Latvijas vēsture masu medijos: pretrunas un risinājumi

Latvijas vēsture masu medijos: pretrunas un risinājumi
Uldis Neiburgs, Latvijas Okupācijas muzeja pētnieks

Mūsdienu Latvijas valsts un sabiedrības attīstība nav iedomājama bez mūsu nesenās vēstures paliekošo seku izvērtēšanas un pārvarēšanas. Sevišķi tas sakāms par Otro pasaules karu, kurā Latvija zaudēja valstisko neatkarību un piedzīvoja vairākkārtēju okupācijas varu nomaiņu. Kara dēļ Latvija ne tikai pazaudēja trešdaļu pilsoņu, bet arī nonāca gandrīz pusgadsimtu ilgā padomju totalitārā režīma pakļautībā, kas būtiski izmainīja Latvijas iedzīvotāju nacionālo un sociālo sastāvu. Sabiedriskā doma šajā laikā tika pakļauta komunistiskajai ideoloģijai un propagandai, radot izkropļotu priekšstatu par mūsu zemes un tautas vēsturi. Tā rezultātā daļā Latvijas sabiedrības mūsdienās saglabājies maldīgs un vienpusīgs priekšstats par Latvijas Otrā pasaules kara vēsturi. Tas netiek veidots, identificējot to ar Latvijas valsts un tautas likteni šajā laikposmā, bet faktiski raugoties no okupētājas PSRS vēstures dogmu un stereotipu viedokļa. Pamanāmas ir sekas, ko daļā sabiedrības atstājis arī nacionālsociālistiskās ideoloģijas iespaids, kas atspoguļojas atsevišķu Otrā pasaules kara norišu traktējumos, kuros saglabājušies arī nacistiskās Vācijas okupācijas laika propagandas radītie mīti.

Virspusējs, neobjektīvs un bieži vien neelastīgs skatījums uz Latvijas vēsturi nereti vērojams arī ārzemju sabiedrībā, kur tas tiek veidots, galvenokārt izejot tikai no Otrā pasaules kara uzvarētājvalstu unificētā priekšstata par tālaika vēsturi, visaugstākajā līmenī nosodot nacionālsociālistiskā režīma noziegumus, vienlaikus relativizējot komunistiskā režīma ļaundarības un tā izraisītās sekas. Otrā pasaules kara vēstures tematikas aktualitāte mūsdienās izpaužas gan valsts oficiāli noteiktās vēsturisko notikumu atceres dienās, Saeimas pieņemtajos likumos un deklarācijās un valsts amatpersonu līdzdalībā ar vēsturi saistītu norišu atceres pasākumos, gan dažāda līmeņa pašmāju un ārvalstu politisko un sabiedrisko institūciju pārstāvju paziņojumos un dažāda spektra (no akadēmiskiem izdevumiem līdz pat bulvāržurnālistikai) plašsaziņas līdzekļu sniegtajā informācijā. Diemžēl, rakstot par aktualitātēm, kas saistītas ar nesenās vēstures norišu izvērtēšanu mūsdienu Latvijā un arī tai sekojošo ārvalstu reakciju, latviešu un krievu valodā iznākošie mediji, kuriem nenoliedzami ir būtiska loma mūsdienu sabiedriskās domas veidošanā, publikācijās bieži vien ieņem savstarpēji pretrunīgu nostāju.

Mediju viedokļu spektrs Latvijas Otrā pasaules kara vēstures jautājumos iezīmējas no Latvijas okupācijas fakta atzīšanas līdz 1940.gada politisko pārmaiņu it kā visu attaisnojošam pamatojumam, ka tās notikušas PSRS drošības interesēs un nav bijušas pretrunā ar tālaika starptautiskajām tiesībām. 1941. un 1949.gada masu deportācijas tiek sauktas gan par genocīdu pret latviešu tautu, gan par gluži pamatotu un ar sabiedrības atbalstu notikušu kaitīgo pretpadomju elementu pārvietošanu. Preses polarizētā skatījumā vieni uzskata sarkanarmiešus par okupantiem, citi par atbrīvotājiem; vieni leģionārus sauc par varoņiem un brīvības cīnītājiem, otri par slepkavām un nepiebeigtiem esesiešiem. Konrādu Kalēju prese kā masu slepkavu pieprasījusi sodīt, pat nesagaidot tiesas spriedumu, gan izteikusi šaubas par nepieciešamību pieprasīt Austrālijas pilsoņa izdošanu tiesāšanai Latvijā. Vasilijs Kononovs tiek apjūsmots gan kā varonīgs antifašistiskās koalīcijas cīnītājs, gan saukts par bandītu un kara noziedznieku. Vieni Konstantīnu Čaksti cildina kā nacionālās pretošanās kustības vadītāju, citi dēvē par pseidoopozicionāru un sīku kabineta intrigantu. Latvijas vēstures pētniecību mūsdienu Latvijā vērtē gan kā patiesu demokrātiskas Latvijas vēstures rakstīšanu, gan gluži pretēji — kā Otrā pasaules kara norišu revīziju un viltošanu.

