1947. gada pēckara Latvija, kurā es atgriezos uz neilgu laiku, bija leģionāru Latvija, neskatoties uz to, ka atgriezusies vēl bija tikai daļa no viņiem -; daudzi vēl atradās krievu lēģeros, citi Rietumos, bet daudzi gulēja Volhovas purvos vai tepat Kurzemē. Bet cilvēku atmiņās, gaisā vēl virmoja kara atskanas un leģionāru slava. Visā Latvijā (un arī Sibīrijā) skanēja leģionāru dziesmas. Es apskaudu puišus, kas bija karojuši pret krieviem, viņi vismaz kaut ko bija darījuši Latvijas labā. Tos, kas bija karojuši krievu pusē, tolaik pārāk nemanīja. Tautā viņi nebija populāri un sevi īpaši nereklamēja, vismaz ne pirmajos pēckara gados. Lielākās tautas daļas simpātijas bija leģionāru pusē. Leģionāri bija tautas mīlestība tāpat kā savā laikā vecie latviešu strēlnieki. Un laikam gluži vienalga, vai viņi būtu karojuši kopā ar vāciešiem, turkiem, hotentotiem vai papuasiem.-; viņi bija karojuši pret krieviem. Un šīs simpātijas ir saglabājušās līdz pat šodienai. Pārāk lielu ļaunumu latviešu tautai ir nodarījusi Krievijas impērija. Nesalīdzināmi lielāku ļaunumu nekā Vācija. (Vai pēdējie 50 gadi zem sarkano krievu zābaka nebija daudz briesmīgāki par tiem mūžīgi daudzinātiem 700 vācu baronu kundzības gadiem?) Var šodien gudri prātot un minēt, kas ar mums būtu noticis, ja karā ar Krieviju būtu uzvarējusi Vācija. To mēs neuzzināsim nekad. Bet mēs visi zinām, kas ar mums notika pēc otrreizējās krievu okupācijas. Turklāt ir naivi domāt, ka, gūdama uzvaru karā pret Krieviju, Vācija spētu uzvarēt arī sabiedrotos. Fašistu dziesma bija nodziedāta jau labu laiku pirms kara beigām, no vāciešiem mums praktiski nekas vairs nedraudēja. Drīzāk otrādi -; viņiem no mums. Dziesma "Mēs sitīsim tos utainos, pēc tam tos zili pelēkos..." tika pa klusam dziedāta jau tad, kad karš vēl nebija beidzies. Bet otrreizēja krievu okupācija latviešiem bija visļaunākais no visiem iespējamiem pēckara variantiem.

Es neesmu ne vēsturnieks, ne politiķis un, tā kā arī karojis neesmu, varbūt man vispār nevajadzētu pieskarties šai tēmai. Bet es domāju, ka man tiesības dod tas, ka arī es varēju būt vienā no svešajiem karaspēkiem. Bet kura? Domāju, ka vācu. Bet kas to tagad var zināt? Daži mani skolasbiedri nokļuva krievu armijā. Ne vienmēr tas bija atkarīgs no paša vēlēšanas.

Par ko tad cīnījās latviešu zēni, ietērpt krievu un vācu mundieros? Bet par ko būtu cīnījies es, ja man vajadzētu to darīt? Es būtu cīnījies par Latviju (vismaz censtos to sev iestāstīt, lai būtu kāda Jēga karot). Tad ar kādām tiesībām es tagad drīkstu Šaubīties par citiem? Ja bijušie karavīri tagad saka, ka viņi ir cīnījušies par Latviju, tad tas tā arī ir. Tādu idiotu, kas cīnītos par komunismu vai fašismu, starp latviešiem noteikti bija niecīgs skaits. 

Mēs bijām uzvarētāju bērni. Veco strēlnieku, brīvības cīnītāju bērni. Mēs zinājām savu vēsturi un mums nebija par to jākaunas. Šodienas jaunatne nezina neko, tai nav grūti iestāstīt un pierādīt visu, kas ienāk prātā kādam vēsturniekam vai žurnālistam. Jā, mūsu vēsture ir ļoti sarežģīta un tajā ir arī tādas lappuses, par kurām būtu jākaunas. Un nebūt nav jāmeklē tās tumšās lappuses tālā pagātnē. Nevainosim pie visa svešas varas. Pie daudz kā esam paši vainīgi. Mums pat īstu disidentu nebija kā krieviem. Mūsējos uz pirkstiem var saskaitīt. Bet jākaunas, ka mēs pat tos neprotam pienācīgi no vērtēt, tāpat kā tos, kuri pēc kara iegāja mežā un darīja varbūt vienīgo, bet īsta vīra cienīgu darbu.

