Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 
Latvijas liktenis lielvalstu spēlē
Uldis Neiburgs, Latvijas Okupācijas muzeja pētnieks

Šogad aprit sešdesmit gadi, kopš trīs lielvalstu — ASV, Lielbritānijas un PSRS — līderi satikās Teherānas konferencē (1943. gada 28. novembrī — 1. decembrī). Tās laikā par Baltijas valstīm oficiāli nerunāja. Tomēr, pamatojoties uz līdz šim mazāk zināmām vēstures liecībām, ir pamats uzskatīt, ka Baltijas politiskajai nākotnei būtiska bija F. D. Rūzvelta un J. Staļina privātā saruna 1. decembrī. Tās gaitā Rietumu sabiedrotie nodemonstrēja galīgo izšķiršanos par to, ka pēckara Eiropas politiskajā kartē Latvija, Lietuva un Igaunija paliks PSRS sastāvā.

ASV un Lielbritānijas attieksmi pret Baltijas valstīm, bez šaubām, ietekmēja tas, ka Lielbritānija no 1941. gada 12. jūlija, bet ASV no 11. decembra oficiāli bija PSRS sabiedrotās cīņā pret nacistisko Vāciju. Baltijas valstu jautājumā tās lavierēja starp Atlantijas hartā pasludinātajām tautu pašnoteikšanās tiesībām un PSRS neatlaidīgajām prasībām juridiski atzīt tās 1941. gada robežas un no tā izrietošo Baltijas valstu inkorporāciju.

Atlantijas harta un tās "tulkotāji"

1941. gada 22. jūnijā, sākoties Vācijas — PSRS karam, nepilnu divu nedēļu laikā Latvijas teritorijā padomju režīmu nomainīja nacistiskās Vācijas okupācija. Latvijas pilnvarotie pārstāvji ārzemēs — sūtnis Vašingtonā Alfreds Bīlmanis un ārkārtējo pilnvaru nesējs sūtnis Londonā Kārlis Zariņš — izteica protestu pret nacistu okupāciju Latvijā un deklarēja, ka no starptautisko tiesību viedokļa nelikumīga ir gan padomju, gan vācu okupācija. Sūtņi iestājās par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Viņi uzsvēra: "Fakts, ka vienas iebrucējas valsts vietā stājusies otra, neko negroza Latvijas nācijas suverenitātes tiesībās un nekādā ziņā nevar iespaidot Latvijas Republikas kā brīvas un neatkarīgas valsts legālas eksistences kontinuitāti."

1941. gada 14. augustā ASV prezidents F. D. Rūzvelts un Lielbritānijas premjerministrs V. Čērčils parakstīja Atlantijas hartu. Šajā starptautisko tiesību dokumentā bija atzītas katras tautas tiesības izraudzīties tādu valdības formu, kādu tās vēlas. Hartas parakstītāji arī izteica gatavību atkal atjaunot suverēnās tiesības un pašpārvaldi tām tautām, kam tās ar varu atņemtas. Jau 1941. gada 24. septembrī Atlantijas hartai pievienojās arī PSRS. Tā atzina visas hartā deklarētās brīvības, izdarot atrunu attiecībā uz tautu pašnoteikšanās principu. PSRS piekrita to atbalstīt tikai ar noteikumu, ka jāņem vērā katras valsts konkrētā situācija, vajadzības un vēsturiskās īpatnības. Teritoriālās neaizskaramības principu PSRS bija ar mieru atzīt vienīgi attiecībā uz tās 1941. gada robežām, uzskatot par savām 1939. — 1940. gadā pievienotās Austrumpolijas, Baltijas valstu, Besarābijas un Ziemeļbukovinas teritorijas.

1942. gada 1. janvārī divdesmit sešas valstis, apliecinot atbalstu Atlantijas hartas principiem un solot ciešu sadarbību cīņā pret Vāciju, Itāliju un Japānu, pieņēma Vašingtonas jeb t. s. Apvienoto Nāciju deklarāciju. 4. janvārī Latvijas sūtnis Vašingtonā A. Bīlmanis izteica arī Latvijas gatavību pievienoties Atlantijas hartai un Apvienoto Nāciju deklarācijai, tomēr atbildi tā arī nesaņēma. ASV administrācija vēlējās izvairīties no sarežģījumiem attiecībās ar PSRS. Arī sūtnis Londonā K. Zariņš uzsvēra, ka Baltijas valstu jautājums pēc Otrā pasaules kara jārisina atbilstoši Atlantijas hartas principiem. Tomēr ASV un Lielbritānija neļāva Baltijas valstu pārstāvjiem parakstīt Atlantijas hartu un Apvienoto Nāciju deklarāciju. Tās arī liedza iespēju viņiem piedalīties kara laika starptautiskajās konferencēs.

