|
Nacionālisti par Latvijas brīvību
Uldis Neiburgs
Rakstot par pretošanās kustību
nacistu okupētajā Latvijā, līdz šim nepelnīti maz uzmanības pievērsts
atsevišķu pašaizliedzīgu dzimtenes patriotu varonībai. 1941.
1942. gadā nacistiem gluži kā dadzis acī bija Latvijā lielākā
nelegālā organizācija "Latviešu nacionālistu savienība",
kas uzdrošinājās atklāti protestēt pret svešās varas tīkojumiem,
vienlaikus iestājoties par Latvijas neatkarības atjaunošanu.
"Latviešu Nacionālistu savienības dibināšanas pirmsākumi meklējami
vēl boļševiku laikos. Tās vadītāji ir piedalījušies partizānu cīņās
pret boļševikiem un lielākoties nāk no pērkonkrustiešu nometnes.
Par svarīgāko uzdevumu visi dalībnieki izvirzīja latviešu tautas
propagandistisko izglītošanu un tās morālo stiprināšanu,"
teikts drošības policijas un SD komandiera Latvijā Rūdolfa Langes
1943. gada 29. janvāra ziņojumā.
"Nacionālisti" uz vēstures skatuves
Latviešu Nacionālistu savienība (LNS) sevi atklātībā pirmo reizi
pieteica 1941. gada 18. novembrī, svinīgi noliekot Rīgas Brāļu
kapos vainagu Latvijas nacionālā karoga krāsās. Organizācijā,
kuras priekšgalā nostājās Latvijas Universitātes Centrālās
bibliotēkas bibliotekārs Arnolds Čaupals, pastāvēja arī divas
militāras grupas Alberta Duļļa un Viļa Rutka vadībā. Pirmā grupa,
kurā pārsvarā bija Rīgas pilsētas 12. policijas iecirkņa
darbinieki, galvenokārt nodarbojās ar ieroču vākšanu. Otrā grupa,
kas sastāvēja no Rīgas pilsētas 6. policijas iecirkņa darbiniekiem,
nodrošināja nepieciešamo apsardzi. Izveidoja arī ārējās informācijas
daļu, slepeno daļu un dāmu komiteju, kā arī citas atsevišķas
grupas.
Līdzās politiska rakstura sanāksmēm, informācijas un ieroču vākšanai
"nacionālisti" arī izplatīja proklamācijas un izdeva nelegālo
avīzi "Tautas Balss", kuras pirmais numurs iznāca 1942. gada
15. februārī. Laikraksta redakcijas grupu vadīja teoloģijas students
Artūrs Kaminskis, tekstus uz matricēm rakstīja Latvijas Universitātes
matemātikas profesora Edgara Lejnieka meita Irēne Lejniece un Valsts
tipogrāfijas darbiniece Ieva Birgere, ekspedīcijas daļu pārzināja
Valērijs Geidāns un Arnolds Bērziņš. "Tautas Balss" izdošanu
kavēja papīra trūkums to nācās "aizņemties" Rīgas
paraugtipogrāfijā un centrālajā pastā. Laikrakstu Rīgā un citās
Latvijas pilsētās izplatīja, ievietojot pasta kastītēs vai arī
nododot konkrētiem cilvēkiem.
Apcietināts ar šāvienu galvā
Pirmie Latviešu Nacionālistu savienības dalībnieku aresti sākās
jau 1942. gada jūnijā, tomēr "Tautas Balss" turpināja iznākt.
Lielāka apcietināšana norisinājās 14. novembrī, kad arestēja arī
visu laikraksta redakciju. LNS militārās grupas vadītāju Albertu
Dulli izdevās apcietināt tikai pēc apšaudes 1942. gada 20. 21.
decembra naktī, ievainojot ar četriem šāvieniem kājās un vienu
galvā. Kā liecina nesen atklātie Vācijas Federālā arhīva
dokumenti, vēlākajā izmeklēšanā Alberts Dullis raksturots kā
"inteliģents cilvēks ar labām runas dotībām, kuram ar savas
personības spēka palīdzību izdevies pakļaut savai vadībai grupas
virsniekus. Ņemot vērā viņa politisko pārliecību, iespējams, ka
viņš strādājis angļu izlūkdienestu labā".