Jākaunas ir par to, ka valsts valdošajās sfērās ir iekļuvis ne viens vien muļķis, gļēvulis un blēdis, tikai pateicoties īstajā momentā un vietā izbļautam patriotiskam lozungam. Par daudz ko mums vajadzētu kaunēties, bet tikai ne par to, ka esam situši iekarotājus. Gan melnos, gan brūnos, gan sarkanos, gan baltzilisarkanos.

Es zinu, ka nekādu Ameriku es ar šo rakstu neatklāju. Par to jau ir rakstīts un runāts, bet tas viss ir kā ūdens lāse uz karstas plīts. Tas, ka pasauli maz interese mazās latviešu tautas un valsts nesenā pagātne un liktenis, ir pilnīgi saprotams. Karš jau sen ir beidzies, Vācija un reizē ar to arī fašisms ir uzvarēts. Viena no uzvarētājām valstīm ir Krievija. Un nav svarīgi, ka vara, kas pēc kara valdīja Krievijā, bija desmitkārt briesmīgāka par fašismu. Rietumos neviens tam netic, nevienu tas neinteresē. Turklāt uzvarētājus netiesā. Mēs nebijām uzvarētāji, bet tomēr uzskatām sevi par Zemes nabu un domājam, ka ar mums visai pasaulei būtu jāauklējas, ka visiem ir jāatceras par kaut kādu sešus gadus pēc neatkarības atgūšanas pasludinātu okupācijas faktu, ka visiem ir jāatceras arī par dažu desmitu vai simtu tūkstošu cilvēku deportāciju un citiem "sīkumiem". Jāatceras pat tad, ja neviens mūsu diplomāts, neviens valstsvīrs viņiem par to vairs neatgādina.

Bet varbūt tas viss ir lieki? Mēs taču pamazām, bet noteikti virzāmies uz gaišāku nākotni (bez ironijas) un kam tajā nākotnē ir vajadzība zināt par mūsu sāpēm, par mums nodarīto nesenajā pagātnē? Arī diplomātijā vienkāršāk ir iet pa vieglāko ceļu, patērzēt kaut kur Parīzē vai Brisele pie kafijas tases vai ar šampanieša glāzi rokā par gaišo nākotni, par sasniegumiem ekonomikā u. tml. neka par pagātni, kurā ne viss ir pārak gaišs, zināms un saprotams. Un ko var stāstīt otram, ja pašam nekas nav zināms, ja zināšanas ir smeltas galvenokārt no Karaļuna, Drīzuļa un citu vēstures falsifikatoru lekcijām un čekas izsijātiem, izfiltrētiem, varbūt arī "uzlabotiem" arhīvu dokumentiem?

Droši vien es grēkoju pret vienu otru politiķi vai diplomātu, bet nekādā gadījumā ne pret visām mūsu valdībām un pirmkārt ārlietu kantoriem kopumā. Pret visiem bijušajiem, bet jo sevišķi pret Birkava kunga vadīto.

Ar ko gan citu, ja ne ar mūsu ārlietu resora nekompetenci, gļēvumu (bet varbūt pat daudzko sliktāku) var izskaidrot to, ka septiņu neatkarības gadu laikā pasaulei nav sniegta pareiza informācija par to, kas patiesībā notika Latvijā 1940. un visos turpmākajos gados. Un neatkarīgi no tā, vai pasaule to zina vai nezina, grib vai negrib zināt, par to ir nemitīgi jārunā, tas ir nemitīgi jāatgādina. Tā, kā to dara ebreji. (Tikai atmetot Vīzentāla centram raksturīgo atriebības sindromu.)

Nemitīgi ir jārunā, jāpierāda, jākliedz, varbūt pat sitot dūri uz galda, ka latviešu tauta nav vainojama nekādos noziegumos pret citām tautām, ka latviešu karavīri ir cīnījušies par savas zemes un tautas brīvību neatkarīgi no tā, kādā armijā un zem kāda karoga. Leģionārus vaino genocīdā pret ebrejiem tikai tādēļ, ka viņi ir karojuši par noziedzīgu atzītajā vācu armijā. Bet vai krievu armiju tikai tādēļ neuzskata par noziedzīgu, ka tā ir uzvarētāja armija? Uzvarētājus nesoda.

1941. un 1949. gada deportācijās piedalījās ne tikai iekšējais karaspēks, bet arī regulārā armija un pat kara flotes virsnieki (Liepājā). Un kas notika kara beigās "atbrīvotajās" zemēs? Un vēlāk Ungārijā un Čehoslovākijā? Vai tam tikai Dievs ir liecinieks? Ne tikai vācu, bet arī krievu armijas (sarkanās, padomju) vēsture ir nemitīgu noziegumu virkne.