Zīmīgi ir vārdi, kurus V. Čērčils 1942. gada 7. marta vēstulē rakstīja F. D. Rūzveltam: "Manuprāt, Atlantijas hartas principus nevajadzētu iztulkot tā, ka tie liegtu Padomju Savienībai robežas, kādas tās bija, kad Vācija iebruka Krievijā." 1942. gada 26. maijā, slēdzot sadarbības līgumu ar PSRS, Lielbritānija J. Staļinam mutiski apsolīja, ka neiebildīs pret Baltijas valstu iekļaušanu PSRS sastāvā. Lai gan šo vienošanos pēdējā brīdī tomēr neiekļāva oficiālajā līguma tekstā, PSRS vēlāk uzskatīja, ka abu valstu starpā nav nekādu domstarpību. Pēc ārlietu ministra Antonija Īdena priekšlikuma britu Kara kabinets 1942. gada 27. jūnijā pat pieņēma lēmumu, ka turpmāk Baltijas valstu sūtņus un sūtniecības darbiniekus neminēs diplomātu sarakstā, bet gan tikai tā atsevišķā pielikumā. Baltijas valstu sūtņiem atļāva veikt parastās funkcijas, izņemot politisku darbību. Tajā pašā laikā ASV un Lielbritānija nebija atzinušas ne padomju, ne nacistu okupāciju Latvijā, Lietuvā un Igaunijā. Tāpēc Baltijas valstu sūtņi uzskatīja, ka Atlantijas hartā paustie principi pilnā mērā attiecas arī uz viņu valstīm.

Maskavas konference un tās atbalsis Latvijā

1943. gada 19. oktobrī Maskavā sākās Padomju Savienības, Lielbritānijas un ASV ārlietu ministru konference, kurā Vjačeslavs Molotovs, Antonijs Īdens un Kordels Halls apsprieda Eiropas politisko sadalījumu pēc Otrā pasaules kara un veica pēdējos priekšdarbus Teherānas konferencei. Britu un amerikāņu ārlietu ministri bija saņēmuši no savām valdībām plašas pilnvaras piekrist J. Staļina prasībām par Baltijas valstu, Austrumpolijas un Besarābijas atdošanu Padomju Savienībai.

Pirms izbraukšanas uz Maskavu K. Halls tikās ar F. D. Rūzveltu. ASV prezidents pavēstījis, ka, vadoties no augstas morāles principiem, ir paredzējis runāt par Baltijas valstīm, tiekoties ar J. Staļinu. Viņš teikšot, ka ne Lielbritānija, ne ASV nekaros ar Padomju Savienību Baltijas valstu dēļ. Tomēr Padomju Savienības interesēs būtu paziņot par gatavību pēc diviem vai vairāk gadiem pēc kara beigām īstenot otru plebiscītu, jo, neraugoties uz to, ka tā uzskata pirmo plebiscītu par galīgu, pārējai pasaules daļai ir citāds viedoklis.

Pirms tam F. D. Rūzvelts bija ticies arī ar Ņujorkas katoļu arhibīskapu F. Spelmanu un sarunā ar viņu paudis pārliecību, ka V. Čērčils ir pārāk liels ideālists, bet viņš pats tāpat kā J. Staļins — reālists. Kaut gan cerības esot mazas, būtu jāmēģina panākt, lai J. Staļins apsolītu pārmērīgi nepaplašināt Krievijas teritoriju. F. D. Rūzvelts uzsvēra, ka krievi noteikti saņemtu Somiju, Baltijas valstis, Austrumpoliju un Besarābiju, jo labāk tās esot atdot ar labu. ASV prezidents bija pārliecināts, ka arī Austrija, Ungārija un Horvātija kļūs par padomju protektorātu, bet cerēja saglabāt nekomunistisku valdību Francijā. F. D. Rūzvelts arī izteica cerību, ka krievi Eiropas ietekmē 10 — 20 gadu laikā kļūs civilizētāki.

