Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 
Nacionālisti par Latvijas brīvību
Uldis Neiburgs

Rakstot par pretošanās kustību nacistu okupētajā Latvijā, līdz šim nepelnīti maz uzmanības pievērsts atsevišķu pašaizliedzīgu dzimtenes patriotu varonībai. 1941. – 1942. gadā nacistiem gluži kā dadzis acī bija Latvijā lielākā nelegālā organizācija "Latviešu nacionālistu savienība", kas uzdrošinājās atklāti protestēt pret svešās varas tīkojumiem, vienlaikus iestājoties par Latvijas neatkarības atjaunošanu.

"Latviešu Nacionālistu savienības dibināšanas pirmsākumi meklējami vēl boļševiku laikos. Tās vadītāji ir piedalījušies partizānu cīņās pret boļševikiem un lielākoties nāk no pērkonkrustiešu nometnes. Par svarīgāko uzdevumu visi dalībnieki izvirzīja latviešu tautas propagandistisko izglītošanu un tās morālo stiprināšanu," teikts drošības policijas un SD komandiera Latvijā Rūdolfa Langes 1943. gada 29. janvāra ziņojumā.

"Nacionālisti" uz vēstures skatuves

Latviešu Nacionālistu savienība (LNS) sevi atklātībā pirmo reizi pieteica 1941. gada 18. novembrī, svinīgi noliekot Rīgas Brāļu kapos vainagu Latvijas nacionālā karoga krāsās. Organizācijā, kuras priekšgalā nostājās Latvijas Universitātes Centrālās bibliotēkas bibliotekārs Arnolds Čaupals, pastāvēja arī divas militāras grupas Alberta Duļļa un Viļa Rutka vadībā. Pirmā grupa, kurā pārsvarā bija Rīgas pilsētas 12. policijas iecirkņa darbinieki, galvenokārt nodarbojās ar ieroču vākšanu. Otrā grupa, kas sastāvēja no Rīgas pilsētas 6. policijas iecirkņa darbiniekiem, nodrošināja nepieciešamo apsardzi. Izveidoja arī ārējās informācijas daļu, slepeno daļu un dāmu komiteju, kā arī citas atsevišķas grupas.

Līdzās politiska rakstura sanāksmēm, informācijas un ieroču vākšanai "nacionālisti" arī izplatīja proklamācijas un izdeva nelegālo avīzi "Tautas Balss", kuras pirmais numurs iznāca 1942. gada 15. februārī. Laikraksta redakcijas grupu vadīja teoloģijas students Artūrs Kaminskis, tekstus uz matricēm rakstīja Latvijas Universitātes matemātikas profesora Edgara Lejnieka meita Irēne Lejniece un Valsts tipogrāfijas darbiniece Ieva Birgere, ekspedīcijas daļu pārzināja Valērijs Geidāns un Arnolds Bērziņš. "Tautas Balss" izdošanu kavēja papīra trūkums – to nācās "aizņemties" Rīgas paraugtipogrāfijā un centrālajā pastā. Laikrakstu Rīgā un citās Latvijas pilsētās izplatīja, ievietojot pasta kastītēs vai arī nododot konkrētiem cilvēkiem.

Apcietināts ar šāvienu galvā

Pirmie Latviešu Nacionālistu savienības dalībnieku aresti sākās jau 1942. gada jūnijā, tomēr "Tautas Balss" turpināja iznākt. Lielāka apcietināšana norisinājās 14. novembrī, kad arestēja arī visu laikraksta redakciju. LNS militārās grupas vadītāju Albertu Dulli izdevās apcietināt tikai pēc apšaudes 1942. gada 20. – 21. decembra naktī, ievainojot ar četriem šāvieniem kājās un vienu galvā. Kā liecina nesen atklātie Vācijas Federālā arhīva dokumenti, vēlākajā izmeklēšanā Alberts Dullis raksturots kā "inteliģents cilvēks ar labām runas dotībām, kuram ar savas personības spēka palīdzību izdevies pakļaut savai vadībai grupas virsniekus. Ņemot vērā viņa politisko pārliecību, iespējams, ka viņš strādājis angļu izlūkdienestu labā".

