožēlojami ar savu domāšanu. Iedod viņam lielāku gabalu maizes, un viņam liekas, ka viņš jau kaut kas ir. 

- Kā tā? 

- Bija mums tur brigadieris Vaņaškins. Mēs viņu saucām par Vaņuškinu (Smerdeli). Bijām viņam pakļauti 20 vai 24 cilvēki, vairs īsti neatceros. Tad viņam izdeva talonus maizītei un zupītei. Labākos talonus, pa kuriem varēja dabūt vairāk par 600 gramiem maizes vai lielāku zupas karoti, viņš deva tikai savējiem krieviem. Kad strādājām pie akmeņu maļamās mašīnas, kas smalcināja lielos akmeņus sīkās šķembās, akmeņus vajadzēja lasīt pa laukiem, nest klāt, laist iekšā. Ar lāpstu šķembas atmest prom. Kad latvieši strādāja pie iekšā laišanas, samalto akmeņu kaudze augtin auga, krieviņiem - pie zemes pieplakusi. Bet tik un tā, viņiem tika lielākas ēdiena porcijas. Bet ēdiens, pat viena karote turienes liesas zupas nozīmēja, ka badā varbūt todien nenomirsi. 

- Viņi necentās? 

- Nē. Zināja, ka tāpat tiks vairāk. 

- Bet kā viņi jutās, zinot, ka viņu pašu tautieši viņus ieslodzījuši koncentrācijas vai kā toreiz sacīja - darba nometnē? 

- Saprotams, ka laimīgi nebija. Taču mēs savā starpā daudz nerunājām. Mēs krievu valodu toreiz tikpat kā nesapratām. Tikai tik daudz, cik pavēles, ko darīt. 

- Cik ilgi jūs tur sabijāt? 

- Līdz 1946.gada septembrim. Tad sacīja, ka tiekam atbrīvoti. Taču mājās neļāva braukt. Iesēdināja šaursliežu vilcieniņā, kas nedēļām līkumoja ap sopkām - saule brīžam bija vienā pusē, brīžam acīs, brīžam aiz muguras, līdz beidzot tas apstājās Dudinkā. Tā bija Jeņisejas ostas pilsēta. 

- Ko jūs tur darījāt? 

- Lika atkal strādāt. No Jeņisejas attekas bija jāvelk laukā baļķi, kas tur sazin no kurienes bija atpludināti. Un tā vairāk nekā mēnesi. Kad viss aizsala tā, ka baļķus no vižņiem izlauzt nevarēja, sēdināja kuģī un aizveda uz Arhangeļsku. No turienes ar ledlauzi priekšā pa Ziemeļu jūru uz Narvu. Tur tos, kuri bija dzimuši 1921.gadā un pirms tam, sūtīja mājās. Jaunākos, pie tiem piederēju arī es, ieskaitīja padomju armijā. 

- Padomju armijā kā parastā dienestā? 

- Tā mums sacīja toreiz. Bet pirms kāda laika no Totalitāro režīmu noziegumu izmeklēšanas komisijas pienāca dokuments, ka mēs tomēr neesam bijuši armijā, bet gan pāraudzināšanas iestādē. Tā Vilis Lācis savulaik ziņojis Berijam. Proti, ka mēs, leģionāri, esam no darba nometnes atbrīvoti un ievietoti Narvas pāraudzināšanas iestādē. 

- Kā tur izskatījās? 

- Sešstūrainas barakas, divstāvu nāras. Sega šoreiz bija. Izdeva jau reiz lietotas vecas armijas drēbes. Bija atkal jāstrādā. Brīvības nekādas. Mājās atgriezos tikai 1950. gadā. 

- Ko jūs darījāt pirms iesaukšanas armijā? 

- Strādāju pilsētas mehāniskajās darbnīcās. Darīju remontatslēdznieka darbus. Pusgadu pie kalēja pat lielo āmuru cilāju, biju uzsitējs. 

- Un pēc kara, kad atgriezāties no Narvas? 