Maskavas konferences norises atskaņas bija dzirdamas arī vācu okupētajā Latvijā. Laikraksts "Tēvija" informēja, ka no drošiem diplomātiskiem avotiem esot zināmas Maskavas minimālās prasības, to skaitā — par Baltijas valstu kā padomju zemes daļas iekļaušanu Padomju Savienībā. Vēl Maskava pieprasot piešķirt tai Austrumpoliju līdz tā saucamajai Kerzona līnijai, Besarābiju, Somijas apgabalu, kā arī pastiprinātu ietekmi pret draudzīgi noskaņotajām Rumānijas, Bulgārijas, Dienvidslāvijas un Irānas valdībām. Rīgas radio 1943. gada oktobrī apgalvoja, ka Lielbritānija un ASV ir piekāpušās Maskavai visos punktos. Tādējādi tās ir nodevušas mazās nācijas, kurām pašas reiz bija devušas garantijas. Tajā pašā laikā Gustava Celmiņa izdotais nelegālais pagrīdes laikraksts "Brīvā Latvija. Latvju Raksti" atzīmēja, ka visas oficiālās preses sniegtās ziņas esot "dzelteno propagandas dzirnavu izdomājums naivajai publikai". Maskavas konference pierādot, ka attiecības starp sabiedrotajiem neesot vairs īpaši labas. Atsaluma cēloņi esot Polijas robežu jautājums, kā arī tas, ka Rietumu sabiedrotie nevēlas redzēt padomju ietekmes palielināšanos Austrumeiropā.

Jāpiebilst, ka Maskavas konferencē pieņemtajos oficiālajos dokumentos Baltijas valstis gan nebija pieminētas. Tomēr nelāgās nojausmas jau virmoja gaisā. 1943. gada 13. novembrī Rīgā, Doma laukumā, notika nacistu okupācijas varas speciāli noorganizēts propagandas mītiņš, lai protestētu pret Maskavas konferences lēmumiem. Interesanti, ka šā pasākuma norise ir dokumentēta pat Rietumu sabiedroto kara laika diplomātiskajā sarakstē, kas ir pieejama ASV Nacionālajā arhīvā Merilendā. Lielbritānijas Ārlietu ministrijas Ziemeļu departamenta pārstāvja A. Vornera vēstulē ASV valsts sekretāram K. Hallam teikts, ka nav šaubu — 13. novembra demonstrācija nebūtu notikusi bez vāciešu piekrišanas, kuri ir ieinteresēti šādās pretpadomju izpausmēs. Tomēr tajā pašā laikā esot skaidri redzams, ka mītiņš Doma laukumā ir bijis apliecinājums latviešu brīvības ilgām.

Kā Staļins pārprata Rūzveltu

Laikā no 1943. gada 28. novembra līdz 1. decembrim Teherānā norisinājās triju lielvalstu — ASV, Lielbritānijas un PSRS — starptautiska konference. Tā bija pirmā reize, kad šo valstu vadītāji — F. D. Rūzvelts, V. Čērčils un J. Staļins — satikās klātienē. Viņus pavadīja padomnieki militārajos un diplomātijas jautājumos. Līderi apmainījās ar savstarpējiem komplimentiem — F. D. Rūzvelts atklāti paziņoja, ka miera labad pasaule turpmāk jāpārvalda četrām lielvalstīm — ASV, Lielbritānijai, PSRS un Ķīnai. V. Čērčils uzsauca tostu "Lielajam Staļinam", bet J. Staļins deklarēja, ka bez amerikāņu produkcijas karš būtu zaudēts.

Konferences dalībnieki vienojās par to, ka Eiropā ne vēlāk kā 1944. gada maijā tiks atklāta otrā fronte (sabiedroto invāzija Normandijā gan sākās tikai 1944. gada 6. jūnijā). Viņi atzina PSRS pretenzijas uz Kēnigsbergu, akceptēja Polijas robežas pa Oderu rietumos un "Kerzona līniju" austrumos, kā arī pārrunāja citus jautājumus.

Konferences pirmajā dienā F. D. Rūzvelts cita starpā izteicās arī par brīvas navigācijas iespējām Baltijas jūrā, ko varētu nodrošināt ar starptautiskas pārvaldes palīdzību Ķīles kanālam piegulošajā zonā. Pārtulkojot viņa teikto, radās kļūme. J. Staļins bija sapratis, ka ASV prezidents runā par Baltijas valstu starptautisku pārvaldi. Viņš tūliņ pat paziņoja, ka šīs valstis esot pievienojušās Padomju Savienībai pēc to tautu brīvas gribas un nav iespējams runāt par kaut kādu to statusa maiņu. Šo pārpratumu kopīgiem spēkiem gan ātri novērsa.

