|
Latviešiem par strēlniekiem nav jākaunas M. Margelovam ir mērena un lietišķa politiķa reputācija, tādēļ Latvijas pārstāvjiem var iznākt runāt arī ar viņu gan par PSRS okupāciju un tās seku pārvarēšanu Latvijā, gan arī par latviešu strēlniekiem. Viņš gan neslēpj, ka viņam nepatīk, ja piemin pagātni. Taču labas attiecības jāceļ uz drošiem pamatiem. Latviešu strēlniekus radīja vēsturiskā realitāte. 20. gadsimta sākumā izglītotiem latviešiem savā tēvu zemē nebija vietas. Latvijā valdīja krievi un vācieši. Viņi meklēja izeju, un daudzi pievērsās marksismam. Tad vēl nebija zināms, ka arī uz šāda pamata var izaugt totalitārisms. Tagad viegli nosaukt marksisma nepilnības. Bet arī neviena cita 19. gadsimta mācība par sabiedrību 20. gadsimtā nav attaisnojusies. Pirms Marksa strādnieki lauza mašīnas. Strēlnieki sarkani nepiedzima, bet kļuva. Ne jau no saldas dzīves, bet jūtot, ka viņus speciāli dzen nāvē. Jau bērnībā 1905. gadā viņi redzēja, ka Krievijas sastāvā latvieši nekad nebūs brīvi. Krievijas pilsoņu karā viņi nebija svētie, bet disciplinētāki un kulturālāki par apkārtējo vidi. Minēšu dažus momentus, kuros latviešu sarkanie strēlnieki būtiski ietekmēja notikumu gaitu. Tūlīt pēc 1917. gada oktobra apvērsuma kļuva skaidrs, ka padomju vara nespēj Pēterburgā uzturēt kārtību. Revolucionāri noskaņotu klaidoņu un bezdarbnieku pūļi ielauzās dzērienu veikalos un vīna pagrabos. Vietējie strādnieku gvardi un sarkanie jūrnieki šādā situācijā bija nevarīgi, jo smalko dzērienu pietika arī viņiem. Jaunā vara atsauca no frontes latviešu strēlniekus, kas spēja saglabāt skaidru prātu. Tie dažu nedēļu laikā sasita tūkstošiem mucu un miljoniem pudeļu, noplūdinot to saturu renstelēs. Vai latviešiem vajadzēja tur jaukties? Neatkarīgas Latvijas valsts tad nebija. Pēterburga žūpu varā varēja nodegt. Ja Krievijas politiķiem tagad šķiet, ka Latvijai vajadzētu atbildēt par pudelēm, ko latviešu strēlnieki 1917. gadā sasituši, viņi var uzstādīt rēķinu. To varēsim apspriest, lai būtu skaidrība, kurš kuram parādā. Otrs zīmīgs moments bija Maskavā 1918. gada 6. jūlijā jeb Jāņos pēc vecā stila. Tad, izmantojot momentu, ka daudzi latviešu strēlnieki bija svētku noskaņojumā un izbrauca zaļumos, Maskavā kreisie eseri sāka dumpi. Padomju vara bruka. Taču latviešu strēlnieki ar artilēriju sagrāva dumpinieku vadības centrus un diennakts laikā dumpi likvidēja. Vai latviešu strēlniekiem vajadzēja te jaukties? 1918. gada jūlijā Latvijas valsts joprojām nebija. Krievijā par varu cīnījās dažādi grupējumi, bet gandrīz visiem tiem bija lozungs ''Par vienotu un nedalāmu Krieviju!''. Boļševiki tikai vārdos sludināja tautu pašnoteikšanās tiesības. To, ka šie vārdi ir tukši, 1918. gadā vēl nezināja neviens. Bet kreiso eseru šovinisms un naids pret Krievijas mazākumtautību neatkarības centieniem bija labi zināms. Latviešu strēlniekiem nebija pienākuma glābt savai tautai naidīgu impēriju. Izšķirošs brīdis bija arī cīņa pret Deņikina armiju 1919. gada rudenī. Šī armija bija atjēgusies pēc varas zaudēšanas un pārorganizējusies. Sarkanarmiešu pūļi no tās panikā bēga. Latviešu strēlnieki Krievijas valdības uzdevumā šo armiju sakāva. Padomju Krievija tad bija karastāvoklī ar Latviju, bet Latvijas valstij Deņikins nebija draudzīgāks par Bermontu. Ja Deņikina armija ieņemtu Maskavu, Latvijas valstij būtu grūti noturēties un Latvijā lītu daudz asiņu. Tāpēc nepiekrītu tiem, kuri aicina Daugavmalā novākt Strēlnieku pieminekli. Kamēr sarkanie strēlnieki Krievijā nesakāva krievu monarhistu grupējumus, Rietumeiropas valstis neatzina Latviju de iure. 1920. gada 11. augustā Krievija parakstīja miera līgumu ar Latviju un uz mūžīgiem laikiem atteicās no jebkādām tiesībām uz to. Domāju, ka Latvijas un Krievijas savstarpējās pretenzijas gan par okupācijas laika teroru, gan iebraucējiem, gan arī par latviešu strēlniekiem ir iespējams lietišķi iztirzāt. To gan apgrūtina fakts, ka Latvijas čekas dokumenti un citi svarīgi materiāli Krievijas arhīvos Latvijas pētniekiem ir maz pieejami. Skaidrība par okupācijas režīmu ļaus vieglāk pārvarēt tā sekas. Bet strēlniekus ienaidniekiem neatdosim.
|
2004. gada 19. augusts