- Centos dabūt darbu. Karostas darbnīcās strādāja mans radinieks, sacīja, ka esot brīva celtņa strādnieka vieta. Aizgāju uz kadru daļu. Man kāda dāma uzdeva jautājumus, es atbildēju, viņa izpildīja anketu. Starp citiem jautājumiem prasīja, vai esmu dienējis Latvijas armijā. Teicu: neesmu, biju par jaunu. Kur tad? Sacīju: padomju armijā. Mums taču toreiz bija sacīts, ka esam padomju karavīri. Un vēl kaut kur, viņa tincināja. Jā, atbildēju, vācu armijā. Tad tā kundze, kas rakstīja anketu, izpleta acis un muti tā, ka labu laiku nevarēja aizvērt. Labi, viņa atguvusies sacīja, aiziešu pie priekšnieka parakstīt. Pēc desmit minūtēm atgriezās un ļoti laipni paskaidroja, ka darbiniekus vairs nevajag, lai pienākot pēc divām nedēļām. 

Sapratu, ka ne pēc divām nedēļām, ne trim, ne piecām, man tur darba nebūs. Gāju uz "Sarkano metalurgu". Kadru daļas priekšnieks Tauriņš pieņēma. Gājām toreiz divatā ar Slīpo Jāni, vēl vienu zēnu, kam bija līdzīgs liktenis. Prasījām, kā būs - esam taču bijuši leģionā un izsūtījumā. Tauriņš atteica: tas nekas, te jau lielākā daļa ir tādi kā jūs. Nostrādāju Metalurgā no 1950.gada līdz 1983.gadam. 

- Par leģionāriem parasti saka, ka viņi bijuši ļoti patriotiski, gribējuši cīnīties. Jūsu stāstījums izklausās tāds atturīgāks. 

- Manā tuvumā bija lielākoties vācu armijā ar varu iesauktie. Lielāki patrioti bija brīvprātīgie, kuriem kādi radinieki bija izvesti, kas leģionā iestājās paša pārliecības vadīti. Es biju vienkāršs cilvēks. Tēvs bija strādnieks Tosmarē, māte invalīde. Mūsu ģimeni 1941.gada padomju represijas tieši neskāra. 

- Izvairīties no vācu armijas neizdevās? 

- Tas nebija iespējams. Toreiz bija vienkārši: solis pa labi, solis pa kreisi, tiks šauts. Ja es būtu viens pats, varbūt bēgtu, slēptos. Bet man bija tēvs, māte, vecāmāte. Ja tā būtu izdarījis, viņus vācieši nogalinātu vai aizsūtītu uz koncentrācijas nometni. 

- Es tagad skatos, jums pie žaketes atloka ir Tautas frontes nozīmīte. Kāpēc, ja jau sakāt, ka liels patriots neesat bijis? 

- Tādēļ, ka toreiz bija pienācis laiks cīnīties par Latviju, lai tā būtu patiešām brīva. Tas taču bija mūsu visu, latviešu zēnu, pienākums. Kā es citādi varēju?! 

- Bet toreiz, frontē, jūs nedomājāt, ka cīnāties par Latviju? 

- Mums jau tā teica: jūs cīnāties par savu brīvību! Bet tāpat mums sacīja padomju armijā: jūs cīnāties par savu brīvību. Kaut gan mēs patiesībā bijām gūstekņi. Tāpat mums sacīja Skārda velmētavā: katrs grams metāla ir sitiens kapitālistiem! To taču mums skandināja un skandināja. 

- Pēc jūsu balss toņa saprotu, ka tomēr jums to neiemācīja. 

- Neiemācīja. 

- Kāpēc? 

- Tāpēc, ka es esmu latvietis. Tāpēc, ka Latvija, Liepāja ir mana dzimtene. Tāpēc, ka atceros to sajūtu, kāda bija, kad man pēc tam, kad atlaida no Narvas, pateica, ka man nav tiesību dzīvot Liepājā. Tikai ārpus tās robežām. Nozīmējums man bija it kā uz aviopilsētiņu, Batu. Tagadējo lidostu. Taču tur nebija kara komisariātu. Tāpēc manus dokumentus atsūtīja uz Liepāju. Pirmo pasi, kaut kādu papīru izdeva tur. Tas bija derīgs tikai piecus mēnešus. Visu to laiku bija jādomā, kas ar mani notiks tālāk. Tikai vēlāk tiku pie īstas pases. 