"ASV nav gatavas iesaistīties karā Baltijas valstu dēļ..."

1. decembra pēcpusdienā pulksten 15.20 amerikāņu apartamentos padomju vēstniecībā Teherānā notika atsevišķa F. D. Rūzvelta un J. Staļina privātā tikšanās. Tajā piedalījās arī ASV vēstnieks Padomju Savienībā Averels Harimans, tulks — ASV vēstniecības Maskavā 1. sekretārs Čārlzs Bolens, PSRS ārlietu ministrs Vjačeslavs Molotovs un tulks Pavlovs. Tikšanās laikā F. D. Rūzvelts, it kā atvainodamies un taisnodamies, ieminējās arī par Polijas un Baltijas valstu likteni. It kā jokojot, viņš paziņoja, ka nav gatavs iesaistīties karā Baltijas valstu dēļ, taču nevar publiski atzīt to inkorporāciju PSRS. ASV tauta viņu nesapratīšot (viņš šajā laikā gatavojās vēlreiz kandidēt uz ASV prezidenta posteni 1944. gada vēlēšanās). F. D. Rūzvelts paskaidroja, ka iekšpolitiski apsvērumi viņam liekot rūpēties arī par poļu un baltiešu izcelsmes vēlētāju balsīm. ASV prezidents izteica domu, ka arī Baltijas valstu iedzīvotājiem vajadzētu dot iespēju izteikt savu gribu. J. Staļins pauda izbrīnu par šā jautājuma aktualitāti, jo Lietuvai, Igaunijai un Latvijai neesot bijusi autonomija arī pirms revolūcijas Krievijā. Cars toreiz esot bijis ASV un Anglijas sabiedrotais un neviens tad nav ierosinājis šo valstu izstāšanos no Krievijas. Viņš arī paziņoja, ka Baltijas tautām būs iespēja paust savu gribu, piemēram, vēlēšanās.

Lai arī ASV joprojām uzstāja uz tautas nobalsošanas nepieciešamību Baltijas valstīs, tās bija nonākušas jau pirms tam ne tik uzstājīgās Lielbritānijas pozīcijās. Rietumu sabiedrotie militāri stratēģisku un ārpolitisku apsvērumu dēļ akceptēja PSRS intereses Baltijas valstu jautājumā. Tās bija sapratušas, ka situācijā, kad sarkanā armija būs ieņēmusi Latvijas, Lietuvas un Igaunijas teritoriju, reāli nebūs nekādu iespēju kaut ko mainīt.

Staļina triumfs Jaltā

Laikā no 1945. gada 4. līdz 11. februārim notika PSRS, Lielbritānijas un ASV līderu tikšanās Jaltā. Triju lielvalstu delegācijās bija prāvs skaits militāro un diplomātisko padomnieku — kopā ap 700 personu. Lai viesi justos labi, J. Staļins bija licis nosūtīt uz Jaltu trīs vagonus ar melnajiem ikriem, degvīnu un šampanieti. Par F. D. Rūzvelta apmešanās vietu izraudzījās Romanovu dinastijas Livādijas pili. PSRS specdienesti jau laikus parūpējās par noklausīšanās aparatūras uzstādīšanu amerikāņu un britu apartamentos.

Jaltas konferences dalībnieki Baltijas valstu jautājumam pieskārās tikai garāmejot, apspriežot Apvienoto Nāciju organizācijas izveidošanas principus. Sabiedrotie noraidīja PSRS vēlmi iegūt balsstiesības ANO visām 16 padomju republikām, tajā skaitā arī okupētajām Baltijas valstīm. ASV uzstāja, ka tādā gadījumā balsstiesības ir jādod arī visām tās toreizējām 48 pavalstīm. Konferences laikā Rietumu sabiedrotie piekrita Polijas austrumu robežu novilkt pa "Kerzona līniju", tā akceptējot PSRS aneksiju Polijā. Vienlaikus PSRS piekrita propadomju Polijas valdības sastāvā iekļaut arī pirmskara Polijas valdības pārstāvjus.