No 1944. gada septembra līdz 1945. gada martam Alberts Dullis atradās ieslodzījumā Štuthofas koncentrācijas nometnē, pēc atbrīvošanas izejot padomju filtrāciju, no kurienes 1945. gada 5. maijā viņu pat iesauca sarkanajā armijā. 1946. gadā atgriežoties Latvijā, viņš bija tā novārdzis, ka svēra tikai 46 kilogramus. Pēc kara Alberts Dullis dzīvoja Ventspilī, kur ilgus gadus bija sporta biedrības "Daugava" priekšsēdētājs.

Laulības Salaspils nometnē

Lielākā daļa no apcietinātajiem Latviešu Nacionālistu savienības un "Tautas Balss" darbiniekiem nonāca ieslodzījumā Rīgas Centrālcietumā un Salaspils nometnē. Vairāki pabija arī koncentrācijas nometnēs Štuthofā, Mauthauzenā un Dahavā, bet daudzus no ieslodzījuma atbrīvoja, nosūtot dienestā vācu armijā.

1943. gadā Salaspilī norisinājās arī kāda svinīga un vienlaikus ciniska ceremonija. Vācu drošības iestādes pieļāva ieslodzīto Arnolda Čaupala un Irēnes Lejnieces salaulāšanu, ko vadīja neviens cits kā pats Salaspils nometnes komandants Kurts Krauze. Tuvinieku vairākkārtējie mēģinājumi panākt Arnolda Čaupala atbrīvošanu tomēr bija nesekmīgi. Šajā lietā bezspēcīgs izrādījās pat Latviešu leģiona ģenerālinspektors Rūdolfs Bangerskis.

Kā liecina tikai nesen Krievijas Valsts kara arhīva trofeju dokumentu nodaļā apzinātie dokumenti, R. Lange 1943. gada 22. decembrī norādīja, ka A. Čaupals "piederējis pie nelegālas organizācijas dibinātājiem, kuri izdeva kūdītājavīzi un nodarbojās ar militāru spiegošanu pret Vāciju". Arī vēlāk, 1944. gada 1. jūnijā, kad Salaspils nometnes ieslodzījumu pārcietusī Irēne Čaupale vēlreiz lūdza vīru atbrīvot, R. Lange atbildēja: "Ja jūsu vīrs patiešām būtu nopietni domājis par cīnīšanos frontē, tad viņam jau agrāk būtu bijusi tāda iespēja. Tā vietā, lai tāpat kā tūkstošiem krietnu vīru frontē stātos pretī boļševismam, viņš dzimtenē veicis musināšanas un demoralizēšanas darbus." Zināms, ka 1944. gada oktobrī Arnolds Čaupals ar ieslodzīto transportu nonāca Vācijā, kur 1945. gadā mira pārgājiena laikā uz Neuengammas koncentrācijas nometni. Irēne Čaupale pēc kara slimoja ar tuberkulozi un mira 50. gados Vācijā.

Pazudušās tipogrāfijas noslēpums

"Tautas Balss" pēdējam, desmitajam numuram, kas bija veltīts Latvijas valsts neatkarības dienai, tomēr tā arī nebija lemts iznākt.

Iespiešanai sagatavotās matrices atradās Latviešu Nacionālistu savienības militārās grupas vadītāja Viļa Rutka portfelī viņa darba vietā – Rīgas pilsētas 6. policijas iecirknī pie Rīgas Centrāltirgus. 1942. gada 14. novembra rītā Vili Rutku apcietināt ieradās vācu drošības iestāžu pārstāvji. Viņš atceras: "Ap vienpadsmitiem no rīta dežurējošais uzraugs izsauca mani no apspriedes. Gaitenī mani jau gaidīja SD virsnieks un SD vīrs [..] Jau uz Centrāltirgu iedams, biju savu mauzeri, atdrošinātu, iebāzis kabatā, un uz mirkli prātā pat iešāvās doma viņus abus nošaut. Bet tad atjautu – ja viņi ir jau apcietinājuši Vilku, Kalnu [A. Čaupalu un A. Kaminski. – U. N.] un droši vien arī kādus citus, tad tie visi tiks tūliņ nobendēti, tādēļ atstāju pistoli kabatā. Uz ielas gaidīja automašīna ar šoferi."