Divpadsmit gadus kopš Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas nav bijis kopējas latviešu un krievu valodā iznākošo mediju diskusijas, tā vietā bieži vien izteikti savstarpēji apvainojumi un pretnostatījumi. Latvijas sabiedrība un valsts kopumā no tā ir tikai zaudējusi. Pretrunīgo Otrā pasaules kara vēstures jautājumu patiesa izpratne ir iekšpolitiski svarīga, jo tā var veicināt šodienas sabiedrības zināmas konfrontācijas novēršanu, mazinot emocionālos un polarizētos uzskatus tā laika vēstures problēmu jautājumos, tādējādi konsolidējot atsevišķas sabiedrības grupas kopumā. Tam ir arī svarīga ārpolitiska nozīme, veidojot Latvijas tēlu starptautiskajās attiecībās, jo bieži izskan pretrunīgi un pat tendenciozi apgalvojumi par Latvijas sabiedrības daļas saistību ar kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci. Sabiedrības integrācijas un Latvijas kā demokrātiskas Eiropas valsts tēla nostiprināšanas interesēs Okupācijas muzejs mudina kliedēt pastāvošos mītus un aizspriedumus un šodien aicina Latvijas žurnālistus uz diskusiju, lai noskaidrotu, kāpēc Latvijas masu mediji tik dažādi atspoguļo aktuālus Latvijas vēstures jautājumus un vai ir iespējams dialogs un pretrunīgo viedokļu tuvināšanās nākotnē.

Viens no pozitīviem piemēriem, kas varētu kalpot par ierosmi izlīdzināt sabiedrībā izplatītās pretišķības, ir režisora Askolda Saulīša dokumentālās filmas Keep smiling! panākumi, vienlaikus izpelnoties gan latviešu, gan krievu masu mediju pozitīvu vērtējumu. Filma ir stāsts par bezvēsts pazudušo karavīru meklētājiem, mūžīgo mīlestību un vispārcilvēciskām vērtībām. Tās varoņi ir cilvēki, kuri par spīti slidenajai tēmai palīdz rast mieru tām cilvēku dvēselēm, kuru kauli vēl joprojām balo Latvijas mežos un pļavās. Jo atšķirībā no kareivju frenču apkaklītēm uz cilvēku kauliem neatrast ne sirpi ar āmuru, ne sarkano zvaigzni, ne svastiku ar ērgli. Sadarbībā ar filmas varoņiem —meklēšanas vienību Leģenda — Okupācijas muzejs veidojis arī šogad sabiedrības uzmanības centrā nonākušo izstādi Latviešu leģions karalaika acīm un nākamgad kopīgi plāno atklāt izstādi Latviešu karavīri Sarkanajā armijā. Lai gan tas var izrādīties ne tik viegli un vienkārši, tomēr, izvērtējot Latvijas Otrā pasaules kara vēstures sasāpējušos jautājumus, mums ir jācenšas pēc iespējas dziļāk izprast tālaika situāciju un jāizvairās no politiskās konjunktūras un relatīvisma diktētiem vēsturiskās patiesības izkropļojumiem.

Arī masu medijiem, izmantojot mūsdienu vēstures zinātnes atklājumus, ir visas iespējas informēt un izglītot sabiedrību, sekmējot adekvātas un demokrātiskas vēstures izpratnes veidošanu.

Diena, 2003. gada 20. oktobris.