Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 

Neērtie partizāni
Artis Drēziņš

Lietuvas nacionālo partizānu salidojumi ik gadu notiek galvaspilsētā Viļņā. Tajos piedalās valsts prezidents, ministri, deputāti, tiek rīkotas svinīgas pieņemšanas un armijas parāde, ko noraugās tūkstošiem interesentu. Vienvārdsakot, ar nacionālajiem partizāniem ir kopā gan valdība, gan tauta.

Latvijas nacionālie partizāni uz Lietuvu dodas ar sajūsmu, jo zina, kā viņus tur sagaidīs un kā tur būs, bet mājās atgriežas ar asarām acīs, jo zina, kas ir te. Mūsu valstī nacionālie partizāni savas tikšanās rīkojuši Usmā, Ragaciemā, Mordangā un Ikšķilē. Par Rīgu viņi ij nesapņo. Līdzekļu un politiskā atbalsta trūkuma dēļ. Partizāniem palīdz Aizsardzības ministrija, "TB"/LNNK un Tautas partija, turklāt šis atbalsts nav tik liels, lai Nacionālo partizānu apvienībai ik gadu nebūtu jāraizējas, vai ir par ko nomaksāt transporta, komunālos un citus tēriņus, par krāšņu salidojumu rīkošanu nemaz nerunājot. Arī ar sponsoru sadabūšanu nesokas: tam biznesam, kam saknes Krievijā, nacionālie partizāni ir, neteiksim, ienaidnieki, bet nesimpātiski gan, bet liela daļa jaunlatviešu par tādiem nacionālajiem partizāniem vai nu nezina neko, vai zina ļoti maz. Tas atkal tāds paliels akmens vēsturnieku un skolu virzienā. Tāda, lūk, "pateicība" jāsaņem partizāniem, kuri pēc otrreizējās padomju okupācijas sagāja mežos, veidoja bruņotas vienības, domāja un cīnījās par Latvijas neatkarību.

Šajā saulē vēl ir ap simts nacionālo partizānu (pavisam bija ap 20 000), kuriem visiem ir vairāk par septiņdesmit gadiem. Vēl šiem cilvēkiem pieskaitāmi partizānu atbalstītāji, kas sūrajos pēckara gados dzīvoja dubultu dzīvi. Nebūtu jau lieli tēriņi valstij, lai pret šiem cilvēkiem viņu mūža nogalē nodemonstrētu pieklājīgu attieksmi. Taču, kā jau teicu, par nacionālajiem partizāniem maz zina, bet tiem, kam viss ļoti labi zināms — politiķiem —, nacionālie partizāni ir ne sevišķi ērti. Tas arī saprotams, jo salīdzinājumā ar Lietuvu Latvija ne tuvu nav nacionāli tik viengabalaina. Nu nevar gribēt, lai par nacionālajiem partizāniem stāvētu un kristu padomju migranti, viņu pēcteči, pakalpīgie okupācijas un tās varas īstenotāji, pret kuriem bija vērsta nacionālo partizānu cīņa. Lietuvas tauta vismaz nacionālā ziņā padomju okupācijas laiku pārdzīvoja elastīgāk.

Varbūt attieksme mainītos, ja solīti pretī nacionālajiem partizāniem paspertu Valsts prezidente — līdz šim viņa ignorējusi visus ielūgumus piedalīties nacionālo partizānu pasākumos, nav arī sūtījusi apsveikumus. Šajā ziņā drosmīgāks bijis Vairas Vīķes-Freibergas priekštecis Guntis Ulmanis, kurš savā vārdā vismaz atsūtījis apsveikumu nacionālo partizānu salidojuma dalībniekiem.

Tajā pašā laikā vismaz Nacionālo partizānu apvienības priekšsēdētājs Ojārs Stefans ļaunu uz Valsts prezidenti netur, jo saprot, cik viņa ir aizņemta un cik varbūt politiski sarežģīti viņai ir publiski biedroties ar nacionālajiem partizāniem. Tomēr O. Stefans cer, ka reiz pienāks diena, kad nacionālie partizāni ar saviem atbalstītājiem stāvēs Prezidenta pils priekšā un valsts līderis spiedīs viņiem roku. Tajā brīdi tiks godināti ne tikai dzīvi palikušie, bet arī tūkstoši par neatkarību kritušie.

Latvijas Avīze 2004. gada 21. maijs

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home