Mēs nevienam neesam neko parādā. Parādā ir mums. Visas Eiropas lielvalstis mums ir parādā. Lielās tautas mūs kādreiz izsvieda no Eiropas, un ne pazemīgi lūgties mums tagad vajadzētu par uzņemšanu ES, bet tas būtu jāuztver kā kaut kas pats par sevi saprotams. Utopija? Jā, utopija. Bet utopija tikai tādēļ, ka visus šos pēdējos desmit gadus, kad vajadzēja un bija iespēja, nav darīts patiesībā gandrīz itin nekas. Par to vajadzēja domāt un runāt visus pēdējos desmit gadus.

Daudz kas ir nokavēts. Daudzējādā ziņā "vilciens ir aizgājis". Daudz kas vairs nav labojams. Bet ir nepiedodami, ka kļūdas tiek atkārtotas un vēl rupjākā veidā. Kā spilgtu piemēru tam var minēt Latvijas sūtņa Izraēlā Ivara Silāra viedokli, izteiktu "LA" 25.08.98. Intervijā Silārs izsakās, ka viņam gan neesot šaubu par to, ka pirms 55 gadiem leģionāri gājuši karot, cēlu mērķu vadīti, nevis lai kalpotu nacistiem», bet uz Norberta Klaucēna vēstulē izteikto domu, ka mums jābūt pateicīgiem vāciešiem, kuri, ienākot Latvijā, pasargājuši mūs no turpmākām izvešanām, Silāram griboties sacīt: "Prātiņ, nāc mājās." Un cilvēks ar tādu pagātnes izpratni, ar tādu tautas ciešanu nonievāšanu pārstāv mūsu valsti ārzemēs, turklāt Izraēlā! Pirms došanās plašajā pasaule Silāra kungam tomēr vajadzēja iepazīties ar 1940. un 1941. gada notikumiem Latvijā. Viņam bija jāzina, ka tikai ātrā vācu armijas ienākšana glāba desmitiem tūkstošu Latvijas iedzīvotāju no deportācijas un pat no nošaušanas. Un jāzina bija iemesli, kas lika daudziem latviešiem pat brīvprātīgi stāties vācu armijā.

Mani aizvainoja vairākkārtīgā Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa atvainošanās ebrejiem visas mūsu tautas, tātad arī manā vārdā. Atvainošanās ir savas vainas atzīšana. Nu neesmu es neko nodarījis ebrejiem, nu neesmu! Un mans tēvs neko un vectēvs arī neko. Gluži otrādi. Gluži otrādi! Bet man ne prātā nenāk tagad vainot visu ebreju tautu vai kādu no daudzajiem man pazīstamajiem un draugiem ebrejiem kaut kādu šustinu vai citu ebreju, čekistu noziegumos. Arī to čekistu, kuri figurē mana tēva un daudzu citu latviešu čekas safabricētās "lietās". Un man ne prātā nenāk viņus tagad dzenāt rokā pa visu pasauli vai ķengāt viņu bērnus un bērnubērnus.

Kad vienreiz beigsies tā spēle uz vieniem vārtiem? Ja jau atvainoties, tad visām tautām vienai pret otru. Un pirmkārt lielajām tautām pret mazajām. Vācija savu vainu ir atzinusi, bet krieviem tas i prātā nenāk. (Varbūt pirmais solis tika sperts, apbedot Pēterburgā Nikolaju II.) Un arī tā bija tikai kautrīga atvainošanas savai tautai, bet ne daudzajām krievu paverdzinātajām tautām.) Cik miljoni ebreju tika iznīcināti Krievija kā cara, tā arī padomju laikā? Par to ne vārda. Lielu valsti un tautu kaitināt nav izdevīgi. Bet uz latviešiem "visus suņus var kārt". Un vēl jo vairāk tādēļ, ka latvieši neko nesaka pretim. Varbūt nezina, ko teikt?

Mans nodoms nav šajā rakstā mācīt neseno vēsturi mūsu politiķiem un diplomātiem. (Labāk par Visvaldi Lāci man tas neizdosies.) Tikai par vienu, ne katram zināmu, bet ļoti raksturīgu vēsturisku faktu es gribētu atgādināt.