- Kāpēc jums uzreiz nedeva pasi? 

- Tāpēc, ka tās iestādes, kam bija jābūt nomodā par padomju varas pastāvēšanu, zināja, no kurienes nāku, kur un kas esmu bijis. 

- Padomju armijas karavīrs taču bijāt. 

- Tā domāju es. Viņi patiesību par manu dienestu jau tolaik zināja. Pāraudzināšanas iestāde patiesībā jau tā bija. 

- Kā jūs tur pāraudzināja? 

- No rīta līdz vakaram smagā darbā. Pa četriem gadiem divas reizes izdzina uz Tallinas - Narvas šoseju un divas stundas lika soļot un dziedāt - "Ja puļemjotčikom roģilsa, ja puļemjotčikom umru..." Jums, tagad klausoties, nāk smiekli. Mums tur smieties nebija ne prātā. Mēs nezinājām, kuru brīdi kas ar mums var notikt. 

- Krievu valodu jūs tad jau pratāt? 

- Nē, nemaz. Tagad arī neprotu. Tā vienu otru vārdu zinu, bet mācījies to neesmu. Kādreiz varēju arī vāciski sarunāties. 

- Armijā vācu valoda taču bija jāzina. 

- Nē. Mūsu komandieri bija latvieši. Zēni, kuri bija izgājuši tā saucamo Lavenburgu. Tā bija pilsētiņa Vācijā, kur viņi apmācīti, iedotas kādas strīpiņas - dižkareivis vai seržants. Tad viņi atkal mūs trenkāja. 

- Frontē jūs sevi jutāt par latvieti vai tikai par vācu kareivi? 

- Latvieši mēs bijām. TIKAI LATVIEŠI! Kad pa tiem skaļruņiem kara izskaņā skanēja: latvieši, nāciet, nāciet, mēs jums trīs reizes dienā dosim siltu ēdienu! Nāciet cīnīties par brīvu Latviju! Ja nebūtu redzējis 1940.gadu! Kāda tā brīvība, 1946.gadā redzēju arī Narvā, vilcieni brauca ar aizrestotiem vagonu logiem, cilvēki meta pa tiem laukā zīmītes, bet krievu zaldāti zilām čekistu cepurēm galvā skrēja pa uzbērumu un zīmītes vāca kopā, lai piederīgajiem netiktu. 

- Jūs bijāt Tautas frontē un gājāt uz barikādēm, kā pats sacījāt, lai Latvija būtu brīva. Kā jūs šodien vērtējat: Latvija ir brīva? Un kas pašlaik notiek Latvijā? 

- Brīva ir. Tikai kārtības valstī nav. Saimnieka nav. Katrs cenšas priekš sevis. Valdības mainās viena pēc otras. Vienu dienu tāda pufaika, otru - atkal uzģērbj citu. 

- Kāpēc, jūsuprāt, tā notiek? 

- Pamatā visam, pēc mana prāta, ir cilvēka daba. Katrs cenšas priekš sevis. Nedomā, kā teikt, ka viņš nomirs un citi par viņu domās slikti. Viņam šodien ir labi. Piemēram, mūsu valdības aprindas. Cik mums nav bijis ministru! Un viens pret otru viņi kā vilks pret vilku. Cilvēki, kuri ir gudri, varbūt par viņiem ir gudrāki, pie varas netiek. Man ļoti nepatika, kā Birkava kungs izēda Georgu Andrejevu. Ka viņu aizsūtīja par konsulu uz Angliju vai kur citur. Andrejevs bija godīgs cilvēks. Tāds tanī komandā nederēja. Man jādomā joprojām arī par Gaili, kurš bija premjerministrs. Viņš taču par mūsu naudiņu apbraukāja apkārt visai pasaulei. Bet priekš cilvēka cieņai atbilstošas pensijas neiznāca. Man vajag zālītes. Bieži un daudz. Man kā represētajam no sākuma bija atlaides. Taču nu vairs nedod tās atlaides. Daktere saka: vienu kursu tev varu izrakstīt, tas maksās apmēram 40 latu. Bet otru kursu tev pašam vajadzēs pirkt. Padomājiet pati! Pirmā pensija, kad visu pārrēķināja latos, bija tikai 42 lati. Vēlāk pa latam piemeta. Arī par represiju gadiem pielika tikai kā par gadu un vienu mēnesi, kaut gan faktiski Noriļskā biju gadu un trīs mēnešus, bet no Totalitāro režīmu noziegumu izmeklēšanas komisijas man paziņoja, ka esmu represēts piecarpus gadus. Labi, ka man vismaz par slimnīcu nav jāmaksā. Kad attaisīja to veikalu pie kanāla, "Rimi", es taču dabūju sirds infarktu. 

