Otrais pasaules karš

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas| | Prese |

 Sākumlapa Home

 
BRĪVPRĀTĪGIE NĀVINIEKI Otrajā pasaules karā
Inesis Feldmanis

Ar šo profesora Ineša Feldmaņa rakstu uzsākam jaunu publikāciju sēriju "Otrais pasaules karš aiz slepenības priekškara", kurā rakstīsim par šā pasaules vēsturē pēdējā lielākā militārā konflikta vēstures noslēpumainākajām un mazzināmākajām lappusēm – par karojošo valstu slepenajiem vai daļēji slepenajiem plāniem, kā arī izlūkdienestu darbību, par padomju diktatora Josifa Staļina nodomiem slēgt separātu mieru ar nacistisko Vāciju pat vēl 1943. gada rudenī, par tā saucamo Henrija Morgentaua plānu, kas paredzēja sadalīt Vāciju, pārvēršot to par agrāru zemi un paverdzinot vāciešus, par karojošo pušu specvienībām, "brīnumieročiem", kā arī par labākajiem karotājiem, piemēram, lidotājiem asiem.

Jautājums par brīvprātīgo pašnāvnieku vienībām Otrajā pasaules karā ir visai sarežģīts ne vien tāpēc, ka ir samērā grūti nodalīt brīvprātīgos nāviniekus no ne tik brīvprātīgajiem. Nav simtprocentīgi drošu ziņu arī par atsevišķu piespiedu vai neapzināti brīvprātīgo nāvinieku grupu eksistenci. Pagājušā gada sākumā Krievijā rādīja filmu "Nelieši", kuru daudzi uztvēra kā sensāciju. Reti kurš līdz tam bija dzirdējis, ka padomju represīvās iestādes 1943. gadā bija izveidojušas īpaši slepenu skolu, kurā 13 līdz 15 gadus vecus bāreņus apmācīja par diversantiem nāviniekiem, kuriem vajadzēja ziedot savu dzīvību, iznīcinot kādu militāri svarīgu objektu vāciešu pārvaldītajā teritorijā.

Pēc filmas pirmizrādes Krievijas presē parādījās raksti, kuros apšaubīja scenārija patiesumu. Balstoties uz arhīvu izdotām izziņām, apgalvoja, ka padomju puse nav veidojusi nekādas diversantu skolas, kurās būtu apmācīti pusaudži. Tieši pretēji – vienīgo pusaudžu diversantu skolu 1943. gada jūlijā nodibinājis vācu izlūkdienests (abvērs), un tā atradusies Hemfurtē Kaseles tuvumā. No šejienes arī nosaukums – īpašā komanda "Hemfurte". Skolu komplektēja, vervējot abu dzimumu krievu bāreņus Smoļenskas un Oršas bērnunamos. Pēc skolas beigšanas viņiem apsolīja iespēju dienēt nacistu izveidotajā "Krievijas atbrīvošanas armijā", kuru komandēja ģenerālis Andrejs Vlasovs. Faktiski viņus sagatavoja dažādu diversijas aktu veikšanai galvenokārt uz dzelzceļiem, pa kuriem norisinājās padomju armijas apgāde.

"Dievišķā vēja" bruņinieki

Visplašāk zināmie brīvprātīgie pašnāvnieki Otrā pasaules kara laikā bija japāņu kamikadzes. Tulkojumā no japāņu valodas "kamikadze" nozīmē "dievišķais vējš" – pēkšņi iesācies taifūns, kas divreiz vēsturē – 1274. un 1281. gadā – izklīdināja un gandrīz pilnīgi iznīcināja mongoļu iebrucēju floti hana Hubilaja vadībā, kas toreiz apdraudēja Japānu. Pagājušā gadsimta 40. gadu vidū vārdu "kamikadze" visbiežāk lietoja, lai apzīmētu japāņu lidotājus pašnāvniekus. Tomēr visai drīz šā vārda nozīmi paplašināja, ar to saprotot jau visus japāņu karavīrus nāviniekus, vairs ne tikai lidotājus. Vēlāk terminu sāka lietot vēl plašākā nozīmē, apzīmējot cilvēkus visā pasaulē, kuri ir gatavi pašupurēties.