1946. gadā pie angļu un amerikāņu armijām tika nodibinātas t. s. sargu rotas. (Pirmā tika nosaukta par Viestura rotu.) Leģionāri bija atzīti kā vienības, kurām nav bijis nekāda sakara ar SS noziegumiem. Es uzsveru - NEKĀDA SAKARA! Četras rotas (apm. 1000 vīru), tajā skaitā arī Viestura rota, 1947. gada pavasari pārņēma Nirnbergas tiesu pils (!) un cietuma apsardzi! (Viestura rotā dienēja arī vairāki mani novadnieki un skolasbiedri - jēkabpilieši Ermansons, Eglājs, Karabānovs, Pāvuliņš u. c. Viņi visi dzīvo Austrālijā.) To laiku kinohronikās un fotogrāfijās Nirnbergas tiesas zālē redzamie karavīri baltajās kaskās un getrās ir bijušie leģionāri. Uz piedurknēm un vēlāk gan uz kaskām viņiem bija Latvijas karoga sarkanbaltsarkanās krāsas. Turklāt jāņem vērā, ka sabiedroto varas iestāžu attieksme pret nacistu kara noziedzniekiem bija ļoti nopietna un konsekventa

.  
Leģionāri Nirnbergā. Pirms braukšanas uz Tiesu pils sardzi. Fotogrāfija no A. Pāvuliņa personiskā arhīva

Leģionāri Nirnbergā. Tiesu pils parādē. Fotogrāfija no A. Pāvuliņa personiskā arhīva 

Mani dziļi aizskar "jaunie vēji" attiecībā pret leģionāriem. Mūsu politiķi un diplomāti savu gļēvumu un politisko impotenci cenšas attaisnot ar sen nodrāzto: "Rietumi mūs nesapratis." Bet tas, ka pašu tauta jau sen viņus nesaprot, tas viņus neinteresē. Es neesmu leģionārs un 16. marts nav mana diena, bet jau vairākus gadus leģionāri svin šo dienu un arī es aiz solidaritātes pret saviem draugiem eju uz baznīcu un lieku ziedus pie Brīvības pieminekļa. Ja arī mūsu augstie varasvīri to ir vienmēr darījuši, bet pēkšņi ir atjēgušies, ka tas ir slikti, tad tas jau ir smieklīgi un dumji. Vai tā ir vēstures nezināšana vai zināt negribēšana? Tauta, kas nav iemācījusies cienīt savu vēsturi, tauta, kurai nav savu varoņu, no kuriem ņemt piemēru, kura par varoņiem uzskata tikai tos, kurus par tādiem uzskatīt atļauj citas -; lielas un varenas valstis, tāda tauta nav spējīga un nav arī cienīga uzcelt savu valsti.

Bet katrai medaļai ir divas puses. Gribam vai negribam, mēs esam spiesti rēķināties ar tiem rāmjiem, kādos mūs ir iespieduši mūsu gļēvie politiķi un diplomāti, tādēļ ir jautājums, vai bija liela nepieciešamība tieši 16. martu pasludināt par karavīru dienu? Vai tā nebija pārsteidzība? Vai atkal nebūs kaut kas jāpārspēlē tāpat kā ar tām godasardzes bruņucepurēm? Leģionāri nav vienīgie latviešu karavīri. Vai atkal dalīsim savus karavīrus labajos un sliktajos, kā tas bija nesenajā pagātnē? Tikai tagad uz otru pusi? Un ir taču Lāčplēša diena, ir Varoņu diena. 16. martam vajadzētu palikt tāpat kā līdz šim -; tikai Leģionāru dienai. Un nenievāsim tos otrus tā, kā piecdesmit gadus tika nievāti pirmie.

Nav pieļaujami arī tādi šizofrēniski izlēcieni kā rokas izmešana fašistu sveicienā, ko 16. martā pie ieejas Doma baznīcā atļāvās kāds vīrs videokameras priekša. (Arī krievu fašisti tagad tā salutē.) Katrā ziņā tas mūsu tautai godu nedara un Eiropai mūs netuvina. Tāpat kā kādreiz izteiktā doma par Dzelzs krusta pielīdzināšanu Lāčplēša Kara ordenim. Nemālēsim nu tos vāciešus par sevišķiem draugiem. Viņiem sava vēsture, savi varoņi un savi ordeņi, mums savi.

Kaut kā un no kaut kā mums ir jāveido tas Latvijas tēls. Un man ir dziļa pārliecība, ka zināma vieta šajā tēlā ir jāatrod arī mūsu cīņai par neatkarību un arī leģionāru lomai šajā cīņā. Kurzemes cietokšņa aizstāvēšana jau bija īsta ciņa par Latvijas neatkarību. Un kurēlieši, un nacionālie partizāni, no kuriem lielākā dala bija leģionāri? Vai tiešām tas ir tik grūti saprotams? Vai tiešām tas ir jāizmet vēstures mēslainē kā kaut kas nederīgs un pat kaitīgs?

Es ar abām rokam balsoju par ātrāku iekļūšanu Eiropas Savienībā un, lai tas ātrāk notiktu, no daudz kā var atteikties (arī no muļķībām Pilsonības likumā). Tikai ne no savas vēstures un no iepriekšējo paaudžu piemiņas. Daudz ko drīkst zaudēt, tikai ne pašlepnumu un godu.

Ilmārs Knaģis, politiski represētais