Vēlāk trīs dienu ilgās pratināšanās Vilis Rutks pārcieta necilvēcīgas fiziskas mocības, četras reizes zaudējot samaņu. Viņam tomēr izdevās pārliecināt savus mocītājus, ka laikraksta matrices ir pēdējā brīdī sadedzinātas. Īstenībā divi viņa darbabiedri to paveica tikai pēc Viļa Rutka aizturēšanas. Paradoksāli, bet vēlāk Vilis Rutks Dahavas koncentrācijas nometnē bija pat divas reizes – 1944. gadā kā nacistu ieslodzītais, bet pēc kara kā amerikāņu karagūsteknis.

90. gadu sākumā vairāki bijušie "Tautas Balss" grupas dalībnieki nesekmīgi mēģināja atrast laikraksta pirmo numuru matrices, kuras Arnolds Bērziņš neilgi pirms savas apcietināšanas 1942. gada jūnijā bija paslēpis kāda nama bēniņos Rīgā, Tēraudlietuves ielā 8. Iespējams, tās vēl tikai gaida atradēju.

Divkārt represētie

Vairākus Latviešu Nacionālistu savienības un "Tautas Balss" dalībniekus – Ievu Birgeri, Ernu Briņķi, Olgu Dragunu, Nikolaju Liepiņu, Jēkabu Trušiņu un Ottomāru Verli – pēc kara otrreiz represēja padomju drošības iestādes.

Par Ievas Birgeres (Lases) līdzdalību "Tautas Balss" izdošanā čeka interesējās jau 1945. gadā, bet 1951. gadā viņu apcietināja par līdzdalību tā saucamajā Franču grupā. Jau 1945. gada 20. janvāra pratināšanā Ieva Birgere atklāti un drosmīgi paziņoja sarkanās armijas 3. Baltijas frontes pretizlūkošanas daļas "SMERŠ" ("Nāvi spiegiem") nodaļas priekšniekam, gvardes majoram Dubrovinskim: "Mēs gribējām, lai Latvija būtu brīva, neatkarīga un demokrātiska. Mēs nevēlējāmies tādu stāvokli, kādā tā nonāca vācu okupācijas rezultātā, bet nevēlējāmies arī tādu stāvokli, kāds bija 1940. – 1941. gadā, kad Latvija iestājās Padomju Savienībā [..] Mēs toreiz nestādījām jautājumu par konkrētiem cīņas ceļiem pret vāciešiem, par nacionālo neatkarību, bet uzsvaru likām uz ideoloģisko cīņu pret viņiem, uz nacionālā gara un kultūras saglabāšanu kā nacionālas neatkarīgas Latvijas garantu nākotnē." Līdz ar šiem vārdiem viņa bija izteikusi latviešu nacionālistu pašaizliedzīgās cīņas kredo. 

***
- No 1942. gada februāra līdz septembrim iznāca deviņi "Tautas Balss" numuri 5 – 6 lappušu apjomā, vairāku simtu eksemplāru metienā.

- Vācu drošības iestādes arestēja vairāk nekā simtu LNS un "Tautas Balss" dalībnieku (1943. gada aprīlī apcietinājumā atradās 73 personas, no tām deviņas ar augstskolas izglītību, septiņi virsnieki, 19 instruktori un trīs palīgpolicijas dienestam piederīgie).

Majas Viesis   17.02.2006

  Atpakaļ  Back  

 Sākumlapa Home