Negaidītā veiksme kaujās ar mongoļiem japāņu apziņā uz daudziem gadsimtiem nostiprināja ideju par viņu dzimtenes dievišķo izcelsmi, kā arī ticību brīnumam un sintoisma dievu palīdzībai. Nacionālajā ideoloģijā japāņu varoņus, kuri izcēlās cīņās ar mongoļiem, pielīdzināja dieviem. Daudzās paaudzēs viņi kļuva par piemēru jaunatnei. Īpaši glorificēja nāvi cīņā par dzimteni un imperatoru (saskaņā ar sintoismu japāņu valdošo dinastiju uzskatīja par Saules dievietes Amaterasu – Omikami pēctečiem). Japāņu karavīra (samuraja) izpratnē īsta varonība bija zināt, kad jāmirst. Viņam nāve bija uzvara.

Ceļā uz "Jasukuni svētnīcu"

Pēc sakāves jūras kaujā pie Midveja salām 1942. gada jūnijā Japāna zaudēja iniciatīvu karā Klusā okeāna baseinā. Balstoties uz ASV industriālo un militāro varenību, sabiedroto spēki turpmākajos gados guva vienu panākumu pēc otra un strauji tuvojās japāņu salām. 1944. gada 15. jūlijā ASV karaspēks ieņēma japāņu armijas bāzi Saipanas salā. Amerikāņu bumbvedēju aviācija ieguva iespēju uzlidot jau tieši japāņu teritorijai.

Nākamais amerikāņu uzbrukuma objekts bija Filipīnas. Japāņiem, lai aizsargātos, katastrofāli pietrūka lidmašīnu. Šādos apstākļos japāņu jūras aviācijas pavēlniecība izšķīrās par izmisuma stratēģiju – izvirzīja plānu aktīvi izmantot pilotus nāviniekus. Kamikadžu vienību dibinātājs un idejiskais iedvesmotājs bija viceadmirālis Takidziro Onisi, kas pirmo vienību izveidoja 1944. gada oktobrī. Vēstures literatūrā Onisi parasti dēvē par "kamikadžu tēvu".

Nāvinieku izmantošanas taktika japāņu armijā un flotē ātri kļuva visai izplatīta un populāra. Samērā plaši cīņā pret amerikāņu karakuģiem lietoja nāvinieku vadītus eksplodējošus kuterus, kuros parasti bija ievietota simt divdesmit kilogramus smaga bumba. Savukārt zemūdens karā japāņi izmantoja minizemūdenes, vadāmās torpēdas ar cilvēku, "cilvēkus mīnas" – ūdenslīdējus, kuri peldēja pretī ienaidnieka kuģim ar kārti rokās, kuras galā bija piestiprināts jaudīgs lādiņš.

Japāņu kamikadzes kļuva par vienu no iespaidīgākajiem Otrā pasaules kara simboliem. Ko viņi juta, dodoties nāvē? Pirms nāvinieki sēdās lidmašīnā, kuterī, torpēdā vai zemūdenē, atvadoties viņi pateica viens otram rituālu frāzi: "Tiksimies "Jasukuni" svētnīcā." Japāņi ticēja, ka katra karavīra, kas atdevis dzīvību par dzimteni, dvēsele kļūst par dievību un uzturēsies pieminētajā svētvietā. Daudzu nāvinieku atvadu vēstules liecina, ka viņos dzīvs bijis samuraju gars. Piemēram, torpēdas vadītājs, mičmanis Itiro Hajasi rakstīja savai mātei: "Mīļā māte, neskumsti par mani. Kāda laime ir iet bojā kaujā! Man ir laimējies, ka varu nomirt par Japānu."

Amerikāņiem – psiholoģiskais šoks

No militārā viedokļa visefektīvākais izrādījās japāņu pilotu nāvinieku devums, kuri vadīja savas lidmašīnas ar sprāgstvielas lādiņu līdz saskarei ar pretinieka kuģi. Kaujas par Filipīnām laikā (1944. gada oktobris – 1945. gada janvāris) amerikāņi kamikadžu darbības rezultātā zaudēja divus aviācijas bāzes kuģus, sešus mīnu kuģus un 11 transporta kuģus, bet bojājumus guva 22 aviācijas bāzes kuģi, pieci līnijkuģi, desmit kreiseri un 23 mīnu kuģi. Turpretī Okinavas kauja, kas norisinājās no 1945. gada 1. aprīļa līdz 2. jūlijam, jau liecināja, ka amerikāņi ir iemācījušies aizsargāties pret kamikadžu uzlidojumiem. Vēstures literatūrā var atrast datus, ka aptuveni 90 procentus no pašnāvnieku lidmašīnām notrieca jau gaisā.