- Kā tā? Iekļuvāt lielā burzmā? 

- Nē. Aizgāju, iepirkos, piegāju pie kases, samaksāju naudiņu, pārgāju mājās, krāmēju iepirkumus ārā. Beigās izkrīt čekiņš. Sāku intereses pēc skatīties. Izrādās, esmu apkrāpts vairāk nekā par latu. 

- Kā tas gadījās? 

- Smieklīga lieta. Pirku dažas sardelītes. Pārdevējas kundze uzlika uz svariem, iznāca čekiņš, viņa to uzlipināja uz kulīti un es ieliku iepirkumu ķocītī. Kad piegāju pie kases, man bija arī cita prece, samaksāju, viss likās kārtībā. Kasierīte paņem preci, pieliek pie sava aparāta, noiet pīk!, pieliek nākamo, atkal tas pīk!. Vai tad es zinu, cik tiem pīk! jābūt? Mājās izpētīju, ka uz maisiņa, kurā bija sardelītes, bija pielipināta uzlīmīte par kaut kādu torti, kas maksāja vairāk nekā latu un ko savās acīs nebiju redzējis. Tāpēc brīnījos, kāpēc pēc tā pirmā pīk! viņa to maisiņu grieza otrādi. 

- Tādu tirgotāju triku līdz šim nebiju dzirdējusi. Jūs gājāt atpakaļ protestēt? 

- Apģērbos, uz tramvaju prom, braucu atpakaļ. Tur vajadzēja divas stundas, lai noskaidrotu, ka tiešām esmu pārmaksājis. Ar sirdi man jau tā ir švaki, bet tur palika tik slikti, ka atmodos tikai tad, kad mani jau ar ratiņiem stūma pa Centrālās slimnīcas 7.stāva gaiteņiem pie dakteres Kozlovas. Nogulēju tur divas nedēļas. 

- Viena lata dēļ... 

- Znots arī sacīja: es tev divus latus būtu iedevis. Es teicu: mīļais cilvēk, ne jau tā lata, bet negodīguma pēc man sirds apstājās. Mēs, zēni, gājām frontē, izpildījām jebkuru pavēli, jo mums vajadzēja to darīt, vai lietus, vai sniegs, vai dubļi, vai ložu krusa. Pārdevējas strādā siltumā, viņām vismaz godīgām vajadzētu būt. Par to jau arī gāju tajās barikāžu naktīs valsti sargāt. 

- Bet tad taču neviens jums nepavēlēja to darīt. Jūs kāds sauca, bikstīja, lika iet uz barikādēm? 

- Neviens. Man tajās dienās kā dzīvs līdzi nāca kāds 1941.gada redzējums. Toreiz strādāju pilsētas mehāniskajās darbnīcās. Tas bija pie paša Dzelzs tilta. Tur, kur tagad ir lielais veikals "Māja". Toreiz redzēju, ka brauc smagā mašīna, augšā, kravas kastē sēd sieviete. Viens bērns uz rokas, viena meitenīte blakus. Uz mašīnas bortu stūriem sēd krievi ar štikiem. To ne mūžam neaizmirsīšu. Svešs cilvēks bija tā sieviete ar bērniem. Bet sirds, to redzot, otrādi apgriezās. No manas ģimenes tikai kādus tālus mātes radus izveda. Viņi bija, kā toreiz sacīja: budži. Ja tu kārtīgi strādāji, tad tu biji budzis. 

- Tagad nav budžu? 

- Nē. Tagad ir tautas kalpi. 