No 1944. gada septembra līdz 1945. gada martam Alberts Dullis atradās
ieslodzījumā Štuthofas koncentrācijas nometnē, pēc atbrīvošanas
izejot padomju filtrāciju, no kurienes 1945. gada 5. maijā viņu pat
iesauca sarkanajā armijā. 1946. gadā atgriežoties Latvijā, viņš
bija tā novārdzis, ka svēra tikai 46 kilogramus. Pēc kara Alberts
Dullis dzīvoja Ventspilī, kur ilgus gadus bija sporta biedrības
"Daugava" priekšsēdētājs.
Laulības Salaspils nometnē
Lielākā daļa no apcietinātajiem Latviešu Nacionālistu savienības
un "Tautas Balss" darbiniekiem nonāca ieslodzījumā Rīgas
Centrālcietumā un Salaspils nometnē. Vairāki pabija arī koncentrācijas
nometnēs Štuthofā, Mauthauzenā un Dahavā, bet daudzus no ieslodzījuma
atbrīvoja, nosūtot dienestā vācu armijā.
1943. gadā Salaspilī norisinājās arī kāda svinīga un vienlaikus
ciniska ceremonija. Vācu drošības iestādes pieļāva ieslodzīto
Arnolda Čaupala un Irēnes Lejnieces salaulāšanu, ko vadīja neviens
cits kā pats Salaspils nometnes komandants Kurts Krauze. Tuvinieku vairākkārtējie
mēģinājumi panākt Arnolda Čaupala atbrīvošanu tomēr bija nesekmīgi.
Šajā lietā bezspēcīgs izrādījās pat Latviešu leģiona ģenerālinspektors
Rūdolfs Bangerskis.
Kā liecina tikai nesen Krievijas Valsts kara arhīva trofeju dokumentu
nodaļā apzinātie dokumenti, R. Lange 1943. gada 22. decembrī norādīja,
ka A. Čaupals "piederējis pie nelegālas organizācijas dibinātājiem,
kuri izdeva kūdītājavīzi un nodarbojās ar militāru spiegošanu
pret Vāciju". Arī vēlāk, 1944. gada 1. jūnijā, kad Salaspils
nometnes ieslodzījumu pārcietusī Irēne Čaupale vēlreiz lūdza vīru
atbrīvot, R. Lange atbildēja: "Ja jūsu vīrs patiešām būtu
nopietni domājis par cīnīšanos frontē, tad viņam jau agrāk būtu
bijusi tāda iespēja. Tā vietā, lai tāpat kā tūkstošiem krietnu vīru
frontē stātos pretī boļševismam, viņš dzimtenē veicis musināšanas
un demoralizēšanas darbus." Zināms, ka 1944. gada oktobrī
Arnolds Čaupals ar ieslodzīto transportu nonāca Vācijā, kur 1945.
gadā mira pārgājiena laikā uz Neuengammas koncentrācijas nometni.
Irēne Čaupale pēc kara slimoja ar tuberkulozi un mira 50. gados Vācijā.
Pazudušās tipogrāfijas noslēpums
"Tautas Balss" pēdējam, desmitajam numuram, kas bija veltīts
Latvijas valsts neatkarības dienai, tomēr tā arī nebija lemts iznākt.
Iespiešanai sagatavotās matrices atradās Latviešu Nacionālistu
savienības militārās grupas vadītāja Viļa Rutka portfelī viņa
darba vietā Rīgas pilsētas 6. policijas iecirknī pie Rīgas
Centrāltirgus. 1942. gada 14. novembra rītā Vili Rutku apcietināt
ieradās vācu drošības iestāžu pārstāvji. Viņš atceras:
"Ap vienpadsmitiem no rīta dežurējošais uzraugs izsauca mani no
apspriedes. Gaitenī mani jau gaidīja SD virsnieks un SD vīrs [..] Jau
uz Centrāltirgu iedams, biju savu mauzeri, atdrošinātu, iebāzis
kabatā, un uz mirkli prātā pat iešāvās doma viņus abus nošaut.
