|
|
"Čekas maisu" galvenais pārraudzītājs neatbalsta VDK sarakstu publiskošanu Totalitārisma seku dokumentēšanas centra (TSDC) vadītājs Indulis Zālīte neatbalsta ideju par Valsts drošības komitejas (VDK) sarakstu publiskošanu, jo "tā būs sabiedrības dezinformācija", savukārt lustrācijas procesa sākšana pēc desmit neatkarības gadiem, pēc viņa domām, ir nokavēta, turklāt dārga procedūra. Autors: BNS (01.07.2003) Zālīte sarunā ar BNS pauda pārsteigumu par diskusijas atsākšanos par "čekas maisu" satura publiskošanu un atzina, ka maisu satura publiskošana "kļūs par vienu kārtīgu, populistisku sabiedrības dezinformācijas kampaņu, kas daudziem cilvēkiem nesīs lielu nelaimi". "Es principā neatbalstu kolektīvu atbildību, atbildībai ir jābūt individuālai," sacīja Zālīte. Viņš uzsvēra, ka TSDC rīcībā nonākusi gan 1991.gada aktīvo VDK aģentu kartotēka, gan atsevišķu "specaģentu lietas", kas saglabātas vēl no 1953.gada un nav iznīcinātas, kartotēkas vēlāk pārreģistrējot. "Deviņdesmitie gadi nav četrdesmitie, piecdesmitie, kad tiešām valdīja represīvs režīms un aģentu vārdi varēja būt saistīti ar cilvēku asinīm," sacīja Zālīte, paužot bažas par to, ka vienā publiskā sarakstā nokļūs gan to aģentu vārdi, kas saistīti ar nežēlīgām cilvēku represijām, gan tie cilvēki, kuri, piemēram, strādājuši padomju armijas gaisa un jūras pretizlūkošanas spēkos vai arī valsts zinātniski tehnisko atklājumu iestādēs. Zālīte arī uzsvēra, ka "īsto specaģentu lietas" jau sen nodotas izmeklēšanai tiesībsargājošās iestādēs un Latvijā visus neatkarības gadus darbojušies vairāki likumi, kas kalpojuši "kā siets, lai nepieļautu bijušo čekistu nokļūšanu atbildīgos amatos". "Pa šiem desmit gadiem visi kaut cik nozīmīgie aģenti ir izvētīti krustu šķērsu, nopratināti Drošības policijā un Satversmes aizsardzības birojā (SAB), turklāt uzliktie ierobežojumi arī attur bijušos VDK darbiniekus vispār kandidēt uz kādu atbildīgu amatu, tas arī ir sods," sacīja Zālīte. Savukārt lustrācijas procesa sākšana, ļaujot bijušajiem aģentiem pašiem pieteikties, pēc Zālītes domām, ir nokavēta. "Ja lustrācijas process būtu sācies deviņdesmito gadu sākumā, tas centram ļoti atvieglotu darbu, taču līdz šim izstrādātie lustrācijas likumprojekti bijuši gļēvi un pavirši un īstas politiskas vēlmes izprast visu līdz pašiem pamatiem politiķiem nekad tā īsti nav bijis - interesē tikai vārds, uzvārds, tēva vārds," ar nožēlu teica Zālīte. Viņš arī norādīja, ka lustrācijas procesa sākšana valstij izmaksātu ļoti dārgi, jo nepieciešams nodrošināt iespēju visus "varbūt pat 20 000 cilvēku" intervēt, turklāt saglabājot šo procesu slepenībā. "Nevarēs jau arī likt visiem aģentiem stāvēt garā rindā pie TSDC, šajā procesā būtu jāiesaistās SAB un Drošības policijai, kā arī policistiem reģionos," sacīja Zālīte, paužot pārliecību, ka vispirms SAB un Drošības policijai būtu nepieciešams izvērtēt, "cik lielu apdraudējumu pēc 10 neatkarības gadiem šie cilvēki valstij tiešām var nodarīt un kurš no šī procesa var kaut ko iegūt". Zālīte pauda pārliecību, ka vislabākais risinājums būtu šo informāciju saglabāt slepenu un veikt lielāku zinātniskās izpētes darbu, kam būtu liela vēsturiska vērtība. BNS jau ziņoja, ka koalīcijas pārstāvji pauduši politisku atbalstu "čekas maisu" satura publiskošanai. Apvienība "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK (TB/LNNK) par pamatu šim procesam ierosina izmantot jau 7.Saeimā TB/LNNK deputāta Jura Galerija Vidiņa izstrādāto Lustrācijas likumu, kas paredz noteikt triju līdz sešu mēneša ilgu termiņu, kurā bijušie aģenti var pieteikties, brīvprātīgi pieteikušos aģentu vārdus tomēr paturot slepenībā, savukārt atklāti publicējot tikai to aģentu vārdus, kuri nevēlas atklāt savu sadarbību ar VDK. Pēc 1991.gada Latvijā notikuši daudzi tiesu procesi, kuros pārbaudīta sabiedrībā pazīstamu cilvēku iespējamā sadarbība ar VDK. Tieši ziņas par iespējamo sadarbību ar VDK maksājušas amatus daudziem politiķiem. Diskusija par "čekas maisu" publiskošanu atsākās 7.Saeimā, kad ar šādu iniciatīvu klajā nāca Tautas partija (TP). 2000.gadā TP "čekas maisu" ierosināja publiskot jau līdz 2001.gada beigām, taču šai idejai nebija vienprātīga Saeimas pārstāvju atbalsta - "čekas maisu" publiskošanu atbalstīja tikai "tēvzemieši". Igaunijā un Lietuvā "čekas maisu" publiskošana realizēta ar citādām metodēm. Igaunijā atbilstoši likumam līdz 1998.gada 1.aprīlim bijušie čekas darboņi paši varēja pieteikties drošības iestādēs, līdz ar to viņu vārdi netika publicēti, bet arhīvos saglabājās. Nepieteikušos čekistu sarakstus Igaunijā publisko vairākas reizes gadā, bet šajā valstī nav bijusi neviena tiesas prāva par sadarbības fakta konstatēšanu. Savukārt Lietuvā no 2000.gada 1.februāra sešu mēnešu laikā bijušie čekisti varēja pieteikties speciālai komisijai. Procedūra paredzēja, ka cilvēki, kuri brīvprātīgi pieteiksies, publiskos sarakstos neparādīsies un viņu vārdi publiski netiks izpausti. Pēc šī termiņa publicēti tikai daži sabiedrībā mazpazīstami vārdi, kas neizraisīja plašas diskusijas. |