Japāņi visādi godāja nāviniekus, viņus uzskatot par varoņiem un dažādās vietās izkarot viņu portretus. Valstī pat veidojās bojā gājušo kults. Japāņu gatavība pašupurēties pamatīgi nobaidīja amerikāņu karavīrus, kuri ilgi nespēja atgūties no psiholoģiskā šoka. Arī stratēģi Vašingtonā bija pārsteigti par kamikadžu varonību. 1945. gada augustā viņi izšķīrās par atombumbu nomešanu uz japāņu pilsētām, jo neredzēja vairs citu iespēju, kā piespiest Japānu kapitulēt.

Īpašā vienība "Elba" – iespējas izdzīvot 1:10

Otrā pasaules kara beigu posmā nosacīti brīvprātīgo nāvinieku vienības veidoja arī nacistiskajā Vācijā. Tomēr tās ne tuvu nebija tik daudzskaitlīgas kā Japānā. Piemēram, vācu kara flotes apbruņojumā, sākot ar 1943. gada nogali, nonāca 200 vadāmās torpēdas "Nēģeris" (Neger), kuru pilotam bija iespēja palikt dzīvam, bet tikai atsevišķos gadījumos. Šīs torpēdas bija visai primitīvs ierocis, to lietošanas efektivitāte – niecīga. Bojā aizgāja 80 procenti no torpēdu vadītājiem.

Pazīstamākā no vācu brīvprātīgo nāvinieku vienībām bija īpašā vienība "Elba", kuru izveidoja 1945. gada martā, kad Vācijas gaisa telpā jau pilnīgi dominēja britu un amerikāņu aviācija un gandrīz netraucēti un nesodīti pārvērta pelnos vācu pilsētas un iznīcināja civiliedzīvotājus. Vienībā pieteicās gandrīz divi tūkstoši brīvprātīgo pilotu, bet tai piešķīra tikai 180 lidaparātus. Pilotiem vajadzēja ar savām lidmašīnām, kas bija pielādētas ar sprāgstvielām, taranēt pretinieku bumbvedējus. Atšķirībā no japāņu kamikadzēm vācu lidotājiem bija minimālas iespējas palikt dzīviem, ja izdotos laikus paspēt katapultēties. Viņu izredzes izdzīvot vērtēja kā vienu pret desmit.

Vienība "Elba" piedalījās tikai vienā gaisa kaujā 1945. gada 7. aprīlī virs Berlīnes. Kauja vācu lidotājiem ar amerikāņu gaisa flotes vienību (ap 1300 bumbvedējiem un 800 iznīcinātājiem) nebija īpaši sekmīga. No 120 pašnāvnieciskajai misijai paredzētajām lidmašīnām, kas piedalījās kaujā, tikai 25 izdevās taranēt pretinieka bumbvedējus, dažām turklāt visai nesekmīgi. Vairākumu notrieca jau pirms uzdevuma izpildes. Bāzē atgriezās tikai piecpadsmit lidmašīnas.

Pēc desmit dienām īpašo vienību likvidēja, dzīvus palikušos lidotājus nosūtot uz Berlīni, kur viņi kā kājnieki cīnījās pret sarkano armiju.

***
-
kaujās piedalījās vairāk nekā 3900 japāņu lidotāju nāvinieku;
- pēc japāņu datiem, kamikadžu uzbrukuma rezultātā nogremdēja 81 sabiedroto kuģi, bet sabojāja 195;
- pēc amerikāņu datiem, nogremdēja tikai 34 kuģus, bet sabojāja 288;
- amerikāņu desantu japāņu galvenajās salās gatavojās sagaidīt vesela nāvinieku armija – vairāk nekā 250 minizemūdenes, ap 500 vadāmo torpēdu, 1000 eksplodējošo kuteru, 6000 ūdenslīdēju un 10 000 lidotāju pašnāvnieku;
- viens no nāvinieku izmantotajiem lidmašīnu tipiem – lidmašīna lādiņš "OKA" ("Kiršu zieds") bija mazs koka planieris ar pilota kabīni un telpu sprāgstvielām. Tas bija grūti vadāms un bieži tika notriekts vēl gaisā. Amerikāņi lādiņu "OKA" iesauca par "Baka" (japāņu valodā – muļķis, idiots, nerrs).

Latvijas Avize

  Atpakaļ   Back  

 Sākumlapa   Home