- Ja jūs būtu zinājis, ka būs tādi tautas kalpi, aplaupīs, kā tie ir šodien, jūs būtu gājis barikāžu naktīs Liepāju sargāt? 

- Būtu. Tās ir lietas, kas man nepatīk, bet Latvijas valsts man ir svarīgāka. Tā bija toreiz, tā ir tagad. Bija jau arī interesanti. Kaut vai, kā tie padomju zaldāti Ļeņinu sargāja! Kā latviešu zēni uztaisīja mazu Ļeņinu un ar koka štikiem turpat biedrības namā sargāja. Kā īstajam piemineklim apvilka šņores un pat krievu dāmas ar puķēm nelaida klāt. Arī mūsu uzņēmumā "Torgmortransā" bija tādas ehtīgas padomju dāmas. Lamāja mūs par suņiem, solīja: mūsējie nāks, tad jūs redzēsit! 

- Kā jūs vērtējat to kņadu, kas tiek sacelta ap krievu skolām? 

- Metalurgā cehā bija latvieši, krievi, lietuvieši, igauņi. Visi, kā nu mēs mācējām, visi runājām krieviski. Krievi izlikās, ka latviski nesaprot. Es domāju, ka arī tagad viņi cenšas vairāk turēties kopā, runāt savā valodā. Cehā bija tāds vīrs, uzvārdā Kamera, viņš savai meitiņai bija stingri aizliedzis spēlēties kopā ar latviešiem. Viņš kategoriski nerunāja cehā nevienu vārdu latviski. Neprata. Teicu viņam: Kostja, ja nedēļas laikā vienu vārdu iemācīsies, tad drīz vien pratīsi latviski runāt. Nē. Negribēja. Tas, kas šodien notiek ar krievu skolām, pēc mana prāta, nāk no Maskavas. Tas ir Maskavas pirksts. Mūsu vēstnieki Peters un Daudišs, diemžēl neizdarīja Maskavā to, ko no viņiem gaidījām. 

- Kas jums svarīgākais ir šobrīd? 

- Savu mūžu esmu nodzīvojis. 20.aprīlī man jau būs astoņdesmit gadu. Visu laiku ir bijusi cerība, ka būs labāk. "Daugavas vanagos" arī gājām tāpēc mūsu vēsturi sagodāt. Uzlikām baltos krustus, kur latvieši nomocīti. Svētku reizē liekam pie Kalpaka kapa ziediņus. Mēs tur,Vanagos, visi, kam vienas domas un pārdzīvotais, turamies kopā. Kamēr varam. Kad atlaida no krieviem, no tās pāraudzināšanas iestādes, mums noprasīja, kā dzīvosim, atbildēju: latvietis esmu un būšu. Kad nelaida uz Liepāju pēc tam dzīvot, teicu: vienalga, es nakti pa grāvjiem aizrāpošu līdz savām Liepājai. Smieklīgi? Nē, tas bija nopietni. Viņi, tie, kas te gāzās pēc kara iekšā ar maišeļiem pār plecu, tie drīkstēja. Es nē! Es biju apzīmogots! Kas tur bija iekšā, kas zina, bet viņi brauca, kur viņi gribēja, kā viņi gribēja. Cerība Tautas frontes laikā bija liela. Cerējām ko vairāk, nekā tagad sasniegts. Cik es tagad savā prātā saprotu. Izglītības man lielas nav, Ulmaņa laikā sešas klases pabeidzu. Sāku strādāt, gribēju sev nopirkt kārtīgu uzvalku. Iznāca citādi. Sākās karš. 

- Bērnu jums daudz? 

- Trīs. Dēls Ivars ir šoferis, ieprecējās Ogrē. Meita Gunta dzīvo Balvos, ir vides inspektore. Vecākā meita Ilona dzīvo uz vīra algas. Izmācījās par medicīnas māsu, kad radās bērniņš, palika mājās. Ir lieliska mazmeita. Ar savu uzņēmību vien Maskavā izmācījās par aktrisi. Vienu gan gribu pateikt, tos laikus, kas bija pirms Atmodas, vairs piedzīvot negribu.

Kurzemes vārds. 18. janv., 2005

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home