Visticamāk, tieši cilvēku šaušanai ir izveidota monolītā betona konstrukcija, ko aizvadītās nedēļas nogalē, veicot remontdarbus, strādnieki uzgājuši ēkas pagrabā Rīgā, Kronvalda bulvārī 3. Ēkas pagrabā atrasti arī kauli. Vēsturiskais atradums uzdod ne vienu vien mīklu. Turklāt līdzīgs objekts Baltijas valstīs atklāts pirmoreiz.

Lai gan blakus ēkai, kas atrodas pavisam netālu no Nacionālā teātra, kūsāt kūsā dzīve un ēkas iekšpusē notiek vērienīgi remontdarbi, iespējams, tā ir daudzu cilvēku traģēdiju lieciniece.

— Šausmīgi! Satriecoši. Neizstāstāmi, — pēc nokāpšanas ēkas pagrabā un nāves konstrukcijas aplūkošanas savos iespaidos dalījās Okupācijas muzeja videokinofonofoto krātuves vadītājs Andrejs Edvīns Feldmanis. Par to, ka lokveida betona nāves konstrukcija ēkas pagrabā veidota nepārprotami cilvēku nogalināšanai, liecina gan šaujamlūkas cilvēku sirds augstumā, gan skaņas slāpēšana, gan dēļu apdare pie sienas, kur paredzēta vieta iespējamajiem upuriem, stāsta A. Feldmanis.

Betona konstrukcija no augšpuses ir noslēgta un ieeja tajā nostiprināta ar biezām metāla durvīm.

Nāves sienas būvētas tā, lai cits citu sejā skatīt nevarētu nedz upuri, nedz šāvēji. Betona sienas veidotas tā, ka upurim teorētiski bija iespēja nedaudz bēgt — ne vairāk kā piecus metrus, bet šaujamlūka sienā, kas slēptu bendi, veidota pietiekami gara, lai šādā gadījumā bende savā sienas pusē spētu upurim sekot. Acīmredzot nāves sienas konstruktori bija pieredzējuši, jo arī lodēm paredzēta sava vieta: iecerēts, ka tās, caururbušas upura ķermeni, caur dēļu apšuvumu nonāk un paliek ar smiltīm pildītā betona starpsienā. Šaujamlūkas sprauga ir aptuveni divus metrus gara un divdesmit līdz trīsdesmit centimetru platumā. Zīmīgi, ka betona sienas koka daļās, pie kuras acīm redzami bija iecerēts nostādīt upurus, atklāti nelieli caurumi, un ekspertīzes uzdevums ir noskaidrot, vai tās ir ložu pēdas. Tāpat ekspertīzei jāpārliecinās, vai īpaši šim nolūkam veidotajā dubultajā sienā, kura pildīta ar smiltīm, atrodamas lodes.

Netālu no nāves sienas atrasti arī kauli — aptuveni spaiņa tiesa. Tiesa, šobrīd vēl nav skaidrs, vai tās ir cilvēka vai dzīvnieka mirstīgās atliekas, jo trūkst galvaskausa. Taču garenie kauli varētu būt piederējuši cilvēkam. Šķiet, ne velti pagrabu ar baiso atradumu savulaik mēģināts nomaskēt: telpa pamatīgi aizmūrēta un pirmā stāva grīda namā pārklāta ar flīzēm.

A. Feldmanis atradumu pagrabā nofotografējis un uzfilmējis, un šobrīd šie materiāli nonākuši Okupācijas muzeja arhīvā, taču nebūs pieejami plašākai sabiedrībai, pirms par objektu atzinumu nav sniegusi prokuratūra.

Garās, divarpus stāvu augstās ēkas pagrabs sastāv it kā no trim nodalījumiem, un tikai pēdējā, vistālākajā, aiz biezām dzelzs durvīm un skaņu slāpējošas izolācijas būvēta nāves siena.

Par šausminošo atradumu Okupācijas muzeju informējuši strādnieki, kas veikuši mājas remontu. Savukārt muzeja darbinieki informāciju pāradresējuši prokuratūrai.

Šobrīd ēkas pagrabs ir aizzīmogots un sabiedrībai nav pieejams, arī apkārt ēkai izvietota apsardze. Lielā mērā slepenības gaisotni ap zīmīgo vēsturisko atradumu veicinājusi arī īpašnieka nostāja, kurš uzskata, ka, pirms savu galavārdu nav teikusi prokuratūra, žurnālistiem atraduma vietā savi deguni nebūtu jābāž.

Ģenerālprokuratūras Totalitāro režīmu noziegumu izmeklēšanas nodaļas virsprokurors Jānis Osis, kura vadībā vakar veikta notikuma vietas apskate, pastāstīja: uzsākta materiāla pārbaude. Notikuma vietas apskate varētu tikt pabeigta šīs nedēļas beigās un tad, paredzams, tiks veiktas vairākas ekspertīzes. Iespējams, tikai pēc mēneša prokuratūra varētu sniegt kādu daudzmaz objektīvu informāciju par materiālu pārbaudes gaitu, prognozēja J. Osis.

A. Feldmanis uzsver, ka, lai noteiktu, kurā laika posmā izbūvēta un izmantota nāves siena, vajadzīga pamatīga izpēte. Šobrīd izvirzītas trīs versijas. Pirmā: šautuve izveidota Baigā gada jeb pirmās padomju okupācijas laikā (1940. gada 17. jūnijs — 1941. gada 1. jūlijs, kad vācu karaspēks ienāca Rīgā). Otrā: vācu okupācijas laikā (līdz 1944. gada 13. oktobrim). Treškārt: otrās padomju okupācijas laikā (visticamāk, 40. gados vai 50. gadu sākumā).

Uzbūvēšanas laiku varētu noteikt, analizējot betona masu, izpētot konstrukcijas dēļus un konstrukcijas starpsienu smilšu pildījumā iestrēgušās lodes, ja tādas tiks atrastas. Pēc lodēm varētu identificēt ieročus, no kādiem tās šautas, un tas varētu liecināt par šautuves izmantošanas laika posmu.

Līdz 1990. gada sākumam Kronvalda bulvārī 3 atradās kāds pagaidām nenoskaidrots PSRS armijas objekts. Turklāt šajā rajonā savulaik bija izvietoti vairāki PSRS armijas objekti. Četrdesmito gadu beigās un piecdesmito sākumā netālajā Palasta ielā atradās PSRS armijas Baltijas kara apgabala tribunāla ēka.

Pēc Baltijas kara apgabala tribunāla spriedumiem nogalināti vairāki simti tā dēvēto "dzimtenes nodevēju" un nacionālās pretestības kustības dalībnieku. Precīzs nogalināto kopskaits vēsturniekiem nav zināms.

Ko plānots iesākt ar vēsturisko atradumu? A. Feldmanis apgalvo: ja prokuratūra neuzskatīs, ka šis objekts jāsaglabā, Okupācijas muzejs to centīsies pārvest uz savām telpām. Viņa viedoklis: pārvest citur šo neapšaubāmi vēsturiski interesanto konstrukciju kopumā, to neizbojājot, nav iespējams. Tiesa, pārvest varētu tās daļas — biezās metāla durvis, koka dēļu apšuvumu... Taču A. Feldmanis, izsakot savu personisko viedokli, mudina apsvērt iespēju ēkas pagrabā ierīkot ekspozīciju, ko varētu aplūkot īpašās dienās vai īpašos gadījumos.

Lauku Avīze, 2003. g. 1. oktobris