Jaltas konferencē panāca arī vienošanos, ka visiem padomju pilsoņiem no Rietumu sabiedroto okupācijas zonām jāatgriežas Padomju Savienībā. Tomēr, tā kā termins "padomju pilsonis" nebija skaidri definēts, tad baltiešus tas lielākoties neskāra. Par spīti PSRS protestiem rietumu valstis uzskatīja par padomju pilsoņiem tikai tos iedzīvotājus, kuri tādi bija 1939. gada 1. septembrī, sākoties Otrajam pasaules karam. Konferencē nolēma izveidot Vācijā četras (padomju, amerikāņu, angļu, franču) okupācijas zonas, parakstīja slepenu dokumentu par PSRS iesaistīšanos karā pret Japānu, kā arī apstiprināja pašnoteikšanās un demokrātijas principus, pieņemot "Deklarāciju par atbrīvoto Eiropu". Neraugoties uz to, bija skaidrs, ka PSRS Austrumeiropā nepieļaus referendumus ar starptautisko novērotāju piedalīšanos. Savukārt PSRS līdzdalība Apvienoto Nāciju organizācijā bija absolūti nepieciešama. Rietumu sabiedrotie bija spiesti piekrist Austrumeiropas nonākšanai PSRS kontrolē, sev paturot vienīgi tiesības neatzīt PSRS īstenoto Baltijas valstu okupāciju. Jaltas sarunas precīzi izvērtēt joprojām apgrūtina tas, ka liela daļa to dokumentu vēl ir slepeni un būs pieejami ne agrāk kā 2023. gadā.

Politisks aprēķins morāles principu vietā

Eiropas galīgā sadale noslēdzās Potsdamas konferencē (1945. gada 17. jūlijs — 2. augusts). Tajā piedalījās PSRS un Lielbritānijas līderi — J. Staļins un V. Čērčils, kā arī ASV prezidents Harijs Trumens (līdzšinējais viceprezidents). Triju lielvalstu vadītāji vienojās par Austrumprūsijas sadali poļu un lietuviešu apgabalos, kā rezultātā Lietuvas daļu iekļāva Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas sastāvā. Polija kā kompensāciju par teritoriālajiem zaudējumiem austrumos ieguva teritoriju rietumos un ziemeļos.

1945. gada 3. jūlijā — vēl pirms Potsdamas konferences sākuma — Baltijas valstu sūtņi Londonā bija nosūtījuši kopīgu vēstījumu Lielbritānijas Ārlietu ministrijai, kurā uzsvēra Baltijas valstu trīsreizējo okupāciju pēdējā karā un lūdza atbalstīt šo tautu prasības un ilgas pēc brīvības un neatkarības. Tomēr lielvalstu diplomātijā morāles principu vietā diemžēl dominēja politisks aprēķins.

Potsdamas konferences protokolos gan pieminēja arī Baltijas valstu vārdu. Tomēr to likteņa izšķiršanu atlika līdz vēlākam laikam — līdz pēckara miera konferencei, kuru tā arī nekad nesasauca. Baltijas valstīm, to skaitā arī Latvijai, uz savas neatkarības atgūšanu bija jāgaida gandrīz piecdesmit gari padomju okupācijas gadi.

Latvijas likteni Otrā pasaules kara laikā būtiski ietekmēja lielvalstu koalīcijas — ASV, Lielbritānijas un PSRS — sarežģītie kompromisa meklējumi starptautiskajā politikā. Tikpat nozīmīgs faktors bija arī neapskaužamā iekšpolitiskā situācija, dažu gadu laikā piedzīvojot vairākkārtēju okupācijas varu nomaiņu. Latvijai nebija savas trimdas valdības ārzemēs, un bijušo Latvijas sūtņu Rietumos darbība bija stipri ierobežota. Pie tam starp Rietumu sabiedrotajiem un Padomju Savienību pastāvēja vienošanās, ka tie Austrumeiropā atbalstīs tikai tās pretošanās kustības, kas saistītas ar Maskavu. Rietumu sabiedrotie ar baltiešu pretošanās kustību piegādāto materiālu starpniecību jau kara laikā bija labi informēti par notikumiem padomju un nacistu okupētajā Latvijā un tās iedzīvotāju vēlmi atgūt valstisko neatkarību. Kaut arī ASV un Lielbritānija de iure nekad neatzina Baltijas valstu inkorporāciju, tās nebija gatavas pretoties PSRS ģeopolitiskajām interesēm un, klusi ciešot, akceptēja Baltijas valstu palikšanu PSRS sastāvā.

Lauku Avīze, 2003. gada 28. novembris

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home