Bet tad atjautu ja viņi ir jau apcietinājuši Vilku, Kalnu [A. Čaupalu
un A. Kaminski. U. N.] un droši vien arī kādus citus, tad tie
visi tiks tūliņ nobendēti, tādēļ atstāju pistoli kabatā. Uz
ielas gaidīja automašīna ar šoferi."
Vēlāk trīs dienu ilgās pratināšanās Vilis Rutks pārcieta necilvēcīgas
fiziskas mocības, četras reizes zaudējot samaņu. Viņam tomēr izdevās
pārliecināt savus mocītājus, ka laikraksta matrices ir pēdējā brīdī
sadedzinātas. Īstenībā divi viņa darbabiedri to paveica tikai pēc
Viļa Rutka aizturēšanas. Paradoksāli, bet vēlāk Vilis Rutks
Dahavas koncentrācijas nometnē bija pat divas reizes 1944. gadā kā
nacistu ieslodzītais, bet pēc kara kā amerikāņu karagūsteknis.
90. gadu sākumā vairāki bijušie "Tautas Balss" grupas dalībnieki
nesekmīgi mēģināja atrast laikraksta pirmo numuru matrices, kuras
Arnolds Bērziņš neilgi pirms savas apcietināšanas 1942. gada jūnijā
bija paslēpis kāda nama bēniņos Rīgā, Tēraudlietuves ielā 8.
Iespējams, tās vēl tikai gaida atradēju.
Divkārt represētie
Vairākus Latviešu Nacionālistu savienības un "Tautas
Balss" dalībniekus Ievu Birgeri, Ernu Briņķi, Olgu Dragunu,
Nikolaju Liepiņu, Jēkabu Trušiņu un Ottomāru Verli pēc kara
otrreiz represēja padomju drošības iestādes.
Par Ievas Birgeres (Lases) līdzdalību "Tautas Balss" izdošanā
čeka interesējās jau 1945. gadā, bet 1951. gadā viņu apcietināja
par līdzdalību tā saucamajā Franču grupā. Jau 1945. gada 20. janvāra
pratināšanā Ieva Birgere atklāti un drosmīgi paziņoja sarkanās
armijas 3. Baltijas frontes pretizlūkošanas daļas "SMERŠ"
("Nāvi spiegiem") nodaļas priekšniekam, gvardes majoram
Dubrovinskim: "Mēs gribējām, lai Latvija būtu brīva, neatkarīga
un demokrātiska. Mēs nevēlējāmies tādu stāvokli, kādā tā nonāca
vācu okupācijas rezultātā, bet nevēlējāmies arī tādu stāvokli,
kāds bija 1940. 1941. gadā, kad Latvija iestājās Padomju Savienībā
[..] Mēs toreiz nestādījām jautājumu par konkrētiem cīņas ceļiem
pret vāciešiem, par nacionālo neatkarību, bet uzsvaru likām uz
ideoloģisko cīņu pret viņiem, uz nacionālā gara un kultūras
saglabāšanu kā nacionālas neatkarīgas Latvijas garantu nākotnē."
Līdz ar šiem vārdiem viņa bija izteikusi latviešu nacionālistu pašaizliedzīgās
cīņas kredo.
***
- No 1942. gada februāra līdz septembrim iznāca deviņi "Tautas
Balss" numuri 5 6 lappušu apjomā, vairāku simtu eksemplāru
metienā.
- Vācu drošības iestādes arestēja vairāk nekā simtu LNS un
"Tautas Balss" dalībnieku (1943. gada aprīlī apcietinājumā
atradās 73 personas, no tām deviņas ar augstskolas izglītību, septiņi
virsnieki, 19 instruktori un trīs palīgpolicijas dienestam piederīgie).
17.02.2006
|